Dairis Bertāns par basketbolu un ģimeni: "Sportisti piektās vietas nesvin"

Kopš atgriešanās mājās un grandiozās sagaidīšanas pie Brīvības pieminekļa kāds laiks jau  aizritējis. Kādas šobrīd ir sajūtas?

Tās emocijas nenorimst, cilvēki ielās un veikalos neļauj aizmirst sasniegto. Pirms pāris dienām biju Spice Home, puķu pārdevēja man pateica paldies par emocijām un pat apraudājās. Tas bija neizsakāmi mīļi.

Vai cilvēki biežāk vēlas nobildēties vai prasa autogrāfu?

Mūsdienās cilvēkam bieži vien pie rokas nav rakstāmā, nobildēties ir vienkāršāk.

Kādas pašam bija ekspektācijas pirms čempionāta?

Konkrētas prognozes neizteicu, bet, ņemot vērā mūsu sniegumu kvalifikācijas kārtā, zināju, cik labi varam spēlēt. Mēs uzvarējām ļoti spēcīgas komandas, rādījām labu basketbolu.  Ar minēšanu, cik tālu turnīrā tiksim, mēs kā spēlētāji nenodarbojamies. Taču zināju, ka būs labi.

Džakartā spēles vēroja arī daudzi latvieši un vietējie fani. Kāda nozīme ir fanu klātbūtnei?

Grūti pateikt, vai būtu citādāk, ja fanu būtu bijis mazāk, taču neviens negaidīja, ka viņu būs tik daudz – Džakartā bija tūkstošiem latviešu fanu! Ņemot vērā, ka Indonēzija atrodas tālu un arī ceļš nav lēts, bijām patīkami pārsteigti. Liela daļa panākumu noteikti ir gūti, pateicoties viņiem. Spēlēs jutāmies kā mājās – atbalsts bija tik liels, it kā mēs spēlētu Latvijā. Domāju, izšķirīgajās spēlēs noteicošais faktors bija tieši fanu atbalsts.

Spēles laikā var sadzirdēt un uztvert fanu atbalstu?

Protams! Labi, ka nebija jāspēlē tukšā arēnā. Tādos turnīros tukšas zāles ir samērā ierasta prakse. Mēs tomēr spēlējām Indonēzijā. Ja Latvija spēlē pret kādu citu valsti un nevienai no komandām nav līdzi fanu, iznāk spēlēt tādā kā tukšumā, nav vajadzīgās sajūtas.

Spēlē pret Franciju guvāt traumu, kuras dēļ nevarējāt piedalīties nākamajās spēlēs. Kā bija noskatīties notiekošajā no rezervistu soliņa?

Neizsakāmi grūti. Turnīrs bija tikko sācies, turklāt diezgan labi. Pirmajā vakarā pēc traumas viesnīcas numuriņā “pabūros” pats ar sevi, lai ar šo situāciju emocionāli tiktu galā, bet tad sapratu, ka nevar personīgās ambīcijas vērtēt augstāk par komandu. Es nespēlēju, bet pārējie puiši ir veseli un gatavi spēlēt, tātad man jāatbalsta komanda, kā vien varu. Tā arī centos darīt. Tomēr skatīties no malas noteikti ir grūtāk nekā atrasties laukumā.

Gribas lēkt kājās un skriet laukumā…

Jā! Es arī lēcu, lai gan traumas dēļ nedrīkstēju, bet nosēdēt mierā bija neiespējami. Tagad trauma principā ir saārstēta, viss iet uz labo pusi.

Kāda ir komandas kapteiņa loma čempionāta laikā, un kā to var īstenot no rezervistu soliņa?

Man vairāk izdevās novērtēt kapteiņa lomu tieši tāpēc, ka nespēlēju. Spēlējot jākoncentrējas tam, kas notiek laukumā, no malas daudz ko var labāk pamanīt. Spēlē pret Franciju ceturtās ceturtdaļas beigās bijām mīnusos, tad visus pasaucām malā un es teicu: “Šis ir brīdis, kurā mēs salauzīsim spēli un uzvarēsim!” No tā brīža arī gājām arvien tuvāk uzvarai. Savukārt spēlē pret Spāniju pretiniekam trešajā ceturtdaļā  bija padsmit punktu pārsvars, pēc puišu ķermeņa valodas redzēju, ka rokas drusciņ nolaižas. Sasaucu mazu sapulcīti un atgādināju, ka nolaist rokas nedrīkst nevienā brīdī. Līdzīgā situācijā bijām arī pirms pāris spēlēm, bet tikām taču ārā! Vienalga, uzvarēsim vai zaudēsim, galvenais – nepārstāt spēlēt. Puiši saņēmās un pēdējo ceturtdaļu nospēlēja izcili. Es pat teiktu, ka Spāniju mēs uzvarējām drošāk nekā Franciju.

