Labāk nelasi! Kā Krievijas propaganda zombē ar savām grāmatām
Krievijas izvērstais propagandas karš norisinās ne tikai internetā un televīzijā. Jau kopš Ukrainas konflikta sākuma tajā ir iesaistījušies arī cilvēki, kuri uzdodas par rakstniekiem un blāķiem drukā lasāmvielu, kurai visprecīzākais apzīmējums būtu propagandas sēnalu literatūra. Par autoru fantāzijas lidojumu var tikai pabrīnīties, jo tādus murgus bez stimulējošu vielu palīdzības varētu būt grūti sacerēt...
Viens no populārākajiem žanriem krievu fantastikas literatūrā ir ceļošana laikā. Laika ceļotājiem pat ir savs apzīmējums krievu valodā – popadanci, tātad ļaudis, kas no mūsdienām nonākuši pagātnē. Ideja par ceļošanu laikā ir sena un jau simtiem reižu apspēlēta dažādu valstu rakstnieku darbos, taču krievi tai ir pamanījušies piešķirt jaunu dimensiju un impēriskas ambīcijas. Interneta grāmatu tirgotavās var atrast desmitiem sacerējumu, kuriem sižeta sākums ir kā no viena avota nācis – mūsdienu Krievijas karavīrs/zinātnieks/vienkārši patriots nonāk pagātnē un palīdz Krievijai satriekt visus ienaidniekus, sākot no Napoleona un britu karalienes Viktorijas un beidzot ar Ukrainu un NATO. Deviņvīri atlasīja kaudzīti šādu “šedevru”, kurus izlasīt gan mums nebija ne spēka, ne laika, ne vēlēšanās, taču pilnīgi pietika ar anotācijām un grāmatu vākiem. Brīžiem var tikai pabrīnīties, cik ļoti fantāzijas sasaucas ar tagadējiem notikumiem Ukrainā, tikai pilnīgi apgrieztā izskatā.
Laika ceļotājs tronī
Viens no ražīgākajiem laika ceļošanas aprakstniekiem ir kungs vārdā Germans Romanovs, kurš apgalvo, ka esot vēstures zinātņu doktors un kazaks nezin kurā paaudzē – viņa spalva (vai drīzāk jau dators) ir radījusi grāmatu sēriju ar nosaukumu Laika ceļotājs tronī (Popadaņec v troņe). Kā jau noprotams, runa ir par Krievijas impērijas troni. Grāmatā Dumpiniekus kārsim laternās! laika ceļotājs nonāk cara Pētera III ādā īsi pirms tam, kad viņu reālajā dzīvē no troņa ar gvardes virsnieku palīdzību gāza paša laulātā draudzene Katrīna II. Grāmatā, protams, viss notiek pavisam citādi: Pēteris pieliek punktu savam ielaistajam alkoholismam, izdzenā sazvērniekus un veic valsts pārvaldes aparāta reorganizāciju, izmetot no tā visus cittautiešus, pirmām kārtām vāciešus. “Es jums neesmu nekāds prūsis, esmu īsts krievs! Krievi prūšus vienmēr ir situši!” paziņo Pēteris, kurš pats gan patiesībā visu bērnību pavadīja Vācijā, bet Krievijas troni pieņēma visai nelabprāt. “Vai laika ceļotājam izdosies mainīt vēstures gaitu? Ja izdosies, tad Krievijai būs nevis Katrīna Lielā, bet vēl viens Pēteris Lielais un diža nākotne!” potenciālos lasītājus kārdina grāmatas anotācija.
