Ar benzīnu un rumu cauri visai pasaulei. Saruna ar motociklistu Ģirtu Vilni

Vienīgais, kas sasilda nosalušu motociklistu, ir kausiņš auksta alus – savu dzeramā izvēli lepni pamato motobraucēju aprindās kā Goblins pazīstamais motobraukšanas instruktors Ģirts Vilnis. Sarunas gaitā ar žurnālu “9 vīri” gan atklājas, ka gada aukstajos mēnešos Goblins biežāk ir sastopams zemēs, kur pat auksts alus reizēm neglābj no karstuma un kur sajūtas, iebrienot okeānā, slapjuma ziņā neatšķiras no sajūtām, braucot nepārtrauktā tropu lietū. Turklāt ar alu tur jāapietas uzmanīgi, jo braukt iznācis pa tādām vietām, kur blakus ceļam bezdibenis. Tā kā Goblins daudzos ekstrēmos ceļos ir izdzīvojis, turklāt jau daudzus gadus viņa otra profesija ir spridzinātājs jeb pirotehniķis, jāsecina, ka uzmanības un spējas koncentrēties patiesi svarīgos mirkļos viņam pietiek, un krāšņie stāsti par braukšanu tālajos ceļojumos ar divām degvielām (benzīns mocim un alus vai rums pašam) ir ne bez mākslinieciska pārspīlējuma.

Pilnā ručkā izdedžos

Kāpēc tevi sauc par Goblinu? Krievijas anketētajā Krimā tāda iesauka ir gubernatoram.

Man tā iesauka ir jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, no Rīgas kinostudijas laikiem. Latvijā zinu vēl vienu Goblinu, tas ir grupas Neglected Fields buņģieris.

Cik reižu apkārt zemeslodei esi apbraucis?

Kopš 2001. gada, kad atsāku braukt ar moci, kādi 200 tūkstoši kilometru būs nobraukti. Man ir bijuši gadi, kad esmu braucis tikai ar moci, no sniega līdz sniegam.

Sniegā jābrauc ar sniega moci.

Latvijā ar to nevar normāli pabraukt, pa kalniem ir labāk. Tagad esmu pieteicies braucienam pa Zviedrijas kalniem. Tur esot tā, ka tu nokāp no moča un esi līdz kaklam sniegā iekšā.

Ko tu, motobraukšanas instruktors, domā par viedokli, ka motociklisti ir orgānu donori?

Tas ir aplams uzskats. Ir, protams, cilvēki, kas nerēķinās ar sevi un citiem, viņiem šāds apzīmējums būtu piemērots. Parasti tie ir cilvēki bez pieredzes vai tie, kas uzskata, ka viņi ir nemirstīgi. Es savā mūžā esmu pieredzējis pietiekami daudz, tāpēc vairs nebraucu mežā bez kārtīgiem muguras, ceļu un elkoņu sargiem.

Tava pieredze droši vien nozīmē arī kritienus ar moci?

Esmu vairākas reizes kritis trasē un vienreiz Garkalnes pieturā – tur iemaucu tā, ka pieturas soliņi sašķīda. Pats vainīgs, nebiju pārbaudījis spiedienu riepās. Braucu ar draudzeni, pa otro joslu apsteidzu kravas mašīnu, sajutu, ka mocis sāk peldēt, un bija skaidrs, ka tūlīt būs nepatikšanas. Sāku vākt moci kopā, lai nebūtu jāmauc uzreiz uz acīm. Tad aizšļūca aizmugurējais ritenis, un vienā brīdī sapratu, ka mocis jālaiž vaļā. Palaidu un pats ilgi šļūcu pa šoseju. Dibenam sāk cepties viena puse, pagriez otru...

Ko draudzene? Arī cepās?

