Daudzsološais režisors Matīss Kaža par ģimeni, naudu, kinoindustriju un Latvijas vietu tajā

Kāpēc mūsu intervijas varoni Matīsu Kažu nodēvēju par dīdžeju? Tāpēc, ka savos, nu jau daudzajos, kinoprojektos viņš ir gan režisors, gan producents, gan scenārija autors vai līdzautors, bet reizēm viņš pat ieņem vietu aiz galvenās kameras acs – vārdu sakot, īsts kino multiinstrumentālists. Viņa vectēvs Juris Celms strādājis par otro režisoru "Rīgas Kinostudijā", kur piedalījies, piemēram, filmu "Vella kalpi" un "Akmeņainais ceļš" uzņemšanā. Savukārt mamma Una Celma pēc Juridiskās fakultātes absolvēšanas Latvijas Universitātē vēlāk režijas fakultātē Maskavā pabeidza tolaik padomijas, iespējams, labāko kinomākslu akadēmiju – Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtu. Matīss gan savu akadēmisko izglītību ieguvis aiz lielā, sāļā ūdens – Ņujorkas Universitātes Tīša mākslas skolā, tāpēc viņa kamerdarbos mēs redzam jaunā gadu tūkstoša diktētas impresijas.

Nedaudz par gēniem

Kā tu, 25 gadu vecs puisis, pats sevi raksturotu kinoindustrijas dzirnavās – režisors, scenārists, varbūt producents? Trīs vienā?

Es drīzāk esmu četri, pat pieci vienā. Dažus no saviem darbiem esmu arī montējis. Jā, nu bet tās trīs cepurītes, it sevišķi režija un scenārijs, mūsdienu latviešu kino ļoti bieži iet kopā. Producents esmu gan savām, gan citu filmām. Citstarp, esmu producents vienā animācijas filmas projektā – tā gan iznāks pēc pāris gadiem. Lindai Oltei būs spēlfilma "Māsas", kurā es būšu tikai producents.

Aktieris arī kādreiz esi bijis?

Jā.

Mammas filmā?

Jā, "Kur pazudis Elvis?" un vēl pāris studentu filmās Ņujorkā, bet tās, par laimi, nekur nevar redzēt.

Tu gadījumā šobrīd neesi ražīgākais Latvijas režisors?

Nu, te domāju, mēs varam pacīkstēties ar Lailu Pakalniņu...

Bet tev ir garāki filmu nosaukumi!

Jā, viņai parasti ir vienā vārdā – "Ausma", "Picas", "Čūska". Tiesa gan, tagad man arī būs divas filmas ar lakoniskiem nosaukumiem – "Māsas un Straume".

Tavs vectēvs bija otrais režisors "Rīgas kinostudijā". Ko īsti dara otrais režisors?

Otrais režisors "Rīgas kinostudijā" bija cilvēks, kurš praktiski realizēja darbu uz laukuma. Citiem vārdiem sakot, organizēja, kas un kad notiks. Kad jāierodas kuram aktierim, kurā dienā. Viņam bija klade, kur tas viss bija atķeksēts. Plus viņš nodrošināja visas masu skatu ainas, režisēja otros plānus. Piemēram, bārā pie galdiņiem sēž cilvēki, mēs fokusējamies uz galvenajiem varoņiem, bet viņš kontrolē fonu – jūs tur aizejiet pēc cukura un tā tālāk, lai tās ainas ir darbīgas un dzīvas.

Tā ir pasaules prakse – uzticēt visus šos darbus otrajam režisoram?

Angliski viņu sauc "first assistant director". Ir arī otrais režisora asistents un pat trešais. Ja ir milzīgi masu skatu projekti, kā "Dvēseļu putenī", kur ir simtiem cilvēku, tad jau viens džeks nevar to visu masu vadīt un kontrolēt. Viss ir atkarīgs no projekta konkrētās dienas filmēšanas apjoma – ja tev ir kameraina ar diviem aktieriem, tad tev nevajag tik daudz asistentu.

Un ko dara producents?

Producents ir cilvēks, kurš nodrošina filmas ražošanas procesu no attīstīšanas līdz izplatīšanai. Tur ir ļoti daudz aspektu. Pirmkārt, producents ir radošais starpnieks starp visiem departamentiem – režijas, mākslas, kostīmu un visiem pārējiem, lai tie laikus un kvalitatīvi paveiktu savus uzdevumus. Otrkārt, viņam jākontrolē, lai režisora vīzija tiktu realizēta budžeta ietvaros. Te parādās vēl viens producenta darbības aspekts – viņam ir jāsavāc...

