Reperis Kurts par leģendāro vectēvu, hokeju un, protams, mūziku

Kurta pilnais vārds ir Kurts Fridrihsons. Tāds pats kā leģendārajam abstrakcionistam, taču tā nav sakritība vai vārda aizņemšanās, jo runa ir par mazdēlu un vectēvu. Vēl mēs parunājām par hokeju, jo Fridrihsona uzvārdu EHL spēlēs var ieraudzīt arī uz vārtsarga formastērpa muguras. Dzīves pagriezienu un ambīciju daudz, tāpēc Kurta dzīves skrējiens joprojām norit pilnā sparā.

Laikā vai nelaikā

Pērn izdevi albumu "Laikā". Tiešām bija laikā vai pilnīgā nelaikā?

Bija tomēr laikā, jo man pašam tas ļāva sajust jaunu garšu hiphopam, saprast, cik ļoti to mīlu, cik man tas svarīgs un cik ļoti daudz ko vēl vēlos pateikt. Šogad bija iecerēts aktīvi koncertēt un rakstīt arī jaunu albumu. Februāra beigās bija sarunāta studija, taču tad radās jaunas problēmas. Es domāju notikumus Ukrainā. Es nevarēju ar tiem notikumiem fonā rakstīt to, ko gribēju. Tas prasa pilnīgi citu sajūtu.

Albumā "Laikā" arī nav nekā par politiku, vakcināciju vai ko tamlīdzīgu. Tas ir apzināts lēmums?

Ļoti apzināts. Citādi tas aizņemtu ļoti daudz vietas. Tādas tēmas drīzāk pieprasa prozu. Kad es rakstu jaunu materiālu, neskatos ziņas, neko nelasu socmedijos, citādi tieku ierauts tajā mutulī,  rodas vēlēšanās rīkoties, kaut ko darīt lietas labā, nevis pievērsties radošajai darbībai.

Par ko ir tavi albumi?

Par manu dzīvi. Tā noteikti ir arī pašironija. Rakstot otro albumu, mēģināju novilkt strīpu zem visa vecā, ko kādreiz darīju, un savienot to, kas paveikts, ar jauno. Jau pirmajās sekundēs centos iešifrēt stāstu par visu mūsu dzīves realitāti. Albumā uzsvēru, ka mums ir jābūt kopā ar tiem, kuri mums ir svarīgi, un mums jādara tas, kas mums liekas svarīgi. Jādzīvo dzīve, jo laika ir tik, cik tā ir, un šī ir tā vienīgā iespēja kaut ko darīt un izdarīt. Tas ir arī kā mans ceļojums laikā no sākuma līdz šodienai.

Ar sākumu tu laikam domā gadu tūkstošu miju?

Sākām nodarboties ar hiphopu pat deviņdesmito beigās.

Tas nozīmē, ka tava mērķauditorija nav gluži jaunieši, kas fano, piemēram, par Prusaku?

Pirmām kārtām mēģināju rakstīt tiem, kuri visu laiku no manis gaidīja jaunu albumu.

Tātad – 15 gadus?

(Smejas.) Jā, briesmīgs skaitlis. Tieši par to aizdomājos. Taču mēģināju aizsniegt arī jaunus klausītājus. Es gan apzinos, ka ar "Laikā" materiālu uz pavisam jaunajiem hiphopa klausītājiem es vēl netēmēju. Esmu viņiem kaut kas pilnīgi nezināms. Viņi, visticamāk, mani pat nepazīst arī pēc sejas.

Tajā pašā laikā tavos ierakstos un koncertos piedalās vairāki jaunie hiphopa mākslinieki – gan reperi, gan bītmeikeri...

Es sekoju līdzi tam, kas notiek hiphopā un vispār mūzikā. Man patīk jaunas tendences un pašam arī gribas tām sekot. Es vairs nevarētu rakstīt tādā stilistikā, kā to darīju kādreiz. Tajā nav izaicinājuma, tāpēc man tas vairs nav interesanti.

Ar ko īsti atšķiras tā sauktā vecā skola no jaunās?

Cilvēkam no malas tas varbūt liekas vienādi, taču atšķirību ir ļoti daudz – tās var sajust kaut vai ritmā, mūzikā. Tiem, kas raksta repa tekstus, mainījies ir ļoti daudz kas. Piemēram, agrāk es nekad nerakstīju tekstus triolēs. Tagad es to daru un man tas ir interesanti. Kad man pēc "S’T’A" bija projekts "Sekkta", sākām arī eksperimentēt ar vokāla izmaiņām, ar tā saukto autotjūnu. Daudzi gan teica, ka nevajag ar to pārāk aizrauties. Tagad tā hiphopā ir ļoti daudz.