Viņa, protams, arī šļūca. Lieki teikt, ka par šo akciju viņa nebija pārāk priecīga. Tad ieraudzīju, kā mocis sašķaida pieturu. Kad beidzu šļūkt, pienāca klāt divi džeki ar divlitrīgo apinīti un komentēja ainu: “Es arī jaunībā ar ižu esmu gāzies, nu bet ka šitā...” Starp citu, Garkalnē man nepatikšanas ir bijušas vairākas reizes, tāpēc tai garām braucu īpaši prātīgi.

Vai esi visu veidu močus izmēģinājis?

Esmu pamēģinājis braukt, bet neesmu izbraucis tik, cik gribas, ar tuktuku – transportlīdzekli, ko izmanto Dienvidamerikā un Āzijā. Tas ir mocis ar kulbu.

Ar tādu laikam nav pārāk grūti nomaukties.

Tas metas uz sāniem vienā variantā! Vēl tā īsti neesmu braucis ar spīdveja moci, ar pārējiem veidiem gan.

Cik gadu tev bija, kad pirmoreiz kāpi uz moča?

Vispirms bija mopēds. Tas varēja būt kāds 1982. gads, man tad bija astoņi gadi.

Tas bija slavenais mopēds Rīga?

Nē, no kaimiņa paņemts paštaisīts. Tāds dīvains mopēds, ar kuru es pilnā ručkā ieliku izdedžu kaudzē iekšā! Biju tikko kā iemācījies braukt, man ļoti gribējās tēvam parādīt, kā es māku... Kādus gadus pabraucu ar mopēdu, un tad astoņdesmito gadu beigās jau nāca pirmie moči.

Kas tie tev bija? Jawa?

Man nekad nav piederējusi Jawa. Ir bijusi Minska. Starp citu, kad bijām Vjetnamā, arī gribējām Minskas dabūt. Nesanāca, un tad braucām ar it kā Hondām, kas patiesībā bija ķīniešu mēsli.

Kā tu izvēlies savu ceļojumu jeb motoklejojumu vietas?

Ceļojumu laika un vietas izvēli ietekmē darbs, jo braukt varu rudenī, tad jāmeklē, kur ir lētākas biļetes un kur ir silts.

Tātad tropi.

Divas reizes esmu bijis Indonēzijā, bet neko pārāk daudz neesmu redzējis. Biju Sumatrā, Bali salā un Lombokas salā. Mans pēdējais brauciens bija pa Juras kalniem Francijas pierobežā.

Tur tu lētu alu nepadzersi...

Jā, viens kauss septiņi eiro, par otru jau domā, vai ņemt. Pagājušogad biju Filipīnās un šur tur blakus. Singapūrā atšķirībā no Malaizijas var ļoti vienkārši noīrēt moci. Toties Malaizija man ļoti patika.

Kāds ir tavu eksotiskāko ceļojumu tops?

Divi ir skaidri – Vjetnama un Dienvidamerika. Dienvidamerikā esmu bijis divreiz. Pirmajā reizē, 2008. gadā, 37 dienas nomaucām kājām ar mugursomām un trīs dienas ar moci. Vjetnama bija skaists ceļojums, kalnos vietām migla bija tik liela, ka traktors pretī burtiski iznirst. Labi, ka ātrums bija neliels, jo visu laiku jāskatās uz ceļa akmeņiem. Trešais eksotisko topā bija Maroka. Ja ņemtu braucienu bez močiem, es trešajā vietā liktu Singapūras, Malaizijas un Indonēzijas braucienu, tajā ļoti daudz redzēju.

Eiropa tev nav interesanta?