Piķis!

Jā, nepieciešamie līdzekļi, lai filmu uzražotu, bet pēc tam tā filma vēl arī jānogādā pēc iespējas plašākai auditorijai. Arī izplatīšanas, distribūcijas lietas, visas juridiskās nianses, autortiesību jautājumi ir producentu ziņā. Spēlfilmu gadījumā tas viss ir liels koncerns ar izteiktu vertikālu hierarhiju – ir departamentu vadītāji, kuri savā starpā arī komunicē, līdz tiek sasniegts galīgais rezultāts.

Kā tev, gados jaunam cilvēkam, ir sastrādāties ar tāda kalibra aktieri kā Andri Keišu, kurš pie tādiem Latvijas topa režisoriem kā Hermanis un Kairišs ir visas pļavas izbridis? Pieredzējušie aktieri tevi ņem par pilnu?

Es nezinu, kā viņi uz mani skatās, taču man pašam ar viņiem ir ļoti viegli. Skaidrs, ka viņi ir strādājuši ar minētajiem grandiem, bet domāju, ka viņiem pašiem ir interesanti pastrādāt ar jaunu cilvēku, kurš ir uzaudzis pavisam citā laikā, jo mans skatījums uz kino ir atšķirīgs. Man arī izglītība ir citādāka.

Amerikas realitātes

Kādēļ tā Ņujorkas koledža, kur tu mācījies, ir nosaukta Tiša vārdā? Kas viņš vispār tāds ir, šis Tišs?

Gan jau kāds nekustamo īpašumu magnāts vai mecenāts ir bijis. Tur katrai fakultātei kāds labdara vai patrona vārds ir piekabināts.

Tur tu četros gados ieguvi bakalaura grādu. Kāpēc pēc tam pārbrauci uz Losandželosu?

Tur es aizbraucu studēt maģistrantūrā. Bet atpakaļ uz Latviju atbraucu tāpēc, ka man bija piešķirta nauda divām filmām – gan dokumentālajai filmai "Klejotāji", gan vesternam, un vajadzēja sākt tās taisīt, ko tu nevari izdarīt, sēdēdams otrā pasaules malā.

Šie jaunie projekti varbūt tev atņēma kārdinājumu palikt Amerikā?

Amerikā tādam jaunam režisoram, kurš mērķtiecīgi virzās uz spēles kino, pēc augstskolas beigšanas, kā minimums, paiet desmit gadi, līdz viņš kaut ko var sākt darīt. Galvenokārt tas ir tāpēc, ka ASV kino netiek dotēts no valsts līdzekļiem, atšķirībā no Eiropas.

Filmas Amerikā finansē tikai lielās kinostudijas?

Jā, studijas un privātās kompānijas. Ir vēl privātie aizdevēji, kas pēc filmas uzņemšanas pievāc visus ieņēmumus. Kā peļņa nāk, tā aiztek. To sauc par ūdenskrituma principu, un režisors tur atrodas pašā ūdenskrituma apakšā.

Bet ir jau arī tādi zēni kā Kventins Tarantīno, kurš ir autodidakts un nav mācījies nevienā skolā, tikai no rīta līdz vakaram dirnējis kinoteātrī

Tarantīno ir individuāls gadījums un izņēmums. Ne jau vienmēr izcils kino vēsturnieks un analītiķis, kāds noteikti ir Tarantīno, zinās, ko praktiski darīt uzņemšanas laukumā. Tās instinktīvi praktiskās iemaņas un ārprātīgo kino bagāžu, kas ir viņam, kā arī kinematogrāfisko domāšanu Tarantīno spēja realizēt praksē. Viņš arī lieliski pārzina visus kino elementus un to, kā tie strādā; tur vienkārši cepuri nost!

"Rīgas kinostudijas" pārsteigumi

Padomju laikā, tātad nepilnu piecdesmit gadu laikā, "Rīgas kinostudija" uzņēma kādas 130–150 mākslas filmas. Cik tu no tām esi redzējis?

Projekta "Kino un mēs" vajadzībām pēdējā laikā esmu diezgan daudz noskatījies. Kādas piecdesmit noteikti esmu redzējis.

Ir bijis kāds pārsteigums?

Jā, pats lielākais pārsteigums bija Brenča "Dubultslazds", ko iepriekš nebiju redzējis. Ārprātīgs B kategorijas krimiķis ar neticamu scenāriju un dīvainiem varoņiem – kaut kāds tur nelegālu videokasešu kontrabandists...

