Latviešu brāļi plānoja audzēt zivis eksportam uz Skandināviju, bet pandēmijas dēļ iekaroja vietējo tirgu

Arktiskās palijas dzimtas koks

Sāksim ar visu šo augstdzimušo, proti, lašveidīgo, zivju ģenerālklasifikāciju. Būtībā lašveidīgie sastāv no sešām galvenajām ciltīm jeb ģintīm. Pie pirmās pieder cēlveidīgie ("Salmo"), kurā ietilpst mums visiem zināmais Atlantijas lasis ("Salmo salar"). Otrā ļoti plaši pārstāvētā ir Klusā okeāna lašu "Oncorchynchus" ģints, pie kuras pieder arī karaliskais un vislielākais lasis jeb čaviča. Vēl ir taimiņu, ļenoku, alatu un paliju ("Salvenilus") ģints – un par pēdējo tad mēs arī parunāsim. Arktiskā palija ("S. Alpinus") savā ciltī nepavisam nav vientuļa – viņas tuvākie radi dzīvo gan Amerikā, gan Kanādā, gan Sibīrijā. Krievu ihtioloģijas patriarhs Leonīds Sabaņejevs savā monumentālajā darbā "Krievijas zivis" palijas ciltis iedala teju vēl 20 apakšdzimtās, gandrīz vai katrai Sibīrijas dižtecei pierakstot savu iedzimto (ar it kā unikālu un pastāvīgu etnosu) – tā viņš savrupi min Jeņisejas, Obas, Ļenas, Amūras, Irtišas, Angāras un pat Laptevu, Ohotskas un Karas jūrā mītošās palijas. Bet mūs šoreiz interesē mūsu stāsta galvenā varone – arktiskā palija. Šī lašveidīgā īpaši izceļas ar savu košo – spilgti dzelteno vai oranžo – vēdera krāsu. Tāpat arī krūšu, vēdera un anālā spura tai ir spilgti sarkana. Lai arī skandināvu literatūrā minēts, ka atsevišķi eksemplāri varētu sasniegt 120 centimetru garumu un 16 kilogramu svaru, domājams, tās ir tikai teorētiskas aplēses. Liela, dabiskā vidē (piemēram, Storumana ezerā) augoša zivs jau no 4–5 kilogramiem tiek uzskatīta par trofejeksemplāru. Gastronomiski īpaši augstvērtīga un iecienīta savas maigās tekstūras un izteikti aromātiskās garšas dēļ.

Brāļi, kuri gana palijas

Lauris Apsis pēc izglītības ir ekonomists, viņa brālis un arī biznesa partneris Helmuts ir finansists un papildus arī mūzikas pedagogs. Vai viņi vada korus vai biznesa kursus? Neuzminējāt, netālu no Ropažiem uz vecvectēva zemes brāļi ir uzcēluši lielāko un modernāko recirkulācijas zivju ražotni Baltijas valstīs, kur audzē mūspusē visai eksotisku zemūdens personāžu – arktisko paliju, sākot no ikriem līdz gatavai produkcijai. Tā saucas "Zivs uz ledus", starptautiskajā versijā – "Blue Circle". Bez visaugstākajiem biznesa drošības un kvalitātes standartiem, kas prasa daudz rūpju un laika, brāļi atrod laiku arī vaļaspriekiem – vasarā viņi uzgāzē mežos ar krosa močiem un ziemā nododas zemledus copes izaicinājumiem Latvijas ūdenstilpēs.

Zivju ferma

Cik man zināms, aptuveni pirms desmit gadiem kaut kādi palijas rekultivācijas mēģinājumi bija Kāla ezerā. Nezinu, kādi tur ir rezultāti, taču pirms vairākiem gadiem viens copmanis bija vienu eksemplāru noķēris, un vēlāk, sazinoties ar ihtiologiem, izrādījās, ka zivs ir paaugusies par dažiem simtiem gramu...

Lauris: – Arktiskā palija ir izteikta aukstūdeņu zivs un maksimālā temperatūra, kurā tā var izdzīvot, ir 16–18 grādi, tāpēc arī Latvijas faunā ir mazpazīstama.

Tikpat cimperlīga kā strauta forele?

Lauris: – Līdzīgi. Tie kas brauc copēt uz ziemeļiem – Norvēģiju, Somiju, šo zivi ir iepazinuši.

Man reiz atveda kukulī no Storumana pāris eksemplārus – fantastiski maiga un bagātīga garša! Un tā spilgtā bordo krāsa!

Lauris: – Zivs gaļas krāsa ir atkarīga no barības bāzes. Tas attiecas gan uz dabiskā vidē, gan komerciāli audzētām zivīm. Un kas dod šo sarkano krāsu?