Ir! Esmu izbraucis visu Eiropu, izņemot Grieķiju un Albāniju. Te man patīk mierīgi pabraukt. Faktiski trešais eksotiskākais ceļojums mums bija nevis Maroka, bet 2010. gada brauciens pa Balkāniem. Izbraucām ar močiem Slovākiju, Ungāriju, Slovēniju, Horvātiju, Bosniju, Serbiju, Melnkalni. Ar šosejas močiem mukām no suņiem. Kad tev tumsā nesas virsū kaukāzieši atņirgtiem zobiem, tad uzreiz ir skaidrs, kā ar šosejas moci jābrauc pa akmeņiem! Esmu braucis tādā tumsā, ka neredz neko, un, kad tu ceļa malā apstājies pačurāt un paspīdini lukturīti, tad ieraugi, ka stāvi bezdibeņa malā. Sarajevā ceļa abās pusēs bija mīnu lauki, tur bija jāpieņem skarbs lēmums – nokārtot lielās vajadzības uz ceļa vai tomēr mēģināt drusku paiet malā. Rumānijā esmu braucis tādā miglā, ka priekšā braucošam mocim bremžu uguņus nevar redzēt. Iebraucām viesnīcā, un vietējie uz mums skatījās kā uz nenormāliem, kas tādā miglā brauc pa serpentīnu.

Varbūt rumāņi domāja, ka jūs esat grāfa Drakulas sūtņi. Cik ekstrēmi braucieni tev patīk?

Ekstrēmā braucienā vajag labu kompāniju.

Teici, ka jūsu ceļojumos neiztiek bez dažādām traumām. Kā jums gāja pēdējā ceļojumā, Filipīnās? Atkal bija traumas?

Nē, Filipīnās pamatā bija ālēšanās un braukšana ar vietējiem mopēdiem, vairāk alkohola. Filipīnās ir problēma ar alkoholu...

Kāpēc? Tā jau nav musulmaņu zeme.

Problēma ir tā, ka alkohola tur ir pārāk daudz un pārāk lēts. Litrs vietējā ruma maksā lētāk nekā divlitrīgā kola, ko piepērc klāt, – tikai 1,60 eiro. Turklāt tas rums ir dzerams.

Braucāt tikai skaidrā?

Vienā salā, pērkot alu, interesējāmies par policijas attieksmi pret dzeršanu un saņēmām atbildi, lai neuztraucamies, jo policisti esot tikai salas otrā galā, turklāt viņiem neesot alkometru un radaru. Mēs no tās ziņas uzreiz paņēmām vēl katrs pa trim aliem.

Vjetnamas viltības

Motoceļotājs Jānis Cimiņš mums stāstīja, ka Indijā viņi izceļojušies ar močiem un ceļojuma beigās pēdējā ciemā tos pārdevuši.

Mēs 2012. gadā savā Vjetnamas braucienā tā gribējām darīt. Bija doma izbraukt Vjetnamu un Laosu un tad Laosā močus pārdot. Bet tas amerikānis Klejs, kurš mums tur notirgoja močus, izdomāja, ka varēs mūs, latviski sakot, uzmest. Mēs bijām seši čaļi. 19. novembrī lidojām uz Hanoju un sev par prieku konstatējām, ka tur ir lēts alus. Amerikānis mums bija solījis, ka moči būs ar visiem dokumentiem. Divi no mums, kas pirmie bija atbraukuši pēc močiem, pārējiem ziņoja, ka moči, protams, ir atnākuši nevis aizvakar, lai tos varētu labi pārbaudīt, bet šorīt...

Jūs par močiem jau bijāt samaksājuši?

Daļu bijām pārskaitījuši, pārējā nauda bija ar tiem diviem čaļiem, jo mēs tam amerikānim pārlieku neuzticējāmies – bijām salasījušies visādus stāstus par Vjetnamu. Amerikānis bija solījis, ka mums būs jauni moči no veikala. Aizbraucām pēc tiem. Bijām plānojuši uzreiz arī braukt ārā, bet izrādās, ka visiem močiem jāpārbauda skrūves. Pastāvējām klāt moču sagatavošanas procesam, palamājām vietējos mehāniķus, aizgājām pēc alus, atnācām atpakaļ un sākām jau paši piedalīties skrūvēšanas procesā, lai tas notiek ātrāk, jo mums bija sastādīts nežēlīgs ceļojuma grafiks – tajā pašā vakarā bija sarunāts kuģis uz vienu no pasaules brīnumiem Halong Bay – Halongas līci ar klintīm Dienvidķīnas jūrā.

