Unikāli, vēsturiski un sirdi plosoši kadri: Čornobiļa laiku lokos

Pieminot 31 gadu kopš dramatiskajiem notikumiem, piedāvājam plašu fotoatskatu, vēsturiskus un visai drūmus foto no Čornobiļas laiku lokos. 

Liktenīgā nakts

Tonakt AES darbinieki pārbaudīja reaktora avārijas dzesēšanas sistēmu, apzināti atslēdzot avārijas drošinātājus, kam būtu automātiski jāpārtrauc eksperiments gadījumā, ja kaut kas noietu greizi. Un nogāja arī.

44 sekundes pēc eksperimenta sākuma reaktors kļuva nekontrolējams. 1000 tonnu smagā plāksne, kas sedza ceturto energobloku, pēc sprādziena aizlidoja pa gaisu kā pūciņa, un reaktora grafīta apvalks aizdegās.

Atmosfērā nonāca vairāk par 40 dažādu radionuklīdu veidu. Sprādziena kopējā jauda vairāk nekā 100 reizes pārsniedza Hirosimā un Nagasaki izmantoto kodolieroču sprādzienu spēku. No piesārņojuma cieta Baltkrievija, Ukraina un Krievija.

Pēc oficiāliem datiem, uzreiz pēc katastrofas gāja bojā 31 cilvēks, bet 600 000 cilvēku, kuri piedalījās Čornobiļas ugunsgrēka dzēšanā un seku likvidēšanā, saņēma lielu radiācijas devu. Pavisam tika apstaroti 8 400 000 triju minēto republiku (tagad — valstu) iedzīvotāji.

Šis skaitlis ir lielāks par visu triju Baltijas valstu kopējo iedzīvotāju skaitu. Piesārņojums izplatījās aptuveni 155 000 kvadrātkilometru lielā teritorijā — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopējā teritorija ir 175 000 kvadrātkilometru. Evakuēja nepilnus 404 000 cilvēku, bet vairāki miljoni joprojām dzīvo radiācijas skartajā zonā. Speciālisti lēš, ka toreiz lielākā daļa radioaktīvo nokrišņu izkrita Baltkrievijas teritorijā, piesārņojot aptuveni trešo daļu valsts.

"Atceros to dienu, kad pirmo reizi uzzinājām, kas tas ir - Čornobiļa..." pirms vairākiem gadiem stāstīja kāda padzīvojusi sieviete no Juroviču sādžas saindētajā zonā, "laiks bija brīnišķīgs, spīdēja saule, pūta maigs pavasara vējš. Pēkšņi tieši pie mūsu mājas apstājās milzīga armijas kravas automašīna, un to tās izlēca cilvēks aizsargtērpā un ar gāzmasku galvā. Viņš piegāja pie mums ar meitu, izvilka kaut kādu aparātu un sāka vērot skalu. Pēc tam paskatījās uz mums, izvilka neredzētas nozīmītes un piesprauda pie mūsu apģērba. Viss notika pilnīgā klusumā, nesakot ne vārda. Tad iekāpa mašīnā un aizbrauca. Mēs skatījāmies un absolūti neko nesapratām. Un šī diena vairs nebija tik brīnišķīga..."

Radiāciju iesloga sarkofāgs

2016.gadā, 30 gadus pēc katastrofas, pār ceturto kodolreaktoru pārklāts sarkofāgs, lai garantētu nākamo paaudžu eiropiešu drošību un ieslodzītu nāvējošo radiāciju. 

Par sarkofāgu dēvētās būves augstums ir 108 metri, un tā ir augstāka par Ņujorkas Brīvības statuju. Milzīgā velve sver 36 000 tonnu, un tas ir trīs reizes vairāk nekā Parīzes Eifeļa torņa svars.

2,1 miljardu eiro vērtā konstrukcija, kuras būvniecību sponsorēja Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, uzstādīta virs vecā pārsega, kuru padomju dienesti uzbūvēja lielā steigā uzreiz pēc katastrofas. 

Jaunais sarkofāgs vēl ir jāaprīko ar radiācijas kontroles iekārtām, kā arī gaisa ventilācijas un ugunsdrošības sistēmām. Paredzēts, ka tās sāks darboties līdz 2017.gada beigām.

30 gadus vēlāk - populārs tūrisma objekts

Laika gaitā drūmā "aizliegtā" 30 kilometru zona kļuva par savdabīgu tūrisma objektu, kuru apskatīti ik dienas dodas simtiem cilvēku.

Lai tiktu iekšā spocīgajā teritorijā, atliek vien sazināties ar kādu no tūrisma kompānijām un, šķiroties no dažiem desmitiem dolāru grupu tūrē, vai mazliet vairāk privātajā tūrē, doties ceļā. Spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos, laika gaitā šo iespēju steidza izmantot arī daudzi asāku piedzīvojumu meklētāji no Latvijas. 

Pērn tautieši Māra un Dmitrijs ar portālu Kasjauns.lv padalījās iespaidiem par redzēto tur. 

Pāris atklāja, ka sākumā gan bažījušies par savu drošību, taču tas viņus nav atturējis no unikālā ceļojuma: "Šaubas pirms brauciena, protams, bija, taču visa iegūtā informācija liecināja par pilnīgu drošību. Uzzinājām, ka pavadot vienu dienu Černobiļas slēgtajā zonā, cilvēks uzņem tikpat lielu radiācijas devu kā divu stundu ilgā lidojumā ar lidmašīnu. Tātad, var apgalvot, ka ceļošana ar lidmašīnu ir tikpat kaitīga!" smej Māra. 

Uz vietas, bail neesot bijis, taču spocīga sajūta abus pavadījusi visu ceļojuma laiku.

Ceļojuma laikā laulāto pāri izbrīnījusi vietējā attīstītā tūrisma industrija. Netālu no radiācijas zonas esot divas viesnīcas un muzejs, kā arī regulāri kursē tūristu autobusi. "Pilnīga pamestības sajūta tur nemaz nav. Bez pavadošās personas slēgtajā zonā gan nevienu neielaiž. Tūristiem vienmēr jābūt gida pavadībā. Gids zina, kurās vietās ir droši uzturēties, un no kurām ļoti ātri jāiet prom. Ļoti ātri bija jābrauc cauri vienu no mežiem, kā arī pie paša reaktora ilgstoši uzturēties nav ieteicams. Ja ievēro šos noteikumus, tad viss ir kārtībā," stāsta Dmitrijs.