Dabiskos apstākļos? Visādi planktoni, bentoss?

Lauris: – Nē, mazie vēžveidīgie, garnelītes. Tur ir dabiskais antioksidants – astaksantīns. Parastās komerciālās ražotnēs zivis tiek barotas ar granulām, īpaši zivīm radītu barību, kurām ir dažāda kvalitāte un dažādi sastāvi. Mēs lietojam Dānijā ražoto profesionālo zivju barību "Bio Mar", kas, ja nekļūdos, pasaulē tiek izmantota gandrīz 80 procentos zivju ražotņu.

Un cik šis prieks maksā?

Lauris: – Tā ir dārga. Nedaudz zem diviem eiro kilogramā. Tāpēc man rodas jautājums – ja redzi, ka lašveidīgo tirgo par pieciem sešiem eiro kilogramā, tad ar ko tās zivis ir barotas?

Zināms, ka storveidīgās nedrīkst pārbarot. Kāds palijām ir optimālais barības daudzums, kāds mēnesī jāpatērē?

Lauris: – Atkarībā no vecuma zivs dienā apēd 0,8–1,1 procentus no savas biomasas. Tieši "Bio Mar" produktiem klāt tiek pievienots astaksantīns (to iegūst galvenokārt no mikroaļģēm "Haematococcus pluvialis"), lai iegūtu šo patīkamo zivs krāsu. Varbūt tā nav tik izteikta kā lasim vai forelei, bet veikalā to uzreiz var atpazīt. Arī pats palijas eksterjers nav standartizēts – viena un tā paša svara zivs var būt slaidāka, platāka, īsāka vai strupāka. Redzi, te ir lašveidīgo gaļas krāsu palete (no viegli oranža līdz spilgti bordo – Red.), un mēs ražotājam lūdzam pievienot tik daudz antioksidantu, lai zivs krāsa un garša atbilstu savvaļā dzīvojošam oriģinālam. Un, patiesi, mūsu klienti, kuri ir ķēruši un baudījuši savvaļas produktu, ir gandarīti – viens pret vienu! Citi kombikormam grūž klāt īpašas gaļas krāsvielas, antibiotikas – jā, krāsa varbūt ir spilgta, tomēr mūsu firmas koncepts ir barot ar pasaulē labāko pieejamo barību!

Idejas dzimšana

Lauris: – Pats stāsts sākās pirms gadiem septiņiem. Mūsu tēvam bija dīķis, un mēs ar Helmutu nospriedām, ka vajag sākt kaut ko darīt. Sākām pētīt, kas Latvijā notiek ar zivsaimniecībām, un izlēmām, ka vajadzētu strādāt uz eksportu, nekādu bakstīšanos negribējām! Uzreiz sapratām, ka klasiska dīķsaimniecība – nu nē, tur nav nekādas perspektīvas! Tad mēs sākām skatīties, kādas ir šīs recirkulācijas audzētavas Latvijā.

Bijāt pie zēniem, kuri ražo "Mottra" kaviāru?

Lauris: – Nebijām, bet mēs zinām to projektu. Mēs skatījāmies pa visu valsti, vācām statistiku, kas 2018. gadā bija visai skarba – līdz tam laikam recirkulācijas tipa audzētavām bija iztērēti ap 20 miljoniem Eiropas fondu naudas un saražotas tikai 160 tonnas. Mēs no Eiropas akvakultūras fondiem esam saņēmuši divdesmit reizes mazāk, bet, kad mums ražotne ir pilna, tad tur ir 110–120 tonnas! Šis ir finansējums, kas ir jāizlieto atbildīgi, ar prātu un saprašanu! Mūsu recirkulācijas ražotne pēc iekārtām un tehnoloģijām ne ar ko neatšķiras no ASV, Kanādas, Dānijas vai Norvēģijas saimniecībām. Vienīgi jauda un izmērs ir mazāks.

Bet kā jūs nonācāt līdz arktiskajām palijām?

Lauris: – Šis ir daudzu faktoru kopums, kas arī vainagojās konkrētajā projektā. Par palijām Latvijā informācijas un zināšanu nebija, tāpēc mēs braucām uz Somiju un Norvēģiju stažēties, fjordos griezām uz laivas zivis, mācījāmies, kā tās pareizi atasiņot, izgājām cauri visiem recirkulācijas procesiem. Sāksim ar to, ka mēs ņemam ūdeni tikai no 200 metru dziļurbumiem, kur ūdens nāk augšā ar temperatūru ap astoņiem grādiem. Ko mēs varam audzēt šādā temperatūrā? Garneles, tilapijas...