Kopš tās reizes zinu, ka tā nedrīkst darīt, viena diena ir jāatstāj rezervē, ja kaut kas aizķeras. Kad kaut kā bijām močus saskrūvējuši, braucām un beigās jau pa tumsu aizvilkām līdz laivai, tas mūs vedīšot uz kuģi, kur viss jau esot sarunāts. Jau pa ceļam močiem šis tas sāka lūzt, bet līdz krastam tikām. Tur mūs gaidīja dīvaina laiva bez bortiem un uguņiem. Lai tiktu tajā laivā iekšā, bija jākāpj pa noglumējušiem akmens pakāpieniem. Tomēr tikām virsū veiksmīgi, un vjetnamietis pa tumsu veikli izlavierēja cauri klintīm un aizveda mūs uz kuģi. Tas gan izrādījās daudz sliktāks, nekā izskatījās bildēs, bet iztikt var. Kuģa saimnieks mums pateica, ka viņš iet gulēt, un, ja mēs ņemam alu, lai pievelkot kladītē svītriņas, viņš no rīta visu saskaitīšot.

Cik tur alus maksāja?

Pietiekami lēti, lai alu nevajadzētu ņemt līdzi no Latvijas. Padzērām alu, palēkājām no kuģa ūdenī un gājām gulēt. Mums bija izdomāts, ka vienu dienu paskatāmies smukās klintis, tad divas nedēļas velkam tālāk ar močiem. Halongas līcis tiešām ir ļoti skaists, es pat nožēloju, ka veltījām tam tikai vienu dienu.

Kad atgriezāmies no kuģa krastā un aizdevāmies pie saviem močiem, mums paziņoja, ka par stāvvietu jāmaksā 15 eiro par moci. Mēs prasām mūsu gidam: “Ko?! Vai mēs esam Parīzes centrā? Piecpadsmit eiro par to, ka mūsu moči stāv kopā ar tūkstoš citiem braucamrīkiem?” Gids plāta rokas, viņš arī esot pārsteigts, neesot zinājis, ka te tāda cena. Mums skaidrs: tu, vecīt, mums par gidu vairs nebūsi... Uzreiz sākām kaulēties un beigās izlēmām, ka esam ar mieru maksāt piecus dolārus par moci. Samaksājām 30 dolārus un vēlāk noskaidrojām, ka būtu varējuši maksāt vēl mazāk. Tad jautājām, kur ir solītie dokumenti, un saņēmām “numurētu kvīti”, kurā bija rakstīts, ka esam nopirkuši sešus Xe win Mikado par 72 000 000 Vjetnamas dongiem...

Miljonu pirkums. Cik dongu ir vienā dolārā?

Pie 20 tūkstošiem. Bet mūsu norēķini notika dolāros. Palikām ar amerikāņa solījumu, ka trūkstošos dokumentus viņš mums atsūtīs, un braucām uz Ķīnas robežas pusi. Visur Hošimina statujas, visur bardaks. Piemēram, veca māja atjaunota kā smuka viesnīca, mājas priekša spīd un laistās, močus var iedzīt iekšā uz flīzēm – bet izej pa aizmugures durvīm ārā, tur pilnīga miskaste, upmala tā piegāzta ar sūdiem, ka peldēties tur būtu neiespējami!

Labi Vjetnamā bija tas, ka moča labošana pa ceļam tikpat kā neko nemaksā, ļoti lēta. Toties mūsu moči nepārtraukti lūza, pie vibrācijām tiem viss skrūvējās vaļā un pazuda. Iedomājies, jaunam motociklam pēc 160 kilometru nobraukšanas nolūst amortizators un izduras cauri pakaļējam sēdeklim... Bet mēs jau pirmajā veikalā bijām sapirkuši instrumentus, ar ko labot. Sākām braukt pa plānoto serpentīnu, un tur divi mūsu džeki ar piecu minūšu intervālu apšķīlās – viens salauza atslēgas kaulu, otrs pret ceļa stabiņu kājas pirkstu...

