Valdzinošā Zane Stocka pozē atklātā fotosesijā un atklāj, kāpēc sapņo par Lasvegasu

No hokeja uz futbolu

Bija laiki, kad tevi varēja sastapt ikvienā Rīgas "Dinamo" mājas spēlē, kur tu gādāji par skaņas pavadījumu. Bet tagad "Dinamo" vairs nav – ko nu?

Tagad es esmu no hokeja pārgājusi uz futbolu! Kad notiek kādas īpašas futbola spēles, tad mani aicina tur uzspēlēt. Pirmais lielais pārbaudījums man bija UEFA Čempionu līgas spēles – uz tām aizgāju, tā īsti par futbolu neko nezinot. Tā arī godīgi pateicu, ka nekad dzīvē neesmu skatījusies futbolu! Taču cilvēki, kas to visu organizēja, manis teikto uztvēra tik mierīgi, ka man likās – vai viņi vispār saprata, ko saku? Atkārtoju vairākas reizes, bet viņi teica, lai neuztraucos. Un beigās viņiem mans darbs patika tik ļoti, ka aicināja atkal.

Futbolā dīdžejam noteikti mazāk darba, jo nav taču kā hokejā īso paužu spēles laikā, bet tikai 15 minūtes starp puslaikiem...

Īso paužu nav, taču pēdējā spēlē man bija mūzika jāliek arī tad, kad tiek gūti vārti.  Taču kopumā darāmā futbolā man tiešām ir mazāk. Hokejam savulaik es ļoti gatavojos un piemeklēju mūziku, turklāt tur viss notiek ļoti dinamiski un visu laiku jābūt gatavībā. Par hokeju gan neesmu aizmirsusi un ceru, ka varbūt varēšu pavasarī uzspēlēt pasaules čempionātā.

Mūzika, ko liec hokejā un futbolā, atšķiras?

Hokejā tā bija agresīvāka, lai piemērotos spēles dinamikai. Turklāt tur es praktiski neizmantoju latviešu mūziku.

Spēlēšana klubos droši vien pamatīgi ietekmē tavu dzīvesveidu, jo darbs lielākoties ir vakaros un naktīs – gluži kā vampīram...

Jā, tā tas tiešām ir. Tādēļ savulaik meklēju papildu darbus pa dienu, jo citādi likās, ka zaudēju saskari ar realitāti un cilvēkiem. Patiesībā jau es vienmēr esmu ļoti daudz strādājusi: pirms pandēmijas sanāca 17–25 spēlēšanas mēnesī. Tā ir nopietna slodze organismam. Piektdienās un sestdienās reizēm bija pa divām spēlēšanām vienā naktī, pārskrienot no vienas vietas uz otru, vai pat trim. Tagad vairs tā nav, jo laiki ir mainījušies un arī to vietu vairs nav tik daudz, kur spēlēt.

Toties pandēmijā tev droši vien bija daudz brīva laika, jo nekas taču nenotika?

Īstenībā nebija vis. Tikai vienu mēnesi bija sajūta, ka vairs nevienam neesmu vajadzīga, jo hokejs tobrīd bija beidzies. Skatītājus uz hokeju nelaida, taču man tik un tā bija jāstrādā, turklāt jāliek ne tikai mūzika, bet arī pūļa skaņas, lai televīzijā radītu fanu esamības iespaidu.

Un tad viens mēnesis bija pilnīgi tukšs. Es izstaigāju visas Rīgas ielas un izlasīju tik daudz grāmatu kā nekad savā dzīvē. Sev it kā varēju veltīt daudz laika, taču gribējās būt vajadzīgai arī citiem. Kad esi pieradis visu laiku būt ritmā, tad ir ļoti savādi – pēkšņi tas, ko darīji, nevienam vairs nav vajadzīgs.

Lasvegasas šarms

Ko īsti darīji pandēmijas laikā, kad nekādi publiski pasākumi nenotika un tātad arī diseņu spēlēšana bija beigusies?

Meklēju darbu. Skaitījos bezdarbniekos, taču ar manu CV mani nekur neņēma pretī. Ar tādu CV man droši vien vieglāk būtu atrast mīļāko nekā darbu, jo tur ir tikai izklaide vien: spēlējusi teātrī tādu lomu un šitādu, strādājusi par dīdžeju un tā tālāk.  Bet tāda nopietna darba neviena nav! Es pat aizsūtīju CV uz veikalu, lai pieteiktos par pārdevēju, taču arī tur mani neņēma. Taču maniem spēkiem noticēja zobārstniecības klīnika, kur pieņēma darbā par administratori. Izturēju konkursu vairākās kārtās. Un tad nāca piedāvājums no "EHR Mediju grupas".