Vai  jums iznāca arī paceļot pa Indonēziju?

Nē, kad aizbraucam uz tādu turnīru, grafiks ir ārkārtīgi noslogots. Brīvdiena nozīmē tikai to, ka tajā dienā nav spēles. Pludmalē neviens nesēž – tāpat notiek treniņi, jāgatavojas nākamajai spēlei. Domāju, arī tad, ja brīvā laika būtu vairāk, neviens apkārt neceļotu, jo mēs tomēr nebraucam atvaļinājumā. Tāds koncepts ir daļa no panākumiem – līdzko sākam turnīru, no pirmās līdz pēdējai sekundei  pilnībā koncentrējamies uz spēlēšanu.

Vidējais indonēzietis augumā ir zem 170 cm. Tā kā basketbolisti tomēr ir gara auguma, vai nebija grūti iekļauties Indonēzijas vidē – viesnīcā galva nesitās pret griestiem?

Nē, infrastruktūra bija diezgan pateicīga. Bija izbūvēta jauna zāle, viesnīca atradās blakus zālei, un nekur citur mums īsti nebija jāiet. Viesnīca un zāle bija visaugstākajā līmenī, indonēzieši tiešām bija gatavojušies. Ņemot vērā to sadzīves daļu, kuru redzējām, par Indonēziju ir tikai vislabākie iespaidi.

Ēdiens bija piemērots latvieša kuņģim?

Zinot, ka brauks spēlētāji no visas pasaules, viņi bija centušies pielāgoties – ar virtuvi viss bija kārtībā.

Gan jūsu mamma Dina Bertāne, gan tētis Dainis Bertāns ir izbijuši sportisti, turklāt tēvs nodarbojies tieši ar basketbolu. Vai jums vispār bija citi varianti?

Laikam jau nebija, taču mums ar brāli (red. – Dāvi Bertānu) neviens obligāti nelika spēlēt basketbolu. Tas notika dabiski – vecāki bija sporta skolotāji, mēs ar Dāvi principā uzaugām zālē, jau no mazām dienām spēlējām basketbolu. Tolaik nebija domu par to, kā tas varētu izvērsties nākotnē, mēs vienkārši spēlējām, jo mums patika.

Jūsu mamma Dina ir airētāja, bet ar airēšanu tomēr neesat aizrāvies.

Tajā laikā viņa airēšanas karjeru jau bija nolikusi malā. Mamma gan vēlāk ir mēģinājusi mūs iedabūt laivā, tomēr uz zemes es jūtos drošāk. (smejas)

Bērnībā abi ar Dāvi bijāt lieli resgaļi?

Manuprāt, mūsu kontā bija tieši tik nedarbu, cik bērniem pienākas. Varbūt bija kaut kas, ko vecāki neredzēja un nezināja, taču tikt ar mums galā bija diezgan viegli.

Dzīves laikā jums iznācis dzīvot dažādās Latvijas vietās – dzimis Valmierā, audzis Rūjienā, vēlāk Rīgā un Pierīgā. Kurai vietai jūtaties piederīgs?

Es jūtos kā latvietis. Tāpēc arī tagad esmu Latvijā, pēc visiem šiem gadiem vienkārši gribējās mājās. Šobrīd dzīvojam Pierīgā, tur ģimenei ar bērniem ir vairāk iespēju, bet par rīdzinieku es sevi nesauktu. Esmu latvietis, kas nāk no Rūjienas.

Jums iznācis spēlēt klubos Spānijā, Turcijā, arī ASV un Krievijā. Kādas kultūras atšķirības esat novērojis?

