Miris amerikāņu kulta rakstnieks Selindžers, aktualizējies jautājums par literāro mantojumu
Ceturtdien pasauli pārsteidza ziņa par amerikāņu kulta rakstnieka Dž.D.Selindžera nāvi, ko daudzi viņa fani uztvēra ar dalītām jūtām - skumjā vēsts daudzos cilvēkos radījusi cerības, ka, iespējams, beidzot tiks publicēti viņa darbi, par kuru eksistenci daudzi ir pārliecināti, taču nekas noteikts nav zināms.
Viņa literārā pārstāve Filisa Vestberga paziņojusi, ka nekādu komentāru nebūs - nedz par to, vai Selindžers vispār atstājis kādus publicējamus darbus, nedz to, vai viņa mantinieki grasās kaut ko izdot. Nekādu plānu par jaunu Selindžera grāmatu izdošanu nav arī viņa izdevniecībai "Little, Brown & Co." Selindžera advokāte Mārša B. Pola, kas pārstāvēja rakstnieku viņa romāna "Uz kraujas rudzu laukā" turpinājuma publicēšanas lietā, uz telefonzvaniem pagaidām nav atbildējusi. Rakstnieka dēls Mets Selindžers ar jautājumiem lūdza vērsties pie Vestbergas.
Stāsti par Selindžera "apslēptajiem dārgumiem" - darbiem, ko viņš uzrakstījis, kopš pārstāja publicēties 1965.gadā un it kā glabājot savās mājās Kornišā, Ņūhempšīrā, - cilvēku vidū klīst jau sen. 1999.gadā viņa kaimiņš Džerijs Bērts paziņoja, ka Selindžers viņam pirms daudziem gadiem atklājis, ka viņš ir sarakstījis vismaz 15 nepublicētas grāmatas, kas glabājoties viņa mājās seifā. Gadu iepriekš rakstnieka bijusī draudzene Džoisa Meinārda pavēstīja, ka viņš rakstījis katru dienu un viņa mājā put vismaz divi romāni.
Selindžers sāka publicēt stāstus četrdesmitajos gados un kļuva par sensāciju literatūrā 1951.gadā pēc viņa romāna "Uz kraujas rudzu laukā" iznākšanas, taču milzīgā popularitāte lika jau tā piesardzīgajam rakstniekam gandrīz pilnībā nošķirties no pasaules. Viņa pēdējā grāmata, kurā bija iekļautas divas noveles "Celiet spāres augstāk, celtnieki" un "Sīmors: ievads", iznāca 1963.gadā, vēl 1965.gadā žurnālā "The New Yorker" tika publicēts viņa stāsts "Hepvērta 16, 1924", taču tas bija pēdējais no Selidnžera darbiem, kas nonāca pie viņa lasītājiem.
"Publicēšanās ir briesmīga iejaukšanās manā privātumā," Selindžers paskaidroja sarunā ar laikrakstu "The New York Times" 1974.gadā. "Man patīk rakstīt. Es mīlu rakstīšanu. Taču es rakstu tikai sev un savam priekam."
Viedokļi par to, vai Selindžera atstātie "dārgumi" patiešām eksistē un vai tie ir vērtīgi, atšķiras. Amerikāņu rakstnieks Džejs Makinernijs uzskata, ka stāsts "Hepvērta 16, 1924" ne tuvu nav Selindžera labākais darbs, un ir skeptisks arī par Selindžera "seifa" saturu. "Hepvērta nebija tradicionāls vai ļoti apmierinošs literārais darbs. Tas bija neprātīgs, epistorāls monologs, praktiski bez jebkādas formas un veidola. Man ir sajūta, ka viņa vēlākie darbi ir rakstīti šādā pašā stilā." Pēc Makinernija vārdiem, kāda viņa draudzene, kas bija pazīstama ar Selindžeru, atklāja, ka viņš rakstīja lielākoties par veselību un barību.
Turpretī rakstnieks un redaktors Gordons Lišs, kas 1970.gadā uzrakstīja anonīmu stāstu, ko daži lasītāji noturēja par Selindžera darbu, ir pilnīgi pārliecināts, ka Kornišā ieslēgts kaut kas labs. Vēl sešdesmitajos gados pats Selindžers viņam esot atzinis, ka turpina rakstīt par Glāsu ģimeni.
Arī Kērtisa Sitenfelda, kas nereti tiek salīdzināta ar Selindžeru viņas romāna "Prep" dēļ, tic, ka viņš ir kaut ko atstājis. "Es nevaru vien sagaidīt, kad mēs kaut ko uzzināsim! Tas ir neparasti un cildeni mūsu bezkaunīgās pašreklāmas laikmetā, ka kāds ir patiešām rakstījis rakstīšanas dēļ."
Selindžers aizgāja mūžībā 27.janvārī. Viņš nomira dabīgā nāvē savās lauku mājās Ņūhempšīras štatā, kur viņš dziļā noslēgtībā nodzīvoja vairāk nekā pusgadsimtu.
LETA
