Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Teodors Nete. (Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs)
 

Cilvēks un kuģis: kas īsti bija mīklaini nonāvētais padomju kurjers biedrs Teodors Nete

9vīri
21. februārī 05:12 2021. gada 21. februārī 05:12
 
Kārlis
Seržants
| 100 Latvijas Noslēpumi
1926. gada 5. februārī pie Ikšķiles dzelzceļa stacijas notika uzbrukums PSRS diplomātiskajiem kurjeriem Teodoram Netem un Johanam Mahmastālam, kuri apsargāja diplomātisko kravu, kas satilpa četros čemodānos. Neti nošāva, Mahmastālu smagi ievainoja, bet bojā gāja arī divi uzbrucēji.

Kaut arī lietu ļoti rūpīgi izmeklēja, tomēr vairāki jautājumi palika līdz galam neatbildēti: kas īsti bija šajos četros čemodānos, un vai bija trešais uzbrucējs? Savukārt Nete kļuva par vienu no PSRS ideoloģijas simboliem – viņam veltītu dzejoli sacerēja pats Vladimirs Majakovskis, kurjera vārdā nosauca vairākus kuģus, bet viņa nāves diena kļuva par PSRS diplomātisko kurjeru piemiņas dienu.

Kā notika uzbrukums

Aptuveni četros no rīta vilciens Maskava–Rīga, kura sastāvā bija bagāžas un pasta vagoni, kā arī 11 pasažieru vagoni, piestāja Ikšķiles stacijā. Ceturtais aiz lokomotīves bija vagons Nr. 2220, kurā atradās 15 pasažieri (pārsvarā dažādu valstu diplomātiskie darbinieki), un vienā no kupejām arī Nete un Mahmastāls. Pēc reglamenta kurjeri kravu apsargāja uz maiņām, tādēļ Nete tobrīd esot gulējis uz augšējā plaukta, bet Mahmastāls izgājis gaitenī. Saskaņā ar viņa liecību kurjers esot izdzirdējis soļus uz vagona jumta, un tas viņam licis kļūt uzmanīgam. Tiesa gan, izmeklēšanas gaita parādīja, ka Mahmastāla liecībās ir visai daudz, maigi sakot, piepušķojumu, kas viņam deva iespēju izskatīties pēc varoņa un arī teicama šāvēja.

Neilgu brīdi pēc vilciena atiešanas no Ikšķiles stacijas perona Mahmastāls izdzirdējis vagona priekšpusē troksni un, paskatoties tajā virzienā, ieraudzījis vīrieti melnā maskā ar revolveri rokā. Viņš ieskrējis atpakaļ kupejā, paņēmis no galdiņa divus mazos mauzerus – vienu padevis Netem, kurš joprojām gulējis uz augšējā plaukta, otru paņēmis pats – un nostājies ar muguru pret logu. Kad kupejā parādījās viens no uzbrucējiem, Mahmastāls vēl nebija sagatavojies šaušanai, Nete izšāvis pirmais, un uzbrucējs, pēc visa spriežot ievainots, atsēdies uz sola. Tālākie notikumi pēc kurjera stāstītā norisinājušies šādi: “Tanī brīdī durvīs parādījās otrs bandīts ar masku un revolveri, bet pirmais bandīts pa to laiku, sēdēdams uz sola, mērķēja uz mani, gatavodamies šaut. Redzēdams, ka viņš uz mani grib šaut, es pirmais izšāvu uz viņu divas reizes. Domājams, ka mani šāvieni trāpīja viņam krūtīs, jo viņš pārvērtās sejā. Pēc maniem šāvieniem es dabūju vienu šāvienu no durvīs stāvošā bandīta labajā rokā. Otrais šāviens aizgāja garām. Tad viņš izdeva kādu nenoteiktu pirmsnāves kliedzienu un izskrēja no kupejas. Mans revolveris bija izkritis no rokas, un, kad es to pacēlu, otrais laupītājs izšāva manī, trāpīdams no labajiem sāniem vēderā.