Kuras ēd plastmasu!

Lauris: – Noteikti nē, tāpēc palika izvēle starp dažām lašveidīgajām.

Vēl jau ir alatas!

Helmuts: – Jā, glītas, bet ļoti cimperlīgas!

Lauris: – Un lēnaudzīgas! Bet mūs ļoti uzrunāja paliju eksterjers – skaistas, sarkaniem vēderiem, raibumu zīmējums, pašas slaidas, spēcīgas, kustas kā torpēdas. Vārdu sakot, superzivs – strādājam ar šo! Un vēl Helmuts kādā publikācijā izlasīja, ka pavāri paliju sauc par lašveidīgo karalieni, arī tas bija ļoti svarīgs moments.

Helmuts: – Tā ir arī viena no veselīgākajām lašveidīgo zivīm. "Omega 3" ir kādi 0,3–0,5 miligrami uz gramu, vēl ir "Omega 6" un "Omega 9".

Recirkulācijas realitātes

Tātad jūsu ražošanas cikls sākas ar ikru slaukšanu?

Lauris: – Nē, ikrus mēs pērkam no Zviedrijas. Divsimt tūkstošus ikru var atvest nelielā kastītē.

Tas man atgādina viena kaislīga koiju karpu audzētāja stāstu. Viņš mīt Pārdaugavā, un viņam pēc zivju izsoles no Japānas īpašā iepakojumā ar lidmašīnu atved pāris tūkstošus vērtu karpu. Ikriem taču ceļojuma laikā piegādā skābekli?

Helmuts: – Nē, tie tiek iepakoti tādos starpslāņos kā paelja – viens slānis jeb leijeris ar ikriem, viens – ar barības vielām, un tā tālāk, bet pēdējā, augšējā, slānī ir ledus. Ikram ir svarīgi, lai tas būtu mitrumā un nežūtu. Tā viņi var ceļot līdz pat trim dienām.

Dabā no visa šā skaistuma līdz lielām zivīm izaug tikai pāris procenti. Kādi ir jūsu zaudējumi?

Lauris: – Ikru stadijā atbirums ir maksimāli kādi desmit procenti, normāli 5–6 procenti. Plus vēl nedzīvie, neapaugļotie ikri. Tad izšķiļas kāpuri, kuri kādu mēnesi barojas no paša ikru maisiņa. Nākamajā stadijā mēs viņus mācām ēst. Tas ir ļoti svarīgs moments – kad kāpuriņš ir atbrīvojies no maisiņa, būtiski ir nenokavēt to mirkli – iemācīt viņam ēst! Ja zivij nesāk attīstīt ēšanas refleksu, tad gremošanas traktā neattīstās mikroflora, un viņa vai nu nīkuļos, vai, ticamāk, neizdzīvos. Šajā inkubācijas procesā barošanai jānotiek ik pēc divām stundām.

Automātika te nevar līdzēt?

Helmuts: – Nē, tur jāskatās ar acīm – tie ir kā mazi bērni. Varbūt naktīs, kad tiek izslēgti gaismas avoti, tā ēstgribēšana samazinās. Nu jā, bet pēc visām šīm stadijām atbirums ir kādi 20 procenti.

Lauris: – Bet, kad zivs ir iemācījusies ēst, ar lepnumu varam teikt, ka atbirums ir 0,00 procenti!

Ja nav noslēpums, cik maksā 100 000 ikru?

Lauris: – Ir visādi piegādātāji – sākot no 5–7 tūkstošiem eiro.

Helmuts: – Atceries, mums no Aļaskas piedāvāja.

Lauris: – Jā, tikai prasīja 20 tūkstošus eiro!

Varbūt tās būtu bijušas superpalijas ar kaut kādām īpašām ekstrām?

Lauris: – Jā, piemēram, poļiem nav īstās palijas, bet viņi ražo kaut kādus hibrīdus. Tur ir krustojumi ar varavīksnes foreli, strauteni.

Ko mēs darāt, kad iemācīts ēst putriņu?

Helmuts: – Vēl barošanas vanniņās ļoti svarīgi ir sekot līdzi ūdens temperatūrai, lai zivij neiestātos termošoks. Plus tās tvertnītes ir nemitīgi jātīra, jāņem ārā ikru čauliņas, vēl visādi kritumi.

Lauris: – Tas viss ir Helmuta lauciņš. Mums biznesā atbildība ir sadalīta – viņš ir atbildīgs par audzētavu, lai būtu biomasa un zivis, ko tirgot, bet es atbildu par uzņēmuma vadību, pārdošanas rezultātiem. Es no viņa prasu zivis, Helmuts no manis...

Naudu!