No Spānijas un Itālijas esmu  paņēmis ideju, ka uz visu jāskatās vieglāk un jāatrod veidi, kā dzīvi izbaudīt. Spāņi un itāļi tiešām visu bauda, vienalga – pusdienas vai vakariņas, vai kafija ar draugiem. Es arī esmu sācis tā skatīties uz dzīvi. Neiespringstu par to, ko nevaru ietekmēt, tam nav jēgas tērēt enerģiju.

Atgriešanās Latvijā laika ziņā sakrīt ar to, ka jūsu pārstāvētais Spānijas klubs Real Betis nenoturējās augstākajā līgā. Vai jūs būtu braucis mājās arī tad, ja klubs būtu palicis augstākajā līgā?

Tad man vēl uz nākamo gadu būtu bijis aktīvs līgums. Taču jau pirms tam ar sievu runājām, ka arī tādā gadījumā es mēģinātu ar klubu vienoties un tikt prom. Vieta – izcila, dzīve Seviljā – lieliska, laiks labs un apkārtne skaista... Bet tā nav Latvija, un tās nav mājas. Man ļoti, ļoti gribējās mājās. Tas, ka klubs izkrita no augstākās līgas, atviegloja procesu.

Sieva arī gribēja braukt mājās?

Viņa atbalstītu jebkuru manu lēmumu. Taču abi zinājām, ka arī viņai vieglāk būtu Latvijā. Sieva darbojas stila jomā, viņai daudz darba ir tieši šeit, tāpēc viņa bija spiesta strādāt attālināti. Turklāt dēlam jāsāk mācības pirmajā klasē. Braukšanai mājās tas bija īstais brīdis.

Kādreiz ir gadījies tā, ka jums jābrauc kaut kur citur, bet sieva ir labi iedzīvojusies un negrib doties prom?

Nē – cepuri nost! –  nav bijis pat tamlīdzīgu diskusiju. Viņa  pieņēma, ka šajā dzīves posmā mēs braucam tur, kur es spēlēju. Bet mums arī ļoti paveicās, jo man iznāca spēlēt ļoti jaukās vietās: Stambulā, Milānā, Seviljā. Arī laiku Maskavā mēs izbaudījām, tad pasaulē viss vēl bija mierīgi. Maskava atrodas relatīvi tuvu mājām, un pilsēta arī skaista. Labi, ka iznāca tur padzīvot, domāju, tagad tādas iespējas nebūs vēl ilgi.

Kā  ar pārcelšanos tika galā dēls? Vai sarunvalodas līmenī ir apguvis to valstu valodas, kurās dzīvojāt?

Šobrīd viņš perfekti runā angliski, gandrīz perfekti spāniski un, protams, latviski. Trīs četru gadu vecumā viņam bija viegli pielāgoties un iegūt jaunus draugus. Visgrūtāk bija tagad, kad vasarā atgriezāmies Latvijā. Divus gadus bijām nodzīvojuši Seviljā, viņš gāja konkrētā skoliņā, viņam bija daudz draugu. Pirmās pāris nedēļas Latvijā viņš nejutās savā ādā, tāpēc prasīju, kas noticis. Viņš atbildēja, ka pietrūkstot draugu. Tas bija vēl viens arguments par labu tam, ka mums jāpaliek mājās. Jo vecāks viņš kļūst, jo grūtākas būs pārmaiņas. Vēl nesen  viņš teica: “Tēti, paldies, ka mums vairs nekur nav jāceļo!” (smejas)

Pirms nonākšanas Maskavā dažus mēnešus spēlējāt NBA, kas ir katra basketbolista sapnis.

Tur bija tieši tik labi, kā biju iedomājies. Tā tiešām ir basketbola meka, augstākais punkts, kur basketbolists var nokļūt, un man bija iespēja redzēt, kā tur ir un kāpēc visi grib tur spēlēt. Lai kā mums Eiropā negribētos to atzīt, NBA pulcējas pasaules labākie basketbolisti. Tas līmenis nav salīdzināms ne ar ko. Taču visvairāk mani pārsteidza visa organizācija ap komandu. Man kā spēlētājam principā bija jādomā tikai par atnākšanu uz treniņu, uz spēli, uz lidmašīnu. Par visu pārējo ir padomāts.