Tagad krogu un klubu dzīve ir atsākusies?

Ne gluži tādā līmenī kā agrāk; tik bieži vairs man nav jāspēlē. Arī cilvēku varbūt ir mazāk. Pēdējā pusotra mēneša laikā gan esmu ievērojusi, ka Vecrīgā ir ļoti daudz amerikāņu tūristu – gan jaunieši, gan gados. Prasu – kādēļ jūs tieši uz Latviju braucat? Izrādās, no viņu viedokļa Latvijā ir ļoti lētas viesnīcas, lēts alkohols  un viss pārējais. Un tā arī ir, jo, kad februārī biju Amerikā, tur kokteilis maksāja 16 dolārus, bet jūlijā jau 21 dolāru.

Spriežot pēc instagramā redzamajām bildēm, tu pati esi lielā sajūsmā par Lasvegasu?

Jā, tā tiešām ir. Tajā vidē es jutos tik labi kā neesmu jutusies nekur Eiropā. Aizbraukt uz Lasvegasu nolēmu pandēmijas laikā, jo tur katru nedēļas nogali uzstājās norvēģu DJ Kygo. Aizbraucu viņa dēļ, un man tur ļoti patika. Sākumā biju domājusi tur palikt 4–5 dienas, bet pēc tam pabraukāt vēl kaut kur citur, taču beigās nekur tālāk par Lasvegasu tā arī neaizbraucu. Tajā vietā ir kaut kāda maģija... Vēlējos piedzīvot nakts dzīvi Vegasā – tā tiešām ir tāda, kādas nav šeit un pat citviet Eiropā. Mani paziņas, kuri tur bijuši, saka, ka nekad otro reizi nebrauktu, jo tā fake vieta, taču man tur ļoti patīk. Nu jau es tur esmu bijusi trīs reizes, jo jūtos tur ļoti labi. Pārsteidzoši labi! Taču ir viens "bet" – labi es tur jūtos kā tūrists, taču nezinu, kā būtu, ja man Lasvegasā būtu visu laiku jādzīvo...

Kazino biji?

Biju. Zaudēju. (Smejas.) Ir ļoti interesanti sēdēt un vērot, kādā tempā tur viss notiek, man ļoti patīk tā kazino atmosfēra. Taču es noteikti tur neeju ar domu kaut ko vinnēt.

Aktrise nejaušības dēļ

Savulaik tu kādu laiku darbojies arī kā aktrise. Šis posms ir noslēdzies?

Nesen satiku Andri Buli, ar kuru kopā spēlēju stjuarti viņa monoizrādē "Lidojums" – viņš teica, ka vajadzētu atkal kādu reizi to nospēlēt. Tā laikam ir mūžīga izrāde, jo laiku pa laikam to spēlē jau vairāk nekā desmit gadus. Tādēļ jāteic, ka ļoti reti, taču reizēm vēl teātri sanāk uzspēlēt.

Bet tā nopietni teātra posms man beidzās jau pirms desmit gadiem. Kad vēl pastāvēja "Teātra observatorija", es tur biju diezgan nodarbināta. Tad es pat sāku mācīties  aktieru kursā Kultūras akadēmijā pie Mihaila Gruzdova, jo "Teātra observatorijas" režisore Gaļina Poliščuka teica, ka man vajag izglītību. Aktieru kursā ielēcu pa vidu, turklāt mācoties divos kursos uzreiz – 1. kursā un 3. kursā. Tas bija veids, kā man, beibei, kas izdomājusi būt aktrise, atļāva studēt Kultūras akadēmijā. Biju brīvklausītāja.

Rāvos vairākos virzienos: gan mācījos, gan spēlēju izrādēs, gan arī spēlēju nakts disenes. Līdz vienā dienā kaut kas beidzās un es vienkārši vairs neizgāju uz skolu. Tas notika vienlaicīgi ar darba piedāvājumu no "Radio SWH". Visām meitenēm droši vien ir sapnis par skatuvi, taču es tajā vidē patiesībā nonācu pavisam nejauši. Un vai tas bija mans sapnis? Laikam jau nē, jo es pat nepaguvu tik tālu sapņot – tas vienkārši ar mani notika, un es ļāvos! Jo tas bija laiks, kad nekam neteicu "nē"!

Kā tas ir – nejauši nonākt uz skatuves?