Vai tad jums nav piemērotu zābaku?

Ir, bet ne tad, kad tu brauc pa tropiem ar mazjaudīgiem močiem. Simt desmit kubikcentimetru, tas faktiski ir mopēds.

Tad jau tie divi džeki jums uzreiz bija ārpus spēles.

Tieši tā, bet mēs bijām tādā vietā, no kuras uzreiz tā īsti nekur nevar tikt. Novedām vienu moci zemē, atstājām pie skolas. Nākamajā rītā uzsēdināju otru džeku uz moča un aizvedu viņu uz pilsētiņu, kur bija slimnīca. Tur pagāja stunda, kamēr ieskaidrojām, ka viņam vajag taisīt rentgenu. Beigās viņam uzlika ģipsi. Tad izlējām benzīnu no abu cietēju močiem, salikām tos guļus autobusā un iedevām šoferim telefonu, lai zina, kur Hanojā tos atdot. Traumētie džeki aizlidoja, viens uz Kambodžu, otrs uz Hošiminu. Mēs nu bijām palikuši četri. Braucām prātīgi, lai nav vēl kādi ekscesi. Bijām jau pie Laosas robežas, bet solīto dokumentu vēl nav. Beigās tas amerikānis mums zvana: atvainojiet, veči, dokumenti ir kaut kur tranzītā pazuduši... Latviski runājot, plika diršana.

Ja mums nav dokumentu, Laosā nevaram tikt. Secinājām, ka mums paliek divi varianti – vai nu pavazāties pa Vjetnamu un beigās notirgot močus bez dokumentiem, kas Vjetnamā ir iespējams, vai braukt atpakaļ pie tā amerikāņa un piespiest viņu atdot naudu. Izpētījām kartē taisnāko ceļu, iedzērām vjetnamiešu rīsu šņabi...

Vai tas ir dzerams?

Tāds dīvains ir, 30 grādu... Nākamajā rītā agri – Vjetnamā dzīve sākas pussešos no rīta un pussešos vakarā beidzas – bijām augšā un maucām uz Hanoju. Nākamajā dienā pusdeviņos no rīta bijām tā amerikāņa kantorī. Šis droši vien bija iedomājies, ka esam lētticīgi kā vācu tūristi, kurus varēs apčakarēt kā mazos ežus, viņam laikam nekad dzīvē nebija bijusi darīšana ar cilvēkiem, kas dzīvojuši Padomju Savienības teritorijā deviņdesmitajos gados un agrāk.

Vienam kantora darbiniekam paprasījām, lai uzspiež šefa numuru, mēs nevaram sazvanīt. Amerikānis pacēla, mēs sakām: čau, Klej, cikos būsi birojā? Mums ir tavi moči, mēs gribam vai nu dokumentus, vai naudu. Šis klausulē sāka raustīt valodu. Mēs sakām: nav problēmu, benzīntanks blakus, varam turpināt sarunu ar atvērtu benzīna pudeli un šķiltavām rokā, bet nevar zināt, vai pudele nejauši nenokrīt uz grīdas... Atbrauc Klejs, mēs ar viņu turpinām sarunas, kājas uz galda. Šis saka: nauda būs, lai piebraucam pēc trim stundām. Aizbraucam paēst, pēc trim stundām esam klāt – džeka nav, toties viņš ir atsūtījis skaidroties savu draudzeni ar četriem džekiem un savu draugu, kurš izliekas par juristu. Viens no mums, Zigmārs Brunavs, ir tāds platāks, es garāks, mēs tam it kā juristam sakām: vai gribi nepatikšanas arī sev? Ja ne, tad vācies malā. Bija runāts, ka būs Hondas, bet Hondu nav, ir lēts pakaļdarinājums.