Nākotne tiešām ir diža, jo gāmatas turpinājumā Pēteris III pievieno Krievijai Aļasku un dodas karagājienā, lai iekarotu Konstantinopoli. “Lomonosova un Kuļibina apbruņoto Krievijas armiju kaujā par Cargradu ved feldmaršals Suvorovs. Desantu Bosforā vada admirālis Ušakovs. Pirmie bruņukuģi un tvaika fregates ar Andreja karogu sakauj turku burinieku floti, bet krievu artilērijas baterijas, ko vada Krievijas dienestā pārnākušais Napoleons, kurš pieņēmis uzvārdu Bonapartovs, iznīcina turkiem palīgā braucošo britu floti admirāļa Nelsona vadībā,” tā īsumā romāna trešās grāmatas saturu pārstāsta anotācija. Ceturtā grāmata ir veltīta Krievijas konfliktam ar Britāniju: “Krievu ieroču uzvaras un rūpniecības panākumi neizbēgami noved pie sadursmes ar plēsonīgo Britāniju, kura savas kundzības saglabāšanai izvērš karu pret progresīvo Krieviju. Vispasaules ugunsgrēks plosās no Aļaskas līdz Solovkiem, no Rosa forta Kalifornijā līdz Varšavai, no Persijas līdz Kvebekai, no Jeruzalemes līdz Indijai, kur tad arī izšķiras cīņas liktenis – lai aplauztu zobus britu lauvam – cilvēkēdājam, jāatņem Anglijai tās kroņa lielākais dārgakmens. Tas nozīmē – uz Kalkutu! Suvorova spēkavīri iekaro Himalajus. Indusi savus āriešu brāļus sagaida kā atbrīvotājus. Krievu karavīrs noskalo savus zābakus Indijas okeānā! Virs Krievijas impērijas vairs nekad nenoriet saule!” Tāds, lūk, nulltais pasaules karš un krievu imperiālisma triumfs rakstnieka fantasta izpildījumā...
Taču arī tas vēl nav viss, jo Romanova fantāzijas lidojums nav apturams. Piektajā sērijas grāmatā admirālis Ušakovs sakauj admirāli Nelsonu, Kutuzovs iekaro Gibraltāru, bet Barklajs de Tolli komandē skotu kalniešus cīņā pret angļiem. Suvorova komandētais krievu desants izceļas Anglijā, un Britānijai ir vakars!
Biedrs Hitlers
Ar vienas vispasaules Krievijas impērijas radīšanu Germanam Romanovam bija par maz, un viņš sarakstīja vēl vienu fantastikas sēriju par nesenāku vēsturi. Tajā viņš atļāvās ļoti drosmīgu gājienu – iesēdināja krievu laika ceļotāju Ādolfa Hitlera ādā. Kā tas notika, pat neprasiet – parasti šāda tipa romānos tā vienkārši notiek un viss.
Ko varētu darīt krievs, kļūstot par Hitleru? Samīļot visus ebrejus un nodedzināt koncentrācijas nometnes? Ne gluži. Galvenais mērķis ir sadot pa kaklu Britānijai, kas, protams, vainīga visās pasaules nelaimēs! Interesanti, ko angļi nodarījuši Germanam – par ko rakstniekam tāds naids pret viņiem? Lai vai kā, grāmatā Biedrs fīrers krievu Hitlera darbības programma ieskicēta šādi: “Vai viņam izdosies sagraut Angliju, īstenojot operāciju Jūras lauva? Vai viņam izdosies pakārt kara kurinātāju Čērčilu par noziegumiem pret cilvēci? Vai viņš izšķirsies sarīkot militāru apvērsumu, lai atstādinātu no varas nacistu partiju un izdzenātu SS? Vai “biedrs fīrers” spēs novērst sadursmi ar Staļinu, lai nenonāktu līdz pašnāvnieciskajam karam ar PSRS? Vai biedrs Hitlers kopā ar biedru Staļinu paspēs uzbūvēt atombumbu pirms amerikāņiem?”
Cars no nākotnes
Romanovs nav vienīgais, kuram neliek mieru doma par dižas Krievijas impērijas radīšanu, kas stieptos no Eiropas vienas malas līdz otrai vai pat vēl tālāk. Vismaz uz papīra. Autoru duets Aleksejs Mahrovs un Boriss Orlovs kārtējo krievu laika ceļotāju ietupinājuši Krievijas pēdējā cara Nikolaja II miesās un tā novērsuši impērijas sabrukumu Pirmā pasaules kara rezultātā. Spriežot pēc grāmatu sērijas Cars no nākotnes anotācijas, viegli gan tas nav nācies: “Vai izdosies Nikolaju Asiņaino padarīt par Nikolaju Lielo, veicot grandiozu izrāvienu nākotnē? Vai cars – laika ceļotājs spēs īstenot seno krievu tautas sapni, atbrīvojot Cargradu (Konstantinopoli) un nolaižot jūras dibenā Anglijas floti? Vai pacelsies virs Sofijas katedrāles krievu karogs?”