Daudzi pat nenojauš, ka pārsvarā tie, kuri raksta tekstus un repo, neveido bītus, skanisko fonu. Ar to nodarbojas bītmeikeri. Tu arī pirms albuma ierakstīšanas aicināji socmedijos bītmeikerus iesūtīt jaunu materiālu, lai būtu no kā izvēlēties...

Tā arī ir. Es pats bītus neradu. Ir maz mākslinieku, kuri to dara paši.

Viens no izņēmumiem ir ansis.

ansis ir multimākslinieks, tieši tā. Es pērku bītus. Noklausos ļoti daudz un izvēlos, vadoties gan pēc savām sajūtām, gan pēc dažādām tehniskām niansēm – basa, ritma, melodijas, instrumentiem, kas izmantoti. Strādājot pie albuma, izklausījos cauri vismaz kādus 400 bītu variantus. Ja kāds no bītmeikeriem veido bītus speciāli man, tad man ir grūtāk izvēlēties, jo tad tā ir viņa izjūta par maniem tekstiem un stilistiku.

Rudens koncertos atrādīsi tikai savu jauno albumu, vai publika var gaidīt vēl kādus pārsteigumus?

Rudenī noteikti nāks klajā kas jauns no manis, koncertu apmeklētāji, visticamāk, to dzirdēs pirmie. Tāpat katrā koncertā noteikti būs kāds viesmākslinieks. Protams, atrādīsim jauno materiālu dzīvajā izpildījumā. Ne visu, bet to, kas piemērojams dzīvam koncertam. Būs arī kādi vecāki gabali, būs arī daži, kas radīti laikā starp paša lielajiem projektiem.

Viens no tiem bija "Sekkta" – ļoti interesants, ambiciozs projekts dažādās valodās. Laikam tas tā arī netika pabeigts?

Tas ir palicis karājamies gaisā. Bija tikai miksteipi, bet ik pa laikam tiek runāts arī par albuma pabeigšanu. Dalībnieki tagad dzīvo katrs savā Eiropas un pasaules malā, taču esam runājuši, ka vajadzētu sapulcēties vismaz uz koncertiem. Tas bija piecu vai pat sešu valodu projekts. Mums bija latviešu, angļu, vācu, franču un krievu mākslinieki, plus vēl džeki no Kazahstānas.

Neizklausās vienkārši. Drīzāk sagaidīsim tavu trešo albumu. Atkal pēc 15 gadiem?

Nē, nē, nē. Viss ir gatavs ierakstīšanai, taču jāsagaida īstais brīdis. Varbūt tas būs rudenī, taču šogad to noteikti vēl neizdošu.

Izteikts tavs repa mākslinieka paņēmiens tekstos ir ļoti tieša, konkrēta stāsta izstāstīšana. Tas ir diezgan neparasts, interesants radošais piegājiens šajā žanrā.

Pašmērķis ir ierakstīt pat veselu albumu, kas viss ir viens stāsts kā filma. Mūzika piedotu pareizo noskaņu.

Konceptalbums tātad. Bīstama parādība mūsdienu digitālajā laikmetā, kad daudziem patīk klausīties mūziku "shuffle" jeb jauktas dziesmu secības režīmā...

(Smejas.) Varbūt tad rodas vēl kāds cits stāsts!

Ja atceramies, Kventina Tarantino "Lubene" arī bija kino stāsts, kas tika pasniegts jauktā hronoloģiskajā secībā, panākot vēl aizraujošāku rezultātu.

Tieši tā. Varbūt tas arī rada azartu salīmēt visu stāstu kopā. Jebkurā gadījumā albumā ir jābūt kādam pārsteiguma elementam. "Laikā" arī tādi ir, taču neesmu dzirdējis, ka kāds tos būtu atšifrējis. Acīmredzot pauze manā daiļradē tomēr bijusi tik liela, ka cilvēki vairs nespēj šo stāstu salīmēt kopā.

Leģendārais vectēvs

Māksla vispār ir lieliska iespēja padauzīties ar cilvēku uztveri. Arī pašiem māksliniekiem noteikti ir aizraujoši paklausīties cilvēku vīzijas par radīto darbu. Arī, piemēram, par gleznu. Tā tas gan jau bija arī tavam vectēvam Kurtam Fridrihsonam, kurš tika uzskatīts par disidentu?

Viņš tika izsūtīts uz Sibīriju, darbojās "Franču grupā", bet savā būtībā vienkārši bija cilvēks ar savu mugurkaulu un pārliecību.

Savu radniecību ar leģendāro mākslinieku līdz šim neesi diez ko afišējis. Apzināti nevēlējies to uzsvērt?