Piemēram, ceļošana Eiropā basketbolistam, arī spēlējot Eirolīgā, ir tāda pati kā jebkuram. Jāaizbrauc uz lidostu, jāizstāv rinda, jānodod bagāža, jāiziet drošības kontrole. ASV basketbolisti var ar savām mašīnām iebraukt lidostas teritorijā, atstāt mašīnu, kāds no apkalpojošā personāla jau ir paņēmis basketbolista somu, basketbolistam atliek tikai iekāpt lidmašīnā. Galā iepriekš norīkots autobuss aizved uz viesnīcu, kur soma jau ir priekšā numuriņā. Tas ir viens piemērs, bet principā tiek padomāts par pilnīgi visu. Tur tā rūpējas par spēlētāju labsajūtu un treneru kvalitāti, ka pašiem spēlētājiem atliek domāt tikai par spēli.

Vai nebija rūgtuma, ka laiks NBA bija tik īss?

Protams, ka  man būtu gribējies tur palikt pēc iespējas ilgāk, taču esmu ļoti pateicīgs, ka vispār tur nokļuvu. Man bija līgums uz nākamo gadu, tomēr tajā vasarā Ņūorleānas Pelicans komanda drafta izlozē tika pie pirmā numura. Tad jau bija skaidrs, ka viņi pārbūvēs visu komandu.

Jūsu brālis Dāvis vēl aizvien spēlē NBA rindās. Kā ar veselīgo konkurenci brāļu starpā?

Ar Dāvi nopietni nekad neesam konkurējuši. Mēs konkurējam tikai vasarās, kad trenējamies divatā. Tad cilvēkam no malas varētu likties, ka esam lielākie ienaidnieki, bet tā mēs visus šos gadus viens otram esam palīdzējuši. Zinu, ka viņš tikpat stipri negrib zaudēt man, cik es –  viņam. Tāpēc arī mūsu savstarpējie treniņi ir kvalitatīvi. Nereti  iekarstam, bet pēc tam ģērbtuvēs jau viss beidzas, cīņa paliek tikai laukumā. Man ir milzīgs prieks par Dāvja veiksmīgo karjeru Amerikā un to, ka viņš jau daudzus gadus spēlē NBA.

Tā kā jūsu tēvs ir basketbola treneris, gan jau jums abiem nācās izbaudīt arī tēva treniņus.

Man mazāk, Dāvim gan – tētis bija viņa komandas treneris.

Vai mājās ir iespējams nodalīt, kur beidzas basketbola treneris un sākas tētis, un otrādi?

Tagad ir vieglāk nekā agrāk. Man bija vienkāršāk, bet Dāvim ir gadījies pārnākt mājās agrāk, nekā plānots, un skaidrot mammai, ka treneris licis aiziet no treniņa, jo viņš kaut ko nav izdarījis pareizi.

Kā sieva un bērni dzīvoja līdzi čempionātam Džakartā?

Viņi noteikti būtu braukuši līdzi, bet čempionāts sakrita ar dēla pirmo 1. septembri. Tā kā manis jau nebija mājās, atstāt dēlu vienu bez vecākiem nozīmētu viņu traumēt. Tāpēc sieva un bērni palika mājās un juta līdzi pie TV ekrāniem. Domāju, sieva par mani un  komandu pārdzīvoja tikpat stipri kā es, varbūt pat vēl vairāk. Viņa gan priecājas par uzvarām, gan uzmundrina un atbalsta pēc zaudējumiem. Komentārus par spēli sieva neizsaka, jo zina, ka to visu mūžu ir darījis mans tētis.

Kādas ir dēla attiecības ar basketbolu? Vai viņam ir izvēle? 

Izvēle viņam ir. Pagājušovasar, kad bijām Spānijā, viņš sāka trenēties futbolā. Neko neteicu – gribi futbolu, spēlē futbolu. Spānijā futbols ir ļoti labā līmenī, to spēlēja arī vairāki dēla klasesbiedri. Gāju  uz spēlēm un skatījos, kā viņam iet, bet viņš ir arī nācis man līdzi uz treniņiem un spēlējies ar basketbola bumbu.  Ievēroju, ka dēlam basketbols arī tīri labi padodas, pat labāk nekā futbols. Bet kā tēvs tobrīd nodomāju – nu, kā lai viņam pasaka? Lai pats lēnām saprot!

