Kā vēl pavisam nesen latvieši svinēja Ziemassvētkus: mistiskās un piemirstās tradīcijas

1990. gada Ziemassvētki Latvijas vēsturē iegājuši ne tikai ar to, ka nu Kristus piedzimšanas svētki ir reabilitēti un mūsu valsts ir ceļā uz neatkarību, bet arī ar saviem laika apstākļiem. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs informē, ka togad Latvijā laika apstākļu novērojumu vēsturē Ziemassvētkos bija vismazākie nokrišņi, kad tikai Stendē novēroti pavisam nelieli nokrišņi”. Dvēseles palika baltākas, lai gan baltā sniega nebija.

Nu Latvijas PSR pārdēvēta par Latvijas Republiku un Ziemassvētki atkal pasludināti par valsts svētkiem. Bijušie met kažokus uz otru pusi un “Cīņa” 24. decembrī 1. lappusē pirms desmit gadiem slaveni kļuvušo Aspazijas dzejoli publicē nevis kā “Circenīša ziemas svētkus”, bet gan kā “Circenīša Ziemassvētkus” (skatīt – 1980. gada svētku aprakstu par kolīzijām ap šī liriskā darba nosaukuma pareizrakstību).

Jelgavas katoļu draudzes prāvests Alberts Buliņš, gandarīts par svētku reabilitāciju, “Jelgavas Ziņotājā” raksta: “Šogad tie ir brīvi un svētkus godā visa tautā. Ja nebūtu pašreizējā likuma par svētkiem un piemiņas dienām, 25. decembris būtu tikai parasta darba diena, kā tas bija visus bezgala garos un drūmos stagnācijas gadus, kad tādi vārdi un vērtības kā garīgums, žēlsirdība, mīlestība, piedošana tika uzskatīti padomju cilvēkam vai par kauna lietu”. Bet Latvijas Televīzijā nu var vērot arī svētku dievkalpojumu tiešraides ne tikai no Liepājas svētās Trīsvienības baznīcas, bet arī Vatikāna.

Neskatoties uz to, ka Latvijā valdīja milzīgs satraukums – Kremlī paziņoja, ka tiek gatavots lēmums par PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu nepakļāvīgajās “padomju Piebaltijas republikās” un visā Latvijā viens pēc otra nogranda sprādzieni pie padomju karavīru monumentiem, kurus, pēc visa spriežot, organizēja “vecās komunistu gvardes” provokatori, lai Latvijā būtu iegansts ieviest “padomju kārtību” (kas arī pierādījās pēc dažām dienām: Barikāžu laikā), Latvijā atkal brīvi tika iedegtas svētku eglītes un svētīti Kristus piedzimšanas svētki. Lūk, tikai dažas vēstis no tālaika LETA ziņu lentes:

* “Pēc ilgiem gadiem Rīgā un visā Latvijā atkal tika atklāti svinēti Ziemassvētki. Brīvdienas labprāt izmantoja arī tie, kuri Kristus dzimšanu noliedz”.

* “Vērmanes dārzā pie uzpostās egles republikas pretalkohola biedrība kopā ar rīdziniekiem atzīmēja pretalkohola kustības simto gadskārtu Latvijā”.

* “Ziemassvētki Jūrmalā pulcējuši latviešu rakstniekus no visām pasaules malām. Šeit Rakstnieku jaunrades namā norit Vispasaules latviešu literātu saiets. Kopīgi tiek spriests par to, kā panākt ciešāku saikni starp tēvzemē un klaidā esošajiem rakstniekiem, veicināt sadarbību grāmatu un periodikas izdošanā”.

Tiem, kuri uz svētku dievkalpošanām devās uz vecpilsētas baznīcām bija jautrāka iešana ne tikai tādēļ, ka piešķirtas liekas brīvdienās, bet arī, ka skaisti bija – Rīgu rotāja ne tikai eglītes, bet arī nu jau slavu ieguvušie “Brēmenes muzikanti”, skulptūra pie Pēterbaznīcas, ko Latvijas galvaspilsētai dāvāja Rīgas sadraudzības pilsēta Vācijā Brēmene. Interesanti, ka šai skulptūrai ir arī politiska nozīme, ko gidi bieži neizstāsta, jo jau piemirsuši.

Skulptūru brēmenieši rīdziniekiem dāvāja “perestroikas” laikā, kad krita “dzelzs priekškari”. Tās māksliniece Krista Baumgartele pie Brēmenes Rātsnama sienas esošās skulptūras kopiju Rīgai izgatavoja ar Ēzopa valodas zemtekstu. Visiem zināmās brāļu Grimmu pasakas tēli nelūkojas vis „pa lodziņu laupītāju istabā” (kā tas ir skulptūras oriģinālā pie Brēmenes Rātsnama sienas), bet gan caur radušos spraugu padomju režīma uzceltajā „aukstā kara dzelzs priekškarā”. Tātad – Rīgas „Brēmenes muzikantu” skulptūras versijas autore ar Ēzopa valodas palīdzību jaunā mākslinieciski izteiksmīgā formā pauž attieksmi pret padomju militārā bloka radīto robežu krišanu un prieku par Eiropas atkalapvienošanos.