Ar palamu "Banāns".

Jā, to Juris Lisners spēlē. Grūti pat noticēt, ka kaut kas tik ārprātīgs ir ticis filmēts, bet – pat ir prieks – tā filma nav laba pēc vispārējiem standartiem, bet tajā visā ir kaut kas ļoti garšīgs. Pats laikmets un visi tie neticamie sižeta pavērsieni... Piemēram, Lilitas Ozoliņas varonei nakts vidū pie durvīm uzrodas svešs vīrietis, un Ozoliņa uzaicina viņu dzīvoklī, piedāvā nomazgāties, iepazīstina ar savu kaķi un vēl atļauj palikt pa nakti... Gan jau vēl ir bijušas arī citas ļoti nekvalitatīvas, bet reizē arī nepareizas un garšīgas filmas, kuras ir bauda skatīties.

Tavs vectēvs uzņēma "Vella kalpus". Varbūt vēlies šāda kino tradīcijas turpināt?

Laikam jau ne. Ir tāds žanrs – "swashbuckler" – zobencīņu filma, tam perfekti atbilst "Vella kalpi", filmas par pirātiem, arī "Trīs musketieri". Mans jaunais projekts būs kaut kas pa vidu starp vesternu, detektīvu un kostīmdrāmu. Ļoti viegla filma un ar ironiju. Un ar Vili Daudziņu, kurš spēlē psihopātisku cariskās Krievijas izmeklētāju, tādu kā šerifa analogu.

Jums tur vēl indiāni vajag.

Indiāņa nav, toties ir citas Krievijas impērijā dzīvojošas tautības – baltvāci, krievi, ungāri, latvieši.

Vai mūsdienu vesternā vairs ir iespējamas tādas ainas kā klasiskajos Serdžo Leones pistoļgabalos, kur vīri ar cigāriem mutē pilnīgā klusumā piecas minūtes viens otru rentgena cienīgi caurskata, pirms ķerties pie stobriem? Tagad jau laikam šajās piecās minūtēs paspētu duci cilvēku nošaut...

Jā, kino temps ir mainījies, jo arī mūsu audiovizuālā uztvere ir citādāka. Kino montāža ir mainījusies – tagad filmā ir daudz vairāk kadru.

Tarkovskis, to redzot, noslīcinātos...

Protams, ir cilvēki, kam tas nepatīk. Bet mēs pašlaik runājam par Holivudas kino – tur temps ir kļuvis daudz ātrāks, ir pieprasījums pēc spraigiem notikumiem un negaidītiem sižeta pagriezieniem.

Kino un nauda

Kā tev, lai arī labu izglītību ieguvušam, tomēr gados jaunam un ne pārāk pieredzējušam censonim, sokas ar naudas izsišanu no Kultūrkapitāla fonda, Kinocentra? Pieņemu, ka tu tur neesi vienīgais gribētājs?

Vienkāršā atbilde – jāuzražo labs un pārliecinošs projekts. Un lai ir redzams, ka no ražošanas viedokļa tu vari to pacelt.

Vai ir jāņem vērā apstāklis, ka projekts var arī kaut ko nopelnīt?

Producenti un režisori drīkst sev tāmē ierakstīt honorāru...

Nē, es domāju par pašu filmu...

Tas viss ir producenta un izplatītāju rokās.

Cik projektu, kuros esi piedalījies, ir nesuši peļņu?

Atpelnījušas budžetu? Neviena! Latvijā vispār līdz šim nav uzņemta filma, kas būtu atpelnījusi ieguldīto naudu.

Arī "Dvēseļu putenis" ne?

Viņiem bija lielas izmaksas, turklāt ieilga pēcražošana. Pat ja šo filmu noskatījās divsimt tūkstoši, tik un tā darbojas ūdenskrituma princips – tu gan samaksā par biļeti, no šīs naudas vēl jāatņem nodokļi, un pusi no pāri palikušās summas iekasēs kinoteātris. Zini, kas varētu būt kaut ko nopelnījis? Protams, šī informācija ir komercnoslēpums, tāpēc tas, ko teikšu, ir tikai mana spekulācija. Iespējams, tās ir Ēķa lētās komēdijas – "Svingeri", "Klases salidojums" un citas, ko viņš uzbliež septiņās dienās. Tur nav lielas uzņemšanas grupas, darbība notiek četrās sienās, viss tiek darīts pa ātro – un tādā gadījuma varbūt kaut ko var nopelnīt.