Paldies saku vectēvam
Otrā pasaules kara tēma krievu laika ceļotājiem vispār ir ļoti cieņā. Viens no Nikolaja II apdziedātājiem Aleksejs Mahrovs ir sarakstījis vēl vienu grāmatiņu par laika ceļojumiem, tikai nu jau par cīņu pret fašistiem. Saucas ļoti oriģināli – Paldies vectēvam par uzvaru (Spasibo ģedu za pobedu). Sižets vienkāršs kā piecas kapeikas: aizstāvot sirmgalvi, krievu puisis sakaujas ar iebraucējiem no dienvidu zemēm un, dabūjis sitienu pa galvu, zaudē samaņu. Atjēdzas viņš 1941. gada vasarā vilcienā, kas tikko pārcietis vācu aviācijas uzlidojumu, iemiesojies savā vectētiņā, kuram tolaik bija 16 gadu. Tālāk jau viss rit pa iestaigātu taciņu, nepiemirstot ļauno fašistu pulkam pieskaitīt arī ukraiņus. “Kā viņam izdzīvot Rietumukrainā, kas hitleriešus sagaidīja ar sālsmaizi? Kā izglābt padomju komandieru ģimenes, kas nonākušas aplenkumā? Vai kauju pieredze Piedņestrā un Dienvidslāvijā, kur viņš karoja kā brīvprātīgais, noderēs cīņā pret vāciešiem un ukraiņu nacistiem? Vai laika ceļotājam izdosies mainīt vēstures gaitu un novērst Sarkanās armijas tanku korpusu sagrāvi lielākajā tanku kaujā pie Dubnas?”
Vēstures gaitas mainīšana laika ceļotājiem ir ierasta padarīšana. Kādā citā grāmatā ceļošana laikā notiek īsti mūsdienīgā stilā – satiksmes sastrēgumā nonākušajam menedžerim Vitālijam piezvana neviens cits kā... Josifs Staļins. Turklāt tas notiek trīs dienas pirms Hitlera uzbrukuma Padomju Savienībai. Un tā nu Vitālijs kļūst par visu tautu tēva telefonisko padomnieku, sniedzot viņam ieteikumus, kā sakaut fašistus un novērst nākotnē gaidāmo padomju valsts sabrukumu.
Specnazs pret banderiešiem
Visļaunākie no fašistiem, protams, ir ukraiņu banderieši – tā laika ceļošanai veltīto grāmatiņu autoriem ir patiesība vispārākajā pakāpē. Jurijs Vaļins ir sarakstījis vairākas grāmatas par ceļošanu uz Otro pasaules karu, bet, spriežot pēc anotācijas, visjaudīgākā varētu būt šī, kuras nosaukumā jau viss pateikts – Leitnants no nākotnes. GRU specnazs pret banderiešiem. Lasām anotāciju: “GRU (Krievijas militārā izlūkdienesta – red.) specvienība no mūsdienām iemesta 1944. gadā, kur tās uzdevums ir izjaukt nacistu plānu mainīt Otrā pasaules kara gaitu. Izlūkiem no nākotnes jādodas uz piefrontes Ļvovu un tur jāsaņem gūstā SS oberšturmbanfīrers, kurš vada projektu, kas saistīts ar realitātes pārveidošanu. Krievu specnazam nāksies iesaistīties ielu kaujās, kur Sarkanās armijas vienības cīnās ar vācu jēgeriem un banderiešiem no SS divīzijas Galīcija...”
Savukārt Sergeja Artjuhina grāmatā Uzbrukumā nākotnei! apcerēts, kā 1941. gadā nonāk divas mūsdienu specnaza brigādes, kas tur paveic lielas lietas. Iznākumā Vācija apvienojas ar Krieviju un stājas pretī amerikāņu iebrukumam Eiropā, kas noslēdzas ar nelielu kodolkaru un padomju uzvaru tajā. “Krievu – vācu brālība pret zvaigžņoti svītraino mēri! Padomju armija kopā ar vērmahtu dodas uzbrukumā nākotnei un atbrīvo visu pasauli!” sajūsmināti vēsta grāmatas anotācija.
Tomēr visvētrainākais fantāzijas lidojums piemeklējis kādu Fjodoru Vihrevu, kura sacerējumā Nāvējošā cīņa. Trikolors pret svastiku 1941. gadā nonāk nevis viens laika ceļotājs vai specvienība, bet gan visa mūsdienu Krievija ar prezidentu Putinu priekšgalā. Tātad izšķirošā cīņa risinās starp Putina Krieviju un Hitlera Vāciju. Protams, ar kalašņikoviem bruņotā krievu armija ātri vien sasniedz Berlīni un izrotā Reihstāga drupas ar grafiti: “Atkārtojām!”