Sāku par to runāt tad, kad manā virzienā izskanēja pārmetumi par mākslinieka vārda un uzvārda izmantošanu! Taču citādi tiešām neesmu par to stāstījis. Mēs nebijām ļoti tuvi, lai arī jau apzinātā vecumā vectēvu dažas reizes satiku. Man gan bija divi viņa zīmējumi, un tēvs stāstīja, ka tie ir domāti man un māsai.

Un ar ko nodarbojās tavs tēvs?

Viņš bija labs grafiķis, bet vairāk dzīvē strādāja ar metālu un akmeni, taču ne gluži kā mākslinieks. Drīzāk restaurators.

Viņš nebija Kurts?

Nē, viņš bija Einars.

Taču tu esi Kurts par godu vectēvam?

Jā, esmu nosaukts vectēva vārdā. Bērnībā tādēļ bija grūti. Tie bija PSRS laiki.

Ja jau atklāti esi sācis runāt par šo radniecību, varbūt vari izmantot kādu viņa darbu arī saistībā ar savu darbošanos hiphopā?

Tas varētu būt interesanti, jo tehnika, kādā viņš strādāja, man jau bērnībā šķita kā kaut kas no citas pasaules nācis. Iespējams, tas pat ir atstājis uz mani neizdzēšamu iespaidu, un man tas būtu obligāti jāizdara. Man vispār ir vēlme kaut ko veltīt cilvēkiem, kuri ietekmējuši manu domu pasauli. Piemēram, diviem saviem mīļākajiem rakstniekiem – Rodžeram Zelaznijam un Rejam Bredberijam. Abi ir spējuši noturēt mani ar grāmatu rokās stundām ilgi. Zelaznija darbi gan ir ļoti maz tulkoti latviski. Pārsvarā lasīju viņa darbus krieviski, bet esmu mēģinājis lasīt arī angliski. Abi noteikti ir iespaidojuši manu tekstu veidošanu.

Visticamāk, arī saturiski, jo tajās pašās Bredberija "Marsiešu hronikās" laikam jau viss par mums ir pateikts – varam doties kaut uz Marsu, lai veidotu jaunu pasauli, bet tāpat atkārtosim visas vecās kļūdas. Tādi vienkārši esam un no sevis neaizbēgsim. Tev noteikti šādi atslēgas cilvēki ir arī mūzikā. Kādi labi zināmi hiphopa mākslinieki?

Nē, drīzāk tie ir rokmūziķi. Kā galvenos varu minēt Robertu Smitu ar "The Cure" un Viktoru Coju ar "Kino". No latviešiem tie ir "Jumprava" un "Aurora".

Varbūt jāuztaisa kādas kaverversijas?

Man ir kauns vērsties pie viņiem. Nešķiet, ka es varētu radīt kaut ko tik interesantu, lai viņiem liktos, ka tas ir forši. Mana interese par hiphopu savukārt nāca no pirmajiem "Cypress Hill" ierakstiem, ko man viens draugs atveda no Amerikas. Tad es sapratu, ka varu izpausties arī mūzikā, pat nebūdams īpaši muzikāls.

Vārtu vīrs

Vai līdz ar brīdi, kad kļuvi par reperi, kaut ko zaudēja Latvijas hokeja pasaule? Tu taču biji un patiesībā joprojām esi arī hokeja vārtsargs!

Es to drīzāk sauktu par bērnības neizsapņoto sapni. Protams, ka tajā brīdī hokejs beidzās. Man teica, ka kaut kāds talants manī ir, taču tad vajadzēja sākt ar to nodarboties krietni agrāk. Mamma mani nelaida. Likās pārāk bīstami.

Ir jau arī, it īpaši, ja esi vārtsargs, pa kuru met ar ripām!

Mēģināju spēlēt arī kā uzbrucējs, bet augums nav pārāk liels. Un vārtos stāvēt man ļoti patīk. Tā ir sava pasaule. Arī liela atbildība.

Parasti jau pagalma hokejā vārtos ieliek to, no kura citādi nav lielas jēgas...

Man jau tieši tā tas arī sākās. Divu gadu vecumā no Čiekurkalna pārvācāmies uz Rīgas centru, piecu gadu vecumā jau pagalmā stāvēju improvizētos vārtos, jo hokeju spēlēja lielie “veči”. Daži tik tiešām bija jau veči. Un viņi tik tiešām spēlēja ar ripu. Vienā no šādām spēlēm paliku bez četriem priekšzobiem, bet turpināju sargāt. Tad mani novērtēja. Ieguvu respektu, tā tas aizgāja. Taču pamazām, jo mamma nevarēja arī atļauties sūtīt mani kādā hokeja skolā. Vēlāk mani pamanīja, kad vienā maksas slidotavā sargāju vārtus pilnīgi bez neviena aizsarga. Tiku uzaicināts uz vienu amatieru komandu, kas pa vakariem trenējās "Daugavas" stadionā. Ar draugu palīdzību salasīju kaut ko līdzīgu ekipējumam un sāku spēlēt. Vienmēr bija zilumi, bija pat plaisas kaulos, viss sāpēja, man pat sašķaidīja ķiveri. Taču turpināju sargāt. Pēdējā, nopietnākā komanda, kurā tolaik uzspēlēju, saucās "Atbalsts". Toreiz tā nebija nekāda baigā līga, bet spēlējām apkārt pa Latviju.

