Advokāts Egons Rusanovs par latento naidu, prognozēm X stundā un profesijas bīstamību

Šobrīd birojs “Rusanovs un partneri” gatavo grāmatu par kriminālprocesa vēsturi no agrīnajiem viduslaikiem līdz 19. gadsimtam, un Egons Rusanovs min, ka viduslaiku bargie sodi varbūt ir devuši arī pozitīvus augļus, kurus mēs joprojām baudām.

Kā dzimst naids

Esat vienā nesenā intervijā teicis, ka zinājāt – karš būs.

Godīgi sakot, baidījos, vai tas tieši neskars arī mūs. 2014. gadā un arī tagad bija tāda eksistenciāla sajūta, ka tūlīt gāzīsies virsū arī šeit. Tā sajūta ik pa brīdim uzplaiksnī – te pazūd, te atkal atnāk... Tā ir intuitīva sajūta. Intuīcijai es parasti ļoti uzticos, bez tās, šķiet, manā profesijā vispār neko nevar izdarīt.

Jau 2002. gadā definēju, ka Putina režīms ir noziedzīgs. Bija pagājuši vien daži gadi, kad Maskavā tika uzspridzinātas divas dzīvojamās mājas, lai pamatotu otrā Čečenijas kara nepieciešamību. Jau tad nekādu ilūziju par to, kurp Putina režīms virzās, nevarēja būt.

Vai jums ir izskaidrojums, kur cēlies tagad vērojamais Krievijas iedzīvotāju vairākuma lielais naids pret ukraiņiem?

Naids vispār ir grūti definējama kategorija. Ir dažādas spekulācijas par civilizāciju sadursmi, bet tās ir tikai spekulācijas. Man ir grūti rast tam racionālu skaidrojumu. Man ir daudz krievu klientu, absolūti adekvāti un civilizēti cilvēki, kam par notiekošo ir milzīgs kauns, viņi to nosoda. 

Visdrīzāk tā ir parādība, kas jau ne reizi vien cilvēces vēsturē ir bijusi vērojama – lumpenizētās sabiedrības sacelšanās jeb protests pret to, kas ir labāks, skaistāks, bagātāks. Tam apakšā ir ģenealoģisks naids. Domāju, ka Kremlis ar saviem masu propagandas līdzekļiem prot šo fenomenu instrumentalizēt un pavērst vajadzīgajā virzienā, šajā gadījumā pret Rietumiem, pret Ukrainu. Tā ir jau padomju laikos bieži cilātā Spartaka tēma, vergu sacelšanās glorificēšana. Tikai vergi, kļūstot par kungiem, neprot ar varu izrīkoties un kļūst par tādiem pašiem kungiem, kuriem savukārt būs arvien jauni vergi. 

Vai šā naida izpausmes, sākot ar Ukrainā notikušajām zvērībām un beidzot ar Ukrainas karogu nēsājoša jaunieša piekaušanu Latvijā, jums bija pārsteigums?

Sāksim ar to, ka karā vienmēr ir bijušas zvērības. No visām pusēm. Es negribētu romantizēt arī ASV administrācijas izrīkošanos ar ieslodzītajiem Gvantanamo cietumā vai Irākā. Naids piemīt visiem, arī man un jums. Mēs izjūtam naidu pret tiem, kas šobrīd naidīgi izturas pret ukraiņiem, tas galvenokārt ir bezspēcīgs naids. Bet tur, kur ir iespēja būt atbrīvotam no likuma varas, nekādā veidā neiegrožot savus instinktus, arī pašus zemiskākos ieskaitot, un to turklāt vēl atbalsta, tad arī notiek tas, kas Ukrainā ir noticis. Ja Latvijā vienā jaukā dienā sāktos X stunda un nedarbotos vara, kas to var apturēt, te sāktos tas pats.

Tas pats, kas notika Bučā?  

Protams. Mēs mēdzam cilvēku idealizēt, teikt, ka cilvēks piedzimst labs, ka cilvēks ir labs savā būtībā. Manuprāt, tā ir pašsuģestija. Es savā profesionālajā darbībā esmu saskāries ar neiedomājamas cietsirdības gadījumiem, bet tad, kad ar šo cilvēku jau cietumā runā, viņš rada absolūti adekvāta, normāla cilvēka iespaidu. Ir situācijas, kurās instinkti tiek palaisti vaļā un pēkšņi ieraugām, ka līdz tam normāli cilvēki kļūst par sadistiem. Kāpēc tā ir? Tas nav jautājums man.

