"Arī Latvija ir sapņu zeme!" Libāniešu ārsts Sabri par 30 gadiem Latvijā

Libānas desants

Ir dzirdēts, ka libānieši Rīgas Medicīnas institūtā devās mācīties solīdā skaitā...

Kad iestājos es, vēl bija Tautas fronte (abi pieņemam, ka runa varētu būt par 1988./1989. gadu – Red.) – viss te bija nemierīgs, gaiss un tauta vārījās. Vispār sākumā mēs bijām kādi padsmiti no Libānas – divās grupās pa sešiem, astoņiem cilvēkiem. Tagad lielākā daļa no viņiem strādā Eiropā, kādi pieci, seši palikuši Latvijā, daļa ir atgriezušies mājās, bet, cik man zināms, pēdējos 10–12 gadus uz Latviju studēt medicīnu no Libānas vairs nebrauc. Bez mums jau te daudzi studēja arī Civilās aviācijas inženieru institūtā.

Kāpēc jūs, palicēju, tagad ir palicis tik maz?

Mēs jau toreiz uz Latviju skatījāmies kā tramplīnu uz Eiropu. Ieguvām te specialitāti, rezidentūru. Protams, katram bija savi iemesli – ķirurgam un ģimenes ārstam varbūt bija labāki piedāvājumi. Es paliku arī tāpēc, ka apprecēju latvieti. Aija – tas taču ir tipisks latviešu vārds?

Varbūt jūsu tautiešus nobiedēja klimatiskie apstākļi?

Tas bija pašā sākumā. Atceraties, kādas tolaik bija ziemas? Tagad, kā saka, tā ir "šutka". Bija trīsdesmit grādi mīnusā, man bija tāda kokvilnas jaciņa, un es jau sāku nevis raudāt, bet dziedāt no sāpēm. Mums Libānā, kalnu rajonos, arī ir auksts, bet nu tas jūsu...

Nu jau – mūsu!

Mitrums... Tas plusā ar salu ir kaut kas šausmīgs!

Padomju Latvijas mirāža

Mācības jums notika angļu valodā?

Es jums pastāstīšu no sākuma. Kā mēs vispār uzzinājām par trim Baltijas valstīm – tas bija vēstures stundā kādā 5., 6. klasē. Tad, kad mēs šeit atbraucām, Libānā plosījās pilsoņu karš. Es tur mācījos bioloģiju, bet pie mums ir amerikāņu izglītības sistēma – tur nevar no skolas uzreiz nonākt universitātē. Tā kā es pārlēcu vienu posmu, sanāca tā, ka Latvijā bioloģijā un ķīmijā mums mācīja to, ko jau zinājām. Mācības bija, kā solīts, angļu valodā, nu bet tā angļu valoda... Tur no angļu valodas bija tik tālu! Mēs nokopējām tās medicīnas grāmatas, pēc kurām pasniedza American University of Beiruth, jo te mums mācīja kaut ko no PSRS laika angļu brošūrām. Protams, ka profesori un pasniedzēji bija zinoši, bet tā angliskā komunikācija bija ļoti vāja.

Jums jau dzimtenē bez arābu vēl runā arī franču un angļu valodā...

Skolā arābiski ir tikai gramatika un vēsture, pārējo tu izvēlies, kurā valodā mācīties – franču vai angļu. Bet man liekas, ka Latvijas stāsts ir fantastisks – jo tā ļoti ātri izauga. Tas ir kā – hop (uzsit knipi), no mazas meitenes izveidojās par krāšņu sievieti! To visu bija ļoti interesanti vērot, un arī tāpēc es esmu tur, kur esmu.

Par mācībām jau bija jāmaksā valūtā? Dārgi?

Jā, dolāros. Precīzi nepateikšu, bet lēti tas nebija. Jāmaksā bija par visu – kopmītni, ēšanu, pārtiku.

Parunāsim par to?

Ha, ha, ha – nu, jūs jau paši zināt! Tajos laikos iegāju vienā lielveikalā, šķiet, Imantā, gribētos kaut ko apēst! Un to skatu atceros kā tagad: pie ieejas vienā pusē pāris plāni kartupeļu maisiņi, pretējā stendā – kurpītes! Tas bija laikos, kad mums bija repšiki – man tie atgādināja Monopola naudiņas. Kad atbraucu Ziemassvētkos uz mājām, mamma, mani ieraudzījusi, sāka raudāt – viņai šķita, ka esmu bijis kaut kādā Āfrikas bada valstī.

Pie galda

Ko jūs no latviešu ēdieniem, runāsim metaforās, nevarat sagremot?

Nu, nav tā pavisam, ka nevar sagremot, bet atceros, kā pirmo reizi apmeklēju latgaliešu kāzas.

Izklausās daudzsološi…

Viņi tur taisa savu alu. Pamēģināju, baigi laba garša bija. Bet es nezināju, ka būs tik daudz dzeršanas. Es lietoju alkoholu, man ar to nav problēmu. Bet tur galds bija piecu metru garumā, un tur nebija ko ēst! Bet vietējais saimnieks man kaut ko ielej un saka – tas ir mūsu pašu brūvētais, tev tas ir jāpagaršo! Nu, es jau slavēju viņu alu un saku, ka tik gardu ir reti nācies baudīt, bet viņš neparko neatkāpjas – tev šitais ir jāpamēģina! Es iedzeru un kā gastroenterologs jūtu, ka esmu dabūjis riktīgu gļotādas apdegumu, jo kādas trīs minūtes vispār nevarēju parunāt! Nezinu, cik tur grādu bija. Septiņdesmit? Astoņdesmit? Tas bija, ja tā var teikt, ļoti interesants pārdzīvojums... Sākumā jau mēs vispār nesapratām, kas ir tieši jūsu latviskais ēdiens – cīši lobi! Ir daži salāti, kur sagrieztas olas, aukstās zupas – tie man nepatīk.