Taču tagad tu arī spēlē hokeju?

Atgriezos pirms četriem gadiem. Sapratu, ka esmu pārdedzis ar darbiem, mūzikā arī vēl nebiju atgriezies. Viens labs draugs dibināja jaunu komandu, kurā sākumā iestartēju kā trešais vārtsargs, jo daudzus gadus nebiju neko hokejā darījis. Taču jau pirmajā sezonā vinnējām kausu, un "play-off" biju jau pirmais vārtsargs. Turklāt dabūju arī MVP jeb vērtīgākā spēlētāja balvu, jo piecas "play-off" spēles nostāvēju “sausā”.

Tā, visticamāk, jau bija kāda konkrēta līga?

Jā, EHL jeb Entuziastu hokeja līga E8. Tagad uzradusies arī E9. Būtībā džeki, kuri māk spēlēt, tajās līgās ir sajaukti kopā ar tiem, kuri vēlas spēlēt un kuriem arī puslīdz sanāk. Es spēlēju hokeja klubā "Pagāni".

Labs nosaukums!

Jā, tur nāk līdzi arī sava filozofija.

Ir arī zobeni?

Pēc spēlēm labākajam spēlētājam tika pasniegts ceļojošais zobens. Bija arī vairogs, bet tas tomēr bija par lielu – ļoti neērti pēc spēles kopā ar ekipējuma somu transportēt. Nomainījām atpakaļ uz zobenu. Vēl es dodos uz treniņiem paspēlēt pie augstāka līmeņa komandām, kas atrodas uzreiz zem Virslīgas. Esmu lielgabalgaļa, bet tas palīdz izaugt. Man nepatīk kaut ko darīt vienkārši tāpat. Vienmēr vajadzīgas kaut kādas ambīcijas.

Cik tev tagad gadu?

Daudz. 48.

Hokejā normāls seniors. Un Jāgrs ir vecāks.

Mana mēraukla parasti ir Eminems. Tas palīdz arī sportā. Ja viņš joprojām tik asi spēj darboties hiphopā, tad arī es varu kaut ko darīt. Jāgrs, protams, arī ir lielisks piemērs. Esmu savilcis sev galvā tādas paralēles, ka gatavošanās izšķirošām spēlēm ir precīzi tas pats, kas gatavošanās koncertiem. Tu vēlies iziet uz skatuves labākais, kāds vien tobrīd vari būt. Tā ir tāda nobriešana savā prātā. Problēma gan parasti ir tā, ka ir par maz laika.

Kam tu velti savu pamatlaiku?

Man ir ikdienas darbs. Savulaik sapratu, ka nevaru visu veltīt hokejam, un vēlāk arī sapratu, ka nevaru atļauties censties nopelnīt tikai ar mūziku. Īpaši to neafišēju, jo tad, kad pasaki, ka esi mākslinieks, kurš tomēr strādā pamatdarbu, uz tevi tā šķībāk paskatās. Es vispār novērtēju to, ka cilvēki visā mūsu ikdienas skrējienā spēj savākties vienalga kādai foršai papildu nodarbei. Tas ir jādara.

Vai tev ir arī sava ģimene?

Esmu precējies, bet bez bērniem. Tā ir mūsu personīgā izvēle. Daudzi draugi to nesaprot, bet es nespēju iedomāties savu ikdienas skrējienu, kurā vēl būtu jāvelta laiks bērniem. Tad no kaut kā noteikti būtu jāatsakās.

Kurts Fridrihsons

48 gadus vecs.

Populārs kļuva kā grupas "S’T’A" dalībnieks.

Pēcāk bijis arī starptautiska hiphopa projekta "Sekkta" iniciators, tagad solomākslinieks, kurš laidis klajā divus albumus un gatavo trešo.

Par plati "Laikā" saņēmis "Zelta mikrofonu" kā par labāko mūzikas albumu hiphopa kategorijā.

Septembrī dosies Latvijas klubu tūrē, piestājot Jelgavā, Valmierā, Liepājā un Rīgā.

Kaut kad varam sagaidīt arī veltījumu Kurta vectēvam, leģendārajam māksliniekam Kurtam Fridrihsonam.

Ir arī EHL hokeja kluba "Pagāni" vārtsargs.