Jūs studējāt teoloģiju…

Jā, īsu laiku, divus gadus.

Vai tajās studijās neradāt atbildi, kāpēc tā ir?

Visu norakstīt uz velna izdarībām ir pārāk vienkāršota atbilde. Lai gan, ja palasām Šarlu Bodlēru, viņa dzejprozas krājumā “Parīzes splīns” ir brīnišķīgs gabals “Dāsnais spēlētājs”. Tā sižets: autors nonāk azartspēļu vietā, kur tiek lietota arī tajā laikā Parīzē mode nākusī marihuāna, un tur sastopas ar velnu. Autors velnam jautā, kā tam klājas, vai tas Dievu satiekot. Velns atbild: jā, mēs kā divi veci aristokrāti reizēm atceramies vecos labos laikus. Vienreiz gan, saka velns, viņam ir bijis šķērmi ap dūšu, kad kāds mācītājs no kanceles sācis stāstīt, ka apgaismības lielākais sasniegums ir ļaušana noticēt tam, ka velns neeksistē.

Mēs varam pairgoties par Halovīnu kā sātanisma svētkiem, bet katrā ziņā ir skaidrs, ka mūsu rīcības modelis, spontānā izvēle, gluži kā Mērfija likumā, bieži vien nav tā pareizākā un lietas notiek ne tā, kā esi domājis. To raksturo slavenais teiciens, ka ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Teikšu tā: protams, visas šīs parādības var skaidrot ar Dieva un velna mūžīgo cīņu, bet īsti intelektuāli un godīgi tas nav. Dieva un velna figūrās var projicēt jebko. Piemēram, kā tagad Krievijas Federācijas augstākās amatpersonas ar savas pareizticīgās baznīcas palīdzību kladzina, ka te visi ir sātanisti, ka vajag desatanizēt Ukrainu un pārējos Rietumus.  

Ja ļaunuma pasaulē nebūtu, tad jau juristi paliktu bez darba.

Gan jau nodarbošanos mēs atrastu, bet man ir grūti iedomāties situāciju, kad ļaunuma nebūtu. Jautājums ir par kritērijiem. Vieni uzskata, ka ļaunums ir, lūk, tas, bet citi – ka ļaunums ir tas gluži pretējais.  

Zemapziņā iespiestā spunde

Esat intervijās uzsvēris, manuprāt, svarīgu domu: ja Krievijas armija tagad ienāktu Latvijā, tā situācija būtu principiāli atšķirīga no 1940. gada, tagad te būtu tādas pašas civiliedzīvotāju slepkavošanas un izvarošanas, kādas šogad notikušas Ukrainā...

Jā, tas būtu precīzi tas pats, kas bija Bučā, Irpeņā un daudzās citās okupētajās Ukrainas vietās. Nepārprotami. Kāpēc tā būtu? Tāpēc, ka, pirmkārt, tai masai, kas te šobrīd ir spiesta daudzmaz socializēties, lai varētu baudīt tos labumus, ko dod demokrātiska valsts (lai gan par demokrātiju vēl varētu pastrīdēties), tiktu parauta vaļā dziļi zemapziņā iespiestā spunde, visi aizvainojumi par valodu, par it kā apspiestām cilvēktiesībām, par šobrīd nogāztajiem pieminekļiem – domāju, tā būtu asiņaina atriebība. Plus vēl tiem, kas te ienāktu, ir iedzīts zvērīgs naids pret “sātanistiem”. Skaidrs, ka tagad būtu arī pretošanās, un jebkura pretošanās izraisa lielāku nežēlību. 1940. gadā nebija pretošanās, tāpēc nebija arī tādas nežēlības.

Vai no šiem apsvērumiem izriet jūsu rīcība, uzņemoties to personu aizstāvību, kuriem tagad Latvijā ir fiziski uzbrukts par, piemēram, Ukrainas karoga nēsāšanu?            

Labi saprotu, ka gadījumā, ja notiktu iebrukums, tad visiem tiem, kuri kaut vai savā feisbukprofilā ir pielikuši Ukrainas karodziņu vai kaut pušplēstu vārdu ir teikuši Krievijas agresijas sakarā, ir jārēķinās ar konsekvencēm. Man tajā skaitā.

Cik droši mēs Latvijā varam justies?

