Pagaidu valdības rezidences - tvaikoņa "Saratov" - bojāeja

1923. gada 14. janvārī netālu no Akmeņraga bākas jūrā uz sēkļa uzskrēja kuģis. Uz kuģa borta varēja redzēt tā nosaukumu – "Saratov". Dažas dienas vēlāk laikraksta "Latvijas Kareivis" pirmajā lappusē bija ievietota lakoniska ziņa: “Aizgājis bojā kuģis, kam Latvijas tapšanas laikā piekritusi ievērojama loma.” Vēl tur bija teikts: “Tvaikonis "Saratov", kurš pie Akmeņraga bākas uzskrējis sēklī, pilnīgi sadragāts un nogrimis. Virs ūdeņa vēl redzami tikai kuģa masti, skurstenis un komandas tilts. Cilvēki noglābti vakar pulksten 2 dienā ar glābšanas laivu bākas uzrauga Baumaņa vadībā.” Tik bēdīgi savas gaitas beidza kuģis, kurš pavisam nesen bija ierakstījis paliekošu lappusi Latvijas vēsturē.

“Kuģis bija nolaists un sasvēries uz sāniem…”

1888. gadā Kopenhāgenas kuģu būvētavā "Buvmeistar&Wain" ūdenī nolaida trīsklāju kravas un pasažieru tvaikoni, piešķirot tam nosaukumu "Leopold II". 1911. gadā dāņu kuģniecība šo kuģi pārdeva Krievijas akciju sabiedrībai "Russian North-Western Steamaship Co Ltd"., kur to pārdēvēja Saratovas pilsētas vārdā. Līdz Pirmajam pasaules karam kuģis kursēja starp Liepāju un Hallas ostu Lielbritānijā. Kara laikā Liepājas ostā stāvošo kuģi konfiscēja vācu okupācijas varas iestādes un izmantoja kā munīcijas noliktavu. Kuģis ostā stāvēja arī 1919. gada sākumā, kad Liepāja kļuva par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības mītnes vietu, – lielinieku karaspēka uzbrukuma rezultātā faktiski bez sava karaspēka esošā nacionālās valsts valdība gada beigās kontrolēja tikai nelielu apgabalu ap Liepāju.
Par to, kā "Saratov" nonāca Pagaidu valdības pārziņā, savās atmiņās vēlāk atcerējās bijušais liepājnieks Kārlis Siljakovs. “1919. gada janvāra pirmajās dienās Liepājā no Jelgavas ieradās Latvijas Pagaidu valdība kopā ar daļu no Studentu rotas. Uzņemšana no vācu okupācijas militāro spēku puses bija ļoti atturīga, varētu teikt – naidīga. Arī daļa Liepājas iedzīvotāju, komunistu aģentu sakūdīti, pret Pagaidu valdību izturējās naidīgi. Dabiski, ka šādā situācijā kā valdības locekļus, tā latviešu karavīrus nodarbināja doma, kas notiks, ja būs jāatkāpjas vēl tālāk. Vienīgais atkāpšanās ceļš varēja būt tikai jūra.

Šīs domas vadīts, Studentu rotai piederīgais inženieris Arturs Ozols uz savu ierosmi apstaigāja Liepājas ostu, kur viņa uzmanību saistījis "Saratov". Uz "Saratov" Ozols sastapis kurinātāju Kaimiņu, kurš uz kuģa bija atstāts kā sargs. Kaimiņš Ozolam pastāstījis, ka kuģa kapteinis Remess dzīvojot pilsētā un vēl joprojām esot rēderejas dienestā, tātad arī tās oficiālais pārstāvis visās lietās, kas attiecas uz kuģi "Saratov". Kuģis bija nolaists un sasvēries uz kreisajiem sāniem, balasta sūknis nav darbojies. Mašīntelpās ūdens sniedzies līdz grīdai, bet kreisajā pusē pat virs tās.