Tāds kultūrfenomens kā "Blēras raganas" Latvijas kinoindustrijā var notikt?

Tā, lai kāds pēkšņi par lētu naudu uzņemtu kulta filmu? Nu, tuvākais, kas mums tādam modelim ir bijis, – "Kriminālās ekselences fonds". Šī filma ir taisīta pēc pašu iniciatīvas, un tā tik tiešām aizgāja tautā. Nezinu, vai tā nopelnīja, bet tas, ka filmu interneta platformās bieži citēja un atsaucās, ir fakts.

Starp dokumentālistu un mākslinieku

Tavai mammai laikam tomēr vairāk pie dūšas ir dokumentālais kino. Bet tev?

Man dokumentālās filmas ir divas, bet mākslas, ja skaita arī Kino un mēs, būs trīs. Man tā interese ir dalīta, patīk arī dokumentālajā kino strādāt, bet ar doķenēm ir tā – tu nevari stāstu no zila gaisa nočiept. Tam varonim vai stāstam līdz manim ir kaut kā jānonāk.

Kā gadījumā ar filmu "Vienu biļeti, lūdzu"?

Jā, un kaut kas tāds ir jāatrod. Taču šajā gadījumā filma pati pie manis atnāca – fiziski sāka ar mani runāt.

Tajā stāsts ir par kundzi, kura daudzu gadu garumā apmeklēja visas Brodvejas izrādes...

Ne jau tikai Brodvejas, vina apmeklēja arī katru pagraba izrādi, ko Ņujorkā vispār var noskatīties.

Tas taču noteikti viņai prasīja lielus tēriņus. Teju pirms ceturtdaļgadsimta biju Brodvejā uz "Mis Saigona", un jau tad biļete maksāja 150 dolārus...

Viņa jau biļetes nepirka, viņa tās visas izdiedelēja.

Kāpēc mūsu pusē ir salīdzinoši maz kopprojektu ar kaimiņvalstu kinematogrāfistiem? Dāņi un zviedri vai vācieši un austrieši itin bieži taisa tādus kopprojektus...

Arī mums patiesībā nav nemaz nav tik maz. Ja nebūtu pandēmijas, tagad būtu bijis jāiznāk tādam projektam kā "Ziemassvētki džungļos". Tas ir mūsu un igauņu kopražojums – bērnu Ziemassvētku filma, kurai producents bija Roberts Vinovskis, režisors – Jāks Kilmi. Tur lielākais budžets bija tieši no Latvijas puses.

Pareizi, vēl jau laikam filmiņas par Loti bija...

Jā, un ir vēl citas. "Mātes pienu" tagad taisa kā kopražojumu ar Lietuvu, Gads pirms kara tagad Sīmanim būs kopā arī ar Lietuvu – tāpēc nevar teikt, ka pavisam nebūtu kopprojektu.

Tu noteikti esi daudz redzējis arī kaimiņu jaunās filmas. Mūsu režisoru vidējais mākslinieciskais un mentālais redzējums ir jūtami atšķirīgs?

Ir, protams. Igauņi, piemēram, ir tendēti uz trakiem eksperimentiem, kas reizēm nostrādā. Tāda ir Rainera Sarneta filma "November" (2017) – etnogrāfiska šausmene, ja tā to varētu nosaukt. Bet viņiem arī finansējuma ir vairāk. Manuprāt, to skaitli, ko patlaban Latvijā atvēl kinoļaudīm, vajadzētu reizināt ar divi – un tad iegūtu Igaunijas skaitli. Lielākā problēma, ka šī, jau tā ierobežotā, nauda tiek sadalīta uz ļoti daudziem projektiem, un, protams, ka tādā gadījumā ir grūti uztaisīt kaut ko kvalitatīvu. Citādi, ja lielbudžeta projektam piešķirtu nevis septiņsimt tūkstošus, bet gan pusotru miljonu. Tad nebūtu jāsteidzas, jāekonomē filmēšanas dienas, un projektu varētu sakarīgi uztaisīt.

Kur tad Eiropā ir normāla situācija? Vācijā, Francijā?

Tur situācija ir kardināli atšķirīga, tur ir pavisam citas summas. Es šobrīd strādāju kopā ar Francijas producentu pie Ginta Zilbaloža nākamās animācijas filmas "Straume", un tas, kā viņi runā ar režisoriem un pārējiem projekta profesionāļiem, tikai liecina par to, ka viņiem ir pavisam cita attieksme un cieņa pret kinomāksliniekiem.