Nesen viens no mūsu militārajiem ekspertiem teica, ka mēs piecus gadus varam justies droši. Kamēr Krievija karo Ukrainā, tā ir novājināta un te neko nopietnu nevar uzsākt. Lielākā kļūda, pat nodevība būtu, ja Rietumi šobrīd pieļautu, ka Putins tiek likvidēts vismaz politiski, pie varas Krievijā nāk jauns, pragmatisks vadītājs, piemēram, Patruševs, kurš noslēgtu mieru ar gandrīz vai jebkādiem noteikumiem un tad, līdzīgi kā Hitlers pēc Vācijai pazemojošā Versaļas miera, slepus bruņotos un kaldinātu revanša plānus tikmēr, kamēr Rietumi atjaunotu ar Krieviju sporta, tūrisma un kultūras sakarus. Negribu teikt, ka Krievijai būtu jāpazūd no kartes, katra nācija ir pelnījusi savu valsti, un arī sadalītu Krieviju man ir grūti iedomāties, jo no kuras daļas tad reparācijas prasīt? Bet uz cik ilgu laiku var nodrošināt demokrātisku Krieviju?

Esat teicis, ka sankcijas pret Krieviju ir nepieciešamas, bet nevajadzētu liegt iebraukt Eiropas Savienībā tiem Krievijas iedzīvotājiem, kuri bēg no mobilizācijas.   

Nedrīkst kaut ko pārvērst par dogmu. Skaidrs, ka nedrīkst pieļaut tādu situāciju, kāda nesen bija pie Gruzijas vai Kazahstānas robežas, kad no Krievijas bēg masveidā, pāriet robežu un turpina demonstrēt savus Z un V burtus un Georga lentītes, tātad viņi tikai negrib tikt iesaukti armijā, tajā pašā laikā paužot pilnīgu atbalstu Putina politikai.

Patiesība droši vien ir pa vidu. Man ir viens klients, krievs no Pēterburgas, absolūti adekvāts cilvēks. Viņš bija ārkārtīgi sekmīga liela uzņēmuma īpašnieks, ražoja specifisku preci, viņam piederēja liela tirgus daļa visā Krievijā. 2008. gadā, kad bija prezidenta vēlēšanas, vienā jaukā dienā pie viņa atnāca kompanjons un teica: “Tev jānodrošina tavu darbinieku ierašanās uz vēlēšanām, lai visi nobalsotu par Vienoto Krieviju.” Viņš, kā jau krievs, parādīja vidējo pirkstu un pateica maģisko frāzi, ka piedāvātājam jāiet turpat, kur krievu kuģim. Pēc tam viņam sākās problēmas. Sāka ņemt nost biznesu, tad parādījās dižķibele, un viņam sāka mehāniski apgrūtināt pieeju kredītlīnijai. Pēc tam caur politiskiem kanāliem viņam pieprasīja atdot biznesu un sāka draudēt. Viņš aizmuka uz Somiju un caur Igauniju atbrauca uz Latviju, nopirka šeit īpašumu un dabūja uzturēšanās atļauju. Viņa uzņēmums, protams, palika Krievijā, viņš to sāka pārvaldīt caur saviem pilnvarniekiem. Tad, kā Krievijā ierasts, pret viņu ierosināja krimināllietu. 2014. gadā viņš devās uz Vāciju un sev par pārsteigumu uzzināja, ka jau ir Interpola meklēšanā. Vācieši, protams, par Krievijas apsūdzībām pasmējās. Lieta nonāca Latvijā. Te gan nepasmējās – sāka izdošanas procedūru. Viņš sāka pretoties, pieprasīja politisko patvērumu, jo faktiski tiek politiski vajāts. Šogad mēs atkārtoti mēģinājām lūgt viņam politisku patvērumu – nē, nedod, neesot tur nekādas vajāšanas. Šobrīd viņš jau četrus gadus dzīvo Latvijā – bez pases, bez pieejas medicīniskajai palīdzībai. Viņam ir smaga vairogdziedzera slimība, bet viņš pat analīzes nevar nodot. Toreiz, kad viņš aizmuka no Krievijas, viņa pasei gāja uz beigām derīguma termiņš, tāpēc viņš dabūja Dominikānas Republikas pilsonību, kā daudzi krievi dara. Tagad Latvija viņam saka: jums ir otra pilsonības zeme, brauciet uz to!

