Lielais latviešu "Aizsprosts", kuru iznīcināja padomju okupanti. FOTO

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pasaules, arī Latvijas, kinoindustrija piedzīvoja “lielo revolūciju” – skaņu kino uzvaras gājienu. Pirmais latviešu skaņas kino - kultūrfilma (mūsdienu terminoloģijā – populārzinātniskā lente) “Daugava māmuliņa” uz ekrāniem iznāca 1933. gadā (arī šī filma nav saglabājusies). Un tad jau no pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidus Latvijas kinoteātros izrādīja ne tikai kinožurnālu “Latvijas skaņu hronika”, bet arī virkni citu skaņu filmu. Tā kā filma  “Daugava māmuliņa” nav saglabājusies, tad daudzi kļūdaini par latviešu pirmo skaņu filmu uzskata 1934. gadā uzņemto kultūrfilmu “Gauja”, kuru nu ikviens var vērot internetā, bet latviešu mākslas skaņu kino “matemātika” nav nemaz tik vienkārša.

Okupantu iznīcinātais "Aizsprosts"

Arī attiecībā uz latviešu skaņu spēlfilmām ir attiecināma “aritmētiskā kļūda”, kas radusies padomju ideoloģijas iespaidā, kad par “normāliem” kinodarbiem atzina tikai ideoloģiski pareizos “lielā ekrāna” darbus, bet pārējos pat nedrīkstēja pieminēt.

Pirmās latviešu lielās skaņu spēlfilmas gods neapšaubāmi pienākas režisora Viļa Jāņa Lapenieka 1939. gadā uzņemtajam “Zvejnieka dēlam”, kas tapis pēc tāda paša nosaukuma Viļa Lāča romāna. Bet padomju okupācijas laikā par otro latviešu skaņu mākslas filmu sāka uzskatīt vēl neatkarīgajā Latvijā sāktos, bet jau okupētajā “padomju republikā” pabeigtos, Voldemāra Pūces uzņemtos “Kauguriešus” (pēc tāda paša nosaukuma Kārļa Zariņa romāna motīviem) par 1802. gada zemnieku nemieriem. 

Bet starp šīm abām filmām ir vēl viena lielā latviešu skaņu filma, kura Otrā pasaules kara gados ir noklīdusi, un kura tagad “skatāma” tikai pārstāstos un atmiņu tekstos. Bet pastāv jau arī kāda cerība, kaut arī gaužām vārga, uz “kinobrīnumu”, ka šī filma var atrasties.

Arī “Kauguriešus”, kurus uzskatīja par Otrā pasaules kara laikā zudušiem, kinoarhīvu plauktos atrada tikai vairāk nekā 40 gadu pēc uzņemšanas – pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados (pirms kara publiski Latvijā filma tika izrādīta neilgu laiku, jo tā pirmizrādi piedzīvoja īsi pirms nacistu karaspēka iesoļošanas 1941. gada vasarā).

Tā kā “Aizsprostu” padomju okupanti atzina par ideoloģiski kaitīgu, tad to tā arī uz ekrāniem neizlaida, konfiscēja un, iespējams, aizveda noglabāt kaut kur Maskavas čekas arhīvos kā pierādījumu latviešu “buržuāziski nacionālajam kaitnieciskumam”. Bet tagad cerēt, ka Maskavā kāds Putina ierēdnis sāks rakāties arhīva putekļos, lai sameklētu aizmirstu latviešu kinošedevru, ir vairāk nekā naivi.

Pazudušais kinošedevrs

Bet filma tik tiešām varētu būt sava laika kinošedevrs, jo to taču uzņēmis latviešu kinogrands – režisors Aleksandrs Rusteiķis (1882-1958), kurš ir režisējis, piemēram, latviešu mēmā kino pērli – “Lāčplēsi” (1930) ar Lilitu Bērziņu Laimdotas lomā un Brīvības pieminekļa atklāšanai pieskaņoto skaņu kultūrfilmu “Dzimtene sauc” jeb “Kāzas Alsungā” par suitu tradīcijām.