Tagad, kad esam Latvijā, saprotu, ka tomēr vajadzētu viņam to pateikt. Mans arguments (ne uz brīdi neapvainojot Latvijas futbolistus!) bija tāds, ka Spānijā futbols ir ļoti labā līmenī, bet Latvijā futbola līmenis tomēr ir zemāks nekā basketbolā. Sākumā viņš vēl gribēja turpināt trenēties futbolā, tad piedāvājām aiziet uz basketbola treniņu un vienkārši pamēģināt. Jau no pirmā treniņa viņam viss patika, un tagad dēls trenējas basketbolā.

Ja sporta veida līmenis Latvijā bija svarīgs arguments, vai dēls ir mēģinājis arī spēlēt hokeju?

Pavasarī skatījāmies pasaules čempionātu hokejā un dēls tieši prasīja, vai nevar spēlēt hokeju. Es viņam skaidroju – dēliņ, tas taču nav tik vienkārši, vispirms jāiemācās slidot. (smejas) Viņam šķiet, ka tas ir elementāri – uzkāp uz slidām un tā lieta aiziet.

Kāds šobrīd ir jūsu dienas ritms?

Tās dienas ir diezgan piepildītas. No rīta jāpagatavo brokastis, jāaizved dēls uz skolu… To gan mēs ar sievu dalām, kurš kurā dienā to uzņemas. Tad jābrauc uz treniņu, kas prasa daudz laika. Teiksim, šodien es treniņā biju no pulksten 9.50 līdz 14.20. Man traumas dēļ vēl ir rehabilitācija, daudz fizioterapijas treniņu. Pēc treniņa “caur” veikalu dodos mājās, sieva tikmēr ir paņēmusi dēlu no skolas, tad gatavojam vakariņas, un diena praktiski ir galā.

Kā profesionālo basketbolu var apvienot ar bērnu audzināšanu?

Liels darbs gulstas uz sievas pleciem, mājās visbiežāk ir viņa. Taču abiem vecākiem jāturas pie vienādam prasībām, lai bērni zinātu, ka, piemēram, tad, kad esmu projām, nebūs citu noteikumu vai kārtības. Mums ir savi noteikumi un režīms, kas jāievēro. Spēlējot Eirolīgā, varēja gadīties, ka esmu prom veselu nedēļu, bet pēdējos gadus vairs tā nav, abi ar bērniem varam pavadīt vienādi daudz laika. Katrā ziņā man par bērniem nav jākaunas – ja  paņemu viņus līdzi uz kādu pasākumu, zinu, ka viņi pratīs uzvesties.

Jūsu viedokļu vienotība noteikti radusies arī tāpēc, ka jūs ar sievu jau ilgi esat kopā.

Par konkrētiem skaitļiem jāprasa sievai, bet precējušies esam kopš 2015. gada. Šķiet,  iepazināmies 2010. gadā. Mans labākais draugs Jānis Strēlnieks Innu zināja jau iepriekš. Mēs iepazināmies, kad es sāku spēlēt Ventspilī. Tad mums abiem bija ap divdesmit. No tā laika esam kopā. Jau labs laiciņš pagājis, bet vēl ilgāks ir priekšā.

Sarunas laikā vairākkārt pieminējāt ēst gatavošanu. Vai mājās bieži gatavojat?

Jā, man ļoti patīk gatavot, tas ir veids, kā atslēgties. Tad tiešām esmu mājās un vairs nedomāju par  to, kas noticis laukumā. Savlaicīgi izdomāju ēdienkarti nedēļai, katru dienu ir sava stila ēdiens. Man tiešām tas ļoti patīk – un runā arī, ka sanāk. Sievai arī uzreiz brīvākas rokas saviem darbiem. 

Pēc karjeras beigām varbūt jāizdod pavārgrāmata vai jāatver restorāns.

Jā, tamlīdzīgus ieteikumus esmu dzirdējis, bet līdz tam vēl jātiek.

Basketbolistus bieži vien uzskata par lieliem ballētājiem. Vai tā ir?

Varbūt kādreiz tā bija. Mums vēl arvien patīk paballēties, bet visi ir sapratuši, ka nevar atļauties to darīt tik publiski, uz mums tomēr arī bērni skatās kā uz piemēru. Prieks, ka pēdējos gados nav bijis skandālu vai sliktu publikāciju. Mēs tāpat atpūšamies, bet viss notiek mierīgi un pieklājīgi. Nevaru iedomāties, ka mani kāds varētu pamanīt rīta pusē Vecrīgā tādā stāvoklī, ka es vairs nespēju paiet... Tad gan vecākiem būtu jādomā, vai sūtīt bērnu trenēties basketbolā. Turklāt mūsu uzvaras laukumā iet roku rokā ar mūsu uzvedību ārpus laukuma.