Man pat grūti definēt šādu attieksmi. Mēs nespējam saredzēt Latvijai lojālus cilvēkus, kuri ir pateicīgi pat par to, ka līdz šim brīdim nav no šejienes izmesti ārā. Viņa meita, starp citu, jau ir ieguvusi Latvijas pilsonību.

Ja jūs būtu Latvijas puses advokāts šajā lietā, kādus argumentus jūs lietotu Latvijas pozīcijas aizstāvībai?           

Es vienkārši atteiktos tādu lietu ņemt, negribētu būt tajā Latvijas advokāts. Tur nav nekādu argumentu. Būt Latvijas advokātam nozīmētu, apzinoties, ka notiek netaisnība, uzņemties šādu lietu, acīmredzot par naudu. Es tādā lietā pat hipotētiski negribu domāt kādus argumentus Latvijai par labu.

“Uznāca dusmas par to ārprātu...”

Kādas lietas jūs neuzņematies?

Esmu vienā intervijā teicis, ka neuzņemos divu kategoriju lietas. Pirmā kategorija – tie, kas čurā uz Brīvības pieminekļa, otra – tie, kas spīdzina dzīvniekus. Visās pārējās lietās, ievērojot to, ka cilvēks pēc dabas ir ļauns, es drīzāk pieturētos pie vecluteriešu doktrīnas, ka cilvēks par kaut ko kļūst audzināšanas un darba rezultātā, ieskaitot darbu pašam ar sevi. Tomēr atšķirībā no vecluteriešiem uzskatu, ka cilvēkam  ir brīvā griba un izvēles iespēja, un, ja viņš apzināti un sistemātiski izdara izvēli par labu ļaunumam, spīdzina dzīvniekus (arī cilvēkus, protams), tad viņš, piedodiet, ir apsēsts.

Bērnu slepkavu jūs aizstāvētu?

Droši vien ne. Bet, ja kādu apsūdzētu bērna slepkavībā un es būtu pārliecināts, ka viņš to nav izdarījis, tad es viņu aizstāvētu.

Un kādās lietās jūs pats piesakāties par advokātu?

Ziniet, tā pieteikšanās par advokātu ir ļoti slidena lieta. To izjutu arī Ukrainas karoga lietā. Bija tā: sestdienās un svētdienās es ciemojos pie mammas laukos. Vakarā skatījāmies “Panorāmu”, tur bija tas sižets par puiku, kuru piekāva tāpēc, ka viņš gāja ar Ukrainas karogu. Skatījos sižetu, un man uznāca trakas dusmas par to ārprātu, tādas bezpalīdzīgas dusmas. Man rokā bija telefons, uzrakstīju feisbukā, ka advokātu birojs “pro bono” ir gatavs sniegt cietušajiem juridisko palīdzību. Šķiet, uzrakstīju arī, ka vainīgajiem maz neliksies, izdarīsim visu, ko protam un zinām.

Tīmeklis sašūmējās, un pēc pāris dienām tas puika piezvanīja un pieteicās, ka viņš labprāt izmantotu šo palīdzību. Manā praksē tas ir vienīgais gadījums, kad esmu pats pieteicies vest kādu lietu. No advokāta ētikas viedokļa tāda reklāmas taisīšana īsti nav laba. Man to arī pārmeta, it īpaši krievvalodīgie, rakstot, ka “šis Dieva aizmirstais advokātu birojs” izdomājis, ka vajag klientus. Man nav bail no tā, ko tur raksta, es zinu, ko protu un varu, un reklāma man nav vajadzīga, advokātam labākā reklāma ir vinnēta lieta. Tāpēc manas publikācijas feisbukā var uzskatīt par veca vientuļa vīra prātošanu (smaida).

Vai tā bezpalīdzības sajūta, skatoties to “Panorāmas” sižetu, jums saistījās ar kādām zināšanām par Latvijas drošības dienestu kapacitāti?

Astoņdesmito gadu beigās es strādāju padomju prokuratūrā. Apmeklēju dažādas iestādes – ķīmiskās tīrītavas, noliktavas, nomas kantorus. Tur strādāja sovjetiskas tantes halātos un pižikiem galvā. Tolaik sajūta bija divējāda – no vienas puses, Atmoda, no otras puses, sajūta, ka no tā taču nekas reāli nevar izdoties. Bezcerība, taču gaiša bezcerība – varbūt tomēr kaut kas izdosies. Bet Vlada gadījums būtībā ir prātam neaptverams: kā pēc 30 neatkarības gadiem tāds incidents gaišā dienas laikā var notikt, kad cilvēks, kurš bauda visus tos labumus, kurus ir devusi Rietumu civilizācija, var apmierināt savus kompleksus pret skolnieku, būtībā zēnu?