“Aizsprostu” filmēja teju vienlaikus ar “Zvejnieka dēlu”, arī Kurzemē. Ja zvejnieku sāgu galvenokārt uzņēma Kurzemes zvejniekciemos (Ragaciemā, Plieņciemā, Nīcā, Papē un citos), tad “Aizsprostu” par “Kurzemes Šveici” dēvētajā Abavas senlejā starp Kandavu un Sabili, pāris kilometru attālumā no pašreiz populārā tūrisma un atpūtas centra “Plosti”. Tāpēc arī nav brīnums, ka visos tūrisma ceļvežos, kuros tiek piedāvāti “Plosti”, Kandavas un Sabiles apmeklētājiem tiek mudināts doties uz Buses pilskalnu un Kalnmuižas ūdensdzirnavām, kur tika uzņemts “Aizsprosts”.

Pašu dzirnavu tehniskais komplekss nav saglabājies. Padomju laikā tas nonāca Kandavas sovhoztehnikuma pārziņā un tika aizlaists postā (ir saglabājušās tikai pāris palīgēkas), bet pati muiža gan ir atjaunota un to tagad lepni dēvē par Kalnmuižas pili (tur ir gan viesnīca, gan restorāns). Tāpat Kalnmuižas dzirnavu komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet turpat netālu esošais Buses pilskalns, kur arī notika “Aizsprosta” filmēšana, ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kas liecina par latviešu senvēsturi.

Man šajās Latvijas leģendārajās kinovēstures vietās iznāca pabūt tikai vienreiz – pirms kādiem 30 gadiem: uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pagājušā gadsimta pašā deviņdesmito gadu sākumā. Tad vēl neko par “Aizsprostu” nezināju, bet tagad ar daudzu gadu atstarpi nojaušu, ka tolaik padomju laikā postā aizlaistajās Kalnmuižas ūdensdzirnavās, iespējams, mētājās kādas liecības par tur savulaik notikušo Holivudai cienīgu rosību. Uz grīdas mētājās kādas senas fotogrāfijas. Domāju, ka tās ir no kāda ģimenes albuma un varbūt kādam tās vērtīgas. Fotogrāfijas salasīju (teorētiski uz tām varēja būt arī filmēšanas kadri) un aizsūtīju nu jau vairs neiznākošā laikraksta “Tukuma Ziņotājs” redakcijai, lai tā ar kādu publikāciju pacenšas atrast fotogrāfiju mantiniekus. Tāpat uz grīdas mētājās tolaik bibliogrāfiski retumi (tagad tie brīvi lasāmi periodikas digitālajā bibliotēkā) – pirmskara laikraksta “Brīvā Zeme” numuri. Nu vairs nevaru noskaidrot, vai tās bija tās avīzes lappuses, kuras vēstīja par “Aizsprosta” uzņemšanu.

Latviskais patriotisms

“Aizsprosta” sižets (tas tapis pēc rakstnieka Pāvila Rozīša darba motīviem) būtu gana “ejošs” arī mūsdienu melodrāmai. Tas bija šāds: 20. gadsimta trīsdesmitajos gados straujos tempos rit Latvijas saimnieciskā izaugsme, arī ceļu būve; un ap to tad arī norisinās gan biznesa, gan mīlas drāma.

Kādu dzirnavu apkārtnē, lai projektētu jaunu ceļu, ierodas inženieri, kurus vada izbijis Latvijas brīvības cīņu dalībnieks Andrejs (spēlē Rihards Zandersons (1910-1981)). Aktieris popularitāti bija ieguvis ar pozitīvu jaunekļu lomām Nacionālajā teātrī, tādēļ viņu arī Aleksandrs Rusteiķis izvēlējās par galveno tēlotāju savā filmā.