Kas darāms turpmāk, lai "Saratov" varētu pārņemt Pagaidu valdības rīcībā un tā nodrošināt tai atkāpšanās ceļu un zināmu drošību, ja attiecības ar vāciešiem saasinātos, tas Ozolam bija skaidrs. [..] Kapteinim Remesam formāli protestējot, 10. janvārī "Saratov" pārņēma Pagaidu valdība, uzvelkot Latvijas karogu un uz tā novietojot Studentu rotas karavīru sardzi. Vācu okupācijas vara pagaidām nelikās šo Pagaidu valdības soli redzam. Tā "Saratov" kļuva par otro kuģi zem Latvijas karoga. Pirmais bija "Maiga", kas Latvijas karogu uzvilka Rīgas ostā 1918. gada decembrī un "Saratov" pārņemšanas laikā arī atradās Liepājas ostā.

Ar to pašu dienu Ozolu norīkoja par "Saratov" pirmo un pagaidām vienīgo mehāniķi ar uzdevumu visīsākā laikā savest kārtībā kuģa mašīnas. Janvāra beigās, gan tikai ar vienu izlabotu tvaika katlu, bargam salam pastāvot un vēja dzītam ledum ostā ieplūstot, ar Pagaidu valdības rīkojumu "Saratov" izgāja jūrā pie britu kara kuģiem, lai saņemtu pirmos ieročus, kas bija domāti tieši jaunajai Latvijas armijai.

Uz "Saratov" pārkrāva 50 Madsen tipa patšautenes un 5000 krievu modeļa šautenes ar bagātīgu munīcijas krājumu. Ieroču pārkraušanas laikā arī Ozolam bija jāatrodas uz klāja, lai ar savām angļu valodas zināšanām palīdzētu Studentu rotas karavīriem, kurus turpat uz kuģa angļi iepazīstināja un apmācīja rīkoties ar jaunajām patšautenēm. Visumā attiecības ar angļiem bija labas, notika pat zināmā mērā brāļošanās. Angļi bagātīgi apgādāja "Saratov" ar dažādiem materiāliem un instrumentiem, kas Liepājā nebija dabūnami.”

1919. gada februārī kapteiņa Aleksandra Remesa-Veica vadībā kārtībā savestais "Saratov" vairākas reizes devās jūrā, lai no tur stāvošajiem britu kuģiem saņemtu ieročus latviešu karaspēka apbruņošanai. Savukārt pavasarī "Saratov" uz vairākiem mēnešiem bija lemts kļūt par Latvijas Pagaidu valdības mājvietu. Topavasar 16. aprīlī vācu militārā vara Liepājā centās arestēt Ulmaņa valdību, jo pārāk atšķirīgs bija šo politisko spēku redzējums par nākotnes valsti: Ulmanis to redzēja kā nacionālu un uz Lielbritāniju orientētu, bet vācu vara centās saglabāt savu ietekmi šajā reģionā. Latvijas Pagaidu valdības ministri patvērās uz "Saratov" klāja, kuģi Liepājas reidā apsargāja britu karakuģi.

Atdots krieviem un nogrimis

Pagaidu valdība no "Saratov" nokāpa 27. jūnijā pēc vācu karaspēka sakāves kaujās pie Cēsīm. 8. jūlijā "Saratov" ar Pagaidu valdību uz klāja atgriezās Rīgā. Turpmāk kuģi izmantoja militāro kravu pārvadāšanai, bet trauksmainajās 1919. gada oktobra un novembra dienās, laikā, kad pie Rīgas mūsu karaspēks cīnījās pret Bermonta armiju, "Saratov" izgāja jūrā ar Latvijas Republikas zelta un sudraba krājumiem. 1920. un 1921. gadā kuģis veica vairākus reisus uz Baltijas jūras un Lielbritānijas ostām, pārvadāja gan pasažierus, gan kravas. Pēc Neatkarības kara beigām bija sākušās sarunas par kuģa "Saratov" atdošanu tā pirmskara īpašniekiem – pēc piederības tā bija Padomju Krievija kā Krievijas impērijas bijušo īpašumu mantiniece.

1922. gada 14. novembrī Ministru kabineta sēdē skatīja "Saratov" piederības jautājumu. “Apspriežot ārlietu ministrijas iesniegumu par Padomju Krievijas prasību atdot tai kuģi "Saratov", ar 11 balsu vairākumu atzīst minēto kuģi par Latvijas īpašumu, bet aiz lietderības principa nolemj to atdot Krievijai,” teikts valdības sēdes protokolos. Kuģim vairs nebija lemts iet jūrās zem Latvijas karoga…

Drīz vien Rīgā ieradās tvaikoņa jaunā komanda – padomju jūrnieki. Kuģim bija jauns kapteinis – arī no padomju zemes. Latviešu jūrnieks Jānis Grants, kurš bija "Saratov" apkalpē, kad to nodeva Padomju Savienības pārstāvjiem, vēlāk savās atmiņās rakstīja, ka jaunais kapteinis bijis uzvārdā Kondratjevs.
Grants arī detalizēti aprakstīja "Saratov" bojāeju. 1923. gada 14. janvārī kuģis izgāja no Rīgas ostas ar koku kravu un uzņēma kursu uz Liepāju. “Ap pusdienas laiku tuvojāmies Akmeņragam.