Tad es izšāvu no kreisās rokas uz otro bandītu vismaz divas reizes, mērķēdams viņam krūtīs vai augstāk, pēc kuriem šāvieniem viņš iekliedzās uz aizskrēja. Pavisam uz diviem bandītiem es izšāvu reizes deviņas, jo izrādījās, ka esmu izšāvis visas patronas. Es nolaidos uz ceļiem un gaidīju vēl kādu iebrūkam kupejā, pie kam no augšas sola uz mani nokrita Nete. Viņš bija nedzīvs un krītot nogāza mani guļus ar galvu uz koridoru. Tad redzēju stāvam durvīs kādu trešo cilvēku. Ar masku uz sejas un revolveri rokās, nekā nerunājis un neko nedarījis, viņš kunkstēdams aizgāja prom. Kad trešā maskējusies persona aizgāja no mūsu kupejas, vagona priekšgalā bija dzirdami divi šāvieni. Mana pārliecība ir, ka trešā maskējusies persona nobeidza divus pirmos bandītus ar norādītiem diviem šāvieniem.” Tiesa gan, izmeklēšanā vēlāk noskaidrojās, ka neviens no deviņiem Mahmastāla šāvieniem nebija trāpījis mērķi un abi uzbrucēji bija guvuši ievainojumus tikai no Netes raidītajiem diviem šāvieniem.

Vilcienu uz brīdi apturēja, bet tad tika nolemts turpināt ceļu uz Rīgu, kur to sagaidīja Latvijas policijas amatpersonas un Krievijas vēstniecības pārstāvji. Tika mobilizēti 400 vietējo Stopiņu un Ikšķiles aizsargu, kuri pārmeklēja teritoriju gar dzelzceļa sliedēm un atrada nelielas asins pēdas, savukārt pēc divām dienām vietējais muzikants Bernhards Zariņš aptuveni 6–9 metrus no sliedēm atradis divas ar asinīm aptraipītas pases, kuras nodevis policijai. Interesanti, ka pases un asins traipi bija dažādās sliežu pusēs un tas ļauj apšaubīt Latvijas policijas oficiālo izmeklēšanas versiju.

Izmeklēšanas rezultāti un uzbrucēju personības

Ņemot vērā tā laika visai saspīlētās Krievijas un Latvijas attiecības, izmeklēšana tika veikta visai rūpīgi. Divu uzbrucēju līķus atrada turpat vagonā pavadoņa dienesta kupejā – viņi abi sakņupuši sēdējuši blakus uz sola labajā pusē ar brūcēm galvā. Vēl tika atrasti divi ievainojumi – viens no viņiem bija smagi ievainots kājā, otram konstatēts diezgan viegls ievainojums vaigā. Izmeklētāji izvirzīja versiju, ka, saprotot, ka no ejoša vilciena viņi ar šādiem ievainojumiem abi kopā izkļūt nevarēs, uzbrucēji vispirms pa logu vai durvīm izmetuši savas pases un pēc tam izdarījuši pašnāvību. Latvijas izmeklētāji uzskatīja, ka tas ir bijis laupīšanas uzbrukums. Lietu izmeklējot, aptaujāja ļoti daudz liecinieku, un no liecībām tā arī netika gūta pārliecība par trešo uzbrukuma dalībnieku, kurš būtu varējis piebeigt savus līdzdalībniekus, – vismaz kopā ar diviem uzbrucējiem neviens nekādu citu personu redzējis nebija. Tiesa gan, Mahmastāls arī turpmākajās liecību sniegšanas reizēs nebeidza apgalvot, ka uzbrucēji bijuši trīs. Arī vēlāk Jaunākajās Ziņās publicētajā intervijā ar ekspertīzi veikušo docentu Ferdinandu Neireiteru, atbildot uz jautājumu, vai uzbrucēji varētu būt nogalināti, viņš bija izteicies: “Ievērojot sarežģīto stāvokli, kādā līķi atrasti, šāda iespēja nav izslēgta.”