Kā basketbolisti ierasti svin uzvaru?

Atkarīgs no tā, kas darāms nākamajā dienā. Pasaules kausā uzvara nepieļauj nekādas svinības, jo darbs turpinās. Emociju dēļ pēc spēlēm aiziet gulēt arī īsti nevar. Šajā turnīrā ārstu un masieru numuriņš bija visplašākais, lielākoties sanācām kopā pie viņiem. Dažs varbūt iedzēra kādu aliņu, bet visi bija ļoti pieklājīgi un lielas svinības nerīkoja. Mēs svinētu tad, ja uzvarētu Pasaules kausā. Kā tas ir, to uzzināsim, kad uzvarēsim.

Pēc Baltijas valstu derbija, kas tomēr bija pēdējā turnīra spēle, kādu ballīti uzrīkot tomēr varējāt.

Kā jau teicu pie Brīvības pieminekļa, piektā vieta ir ļoti labs rezultāts, bet tas nav iemesls svinībām. Prieks, ka fani un atbalstītāji svinēja, bet mēs svinētu, kā minimums, medaļu. Tagad, ar vēsāku galvu paskatoties atpakaļ, saprotu, kas ir paveikts un kādas komandas ir uzvarētas. Piektā vieta pasaulē ir ļoti, ļoti labs rezultāts, bet sportisti piektās vietas nesvin, tāpat kā ceturtās. Ceturtā vieta ir vēl sliktāka par piekto. Tāpat esi palicis bez medaļas, turklāt vēl pēdējā spēle zaudēta.

Pēc panākumiem čempionātā  būs liels pieprasījums pēc bērnu basketbola nodarbībām. Kā šis sasniegums varētu ietekmēt basketbola nozari Latvijā?

Domāju, noteikti ietekmēs tos bērnus, kuriem tieši tagad jāizvēlas, ko darīt. Vakar biju pakaļ Danielam uz treniņu un satiku mūsu pludmales volejbolistu Edgaru Toču, kurš teica: “Nu re, jūs tik labi spēlējāt, ka man tagad jāved dēls uz basketbola treniņiem!” (smejas) Man par to prieks – jo vairāk bērnu spēlēs basketbolu, jo vairāk būs spēlētāju, no kā izvēlēties, un lielāka iespēja, ka izaugs talantīgi jaunieši. Bērniem gan jāuzmanās, lai neiznāk tā, ka pagadās kāds neveiksmīgāks turnīrs un tad vispār vairs negribas spēlēt.

Pašam arī ir tā bijis, ka pēc neveiksmīgākas spēles gribas visu mest pie malas?

Nav gan. Nevar teikt, ka nav bijušas sliktas spēles, ir bijušas, īpaši jau tajā vecumā. Ir sēdēts malā un raudāts, tad citi nāk un mierina. Bet nekad nav bijis tik traki, lai es teiktu, ka vairs nespēlēšu basketbolu.

Kas jūs jau bērnībā aizrāva tieši basketbolā?

Pirmām kārtām laikam sāncensība – lai uzvarētu, tev ir jābūt labākajam: gan pašam, gan komandai. Savā ziņā tā, protams, ir ego stiprināšana, bet to secinu tagad, kad par to aizdomājos. Bērna vecumā palīdzēja tas, ka mana komanda bieži uzvarēja Latvijas Bērnu un jaunatnes līgā. Gandrīz katru gadu bijām čempioni. Sajūta, ka kaut kas ir sasniegts, pārņem arī ik reizi, kad paraksti jaunu līgumu un uzsāc darbu jaunā klubā. Sezonas noslēgums, kad turi rokās uzvarētāja kausu, arī sniedz milzīgu gandarījumu. Tās emocijas pat nevar aprakstīt.

Jūs kopā ar brāli un tēvu Valmierā esat izveidojuši savu basketbola skolu. Kā jums radās šī ideja?