Kaujas lauks – Ukraina
Daļa krievu fantastikas autoru ir kā apsēsti ar impēriskām idejām un sapņiem par pasaules iekarošanu. Vēl pāris gadus pirms 2014. gada notikumiem Ukrainā Georgijs Savickis sarakstīja grāmateli Atomtarāns. Mirstu, bet nepadodos!. Īss tajā aprakstīto notikumu atstāsts. “2017. gadā rietumu pasaulē plosās ekonomiskā krīze, dolārs piedzīvo krahu un ASV glābt var tikai liels un uzvarošs karš. Tādēļ NATO nolemj uzbrukt Krievijai, rīkojoties pēc atstrādātas shēmas: izprovocējot separātistu dumpi, pēc kura saceļ troksni par “noziegumiem pret cilvēci” un nepieciešamo “miera operāciju”, kas izpaužas nežēlīgās pilsētu bombardēšanās. Rietumi ir pārliecināti, ka pērkamajiem politiķiem Kremlī nepietiks dūšas atbildes soļiem, bet vājā Krievijas armija tiks sakauta dažu dienu laikā. Taču trakie krievi atkal sajauc visas kārtis! Krievijas noasiņojošās vienības, ko nepārtraukti bombardē NATO aviācija, atsakās padoties un cīnās līdz pēdējam, okupētajās teritorijās sākas partizānu karš, bet Krievijas jaunā valdība pret iebrucējiem izmanto atomieročus. Jo Krievijā tā no laika gala pieņemts – ja ienaidnieks gūst virsroku, tad krievi izsauc uguni uz sevi un dodas tarānā!”
Tādā pašā stilā autors sarakstījis vēl dažas grāmatas. Vienā no tām Krievija savas armijas komandieru nodevības dēļ ir cietusi zaudējumu karā un NATO gatavojas rīkot parādi Sarkanajā laukumā, pirms tam iesēdinot Kremlī marionešu valdību un izņirgājoties par slāvu svētvietām. “Taču šie nolādētie krievi atsakās atzīt sakāvi! Aiz Urāliem attīstās militārā rūpniecība, atdzimst slepenie zinātniskie centri, kas tapuši vēl padomju laikā, veidojas jauna tautas armija, atbrīvojoties no nodevējiem un “liberastiem”. Krievija ir gatava revanšam, un diversantu grupas ierodas Maskavā, lai izjauktu ienaidnieku parādi un visai pasaulei paziņotu par svētā kara sākumu.” Citā sacerējumā Krievijas armija ar kreiseri Pēteris Lielais priekšgalā nāk talkā Venecuēlas tautai atbrīvoties no amerikāņu imperiālisma važām, bet vēl kādā krievu jūras kājnieki abordāžā ieņem amerikāņu aviobāzes kuģi Ronalds Reigans, kas ieradies palīgā ukraiņu nacistiem iznīcināt aplenkto Sevastopoli.
2014. gadā rakstnieks operatīvi noreaģēja uz konjunktūru un metās drukāt grāmatas par Ukrainu. Grāmatas Kaujas lauks Ukraina. Salauztais trejžuburis un Jaunkrievijas niknums vēsta par pilsoņu karu Ukrainā, kura laikā banderieši ar amerikāņu atbalstu uzsāk krievvalodīgo iedzīvotāju genocīdu, noslaukot no zemes virsas vairākas pilsētas, savukārt Krievija sūta savējiem palīgā brīvprātīgos. “Kijevas huntas uzsāktais pilsoņu karš plosa visu Ukrainu. Visā valstī nesodīti darbojas nacionālistu bandas, apšaujot mierīgos iedzīvotājus. Pēc vienas tādas bandas uzbrukuma Zaporožjes atomelektrostacijai Krievija nolemj Ukrainas dienvidaustrumos ievest miera uzturēšanas spēkus. Krievu desantnieki pret nacionālistu soda ekspedīcijām. Jaunkrievijas regulārā armija pret ukraiņu nacgvardiem. Gaisa desants Dņepropetrovskā kara noziedznieku arestam. Tu man neesi nekāds brālis, banderiešu maitasgabals!” Kāds tur brīnums, ja šāda literāra histērija beigu beigās noveda līdz reālam karam, jo bija taču cilvēki, kuri visus šos murgus pirka un lasīja...