Beigās šie izvelk ārā žūksni Vjetnamas naudas. Mēs ātri saskaitām tos miljonus – pietrūkst divsimt dolāru. Šis saka: veči, saprotiet, bizness ir bizness... Mēs piekrītam: bizness ir bizness, tu mūs apčakarēji, tagad atdod arī tos divsimt dolārus. Ja ne, tūlīt būs nepatikšanas. Šis “aizņemas” no viena sava darbinieka un atdod. Mēs ņemam savas mugursomas, izejam uz ielas un dodamies uz tūrisma biroju, paņemam lētākās biļetes uz dajebkurieni. Aizlidojām līdz Danangai un...

Un atlikušās dienas pavadījāt ar rīsu šņabi?

Tā gluži nebija, mēs mākam arī kulturāli atpūsties, šo to apskatījām, un dzērām ne tikai rīsu šņabi, bet galvenokārt vietējo alu un arī vīnus, jo viņi ir iemācījušies audzēt vīnogas. Vienu vakaru restorānā nopirkām biļetes par 24 dolāriem gabalā, lai izbaudītu vakariņas, kurās bija 16 ēdieni no krokodila gaļas – aukstā gaļa, salāti ar krokodila gaļu, grilēts krokodils...

Man krokodila gaļa atgādina vistu.

Starp vistu un vardi. Tas jau bija maziņš krokodils.

Kā tu zini, cik liels tad tas krokodils bija?

Viņš tur pie ieejas uz grila cepās, atgriezts vaļā.

Redzēji arī kādu suņus ēdam?

Nācās meklēt suņu restorānu. Viņi jau ēd suņus ne tāpēc, ka viņiem nav ko darīt, bet nabadzības dēļ. Suņi tur ir stipri vairojušies, un, kurš kādu noķer, tas uzēd. Suņu gaļas zupu izmēģinājām. Tajā braucienā ēdām arī putnu galvas vai kaut ko līdzīgu. Tā kā vietējie ēda, mēs arī to ēdām.

Re, kā es māku!

Tu laikam esi izbraukājies pa visiem kontinentiem.

Austrālijā un Antarktīdā neesmu bijis. No Āfrikas esmu bijis tikai Marokā. Man gan nesanāca daudz pabraukt tur, kur gribētu...

Kāpēc?

Es no Marokas atbraucu ar lauztu potīti. Divtūkstoš kilometru biju nobraucis un tikai Rīgā traumās uzzināju, ka man kāja lauzta.

Lauztai potītei taču vajadzēja riktīgi uzpampt un sāpēt.

Jā, bet Marokas šamanis man teica, ka nav lauzts! Sāpēja, protams, bet ko tad man darīt, netaisījos jau palikt Marokā.

Ar lauztu potīti vēl mēģināji staigāt?

Nē. Nopirku kruķi un viesnīcās lēcu uz tā. Speciāli skatījos viesnīcas, kurās var iebraukt iekšā, aizlēcu līdz numuram, tur dārgais viskijs un ledus, lai var aizmigt, nākamajā rītā maucām tālāk. Piektajā dienā salauzu, septītajā vajadzēja atbraukt manai draudzenei. Otru kruķi nopirku jau lidostā.

Kā tu salauzi potīti?

Kā vienmēr. Ar ko sākas visas nepatikšanas pasaulē? Ar frāzi: “Paturi aliņu un paskaties, kā es māku!” Tur nebija tik traki, tur bija “vēl pēdējo reizi pāri šai kāpai”. Priekšējais ritenis iegāja smiltīs, es tam pāri, mocis uz kājas.

Mocis salauza kāju.

Nē, mans svars arī. Tā nu brauciens nesanāca tik interesants, cik gribētos, jo kāja tomēr sāpēja. Bet es biju pilnīgi pārliecināts, ka kāja nav lauzta. Septītajā dienā kļuva sūdīgāk, bet vai tāpēc braucienu beigsi? Es jau varēju Marakešā iet uz slimnīcu, mani ieģipsētu, es varētu braukt mājās un pēc pāris mēnešiem domāt, kā dabūt savu moci no Marokas atpakaļ.

