Brazīlietis Felipe Gabriels par kotletēm, futbolu, latviešu meitenēm un asarām

Loģistika, ticība un valodas

Kā tu vispār vari pierast pie Latvijas laikapstākļiem – lietus, slapjā sniega un ziemas?

Decembrī, kad tas viss sākas, es katru gadu lidoju uz mājām, uz Brazīliju. Bet februāra sākumā es atgriežos.

Šogad ar to lidošanu varētu būt problēmas...

Esmu Brazīlijas valsts pilsonis, tā ka ar nokļūšanu mājās nevajadzētu būt nekādām problēmām. Jācer jau, ka nākamgad šī epidēmijas problēma būs uzlabojusies.

Latviešus vienmēr ir interesējis, kā tiek veidoti brazīliešu vārdi. Tavam slavenajam tautietim futbolistam Pelem īstais vārds – Edsons Arantiss du Nasimentu – izklausās kā kaut kādam karaļnama princim...

Nē, viss ir diezgan vienkārši: pirmie divi – Felipe un Gabriels – ir mani vārdi. Dos Santos – tulkojams kā eņģelis, pareizāk – svētais, tas nāk no mammas puses, bet Ksavjērs – uzvārds no tēva. Ja man būtu bēbis, puika, tad tam visam vēl varētu pievienot Junior – jaunākais.

Un kāda ir tava iesauka – kā Pelem?

Pagaidām ir Felipe vai Felipe Gabriel. Bet drīz man iznāks jaunais klips, un tur es kā izpildītājs būšu Felipe G.

Kādā valodā dziedāsi?

Puse – spāņu, puse – portugāļu valodā.

Tad kas tu patlaban vairāk esi – mākslinieks vai sportists?

Vispār es jau martā biju gatavs jaunajai futbola sezonai, taču karantīna sagrieza visu otrādi un vairāk nācās darboties kā šovmenim. Man bija filma, bija seriāls, bija jaunas dziesmas, reklāmu fotosesijas kā modelim.

Tev kaklā krustiņš, arī ausīs. Esi ļoti dievticīgs?

Man mājās ir Bībele. Es ticu vienīgajam dievam. Mums, Brazīlijā, ir tāds kristīgās ticības novirziens – spirituālisms, un, tā kā Latvijā tāda nav, tad es katru nedēļu apmeklēju ortodoksālo baznīcu uz Lāčplēša un Brīvības ielas stūra. Brazīlieši vispār ir ļoti dievticīgi.

Un mēs, latvieši?

Brazīlijā, ja tu netici Dievam, tu esi bišķi jocīgs, bet Latvijā – tieši pretēji.

Cik valodās tu vari sarunāties?

Portugāļu, spāņu, angļu, krievu, latviešu un lietuviešu...

Oho, gandrīz visās galvenajās indoeiropiešu valodu – romāņu, ģermāņu un slāvu – grupās. Plus vēl baltu. Un kura ir visgrūtākā?

Latviešu. Lietuviešu arī ir grūta, bet krievu valoda tieši mums, brazīliešiem, nez kādēļ padodas daudz vieglāk.

Tu domā tos īsos lamu vārdus?

Protams, tos arī. Ā, un vēl es japāniski zinu dažus vārdus.

Arigato, banzai, sakē?

Brazīlijā ir ļoti populāras japāņu multenes. Skatoties bērnībā tās, dažus vārdus iemācījos.

Zaļais garais un citas lietas

Kas tev vēl Latvijā bez laikapstākļiem nepatīk? Vai arī liekas dīvaini?

Uzkodas.

Tapas?

Nē, nu uzkodas – salāti, kur ir burkāns, gurķis (Felipe saka – gurks), lapas kaut kādas un tas, nu, tas garais, zaļais...

Cukīni? Kabacis? Rabarbers?

Nē, nē, nu tas, garais, zaļais!

Tas gan ir kaut kāds neatminams dārzenis... Bet jums jau Brazīlijā, tāpat kā Argentīnā un Čīlē, ļoti populāra ir gaļēšanas kultūra.

Protams! Bet mēs visu – gaļu un dārzeņus – ēdam kopā. Es nevaru kā latvietis, iesēsties mašīnā, braukt un grauzt pliku burkānu. Mēs tā nedarām.

Bet kāda ir Latvijā nopērkamā gaļa?

Man ļoti garšo! Pilnīgi viss patīk – vista, desas, kotletes.

Būt Latvijā

Kā tev izdevās iedzīvoties Latvijā?

Sākumā bija ļoti grūti. Jau valodas ziņā: dzīvoju Olainē, un manā futbola komandā, kura spēlēja pirmajā līgā, vispār neviens nerunāja latviešu valodā, tāpēc sāku mācīties krieviski. Savukārt ārpus laukuma mani draugi bija latvieši, un tā es pakāpeniski mācījos runāt arī latviski. Mans pēdējais treneris – ukrainis Viktors Ņesterenko – vispār nerunā latviski. Dzīvo šeit jau divdesmit gadus, bet nerunā latviski. Taču es domāju, ka obligāti ir jāmācās tā valoda, kuras valstī un zemē tu dzīvo. Protams, ka sākums bija ļoti, ļoti grūts – pilnīgi jauna zeme, jauna kultūra, cilvēki, turklāt te tikpat kā nav tumšādaino...

Droši vien uz tevi ielās atskatījās, kaut ko komentēja?

Tā bija gan! Dzīvoju Olainē un studēju Universitātē – Ķengaragā, Lomonosova ielā, braucu uz turieni 15. trolejbusā.

Nūūū, tas Rīgā aiz 1. tramvaja ir otrs populārākais maršruts!