Tā ir simptomātika. Zinot to, kas latenti notiek sabiedrībā, it īpaši guļamrajonos, kas latenti notiek sabiedriskajā transportā, policijā, uz jūsu jautājumu, kas notiktu, ja nāktu X stunda un te gāztos iekšā bruņotas armādas, var atbildēt: lūk, tas notiktu, tikai krasākās formās. Tas ir jāapcērt saknē, pat doma, ka kaut ko tādu varētu darīt, jāapcērt. Kā to var izdarīt? Ar bargiem sodiem.

Vai valsts rīcība šajā ziņā nav kļuvusi konsekventāka?

Domāju, ka nav. Mēs par šādiem gadījumiem tikai maz zinām, bet to ir daudz, tas redzams no ierakstiem sociālajos tīklos. Iespējams, tradicionālajos medijos par to nav pieņemts daudz runāt, lai netracinātu sabiedrību.

Ir liela starpība, vai latentais naids gruzd mikrorajonā vai valsts policijā. Vlada gadījumā šokējošākais bija pat ne tas, ka viņam uzbruka par iešanu ar Ukrainas karogu, cik tas, ka uzbrucēja sieva bija policiste un palīdzēja uzbrucējam slēpties.

Es vairākās diskusijās esmu vērsis uzmanību uz to, ka mēs nezinām, kāda ir reālā situācija, kurš kam simpatizē. Skaidrs, ka to neviens atklāti nepaudīs.

To tikai X stundā varēs redzēt...

Jā. Man nav nekādu pierādījumu, bet intuitīvi man šī situācija neliekas pārāk laba.

Arī policijā?

Man tā šķiet. Saprotams, ka te nevaru nevienu nedz apvainot, nedz apsūdzēt, un man arī nav redzējuma, kā šādu situāciju īsti varētu labot, jo mums jau trūkst kadru, lai varētu tikt galā kaut vai ar sadzīves noziedzības gūzmu un dažādām antisociālām izpausmēm. Ja kadru trūkst, tad to atlase nav pārāk rūpīga. Ugunsdzēsībā par kadru trūkumu runā atklāti, lai gan tikpat daudz vakanču ir arī citos amatos iekšlietu ministrijas sistēmā. Bet es nebūšu tas, kurš kritizē policiju, tā savu iespēju robežās strādā ar to materiālu, kāds tai ir. Darba roku trūkst visas nozarēs, pat labi santehniķi šobrīd ir problēma.       

Par bailēm no soda

Vai pēc Vlada lietas jūsu palīdzību ir meklējuši arī citi, kam bijušas līdzīgas problēmas?

Pie manis pēc palīdzības vērsās ukraiņu sieviete, kuras puiku piekāva kontekstā ar to, ka viņš ir ukrainis, arī ukraiņu bēgles par izturēšanos pret viņām kādā no Latvijas labdarības iestādēm. Es savu palīdzību šādās lietās varētu dēvēt par sabiedriski derīgu darbu, no tā man materiāli vispār nekāda labuma nav, tikai galvassāpes. Tajā pašā laikā cilvēciski viņu ir žēl, gribas palīdzēt, bet iespējas palīdzēt, ticiet man, ir ārkārtīgi ierobežotas. Mēs sastopamies ar ierēdņu vienaldzību, ar bezspēcību – kā jau visur. Ar to sastopas ne tikai bēgļi vai tie, kuri ir cietuši no kādas agresijas. Mēs visi kaut kur satopamies ar ierēdņu uzpūtību, augstprātību, ambiciozitāti. Man tikai žēl, ka tauta tik ātri aizmirsa pandēmijas bezjēdzības, kas šeit tika izdarītas. Viņiem ļoti paveicās, ka Ukrainas karš novērsa uzmanību no tā, cilvēki saliedējās palīdzībā Ukrainai, gatavībā pārdzīvot šos laikus un cerībā, ka Krievija vairs nebūs tāda, kāda bijusi līdz šim. Uz tā pamata vecie spēlētāji atkal ir zirgā. Es gan to laiku atceros, jo mani pandēmijas periods izšimpēja – ne materiāli, bet emocionāli, psiholoģiski. Būtībā tas, kā pret mums izturējās vara, mani pazemoja.