Mēs ar Dāvi par to domājām jau sen, taču bez papildu palīdzības tas nav iespējams – tas ir ļoti, ļoti dārgi. Tieši tajā laikā Valmieras pašvaldība plānoja basketbolu atdalīt no lielās sporta skolas un piedāvāja finansējumu, lai basketbola skola varētu funkcionēt. Tā likās laba ideja, jo nekas no jauna nav jāveido, Valmierā tomēr esam arī uzauguši. Mums tikai bija jāpieliek līdzekļi, lai skolu uzlabotu un grupās būtu vairāk treneru. Spēlē gan puiši, gan meitenes. Pandēmijas dēļ pirmos rezultātus varēsim redzēt tikai tagad. Šobrīd skolā basketbolu spēlē vairāk bērnu nekā agrāk, kad basketbols bija daļa no lielās sporta skolas. Varbūt par labu nāk arī tas, ka mēs ar Dāvi un tēti esam iesaistījušies, tomēr zināms vārds.

Esat domājis pēc profesionālās karjeras beigām kļūt par treneri?

Tā īsti laikam ne... Es apbrīnoju trenerus, kuri strādā ar maziem bērniem, tur vajag milzīgu pacietību. Negribētu būt treneris arī tāpēc, ka treneri mājās ir vēl mazāk nekā spēlētāji. Treneris zālē vienmēr būs pirms spēlētājiem un pametīs zāli pēc spēlētājiem. Spēlētāji tomēr atbrauc uz treniņu, visu izdara un brauc mājās, kur viņi ir vīri, tēvi, pavāri un viss pārējais. Treneriem, it sevišķi augstākajā līmenī, ir nemitīgs stress un psiholoģiskais spiediens. To man noteikti negribētos.

Kāpēc līdz šim lietuviešiem basketbolā ir veicies labāk nekā mums?

Manuprāt, jau kopš pirmsākumiem viņiem ir mazāk attīstīti citi sporta veidi. Mūsu bērni tomēr darbojas dažādos sporta veidos. Tur basketbols ir numur viens, visi  bērnus sūta tur. Lietuviešiem ir senas tradīcijas, sākot ar Kauņas Žalgiris panākumiem. Viņi katrā spēlē piepilda 15 tūkstošu skatītāju tribīnes. Cilvēkiem vienalga, vai komanda spēlēs labi vai slikti, viņi tāpat nāks skatīties. Ar Lietuvas izlasi tas pats – ir jau bijuši arī sliktāki turnīri, bet cilvēki turpina just līdzi. Tāpēc arī saka, ka Lietuvā basketbols ir gandrīz reliģijas vietā. Bet tas prasa gadu desmitus.

Tomēr Baltijas valstu derbijā mums izdevās viņus apspēlēt.

Tas bija ļoti, ļoti patīkami! Lietuvu vienmēr ir patīkami uzvarēt, kur nu vēl šādā spēlē – Pasaules kausā. Un tas, kā mēs to izdarījām… Bet pie šī sasnieguma nevar apstāties, citādi nākamreiz kādā lielā turnīrā viņiem zaudēsim, un viss atkal būs pa vecam.

Kā ar Balkāniem? Tur arī ir vēsturiski stipras basketbola komandas.

Kādreizējā Dienvidslāvija bija viena no pasaules labākajām komandām, bieži arī uzvarēja Pasaules kausa turnīros. Dienvidslāvija sadalījās, bet basketbolisti jau nekur nepazuda, tāpēc arī Balkānu valstis vēl joprojām ir spēcīgas.

Ko jūs teiktu vecākiem, kuri vēl nevar izšķirties, vai sūtīt bērnus trenēties basketbolā?

Sports, tostarp basketbols, iemāca disciplīnu. Kontrolēt sevi, sekot norādījumiem. Pateicoties basketbolam, es nekad neko nenokavēju. Ja man kaut kur jābūt pulksten trijos, es tur būšu vismaz pulksten 14.50. Basketbolā uz tevi nekad neviens negaida – ir pat treneri, kuri, ja neieradīsies laikā, aizvērs autobusa durvis un aizbrauks. Tas ir ļoti labi, jo iemāca punktualitāti, nedrīkst cilvēkiem likt uz sevi gaidīt, ja vien nav noticis kaut kas ārkārtējs. Basketbols arī ir ļoti interesants, un, kā rāda daudzu basketbolistu pieredze, pateicoties basketbolam, var apceļot pasauli, daudz ko redzēt. Dzīve nekad nav garlaicīga!