Laiks skaidrs, bāka un krasts skaidri redzams. Kuģa ļaudis, sanākuši uz klāja, brīnās, ka kuģis tur kursu tik tuvu krastam, jo še vairākas jūdzes no krasta stiepjas jūrā zemūdens klintis, un kuģis, acīm redzot, brauc šām klintīm virsū. Arī stūres vīrs, šo krastu labs pazinējs, aizrāda stūrmanim, ka ar šādu kursu kuģis uzbrauks zemūdens akmeņiem. Bet stūrmanis atbild, ka kursu mainīt nedrīkst bez kapteiņa ziņas. Ziņoja kapteinim, kurš tobrīd pusdienoja, bet uz klāja dzirdēja no komandas piezīmes: “Puiši, saturas, tūlīt būs trieciens!” Kapteinis Kondratjevs krata galvu, uzkāpj uz komandtilta, un tai pašā acumirklī jūtams spēcīgs trieciens. Kuģa priekšgals paceļas augšup, nošūpojas vairākas reizes uz sāniem, un kuģis paliek nekustīgi cieti. [..] Vēlāk ūdenslīdējs apstiprināja, ka kuģa priekšgals uzsēdies uz klinti un akmens izspiežoties cauri korpusam. Pēc pāris stundām no Liepājas atbrauca glābšanas biedrības "Nāra" pārstāvis un noslēdza glābšanas līgumu. Pievakarē atbrauca otrs velkonis ar prāmi un strādniekiem, kuri kravas kokus pārkrāva prāmī.”
Naktī sākās vētra un sāka spēcīgi snigt. Spēcīgais vējš un lielie viļņi Saratovu pacēla no klints, un kuģis sāka grimt. Kuģa apkalpe joprojām palika uz klāja. “No kuģa katliem tika izrautas ugunis, jo katlu un mašīnas telpās sāka strauji ieplūst ūdens. Kuģa ļaudis salasījās kuģa vidū skursteņa dzelzs apbūvē. Ārā pār kuģi trakoja vētra, un jūra turpināja savu postošo darbu. Viss kuģis, no ūdens pārņemts, gulēja tumsā. Kam prasīt tagad glābiņu, jo kas gan šajā vētras un sniega naktī redzēs briesmu signālus un kas šādā laikā varēja tuvoties šai bīstama vietai? [..] Sagaidīja dienu, kad vētra palika rāmāka. Tagad varējām pabāzt ārā galvu un novērot vētras nodarīto postu. Gandrīz visas koka daļas bija salauztas. Tikai, kā par brīnumu, mazāk bojāta bija viena no kuģa glābšanas laivām. Īsi pēc pusdienas krastā ievērojām daudz cilvēku, bet no Akmensraga bākas mums tuvojās glābšanas laiva, kuru vadīja apkārtnes norūdītie zvejnieki.”

Visi saratovieši laimīgi no ledainās jūras skavām tika izglābti. Vietējie zvejnieki vēlāk stāstīja, ka "Saratov" nogrimis tieši tajā pašā vietā, kur iepriekšējā gadā bija gājis bojā trīsmastu burinieks Karalis, no kura apkalpes izglābās tikai stūrmanis… Vēl dažus gadus no ūdens rēgojās "Saratov" skurstenis un masti, līdz laikazobs tos nolauza. 1934. gadā kuģa vraku nolēma saspridzināt un metāllūžņus izcelt. Atsevišķas kuģa daļas nodeva Kara muzejam izstādīšanai. Līdz mūsdienām no Latvijas vēsturē tik nozīmīgā kuģa muzejā saglabājušies tikai divi kuģa mašīnu telegrāfi – sakaru līdzekļi starp kuģa komandtiltiņu un mašīntelpu.

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.