Tauta piemin savu varoni biedru Neti. (Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs)

Noziedznieku personības noskaidroja visai ātri, pirms vēl tika atrastas izmestās pases. Tie izrādījās Lietuvā dzīvojošie poļu izcelsmes brāļi, 20 un 25 gadus vecie Broņislavs un Antons Gabriloviči, kuri līdz tam bija policijai zināmi kā sīki kontrabandisti. Reiz viņus par 25 kilogramu žāvētu augļu kontrabandu bija notvēruši arī Latvijas muitnieki, par ko abi saņēmuši 200 latu lielus naudas sodus. Pie viņiem atrada arī dažādus lietiskos pierādījumus – tostarp vilcienu biļetes, kas apliecināja, ka šim uzbrukumam viņi ir gatavojušies laikus. Nopratinot viņu radiniekus un paziņas, izmeklētāji arī noskaidroja, ka pēdējā laikā abiem brāļiem ir parādījies diezgan daudz naudas, kuru viņi tērējuši izklaidēm, kā arī laba apģērba pirkšanai. Izrādījās arī, ka viņi nāk no ļoti kuplas ģimenes un viens no vecākajiem brāļiem ir pulkvedis Polijas izlūkdienestā.

Tika atrasta arī vecākā brāļa vēstule kādam radiniekam, kas rakstīta divas nedēļas pirms uzbrukuma: “Dārgais Geņa! Tā es, dodoties drošā nāvē, esmu atstājis Tev vēstuli pie laba pazīstamā, lai tas pēc noteikta laika, ja es neatgriežos, nosūtītu Tev to pēc adreses. Tagad jau Tu laikam zini, uz kādu robežu mēs aizbraucām, mums bija nepatīkami uzņemties šādu operāciju, bet ko darīt, citas izejas mums nebija. Ar spekulāciju gandrīz neko nopelnīt nevarēja, bet naudu nebija, kur ņemt. Jūs domājat, ka mēs labprātīgi devāmies šādā ceļā, taču tici man: ja varētu kaut kā citādi, neparko nebūtu piekritis šai lietai. Izņemot Antonu un mani, par to neviens nezināja. Tu taču zini, ka dienestu atrast ir ļoti grūti, bet būt bez naudas un sajukt prātā ir sliktāk par nāvi – ja cilvēks saprot dzīvi un nevar dzīvot, to ir ļoti grūti izturēt. Palieciet sveiki, priecājieties arī par mums atriebē, bet tagad ardievas uz visiem laikiem. Tavs bijušais draugs Broņa.” Tas savukārt varēja likt apšaubīt versiju par noziegumu kā par vienkāršu laupīšanas uzbrukumu, taču arī tajā laikā notika dažādas politiskās spēles, un, iespējams, šī versija toreiz Latvijas valdībai bija izdevīgāka. Izmeklēšanas laikā ļoti nopietni tika pētīta arī versija par liktenīgā vagona pavadoņa Kazimira Brīzes iespējamo līdzdalību noziegumā, taču tā neapstiprinājās. Tāpat pārbaudīja liecības par Gabriloviču trešā brāļa Jana iespējamo līdzdalību, jo viņu tieši tolaik Latvijā bija redzējuši vairāki liecinieki, bet arī nesekmīgi.

Izmeklēšana tā arī beidzās ar secinājumu, ka tas ir bijis divu cilvēku īstenots laupīšanas uzbrukums, un 1927. gada 1. oktobrī sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesis A. Evāns rakstīja: “Apsverot visus pievestos apstākļus, jānāk pie slēdziena, ka nav pamata izmeklēšanas turpināšanai, bet tā iesniedzama caur prokuratūru Rīgas apgabaltiesai izbeigšanai apvainoto nāves dēļ.” Tas arī tika izdarīts, un trīs sējumus biezā lieta ar aptuveni simts aptaujāto liecinieku liecībām līdz tiesai tā arī nenonāca. Par visu lietas apstākļu izmeklēšanu vairāk var lasīt vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmatā Uzbrukums Padomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem.

Kas īsti bija diplomātiskajā pastā?

Nav skaidrs, vai par kravas saturu skaidri zināja arī pats Mahmastāls, kurš bija nozīmēts par vecāko kurjeru, bet par to, ka viņš apzinājās kravas svarīgumu, liecina fakts, ka, pat ievainots vēderā, viņš pie čemodāniem sākotnēji nelaida nevienu, arī Krievijas vēstniecības darbiniekus. Tikai tad, kad ieradās konkrēts darbinieks, kuru viņš pazina, Mahmastāls atļāva kravu paņemt un aizvest, bet nekad savas dzīves laikā par to nav runājis. Par tās iespējamo saturu vēsturnieki strīdas vēl joprojām. Ja tā ir bijusi britu izlūkdienesta īstenota slepena operācija (pastāv arī šāda versija), tad patiesība varētu nākt gaismā 2026. gadā, beidzoties 100 gadu aizliegumam par šāda veida operāciju nodošanu atklātībā.

