Kā vēl pavisam nesen latvieši svinēja Ziemassvētkus: mistiskās un piemirstās tradīcijas
Vēl pirms gadiem deviņdesmit, kad omulīgais resnvēderis ar balto bārdu - sarkanajā mētelī tērpies Ziemassvētku vecītis svinēja savu pirmo dzimšanas dienu, latvieši svētkus atzīmēja daudz dīvainākā noskaņā – dziedot svētku meldijas kapsētās. Savukārt pirms 50 gadiem svētku vakarā visā padomju savienībā dungoja maestro Raimonda Paula “Zilos linus”. Jauns.lv apkopoja piemirstus, bet visnotaļ mistiskus un brīnumainus faktus par latviešu Ziemassvētku svinēšanas tradīcijām pēdējo simts gadu apaļajās desmitgadēs.
1930. gads: Ziemassvētku vecīša dzimšanas diena un īpatnējie nacionālie svētki kapos
1930. gada Ziemassvētki ieviesa jaunas tradīcijas svētku svinēšanā, jo tieši tad “piedzima” mūsdienās visiem labi pazīstamais Ziemassvētku vecīša tēls - labsirdīgs, smaidīgs vīrs sarkani baltā kostīmā ar lielu, mīkstu vēderu un kuplu bārdu, kuru pirmo reizi tautai atrādīja “Coca-Cola” reklāmā. Tā kā šodien visus priecējošais vecītis nemaz nav tik sens, vismaz vizuāli - to pirms 90 gadiem pēc koncerna “Coca-Cola” pasūtījuma izveidoja mākslinieks Hedons Sandbloms reklāmas vajadzībām. Tā mākslinieka zīmējumos dzima šodien mums visiem pazīstamais Ziemassvētku vecītis. Kamēr viņš iegājās daudzu tautu tradīcijās, gan vēl pagāja pāris gadu. Tikai 1931. gadā viņu pirmo reizi izmantoja “Coca-Cola” vērienīgajās reklāmas kampaņās. Līdz Latvijai tā ceļš bija vēl ilgāks, jo vēlāk sekojošās okupācijas desmitgades mums nācās sadzīvot ar tā parodiju – Krievijā dzimušo Salatēti ar savu seksīgo pavadoni Sniegbaltīti.
Izrādās, ka pirmās brīvvalsts laikā latviešiem, kā jau izteiktai kapu kultūras nācijai, kamēr līdz mums vēl nebija atceļojies “Coca-Colas” uzburtais vecītis, bija izveidojusies īpatnēja svētku svinēšanas tradīciju, par kuru nu visi piemirsuši. Par to 1930. gada Ziemassvētku reportāžā “Pasakaini svētku vakari Rīgas kapsētās” vēsta laikraksts “Jaunākās Ziņas”:
“Pēckara gados Rīgas iedzīvotājos laidis dziļas saknes augsti vērtējams ētisks paradums – iet sērot un sērst pie saviem mūžībā aizgājušiem piederīgiem, draugiem, paziņām, pie mirušiem valsts un sabiedriskiem darbiniekiem. Skaistā, jaunā tradīcijas pieņemas plašumā. Tas sevišķi bija redzams nupat aizgājušo svētku dienās Rīgas kapsētās, kur jau svētvakara tumsā un klusumā uz kapiem iemirdzējās neskaitāmas svecītes. Pasakaini apgaismotā kapsētas tumsā nāca sievietes sēru plīvuros, jauni un veci, ģimenes kopā ar labiem paziņām, pie kapiem atcerēties tos, kas vēl tikai nesen mita dzīvajos. Svētā vakara burvīgumu vēl vairāk izcēla Ziemassvētku dziesmas, kas klusi atskanēja pie daudziem kapiem”.
Te nu jāuzteic rīdzinieku spītība un apņēmība 1930. gadā Ziemassvētku vakarā sērst kapsētās, jo togad 24. decembris izcēlās ar visnotaļ bargu salu, bet tramvaju satiksme apstājās jau deviņos vakarā. Tad nu salā, tumsā cauri pusRīgai speries uz kapiem, labi zinādams, ka nosalsi un mājās ar tramvaju nevarēsi aizbraukt…
Bet svētku meldiņus nedziedāja jau vien tikai pie kapu kopiņām sērās tērpušies ļaudis. Bija arī cits repertuārs un cita luste, par ko vēsta tālaika smalko aprindu lapa “Aizkulises”:
“Kāda jautra kungu un dāmu sabiedrība pirmos svētkos agri rītā, ap plkst. 6, atgriežoties mājās no jautrām viesībām, bijuši tādā sajūsmā, ka likuši ormaņiem aizbraukt līdz tiltam, kur uzstādījuši patafonu un sākuši dziedāt. Tikai ar lielām mokām izdevies tos pielūgt, lai iet uz mājām. Saukt pie atbildības bijis neērti, jo kompānijā bijis daudz pazīstamu personu”.