Tas ir tā: es tolaik strādāju par viesmīli bārā, kas izrāžu laikā apkalpoja "Teātra observatoriju", un vienu dienu aktrise Rēzija Kalniņa man iespieda rokās "Ilgu tramvaja" eksemplāru ar tekstu: "Mācies Stellas lomu!" Tiešām nezinu, kādēļ viņa izvēlējās tieši mani. Iespējams, tas bija lēmums emociju iespaidā. Atceros, ka visu nakti mācījos tekstu tai vienai ainai, lai otrā dienā varētu iet pie Rēzijas un atrādīt, ko tad esmu iemācījusies. Tā kaut kā tas aizgāja. Kad atbrauca režisore no Maskavas, arī viņai Rēzija par mani bija kaut ko teikusi – un viņa man piedāvāja  lomu jaunā izrādē, man bija iespēja piedalīties izrādes tapšanas procesā. Bet es taču tajā laikā vēl joprojām strādāju par oficianti un paralēli universitātē studēju komunikācijas zinātnes! Kad sākās mēģinājumi, tad gan režisore pateica, ka es vairs nedrīkstu strādāt par oficianti. Okei, ja nedrīkst, tad nedrīkst! Sāku saņemt algu kā aktrise. Arī interese par studijām sāka mazināties…

Spēlēju ne tikai jaunajā izrādē, bet arī agrāk iestudētās, kur ielēcu citu aktrišu lomās. Laikam jau dzīvē šādi stāsti bieži negadās un, manuprāt, ar cilvēkiem bez aktiera izglītības kaut kas tāds var notikt tikai vienreiz mūžā... Kad beidzās "Teātra observatorija", tad arī beidzās skatuves posms manā dzīvē. Izbaudīju aplausu garšu, un man tā patika, taču vai es gribētu atkal būt teātrī iekšā tikpat dziļi un vēl vairāk? Nezinu gan...

Pēc leģendāro "BB Brokastu" izbeigšanās tevi uz kādu laiku ielika "Radio SWH" rīta programmā kopā ar Fredi. Jaunai meitenei tas droši vien bija liels pārbaudījums?

Protams, jo Fredis, pēc manām domām, ir visu laiku radio cilvēks nr. 1 Latvijā. Bet man tolaik bija tikai 23 gadi... Taču radio nokļūt ļoti gribējās, jo, mācoties universitātes žurnālistos, kurss par radio man likās ļoti interesants. "Radio SWH" tolaik bija uztaisījuši jauniešiem domātu radiostaciju "Spin FM", es pieteicos uz vakanci tajā, taču, kā izrādījās, bija pieteikumu atsūtījusi pārāk vēlu. Kādu laiku vēlāk es spēlēju  Rokkafejnīcā diseni, šķiet, pēc "Labvēlīgā tipa" koncerta, un man pienāca klāt Fredis, lai pajautātu manu telefona numuru. Nodomāju – oho, laikam taisās mani aicināt uz randiņu! (Smejas.) Iedevu numuru, bet kādu laiku nekas nenotika – līdz pēkšņi Jānis Šipkēvics uzaicināja uz tikšanos. Un tās laikā uzdeva visādus dīvainus jautājumus: vai es no rītiem ilgi guļu un tamlīdzīgi. Jautājumi bija tādi, it kā džeks būtu uzaicinājis meiteni uz randiņu, bet sākumā īsti nevar izdomāt, par ko ar viņu runāt. Tikai tad, kad kabinetā ienāca arī Fredis, es beidzot sapratu, kas te notiek.

Tā viņi man piedāvāja vadīt rīta raidījumu kopā ar Fredi – tobrīd tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi cilvēki zināja, ka "BB Brokastis" drīz beigsies, un es biju viens no šiem nedaudzajiem. Protams, es piekritu, tobrīd vēl neapjaušot, ko tas man prasīs. Tas bija fantastisks laiks pusgada garumā, taču acīmredzot tas mūsu duets tomēr neizdevās tā, kā bija cerēts. Bija gan vecuma atšķirība, gan arī dzīves uzskatos... Nu, kādi gan 23 gadu vecumā vispār var būt dzīves uzskati! Man galvenais bija vispār no rīta laikā piecelties! (Smejas.)

Ļoti gribēju kaut ko analizēt un centos visu pēc iespējas labāk izdarīt, taču tolaik vēl nebija pietiekami daudz zināšanu un pieredzes. To visu jau iegūst tikai ar laiku, un šajā ziņā man ir paveicies, jo ir bijis daudz iespēju mācīties. Turklāt mācīties no labākajiem un gūt pieredzi dažādās sfērās! Esmu pateicīga, ka man bijuši šādi posmi dzīvē! Ja paskatās atpakaļ – vai es kaut ko darītu savā dzīvē citādi? Noteikti nē! Es ietu visus tos pašus soļus!