Lai uzbūvētu ceļu, nepieciešams nojaukt ūdensdzirnavu aizsprostu, kas iznīcinātu melderu biznesu. Tomēr ceļa būvnieku tehnokrātiskās intereses neīstenojas, Andrejs iemīlas daiļajā meldermeitiņā Ieviņā un saglabā dzirnavas neskartas. Pa starpām abu mīlestību cenšas izjaukt nekrietnais lopu uzpircējs Ronis (spēlē Jānis Osis), kurš arī ieskatījies Ieviņā, kura skaistule bija ne tikai uz ekrāna, bet arī dzīvē – viņa taču bija Jūrmalas skaistumkaraliene. Romantisko mīlas stāstu vēl paspilgtina Andreja “pagātnes skati”, kuros nojaušama atsauce uz Latvijas Brīvības cīņu varoņu gaitām, kā arī patriotiska nojausma par latviešu vērtībām – svarīgāka par jaunu ceļu taču ir dienišķā maize, kura netaptu bez dzirnavnieku darba!

Nāves spriedums “buržuāziskajai ideoloģijai”

Tā kā jaunajā “padomju republikā” šādai filmai, kura liecina par buržuāziskās Latvijas saimniecisko izaugsmi, Brīvības cīņām pret padomju Krieviju, industriālisma piekāpšanos mīlestības priekšā, nebija vietas, to neatļāva izrādīt kinoteātros.

Viena no lielajām filmas pirmizrādēm bija paredzēta 1940. gada jūnijā Daugavpilī – Latgales Dziesmu svētku laikā, kad Latvijā tieši iebruka sarkanarmiešu tanku armādas. Tomēr Sabiedrisko lietu ministrijas ierēdņi nolēma pirmizrādi atlikt. Tas bija tīrs biznesa jautājums (ministrija kūrēja ne tikai kinojomu, bet arī finansēja latviešu filmu uzņemšanu). Tolaik uzvaras gājienu Latvijas kinoteātros piedzīvoja latviešu lielā spēlfilma “Zvejnieka dēls”. Un tika nolemts – lai vispirms latviešu publika noskatās “Zvejnieka dēlu”, un tad, neatejot no kases, jau būs nākamā filma – “Aizsprosts”. Bet, kā izrādījās, šis bija nāves spriedums filmai.

Filmzvaigzne mūk no “uzmācīgā” režisora

Tomēr aizmirstībā filma nav grimusi. Atmiņu stāstos par to, piemēram, ir dalījusies filmas galvenās lomas, Ieviņas, tēlotāja Zenta Zommere (pēc precībām – Ore; 1915-2009), kura Otrā pasaules kara laikā devās trimdā uz Zviedriju. Viņa arī trimdā nav tā vienkārši atmetusi ar roku sapnim par aktrises gaitām: spēlējusi Zviedrijas latviešu amatierteātra trupās, kā arī piedalījusies vairāku slavenā zviedru režisora Ingmāra Bergmana filmu masu skatos (iespējams, viņa būtu ieguvusi arī kādu lielāku lomu zviedru filmās, bet viņai nepārvarama barjera bija zviedru valodas ne īpaši perfektā zināšana).

Interesants stāsts saistās ar Zentas Zommeres, pirmskara Latvijas Radio ziņu redakcijas darbinieces, apstiprināšanu “Aizsprosta” galvenajai lomai. Viņa tāpat kā filmas režisors Aleksandrs Rusteiķis dzīvoja Majoros. Režisors nekādīgi nevarēja izvēlēties galvenās lomas tēlotāju, neviena nepatika. Līdz Aleksandra Rusteiķa sieva Gaļina viņam reiz ieminējās, ka Majoru stacijā uz perona ikdienu redz skaistu gaišmati tumšām izteiksmīgām acīm un kuplām garām bizēm, kā radītu meldermeitiņas lomai.

Viņu par labu atzina arī pats Rusteiķis, kurš Rīgas stacijā, izkāpjot no vilciena, uzrunāja nākamo filmzvaigzni. No sākuma Zenta Zommere režisoru noturēja par “izvirtušu un uzmācīgu veci”, kurš ar skaistām pasakām cenšas savos tīklos ievilināt kārtējo upuri, un gribēja saukt pēc palīdzības. Tomēr beigu galos viss noskaidrojies, un daiļā Zentiņa kļuva par apburošo meldermeitiņu Ieviņu.