Vai šajā lietā jūs nevarētu būt varas advokāts? Situācija bija jauna, neviens īsti nezināja, kā rīkoties. Ja vara nebūtu rīkojusies, tai būtu pārmesta bezdarbība...

Skaidrs, ka Latvija darīja tikai to, ko darīja visi pārējie, un tāpēc, ka kāds lika to darīt. Bet tad politiķiem vajadzēja atklāti pateikt: te ir mūsu saistības, mēs esam spiesti šādu nepopulāru lēmumu pieņemt, piedodiet. Ja tas tā būtu darīts, es teiktu: veči, tas ir cienījami, mēs pakļausimies, jo variantu nav. Bet viņi taču tā nedarīja, viņi to stāstu pārdeva ārkārtīgi neveikli.

Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs un neprātoju par strukturēto ūdeni un folijas cepurītēm, bet domāju, ka tie, kas pieņēma, piemēram, lēmumu kaut vai slēgt gaisa satiksmi, izdarīja milzīgu kļūdu. Mani fascinē tas, kā šobrīd politiķi tiek ārā no pikantām situācijām. Viņi savāra milzīgas ziepes, salaiž dēlī visu, ko vien var salaist, bet pēc tam publiski atvainojas. Līdzīgi kā, šķiet, Merkele atvainojās pēc 2015. gada bēgļu krīzes. Vai, piemēram, ASV kādā sporta klubā kāds pauž antisemītiskus vai rasistiskus izteicienus un pēc tam atvainojas. Uzskatu, ja tu esi kļūdījies, tev ir jāuzņemas pilna atbildība un jāaiziet uz visiem laikiem, nevis var izdarīt kaut ko sliktu, tad atvainoties un turpināt tādā pašā garā. Kad es pieņemu lēmumus, es to daru ļoti mokošā procesā.

Jūs taču neesat antivakseris?

Neesmu. Lai gan domāju, ka ar vakcīnu esmu sabeidzis veselību. Pierādīt to nevaru, bet man tas ir pilnīgi skaidrs. Vakcinējos tikai tāpēc, ka nevēlējos atteikt sev tos nelielos priekus, ko varu atļauties – ceļošanu. Tāpēc uz šādu risku gāju apzināti. Un to nenožēloju. Tāpat agri vai vēlu jāmirst. Toties piedzīvoju brīnišķīgus mirkļus. Lai tos izbaudītu, man bija šāda izvēle jāizdara. Iespējams, lēna pašnāvība, kā būtu teicis Nīče.

No nāves jums nav bail?

Ja es teiktu, ka nav, es būtu pretīgs liekulis. Bet tās bailes var izpausties dažādi. Man drīzāk būtu bailes par to, ka kādas lietas nenovedīšu līdz galam. Samuraji ir teikuši: nomirt, neizpildījušam pienākumu, nozīmē nomirt suņa nāvē.

Kādu paredzat Vlada lietas iznākumu? Vai uzbrucējam būs reāls cietumsods?

Nezinu. Gatavošos tiesas debatēm un tiesai to lūgšu. Kā tiesa lems, tā arī būs. Tad redzēsim, kā veidojas tiesu prakse šādos gadījumos. Ja tiesu prakse veidosies labvēlīga tamlīdzīgiem varmākām, pieļauju, ka nekas labs nav gaidāms.

Mēs ar 21. gadsimta acīm raugāmies uz mežonīgajiem viduslaikiem, mokošajiem to laiku sodiem. Bet bailes no soda veidoja to civilizāciju. Iespējams, tas, ka mēs šobrīd daudzmaz civilizēti sadzīvojam, ir tās civilizācijas augļi, ko joprojām baudām. Nūjai ir divi gali. Tā bija arī bioloģiska selekcija. Nekādā gadījumā neaicinu veikt bioloģiskus eksperimentus ar cilvēkiem (lai gan ar to ir daudz grēkojuši 20. gadsimta sākuma sociālisti, ar eigēnikas palīdzību aicinot mēģinādami selekcionēt “adekvātu rasi”). Bet šodien, vērojot cilvēkus jebkurā Eiropas lielpilsētā, Rīgu ieskaitot, reizēm pārņem sajūta, ka cilvēki ir neatgriezeniski degradējušies. Kad es eju pa ietvi, savā nodabā kaut ko pārdomādams, un pēkšņi dažu centimetru attālumā man garām padrāžas velosipēdists pustraku skatienu, to var raksturot tikai kā apsēstību un degradāciju.   