Nenovērtētā profesija

Atgriežamies pie dīdžejošanas. Mūziku tu spēlē no datora?

Jā, kaut gan sākumā spēlēju arī no diskiem. Dators – tas ir ļoti ērti. Vēl ērtāk ir fleška, kur tev jau sagatavota uzstāšanās programma, taču Latvijas apstākļos tas tā īsti nestrādā. Dīdžejiem Latvijā ir jāspēlē vidēji no sešām līdz deviņām stundām, un tu nevari paredzēt, kas publikai patiks. Pasaules lielie dīdžeji spēlē vienu vai divas stundas, un tas ir šovs.

Izklausās diezgan garlaicīgi, un rodas jautājums, kam tur vispār vajadzīgs dīdžejs – iedod bārmenim flešku un vari iet mājās!

Domāju, ka šajā ziņā daudz kas drīzumā mainīsies. Man pat likās, ka jau pēc pandēmijas dīdžejiem būs ļoti grūti atsākt darbu, jo kam to vispār vajag? Ja dīdžeju noliek kaut kur kaktā bārā vai klubā, kur cilvēki iegriežas tikai tādēļ, ka ir laimīgā stunda ar lētākiem dzērieniem, tad vai tam vispār ir kāda jēga? Jo cilvēki pie mums neiet uz klubu klausīties dīdžeju. Iet klausīties grupu, kas tur spēlē, bet pēc tam iet prom. Tādā ziņā dīdžejs pie mums, manuprāt, ir diezgan nenovērtēta profesija. Tādēļ daudzi talantīgi dīdžeji Latvijā ir spiesti strādāt kaut kur pamatdarbā. Vai arī spēlēt ļoti daudz, atšķirībā no citām pasaules vietām, kur parasti dīdžejs spēlē apmēram trīs vai četras stundas, vakaru dalot ar vēl kādu dīdžeju.

Plates spēlēt nekad nav gribējies?

Es izmantoju taimkoda plates, ko savieno ar datora programmu. Mēģināju mācīties arī skrečošanu, taču pametu. Kaut ko pamācījos, un tas tiešām bija interesanti, taču ar platēm ir viena liela problēma – baigā nešana. Man kā meitenei tas ir tiešām smagi. Pa šiem gadiem es jau tā esmu aparatūru tik daudz stiepusi, ka sačakarēju abas rokas. Ārzemēs jau ir forši, jo tur lielākoties dīdžejam nepieciešamā aparatūra jau ir sagatavota un tu vari atnākt ar savu flešku un austiņām. Bet stiept līdzi veselu plašu kolekciju – tas man ir par traku.

Lai atlasītu dziesmas, ko spēlēsi, nākas daudz un regulāri klausīties mūziku?

Kā to ņem. Es klausos tik, cik man vajag, lai izpildītu savu darbu. Man reizēm prasa – vai tiešām tu nezini visas dziesmas? Nē, jo man viss arī nav jāzina. Es atlasu mūziku kā DJ Stocka. Vai kādam patīk vai nē, tas ir gaumes jautājums. Es necenšos tā īpaši sekot visiem jaunumiem. Tad jau vairāk meklēju vecu hitu remiksus. Piemēram, tagad jauniešiem atkal modē ir Eminems – kas to būtu domājis! Otro elpu šīm vecajām dziesmām iedod "TikTok" platforma, no turienes tās atkal nonāk topā.

Spēlē arī korporatīvās ballītes? Tās taču laikam ir visienesīgākās?

Jā, spēlēju visu veidu pasākumos. Kāzas gan šogad ir bijušas tikai vienas, bet es sevi arī necenšos reklamēt ka kāzu dīdžeju.

Tas taču būtu vesels piedzīvojums – spēlēt kāzās, piemēram, Līvānos!

Kā tad – uz trim dienām! Patiesībā jau, pat braucot spēlēt pasākumā Liepājā, ir jāparēķina, vai atmaksājas tālais ceļš un patērētais laiks. Jo reizēm jau vajag padomāt arī par sevi, ko es diemžēl daru pārāk reti.

Tavs sapnis droši vien būtu spēlēt Lasvegasā?

Tas būtu forši, taču eiropiešiem tur tikt nav tik vienkārši. Lai tur ielauztos, ir jāatrodas  tur uz vietas un jāķer izdevīgs brīdis. Nevar sēdēt Latvijā un cerēt, ka kāds tevi uzaicinās uz Lasvegasu. Es gan tagad pieteicos ASV "Green card" loterijai – skatīsimies, kas no tā iznāks. Gribētos jau uzspēlēt kaut kur citur, ne tikai Latvijā vien.