Zenta Zommera (Ore), esot trimdā Zviedrijā, varēja brīvi dalīties atmiņās un stāstos par neatkarīgās Latvijas kino. Savukārt režisoram Aleksandram Rusteiķim tādas iespējas nebija – padomju okupācijas laikā viņš strādāja par fotogrāfu Jūrmalā un bija atstādināts no kinoindustrijas. Tomēr viņš liecības par savu kinokarjeru bija saglabājies. Jau atgūtās neatkarības gados albumus un materiālus par savu tēvu un viņa darbu Jūrmalas pilsētas muzejam nodeva režisora meita Tatjana. Tā kā visvairāk liecību par leģendāro, bet tā arī uz ekrāniem nekad neiznākušo “Aizsprostu” šodien meklējamas Jūrmalas muzejā.

Minējumi par “Aizsprosta” pazušanu: vai to nozadzis teātra direktors?

Vēl liecības par “Aizsprostu” var meklēt trešās Atmodas gadu presē, kad beidzot par filmu izteicās tie, kuri piedalījās tās uzņemšanā, vai to bija redzējuši kādā no pāris speciālajiem seansiem. Lūk, pāris citātu no šīm atmiņām:

Kārlis Tiguls (fotogrāfs, filmu laborants): “Lielfilma “Aizsprosts” Rusteiķa režijā likās tāda saraustīta, fragmentāra. Es to redzēju četrdesmitā gada pavasarī, kad kinoteātrī “Splendid Palace” bija speciāls seanss darbiniekiem. Filmu nolēma uz ekrāniem izlaist rudenī, bet tad jau viss bija mainījies...” (1990. gada novembra žurnāls “Māksla”)

Tatjana Sila (Aleksandra Rusteiķa meita): ““Aizsprosts” bija vienīgā filma, kur tēvu redzēju radošā darbā. Kādu dienu atbrauca Jānis Sīlis melnā limuzīnā, saka, braucam pie tēva. Man ļoti patika Sabiles apkārtne, tur bija privātas vīnogu plantācijas. Kad mēs ieradāmies, tēvs mēģināja skatu ar Zentu Zommeri Ieviņu un Rihardu Zandersonu Andreju. Viņai bija tik skaisti mati, tādi zeltaini. Vienu rītu mēs pie viņas iegājām, viņa tos sukāja, garus un smagus, līdz zemei. Pirms tam es domāju, ka tie ir mākslīgi.” (1992. gada 4. janvāra laikraksts “Diena”)

Teātra vēsturniece un kritiķe Lilija Dzene (1929-2010) laikrakstā “Brīvā Latvija” 1995. gada 4. augustā raksta, ka pastāv aizdomas, ka “Aizsprostu” speciāli nobēdzinājis vai iznīcinājis tās galvenais tēlotājs Rihards Zandersons, bet pierādījumu tam nav. Katrā ziņā Staļina laikā Zandersonam, kurš Otrā pasaules kara laikā sarkanarmijas rindās bija “aģitfrontes kaujinieks” – darbojās Ivanovā bāzētajā LPSR Valsts mākslas ansamblī, atgādinājums par viņa Latvijas brīvības cīnītāja lomu šajā filmā varēja maksāt ne tikai “partejisko krahu”, bet arī piešķirt “ceļazīmi” uz Sibīriju.

Pēc Latvijas okupācijas Zandersons pieņēma redzamu kolaboranta statusu. Pēc nacistu izdzīšanas no Rīgas viņš kļuva par Nacionālā teātra (toreiz – LPSR Akadēmiskā drāmas teātra) direktoru. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kļuva par Latvijas kompartijas Centrālkomitejas locekli, bet no 1962. līdz 1972. gadam vadīja  LPSR Valsts TV un radioraidījumu komiteju. Padomju laika enciklopēdiskajās vārdnīcās, protams, ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts, ka viņš spēlējis galveno lomu filmā “Aizsprosts”, bet tolaik par viņa aktiermeistarības vienu no galvenajiem sasniegumiem minēja Ļeņina lomas atveidojumus vairākos Nacionālā teātra iestudējumos pagājušā gadsimta četrdesmito gadu otrajā pusē un piecdesmitajos gados, par ko viņam, acīmredzot, arī tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums.