Hermanis Paukšs: "Vienīgais, ko patiešām vēlos - lai manas bēres būtu jautrākas par kāzām"

Vai globālajiem notikumiem scenārijs jau ir uzrakstīts?

Domāju, ka nav. Pārāk liela nozīme ir nejaušībām. Tikpat liela iespēja ir cilvēku sugas iznīcībai, cik attīstībai un transformācijai par būtnēm, kas spēs pastāvēt bezgalīgi ilgi, turpinot attīstīties un pārveidoties.

Mana loma globālajos procesos ir niecīga, tikpat kā nepamanāma. Protams, nejauši var gadīties, ka es pēkšņi nāku modē, sabiedrība sāk manī ieklausīties, katrs mans vārds tiek rūpīgi apsvērts un nodots tālāk. Tomēr ceru, ka tā nenotiks, jo apzinos savu nekompetenci globālos jautājumos un par visu vairāk mīlu komfortu, ieskaitot emocionālo, bet pārāk liela sabiedrības uzmanība jebkuru komfortu spēj noārdīt līdz pamatiem.

Paredzu, ka dažādas epidēmijas turpinās līst mums virsū, taču ar katru nākamo, pateicoties apgūtajām iemaņām un zināšanām, pratīsim ātrāk tikt galā. Ar klimata pārmaiņām ir smagāk, jo tās iespaido ne tikai cilvēku darbošanās, tomēr labi, ja ir mazāk kaitīgu vielu tur, kur tām nevajadzētu būt. Domāju, ka zemeslode pati spēs savu klimatu vēl pietiekami ilgu laiku pieregulēt mums vēlamā virzienā, līdz cilvēce aiztīsies uz kādu citu vietu kosmosā, kas tobrīd būs vairāk tai piemērota. Runājot par krievu lāci, domāju, ka tas pamazām tomēr tiks iedzīts atpakaļ savā alā un arī manikīru tam izdosies uztaisīt, jo redzam, ka saprāta viņam nav pārāk daudz, bet vēl vismaz gadu tas prasīs.

Jūsu aktivitātes Dramaturgu teātrī?

Dramaturgu teātrī pašlaik esmu tādā kā konsultanta lomā, kas, protams, atbilst galvenā režisora statusam. Ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem, mazāk taisu pats, galvenokārt gudri pamācu citus. Ārpus Dramaturgu teātra man ir aktivitātes tikai pie datora un mežā, kur pastaigājos. Pirms trim gadiem noķēru pamatīgu infarktu, ārsti knapi izvilka. Tad nu tagad man ir uzdots doties garās pastaigās, lai atjaunotu sirds darbošanās spējas.

Kad mani ar infarktu veda uz slimnīcu, bija tāda patīkama miera un drošības izjūta pusnemaņā. Vēlāk man pateica, ka ārsti nav cerējuši mani līdz slimnīcai dzīvu aizvest. Ja es būtu tā nomiris, justos pietiekami apmierināts, jo negribas mirstot mocīties.

Nu jau daudz ko nespēju no tā, ko agrāk spēju. Fiziskā spēka ziņā jau kopš gadiem trīsdesmit esmu pieradis, ka ar katru gadu spēju arvien mazāk un mazāk, bet ļoti nepatīkami ir tas, ka tik labi vairs nestrādā smadzenes. Ja agrāk sižets galvā uzreiz izveidojās no sākuma līdz galam un skaidri turējās līdz pat uzrakstīšanas beigām, lai kāds būtu apjoms, tad tagad parasti uzplaiksnī tikai fragmenti, ko grūti sašūt kopā.

Par vecuma un slimību jēgu nemāku spriest, bet, jo vecāks kļūsti, jo mazāk paliek to, kam ir tiesības tevi pamācīt, toties vairojas tādu cilvēku skaits, kas ieklausās tevī kā orākulā. Arī no slimībām ir savs labums – ar tām aizbildinoties, vari nedarīt to, ko tev negribas darīt.

Jo vecāks kļūsti un vairāk esi redzējis, vairāk arī zini. Es zinu, kā jūtas cilvēks bērnībā, jaunībā, brieduma gados, vecumam tuvojoties. Kad biju jauns un rakstīju par vecākiem cilvēkiem, visu laiku šaubījos – vai viņi tiešām domā un jūt tā, kā esmu uzrakstījis? Šodien par visiem vecumiem rakstu ar pārliecību – jā, šādi cilvēki šajā vecumā mēdz būt un tā arī izturēties.

Kas sarūgtina visvairāk?

Tas, ka Latvijas teātra māksla dod, tēlaini izsakoties, ne vairāk kā trīs procentus no tā, ko tā varētu dot, un nav neviena, kas spētu šo stāvokli labot. Tāpat sarūgtina valdības nespēja nodrošināt nacionālās literatūras, tai skaitā arī dramaturģijas attīstību, lai gan gadiem ilgi kultūras nozare ir nacionālo spēku pārziņā, kam it kā vajadzētu saprast, ko nozīmē mākslas veidi, kas izpaužas caur valodu, un ka tie nespēj paši attīstīties vidē, kur ir tikai pārsimt tūkstošu potenciālo lasītāju. Tas nav mājiens par papildu finansējumu, bet gan par smadzenēm, kas spētu šīs finanses pareizi izlietot.

Toties iepriecina, ka kovids kļuvis maigāks, ukraiņi nepadodas un pats vēl spēju šo to izdarīt. Jauki, ka pastiprinās atkritumu šķirošana, jo atkritumu kalni nekad nav priecējuši manas acis, bet sašķiroti tie sāk izskatīties pēc izejmateriālu kalniem, no kā kaut ko var pagatavot, un tā tas, protams, arī ir.

Dzirdēju, ka, sākoties karam, viens otrs Latvijā vairumā iepircis konservus. Es nekad nekādus krājumus neesmu veidojis, ja nu vienīgi šņabja krājumus padomju laikos, kad tā bija ejošākā valūta, ar ko norēķināties par dažādiem pakalpojumiem. Ja runājam par tiem laikiem, tad, protams, arī citi krājumi tika veidoti, refleksīvi pērkot visu, ko varēja dabūt, tāpēc ledusskapji bija pilni ar pūstošām vistām un desām, ko ik pa laiciņam kilogramiem vajadzēja mest ārā. Šodien nekādus krājumus gatavot nav jēgas, jo nav pazīmju, kas liecinātu par gaidāmu badu Eiropā, kur, paldies Dievam, atrodamies arī mēs. Sausiņus lai kaltē tie, kas gatavojas pārcelties uz Sibīriju.

Tā kā man nav iespēju veidot uzkrājumus, visu pensiju tērēju dažādu vērtīgu lietu pirkšanai – gan zālēm, gan pārtikas produktiem, gan komunālajiem maksājumiem, gan benzīnam. Vakar, piemēram, nopirku konservus kaķim.

Kā jums šķiet, mēs attīstāmies vai degradējamies?

Domāju, cilvēce kā vienots organisms kopumā attīstās, bet individuāli cilvēku organismi pamazām degradējas, katrai nākamajai paaudzei kļūstot fiziski un intelektuāli arvien nevarīgākai. Grūtības liek vai nu attīstīties, vai iet bojā, bet pārāk komfortabli apstākļi – degradēties. Tā jau vienmēr ir bijis.

Šī pasaule mums katram ir nenopelnīta dāvana, un ar to vien jau tā ir laba. Sliktu katrs sev mēs to parasti padarām paši, lai gan, protams, arī nepārvarams ļaunums pagadās.

Kā ir interesantāk – būt dramaturgam vai režisoram?

Nezinu, kā citām tautām, bet būt latviešu dramaturgam ir ļoti neinteresanti. Jūties kā muļķis, jo jebkurš muļķis uzskata par savu pienākumu pateikt, ka latviešu dramaturģija nekam neder. Tātad latviešu režisoram būt ir daudz interesantāk, jo, lai kāds tu pats būtu muļķis, jebkuram latviešu dramaturgam vari pateikt, ka muļķis ir viņš. Ja es būtu tikai dramaturgs, tad nomirtu no mazvērtības kompleksa, bet, par laimi, esmu arī režisors, tāpēc ņemu, kuru lugu gribu, uztaisu un saku: “Paskaties, kā tās lietiņas ir darāmas!” Varbūt nomiršu no lielummānijas, bet pagaidām tas vēl nav noticis.

Ieceru un plānu man kā jau darbaholiķim ir papilnam. Var sacīt, ka no tiem vien sastāvu. Dators ir pilns ar iesāktiem, puspabeigtiem un dažiem pat pabeigtiem dažādu garumu stāstiem, tāpat arī ar lugām, protams. Bet tas ir radošais fons, jo galvenie plāni attiecas uz teātri. Gribu to atstāt pēc iespējas darbotiesspējīgākā stāvoklī, kad senči mani aicinās sev pievienoties, tāpēc cenšos saprast, kas darāms, lai to panāktu, un pēc iespējas vairāk lietas labā arī izdarīt.

Jāatzīst, es no dzīves esmu dabūjis pat pārāk daudz. Ja runājam par radošo izpausmi, tad nesalīdzināmi vairāk, nekā spēju aptvert, turklāt tas vēl arvien papildinās. Ja man manā padomju jaunībā būtu bijušas brīvās pasaules psiholoģijas zināšanas, domāju, ka būtu nodzīvojis harmoniskāku ģimenes dzīvi, kas nāktu par labu bērniem, bet, ja runājam par daudzumu, tad četras sievas ir vairāk, nekā godīgam eiropietim pienāktos.

Vai paša izvadīšanas scenārijs jau uzrakstīts? Ja nav, tad varbūt vajag?

Esmu par slinku, lai pūlētos citu labā, tāpēc atstāju to palicēju ziņā, jo pats taču nespēšu savas bēres izkaifot. Vienīgais, ko patiešām vēlos – lai manas bēres būtu ļoti jautras. Noteikti jautrākas par kāzām.