Teodors Nete. (Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs)

Pastāv divas galvenās versijas par sūtījuma saturu. Tolaik nebija nekāds noslēpums, ka Krievijas diplomātiskie kurjeri itin bieži pārvadāja revolūcijas laikā konfiscētās dārglietas, kuras tika izmantotas gan rūpniecības attīstīšanai, gan komunistisko kustību finansēšanai ārvalstīs. Tieši Rīga bija viena no galvenajām šādu kravu tranzīta pilsētām, caur kuru tās tika sūtītas uz Vāciju, un tām tika pievērsta Latvijas varas iestāžu pastiprināta uzmanība. Piemēram, 15. februārī, tas ir, nedaudz vairāk nekā nedēļu pēc uzbrukuma kurjeriem, Latvijas Ārlietu ministrija informēja Dzelzceļa policiju: “No Maskavas 16. februārī Rīgas vilciena sastāvā iebrauks vagons ar dārgmetāliem. To ceļā no robežas līdz Rīgai apsargās Latvijas armijas virsnieks ar desmit karavīriem, un dzelzceļam jānodrošina papildu apsardze 17. februārī brīdī, kad kravu pārkraus Berlīnes vilcienā.” Šī versija, protams, vairāk atbilstu laupīšanas uzbrukuma mērķim, jo laupītājiem pietiktu ar pāris saujām dārglietu, ko vienkārši varētu sastūķēt kabatās.

Ja ticam otrai versijai, kravas satura nonākšana atklātībā varēja izraisīt pamatīgu diplomātisko skandālu. PSRS Apvienotās galvenās politiskās pārvaldes Ārzemju nodaļa uzreiz pēc uzbrukuma pauda savu viedokli, ka notikušo vairāk nekā gadu ir gatavojis Lielbritānijas izlūkdienests, lai iegūtu kompromitējošus dokumentus. Operācijā piedalījušies arī Vācijas pārstāvji, un to pieseguši arī Latvijas specdienesti.

Tomēr latviešu tautības čekista Eduarda Bērziņa sieva Elza Bērziņa sešdesmitajos gados publicistam Gunāram Kurpniekam sniegusi unikālu liecību par to, ka Krievijā ir īstenota plaša mēroga operācija viltotas naudas izgatavošanai. Pēc viņas stāstītā, Bērziņš valdības uzdevumā ir organizējis ap 30 cilvēku lielu grupu, tās sastāvā bijuši naudas viltotāji, kuri savākti no PSRS cietumiem. Tā laika ejošākās valūtas – angļu mārciņas – izgatavošanai atbilstošākais ūdens atrasts Višeras upē Urālos, un tur ļoti lielā slepenībā neapdzīvotā vietā uzbūvēta neliela, bet tiem laikiem ļoti moderna celulozes rūpnīca. Viela, kas izmantota ūdenszīmju izgatavošanai, izzagta no Lielbritānijas naudas kaltuves un izvesta divās degvīna Smirnov pudelēs. Rūpnīcas teritorijā bijusi īpaši slepena baraka, kurā bijis atļauts ieiet tikai dažiem cilvēkiem. Pats Bērziņš tika represēts un nošauts 1937. gadā.

Savukārt cita represētā čekista atraitne Vera Zvirgzdiņa, kura no 1925. gada strādājusi PSRS vēstniecībā Tallinā, par uzbrukumu vilcienā atcerējās: “Pati procedūra bija slepena līdz mazākajam sīkumam. No diplomātiskajiem kanāliem saņemto naudu es pa saviem kanāliem sūtīju tālāk. Dažreiz tas notika pilnīgi legāli, taču visbiežāk ar mūsu aģentu starpniecību. Par notikumu vilcienā man no Rīgas pa telefonu paziņoja kolēģis, un es tūdaļ informēju sūtni. Sūtniecībā sākās milzīga jezga. Neviens taču nezināja, ka Mahmastāls izturēsies tik nevainojami. Varat iedomāties, kas notiktu, ja policija atrastu maisos viltotu naudu. Ir pat grūti iedomāties, kāds pasaules mēroga skandāls izceltos! Mūsu valsts diplomātiskais stāvoklis jau tā nebija pārāk spīdošs, bet ar viltoto naudu saistītais nesmukums mūs sagāztu kā kāršu namiņu. Var tikai sacīt milzīgu paldies gan Teodoram Netem, gan Johanam Mahmastālam.”