Zirņi ar speķi…

Sākumā nesapratu, tagad nav problēmu. "Why not?" Bet vispār manās mājās dominē tā sauktā Vidusjūras virtuve.

Un kurš ir pannu pavēlnieks?

Nu, tagad jau mana kundze – viņai sanāk labāk par mani.

Humuss, falafeles, šakšuka...

Jā, jā, ir tāda vistas fileja speciālā marinādē, kur tiek izmantots daudz zaļumu, garšvielu un dārzeņu; tagad jau Latvijā nav problēmu iegādāties kvalitatīvus produktus,

Kāda jums, tomēr uzaugušam semītu ēdienu kultūras vidē, ir attieksme pret cūkgaļu?

Nav nekādu problēmu – mums Libānā ir pieejams Parmas šķiņķis, spāņu hamons. Mēs jau kopš bērnības to ēdām.

Par sevi

Esat kārtīgs, dievticīgs katolis?

Sen neesmu bijis baznīcā. Esmu pa pusei katolis, pa pusei – grieķu pareizticīgais. Es gan katru dienu palasu Bībeli – tas ir fakts. Un arī ticu, ka tur, augšā, kaut kas ir! Mans uzvārds tulkojumā nozīmē – tas, kurš tic mesijai. Tas ir, Jēzum.

Kā jums klājās ar latviešu valodas apguvi?

Teikšu godīgi, nekādos kursos neesmu gājis. Tāpēc es runāju ar daudzām gramatiskām kļūdām. Viss, kas saistīts ar medicīnu, ar to tikšu galā ļoti labi. Jūsu valoda ir ļoti grūta, bet to nevar salīdzināt, piemēram, ar franču vai vācu gramatiku, jo jūsu valoda nav tik sena. Interesantākais, ka aizbraucam uz Libānu un, paši neapzinoties, sākam lietot latviski, piemēram, “nu, labi”... Vietējie tad reaģē – ko jūs nupat teicāt?

Kā jūs studiju sākumā uzņēma visai internacionālā padomju tautu saime?

Tur bija ukraiņi, krievi, kazahi. Citi angliski runājošie. Kopumā – labi. Bet bija arī sliktie zēni, arī no mūsu – libāņu – puses atbraukušie. Pasakiet, vai tad ir kāda tauta, kurā ir tikai labi cilvēki? Bija pasākumi, dejas, tu jau redzi, ka tuvojas konflikts, un tad mēs, puiši, uz kuriem varēja paļauties, stāvējām kā siena.

Kas jums Latvijā vēl bez mīļotās sievietes vispār varēja iepatikties?

Sākumā es nesapratu – kad tā vasara beidzot sāksies (Sabri saka – nāks – Red.)? Bet tad jau uz gala eksāmeniem, ap jūnija vidu, mēs pa naktīm sākām braukt uz jūrmalu, lai pēc tās bezgalīgās ziemas izbaudītu baltās naktis. Tas bija forši. Tagad viss ir mainījies. Šāda ziema, es varētu teikt, man vairāk patīk, arī "tie transition" – gadalaika pārejas – hop (vēl viens knipis), un sākas, piemēram, pavasaris!

Konkrētas vietas varat minēt?

Pirmā varētu būt Zviedru cepurīte Kandavā.

Abavas senleja...

Jā. Vēl Liepāja, Ventspils, jo tur ir īsta, atklāta jūra. Latgale man patīk, daudzie ezeri. Te ir cita vieta, aura, enerģija, ja gribat – maģija. Tāpat man te Babītē, Piņķos, patīk – te bieži ir tādas miglas, kad liekas, tu esi uz Marsa, ārpus šīs zemes...

Aijai Libāna patīk?

Nevaru atbildēt viņas vietā, bet domāju, ka ļoti. Mums ir tradīcija – vienreiz vasarā turp aizbraukt, otrreiz – uz Ziemassvētkiem. Šogad tas diemžēl izpaliks.

Jums noteikti pietrūkst Libānas ciedru.

Oooo! Ciedrs ir mūsu simbols, diemžēl viņu ir palicis maz.

Viens parks taču ir – bet tur esot pāris trīs tūkstošgades veci eksemplāri...

Vispār ir kādi pieci parki. Un tie mūžsenie koki – tie dod tādu apziņu... Stāvi tam pretim un saproti, ka viņš jau bija liels, kad Jēzus vēl nebija dzimis.

Sabri, jūs taču esat dzimis vienā no civilizācijas šūpuļvietām. Tur mitinājušies gan feniķieši, gan grieķi, gan romieši...

Jā, feniķieši ir mūsu pirmvalodas tēvi. Starp citu, jūs zināt, kā ir cēlies vārds Eiropa?

Eiropa, Eiropa...

Eiropa bija viena no feniķiešu cara meitām...

Atcerējos! Viņa bija vai nu Tīras vai Sidonas ķēniņa meita, kuras skaistumu iekāroja Zevs, pārvērtās par vērsi, nolaupīja un pārpeldēja ar viņu uz Krētu.

Bravo! Bet ko es vēl gribētu pateikt – ne tikai Amerika ir "Dreamland" (- sapņu zeme - Red.). Latvija ir tāda pati "Dreamland" – galvenais, jābūt daudz mīlestībai uz šo zemi, kur dzīvojat un stāvat, un apzināt – šī ir mūsu vienīgā un svētītā vieta.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "No svešā par savējo – Mūsējie III" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".