Klientam neko nedrīkst apsolīt

Kāda ir jūsu pozīcija nāvessoda lietā?

Esmu par to daudz domājis. Man būtu politkorekti jāsaka, ka esmu pret nāvessodu, bet es teikšu: nezinu, kā būtu labāk. Reizēm ir sajūta, ka cilvēkos ir zudušas bailes. Bailes no Dieva soda mūsu civilizācijai jau ir noiets etaps, bet baiļu vairs nav ne no kā. Ja es būtu nāvessoda atbalstītāju advokāts, kā galveno argumentu droši vien minētu šo: cilvēki ir pārstājuši baidīties no soda par to, ko viņi ir izdarījuši.

Stiprākais arguments pret nāvessodu ir tiesu kļūdas iespēja... 

Tas tiešām ir ļoti spēcīgs arguments. Diemžēl no tiesu kļūdas nav pasargāts neviens. Arī pats sastopos ar tiesu kļūdām un ļoti pārdzīvoju, ja neesmu spējis pārliecināt tiesu par savas pozīcijas pareizumu.

Kāpēc hakerim Čalovskim, kuru izdeva tiesāšanai ASV un kuram solīja 67 gadus ilgu cietumsodu, viss beidzās ar dažiem mēnešiem cietumā? Vai tur bija kāda vienošanās?

Mans uzdevums tajā lietā bija necils un epizodisks, tikai saistībā ar viņa atbrīvošanu no apcietinājuma. Es Čalovski pat redzējis neesmu, tikai tehniski izpildīju savu darbu. Kāpēc sods izrādījās tik mazs? Tas ir raksturīgi ASV tiesu sistēmai – pēc likumu grāmatas sods sanāk milzīgs, bet pēc vienošanās ar prokuroru tas var tikt samazināts desmitkārtīgi. 

Vai pieredze prokuratūrā, kur strādājāt astoņdesmitajos gados, advokāta darbam nāk par labu?

Noteikti. Tā ir virtuves izpratne, zināšanas, kā dzimst krimināllieta, kāda ir profesionālā ķīmija… Tagad advokāta darbā varu labāk saprast, kas lietā ir pievilkts aiz ausīm klāt, kas ir pazudis un tā tālāk.   

Vai advokāts ir bīstama profesija? Platača pazušana, Rebenoka slepkavība…

Teikšu diplomātiski: ja advokāts vienmēr strikti pieturas pie likuma, rīkojas likuma ietvaros un tieši tā to pozicionē klientam, tad nedomāju, ka tā ir bīstama profesija.

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē jums bija gandrīz vai mafijas advokāta slava...

Tas ir ļoti pārspīlēti. Un pat netaisni. Man, protams, bija daudz klientu no tām aprindām. Nenoliegšu, mani fascinēja uzmanība no šo aprindu puses, kad viņi izraudzījās mani par juridiskās palīdzības sniedzēju. Acīmredzot tā man drīzāk bija cilvēciskas godkāres un patmīlības apmierināšana, varbūt negatīvā nozīmē. Taču toreiz es biju jauns. Tāpēc tas ir piedodami. Tajā pašā laikā vienmēr ievēroju vienu principu: nekad nemēģini viņus apkrāpt, vienmēr runā taisnību, lai cik tā būtu skarba un nepatīkama. Klientam neko nedrīkst apsolīt, advokāts nav desas pārdevējs, kas pircējam var apsolīt, kas tajā desā būs iekšā. Mēs pārdodam kaut ko netveramu un gaisīgu – juridiskos pakalpojumus. Tie vienmēr savā ziņā ir eksperiments, prognozēt iznākumu te nav iespējams. Tāpēc ir neviltots prieks, kad kaut kas izdodas.   

Cik tālu advokātam ir jāiedziļinās klienta lietas detaļās?

Advokāts klientam var palīdzēt tikai tad, ja zina taisnību – kā bija īstenībā. Ja klients melo, blefo vai maldina advokātu, tad jau iracionālā plaknē tur nekas labs nav sagaidāms. Ja cilvēks melo advokātam, viņš būtībā melo pats sev.