Kāpēc Marokā moci neīrēji?

Izmaksas. Piemēram, Peru mums moča īre izmaksāja 70 eiro dienā. Tātad 15 dienās tūkstotis. Tur ekonomējām uz kaut ko citu, piemēram, viesnīcām, tās tur var atrast ļoti lētas. Kusko centrā gulējām viesnīcā ar dušu par septiņiem eiro no cilvēka.

Cik garu ceļa gabalu jūs Peru nobraucāt?

Trīs tūkstošus kilometru.

Tas ir daudz vai maz?

Tas atkarīgs no tā, ko tu gribi darīt. Peru redzējām piekrasti, tuksneša kāpas, iebraucām Čīlē, kur viss ir kā Eiropā, Bolīvijā pārbraucām pāri pasaules lielākajam sālsezeram.

Vai Bolīvija nebija tā vieta, kur benzīnu tirgo pudelēs?

Viena no tādām vietām, bet Bolīvijā atvērts benzīntanks vēl nenozīmē, ka dabūsi benzīnu. Varbūt benzīna pašlaik nav, un saimnieks tirgo šmigu un konfektes.

Vai Bolīvijā trūkst benzīna?

Netrūkst, bet problēmas ir ar benzīna piegādi. Prasi, kad būs benzīns. “Rīt... Nē, varbūt parīt... Bet blakus pilsētā noteikti rīt būs.” Bolīvijā ir diferencētas benzīna cenas, vietējiem tas ir divarpus reizes lētāks nekā ārzemniekiem. Bet, ja uzliksi desmit eiro pa virsu, tev ielies par vietējo cenu, četru moču bākām tas atmaksājas.

Bolīvijā sapratu, kāpēc viņi Parīzes–Dakaras rallijreidā tā streso un dzenā cilvēkus. Kad gani atver aplokus, lai pārdzītu govis, viņi ceļam pāri novelk drāti. Ja tev spīd saule acīs, tu to neredzi.

Kokas lapas Peru zelējāt?

Protams. Zelēšana rada mundrumu tāpēc, ka tās vielas sašķidrina asinis, tajās palielinās skābekļa daudzums, un tu vari kāpt kalnos. Bet mēs to efektu nesajutām – ja to grib, tad lapas jākošļā nepārtraukti.

Neskaties stobrā!

Tev esot divas profesijas.

Jā, man ir divi darbi. Pirmais – mācu cilvēkus braukt ar moci, man ir instruktora licence.

Motocikla braukšanas instruktora darbs ir grūts vai viegls?

Diezgan grūts. Pirmām kārtām ir tādi, kas to nevar iemācīties. Lai gan manas instruktora karjeras lepnums ir divas meitenes, kuras nemācēja braukt ar velosipēdu, bet es viņas iemācīju braukt ar moci. Viena no viņām braukt ar velosipēdu nemāk joprojām, bet ar moci pa ielu brauc. Deviņdesmit procentiem meiteņu, kurām esmu iemācījis braukt ar moci, esmu ar mieru bez sirdsapziņas pārmetumiem sēdēt aizmugurē.

Mācīt tev vairāk iznāk puišus?

Nē, meitenes. Valdis Melderis atbrauca pie manis pārliecināties, vai ir pamats baumām, ka manā apmācības laukumā trīs no pieciem apmācāmajiem ir meitenes. Tajā brīdī tur visas bija meitenes!

Man ir sava skola, kurā mācu – 1. motoskola. Esam neliela skola, pamatā mācām braukt ar močiem, nedaudz ar vieglajām un ar piekabēm.

Kas ir tavs otrs darbs?

Spridzinātājs.

Atmīnētājs?

Pirotehniķis. Bet spridzinātājs skan foršāk.

Vai pirotehniķim ir vajadzīga licence?