Pie seriāliem tu varētu strādāt?

Tikai tad, ja tas ir manis iniciēts projekts un tiek izpildīts tādā kvalitātē, kādā es to redzu. Piemēram, tādi ir labākie HBO seriāli – tas patiešām ir kino, stāsts ar vairākām sižeta līnijām. Labākajos HBO un "Netflix" seriālos tiek izmantoti kino vizuālā risinājuma paņēmieni un nav lietu, kas raksturīgi latviešu seriāliem...

Mums jau galvenais – lai būtu viesnīca. Kurš ir HBO visu laiku labākais seriāls? "Pacific"?

Manuprāt, "Černobiļa". Tas ir ļoti, ļoti spēcīgs seriāls, visos līmeņos perfekti nostrādāts.

Un piedevām filmēts Lietuvā!

Re, atkal lietuvieši mums ir priekšā. Mums jau vispār te nav bijušas pasaules mēroga zvaigznes vai kompānijas.

Pie mums Mikijs Rurks bija iesprūdis, un, kas vēl skumjāk, Kims Kiduks nomira...

Nezinu, ko Rurks te darīja, bet pie mums nav realizēts neviens tāda līmeņa projekts, kā jau minētā "Černobiļa" vai "Tenet" filmēšana Igaunijā.

Apkārt pasaulei

Ja mēs sametam vienā katlā meinstrīmu, autorkino un eksperimentālo kino, vai tu varētu nosaukt savus favorītrežisorus no visas pasaules?

Nu, labi, tad es mēģināšu no visiem kontinentiem. Āzijā visu ideāli darīja Kurosava. Dienvidamerikā un tajā pusē – Alehandro Hodorovskis – viņam ir tāda klasika kā "Svētais kalns" un "El Topo" ("Kurmis"). Eiropā, šķiet, Verners Hercogs ir no tiem režisoriem, kurš taisa ļoti kvalitatīvu un spēcīgu kino. Pēdējos gados gan viņam tās filmas vairs nav tik jaudīgas, bet ziedu gados bija izcilas. No Eiropas man vēl patīk Luka Gadanjīno, Paolo Sorentīno.

Forma vai saturs?

Dižajam skaistumam – abi divi. Arī "Divi pāvesti" seriāla formātā patika. Amerikā viens no interesantākajiem ir Čārlijs Kaufmans – iepriekš viņš bija scenārija autors tādām filmām kā "Būt Džonam Malkovičam", "Gaišo atmiņu mūžīgais starojums", bet tagad viņš ir uzņēmis jau trīs patstāvīgus darbus.

Un kur tad Radžs Kapurs?

Jā, tiešām kur? Un vēl man no vecajiem bukiem Skorsēze patīk. Un vēl austrāliete Džeina Kempione.

Vai ir kāda filma, par kuru tu varētu teikt – velns, kā es būtu gribējis to uztaisīt!

Daudzas. Kaut vai, piemēram, jauno Hlojas Žao "Nomadland", kas šogad, manuprāt, ir galvenā pretendente uz Oskaru. Filma, kura ļoti iejūtīgi un dziļi parāda to Amerikas seju un vidi, kādu mums bieži nav gadījies redzēt. Tas ir stāsts par pusmūža sievieti, kura ir dzīvojusi tā sauktajā kooperatīvajā ciematā. Proti, ir kaut kāds liels ražošanas komplekss, kurā strādājošajiem blakus tiek uzbūvēti dzīvokļu staļļi. Krīzes laikā uzņēmums bankrotē, un viss pārvēršas par spoku pilsētu. Galvenā varone paliek bez darba, vēl nomirst vīrs, un sieviete pārvēršas par mūsdienu klejotāju vai nomadu. Pārvietojas un dzīvo savā automašīnā, piepelnoties ar gadījuma darbiņiem. Vienā štatā viņa ir pavāre, citā – pakotāja "Amazon", un tā viņa satiek cilvēkus ar līdzīgiem likteņiem.

Pēc "road movie" izklausās. Un ar kuru no leģendārajiem padomju laika aktieriem tu kā režisors būtu gribējis pastrādāt?

Ar Uldi Pūcīti. Tāpēc, ka viņš bija kinoaktieris numur viens Latvijā gan pēc faktūras, gan pēc profesionālajiem standartiem. Viņš šim medijam bija ļoti piemērots. Jo Eduards Pāvuls – visu cieņu viņam – tomēr bija vairāk teātra aktieris.