Lauris: – Precīzi! Plus vēl mums ir savstarpēja komunikācija, un, ja viedokļi nesakrīt, galavārds pieder tam, kurš ir atbildīgs par konkrēto pozīciju.

Definīcija skaidra. Un tagad pārejam pie gala produkta!

Lauris: – Līdz pusotra gada vecumam zivs sasniedz 1,2–1,5 kilogramus dzīvsvara.

Piemēram, līdakai, lai pieņemtos svarā par kilogramu, ir jāapēd 18 kilogrami barības. Palijai droši vien nav tik kosmiska metabolisma?

Lauris: – Gada laikā, lai izaudzētu 100 tonnu biomasas, mums jāiztērē 100 tonnu pārtikas, primitīvi rēķinot – kilograms uz kilogramu.

Tirgus specifika

Kur jūs liekat zivis, ko paši neapēdat?

Lauris: – Kā jau sākumā teicu, projekts tika veidots kā eksporta bizness. Plāns bija realizēt zivis ziemeļvalstīs, īpaši Somijā, kur ļoti labi pazīst šo zivi, plus vēl mums no turienes ir piesaistīti divi privātie investori. Tātad pirms septiņiem gadiem dzima ideja, 2019. gada beigās mēs nodevām ekspluatācijā šo objektu un sākām sūtīt zivis uz visiem testiem, sākām strādāt ar veikaliem un vairumtirgotājiem, un tad mums nāca neliels pārsteigums – mūsu palijā vairāki speci atklāja dūņu garšu! Izrādās, to izraisa baktērija. Baktērija, kas vairojas mazkustīgā ūdenī. Un vienīgais veids, kā no tās izvairīties jeb detoksicēt, ir veikt atpeldināšanu. Ko nozīmē atpeldināt? Zivi ievieto speciālā baseinā, kur tā netiek barota, toties to skalo ar tīro ūdeni, kas nāk no dziļurbuma.

Cik ilgi šī spa procedūra var ilgt?

Lauris: – Atkarībā no ūdens temperatūras – mūsu gadījumā tas būs ap trim nedēļām. Un tad viņas skaistais mūžs pie mums ir beidzies.

Zivis, cik saprotu, jūs tīrāt un pakojat paši?

Lauris: – Jā, mēs divreiz nedēļā pakojam zivis, liekam speciālās putuplasta ledus kastēs un izsūtām klientiem.

Tikām skaidrībā un novērsām to dūņu piegaršu, sākām sūtīt ideālu iepakojumu ar tādu pašu produktu – un sākās kovids! Vēl viena problēma – tie somu klienti, ar kuriem mums bija līgumi un garantijas, pārsvarā bija bāri un restorāni...

… kas Covid dēļ aizvērās. Turklāt potenciālie klienti slimības dēļ taču var zaudēt garšas sajūtu!

Lauris: – Tas bija baigais šoks, mēs bijām uz pauzes... Bet mēs esam mērķtiecīgi un stūrgalvīgi. Latvijas tirgus potenciālu mēs līdz krīzei nebijām ņēmuši vērā, jo ļoti maz cilvēku šeit pazīst arktisko paliju, taču mēs apzinājāmies, ka tirgojam premium produktu, un triju dienu laikā, piesaistot labus mārketinga speciālistus, nodibinājām kompāniju Zivs uz ledus.

Jūsu klienti ir "Sky", "Stockmann" un "Rimi"?

Lauris: – Jā, un vēl privātpersonas.

Jūs pat pievedot klāt klientam savu produkciju, sākot no pieciem kilogramiem?

Lauris: – Jā, to darām abi ar Helmutu, bet tā tas bija pagājušogad. Apsēdāmies, parēķinājām un, lai paaugstinātu kapacitāti, noteicām, ka minimālais privātpasūtījums ir 9,5 kilogrami.

Mazsālītajiem lašveidīgajiem ļoti svarīgs ir sāls un cukurs. Kādas proporcijas jūs ieteiktu?

Helmuts: – Daudzi mūsu klienti, kas iepriekš bija pazinuši tikai veikalos nopērkamos laša vai varavīksnes foreles produktus, bija patīkami pārsteigti par palijas garšas kvalitātēm. Tā arī teica – mēs pat negaidījām, ka varētu būt tik garšīgi!

Lauris: – Ar recepti ir tā – pati zivs gaļa ir nedaudz saldena, tāpēc mēs ieteiktu cukuru vispār nelikt klāt, vienīgi sāli. Vairākas nelielas šķipsniņas uz fileju, nogaidām, kamēr sāk suloties, un – lūdzu!

Helmuts: – Man nepatīk gaidīt – nedaudz apkaisu un tūlīt ēdu!