Ir, protams. Mums ir Valsts policijas izdotas atļaujas, esam profesionāļi. Ar pirotehniku sākām nodarboties jau sen, pirms gadiem divdesmit, strādājām gan sev, gan paralēli Rīgas kinostudijai. Ieguvām pieredzi, pēc tam deviņdesmitajos gados vēl pamācījos augstskolā – ķīmijas fakultātē.

Kam esi taisījis salūtus?

Visiem. Arī valsts svētkos. 1999. gada 18. novembrī uztaisījām pirmo nopietno lielo uguņošanu Rīgā. Daugava tad bija aizsalusi, mums ir bildes, kur zvaigžņu lietus krīt Daugavā. Kamēr Rīgā pie varas bija nacionāļi, mums bija izdevīgi nosacījumi, tagad tie ir citiem... Bet darba ir pietiekami daudz, jo Latvijā nopietnā līmenī ar pirotehniku nodarbojas kādi 20 cilvēki.

Kāds ir garākais salūts, ko esi taisījis?

Divdesmit septiņas minūtes Bīriņu pilī. Ar vājprātīgi sarežģītu konfigurāciju.

Kam tu to taisīji?

Nezinu, jo starpā bija divas PR aģentūras, laikam kādam krievu miljardierim.

Kā tu vērtē Rīgas astoņsimtgades salūtu, ko veica ārvalstu firmas?

Salūts bija ļoti labs. Cik tam bija jāmaksā, tas ir cits jautājums. Tas izmaksāja pusmiljonu dolāru, un runā, ka 20 procenti no tās naudas palika Latvijā... Joprojām uzskatu, ka mūsu, Latvijas, firmu piedāvātais projekts bija labāks.

Vai salūtu tehnikai ir attīstības iespējas?

Ir. Protams, tu nevari panākt citu zaļo krāsu, bet vari panākt daudz ko citu, piemēram, laika aiztures, lai iegūtu precīzu zīmējumu.

Ja ir liela migla, salūtu atceļ?

Nē. Tad ir iespējams nomainīt materiālus pret tādiem, kurus redzēs labāk. Jautājums ir, cik zema ir migla. Arī vējš var ietekmēt salūtu. Daudzās Eiropas valstīs pie noteikta vēja stipruma uguņošana ir aizliegta, lai dzirksteles kaut kur neiebirst un neaizdedzina.

Pēc Jaungada svinībām medijos parādās ziņas, ka kāds kādam vai sev iešāvis raķeti vai apdedzinājies, taisot salūtu.

Par to es jums varētu vēl piecas stundas stāstīt! Ko dara cilvēks? Nopērk gatavu salūta paku, iedzer, ierauga, ka kaimiņš šauj, un arī pats iet šaut. Bet tur, kur viņš uzliek savu paku, ir ledus kukurznis. Paka stāv slīpi, viņš iededzina, pirmais šāviens ir šķībs, otrs vēl šķībāks, un tad tā kaste sāk griezties un šauj pa mašīnām un apkārt stāvošajiem.

Vēl ir cilvēki, kam šķiet, ka raķetes, ko palaiž ar dzinējiem, vajag turēt rokās. Aizdedzina, tur rokās un izdedzina acis. Esmu strādājis Krievijā, tur čaļi stāstīja, ka viens milicis brīdī, kad džeki sāka šaut, izdomāja paskatīties stobrā...

Aizdedzināja sērkociņu, lai paskatītos, vai benzīna mucā ir benzīns...

Tam milicim norāva galvu. Trīscollīga salūta bumba salauž rokai abus kaulus, četrcollīga mierīgi norauj galvu. Lielākā bumba, ko esam šāvuši Latvijā, ir 40 centimetri diametrā. To stobrā laida divi cilvēki, un, lai to stobru nostiprinātu, bija vajadzīgi 30 smilšu maisi.

Tas viss par dažām sekundēm prieka...

Jā, toties tu vari uztaisīt tādu bildi, kādu atkārtot nevarēs.

Aldis Miesnieks, Egīls Zirnis, Diena, speciāli Deviņvīriem / Foto: Rojs Maizītis, personīgais arhīvs