Kas zināms par abiem varoņiem?

PSRS laikā rakstītajā oficiālajā biogrāfijā Nete attēlots kā pārliecināts revolucionārs, taču patiesība ir nedaudz citāda. Zināms, ka Nete 1915. gadā nonācis cietumā “par ļaunprātībām, izpildot valdības rīkojumu zābaku un apģērbu izgatavošanai armijai”, – viņa tēvs kurpnieks bija iesmērējis karavīriem zābakus, kuru zoles bija izgatavotas no kartona. Pēc tam Nete nonācis Sarkanajā armijā, piedalījies kaujās un ar sarkanajiem strēlniekiem ieradies Latvijā, bijis Jelgavā vietējā revolucionārā tribunāla loceklis. Pēc Stučkas valdības krišanas Nete aizbēga uz Krieviju, un 1922. gadā Jelgavas apgabaltiesa viņu izsludināja meklēšanā par piedalīšanos represijās pret iedzīvotājiem. Viņa oficiālajā biogrāfijā var lasīt: “Viņš tiesāja tos, kas šāva uz sarkanarmiešiem no bēniņiem un jumtiem, kas bada dienās krāja zeltu, spekulēja ar maizi un sāli, kas nodeva un pārdeva padomju varu. Nete bez žēlastības sodīja visus tos salašņas, bandītus un spiegus.” Zinot, kā tolaik viss notika patiesībā, ir ziņas, ka Nete bijis visai nežēlīgs, par to vēsta arī dokumentālas liecības.

Saistītās ziņas

Septiņdesmito gadu populārākais Latvijas suvenīrs pārsteigs daudzus 5
Valda Ošs - noslēpumainā latviete Austrālijas debesīs un viņas skumjais dzīvesstāsts 1
Stāsts par Martu un Annu: kā divas meitenes no Latvijas pēkšņi kļuva par Krievijas carienēm

Savukārt Narvā dzimušais Mahmastāls līdz 1917. gadam strādājis rūpnīcā Pēterburgā un piedalījies Ziemas pils ieņemšanā. Pilsoņu kara laikā karojis dažādās frontēs un līdz 1923. gadam darbojies represīvajās iestādēs. Pēc tam kļuvis par diplomātisko kurjeru – šo darbu tolaik uzticēja tikai ļoti pārbaudītiem cilvēkiem. Trīsdesmitajos gados viņš tika represēts, tad amnestēts un nomira 1942. gadā, atrodoties evakuācijā Čeļabinskas apgabalā. Arī viņa vārdā ir nosaukts kuģis…

Interesanti, ka jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izcēlās skandāls ap Netes bojāejas vietu, kur septiņdesmito gadu pirmajā pusē pie Ikšķiles stacijas novietoja piemiņas akmeni. Tā autors bija Kārlis Alksnis, un padomju laikā tur notika ideoloģiski pasākumi. 2005. gadā, informējot tikai pašvaldības vadību, Krievijas vēstniecība ar Latvijas Dzelzceļa atļauju ap piemiņas akmeni uzbūvēja sētu, uz kuras novietoja informatīvu plāksni latviešu un krievu valodā. Kaut arī piemiņas vietas autors un arī deputāti iebilda, tālaika pašvaldības vadītāji neko lietas labā neizdarīja. Tagad katru gadu 5. februārī šajā vietā notiek Krievijas vēstniecības organizēts pasākums, kura laikā tiek nolikts vainags ar lentēm Krievijas karoga krāsās…

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

Citi šobrīd lasa

Vareni skati. Latvijas upēs iet ledus; Līgatnē tas parauj līdzi leģendāro pārceltuvi 2
Neparasta parādība Venēcijā - plūdu vietā kanālos tikpat kā nav ūdens 1
Premjers nosauc lielāko Covid-19 izaicinājumu 3
Pievienot komentāru

Астрологи назвали 5 самых опасных дней в марте

Алек и Хилария Болдуин стали родителями в шестой раз спустя полгода после рождения пятого ребенка