Kāda sieviete galapunktā bija ļoti dusmīga, kaut ko tur kliedza, gribēja man iesist, bet divi jaunieši palīdzēja no šīs situācijas izkļūt. Zinu indiešus, kuri te ir dabūjuši pa purnu. Latvijā patiesībā nav tik traki, tomēr konflikti ādas krāsas dēļ arī te gadās.

Bet tavas dzimtenes favelās ārzemniekam arī var klāties plāni.

Televīzija jau parāda visu tā, kā viņiem pašiem izdevīgi. Mani Brazīlijas draugi, piemēram, domā, ka Latvijā ir tikai sniegs un vodka, nekā cita te nav! Bet tā taču nav. Es dzīvoju Sanpaulu, netālu no favelām, un tur nav tik traki kā Rio – tur gan iekšā cilvēki staigā ar pistolēm un automātiem. Sanpaulu ir 16 miljoni iedzīvotāju, katru gadu to apmeklē ap desmit miljoniem tūristu, un dabiski, ka ar dažiem kaut kas notiek. Nevajag četros no rīta ar pilnu maku, Šveices pulksteni un telefonu iet favelās meklēt piedzīvojumus. Viss kas reizēm tur var gadīties...

2014. gadā pie jums notika Pasaules kauss futbolā. Vai tu pēc Brazīlijas izlases zaudējuma Vācijai pusfinālā ar 1:7 raudāji?

Jā, raudāju... Tāda ir dzīve.

Latvija, kurā iemīlēties

Skaidrs, ka ar jūru tevi mēs nepārsteigsim. Bet kas tevi Latvijas dabā uzrunā un aizkustina visvairāk?

Esmu pasauli daudz izbraukājis un daudz redzējis, bet Latvijā man visvairāk patīk gadalaiki, to mainība. Brazīlijā vispār nekas nemainās: paskatīsies ārā un nesapratīsi – tas ir pavasaris, ziema? Sanpaulu pastāvīgi ir 30–40 grādi, visi staigā šortos. Koki nemainās, un krāsas arī ne.

Un kā tev patīk latviešu meitenes?

Man ļoti patīk ziemeļnieces – latvietes, igaunietes, lietuvietes, arī somietes. Man patīk viņu sejas. To dabīgums, īstums. Jā, mūsu, brazīliešu, meitenēm ir krūtis (ja godīgi, Felipe teica – pupi), dibens... Te man arī patīk tieši skaņa, kā cilvēki runā.

Tīri fonētiski?

Ļoti mīļi – tieši tā izklausās latviešu valoda.

Tu valodu mācījies no draugiem vai arī papildus apmeklēji kādus kursus?

Jā, nepilnu mēnesi. Man ir ļoti daudz kļūdu – visi tie laiki, nākotne, pagātne, visi locījumi. Bet es mācos un ar katru dienu, man liekas, runāju drusku labāk. Un, ja cilvēki mani saprot, tad viss ir kārtībā.

Futbols, ģimene un citi šovi

Latvijā tu nonāci saistībā ar futbolu. Bija kāds konkrēts piedāvājums?

Sāku Brazīlijā U-20 komandā, kur netālu no Sanpaulu dzīvojām. Trenējāmies 30 puikas nelielā sporta internāta mājā. Bija ļoti grūti. Bija problēmas ar ēdināšanu, zaudējām, kluba vadība neko nesamaksāja. Vienu nedēļu pārtikām tikai no rīsiem, bet dušā bija tikai aukstais ūdens. Tad es aizbraucu uz Eiropu, spēlēju Spānijā un vēlāk Somijā. Un tad viens Latvijas klubs izrādīja interesi par mani un manu draugu – arī brazīlieti. Diemžēl mans draugs gāja bojā autoavārijā, un sanāca tā, ka viņa vietā šeit nokļuvu es. Tas līgums bija uz vienu mēnesi – ja nekas nesanāks, braukšu atpakaļ uz Somiju. Bet es draudzības turnīrā nospēlēju vairākas labas spēles, sasitu golus, un nāca piedāvājums no Spānijas – spēlēt tur 3. līgā. 2015. gada sākumā biju Brazīlijā, mani tur sazvanīja no Latvijas, Olaines kluba, un teica – mēs atceramies tevi no pērnā turnīra, varbūt atgriezīsies? Tad man nokārtoja vīzu, sadarbības studijas Universitātē – un tā es joprojām esmu šeit.

Tad jau tu esi bijis arī īstos Jāņos?

Jā, mums Brazīlijā ir līdzīgi gada saulgriežu svētki. Arī jūnijā – mums ir uguns, dejas...

Alus!

Es nedzeru alu. Man arī patīk 18. novembra svētki. Lieldienas man liekas bišķi dīvainas.

Pie jums nesitas ar olām?

Nē, mums ir šokolādes olas, ļoti lielas.

Un vēl jums esot ļoti lielas ģimenes?

Man pašam gan nav ļoti liela – vēl ir viena māsa un pusbrālis. Bet manos mīļākajos svētkos – tie ir Ziemassvētki – mūsu ģimene sanāk kopā, tie ir paši tuvākie radi, un tur mēs esam kādi 40 cilvēki. Manam vectēvam bija seši dēli, manai vienai vecvecmammai bija 10 bērni, vecvecmammai no tēta puses – 12 bērni. Un katru gadu man nākas iepazīties ar kādu brālēnu, māsīcu, tanti vai onkuli, kurus es savā mūžā nekad neesmu redzējis. Jā, manā "Facebook" profilā nepārtraukti jauni radi pierakstās.

Esi populārs?

Jā, esmu pirmais brazīlietis, kurš filmējās lietuviešu filmā. Pēc tam man raksta kārtējā māsīca – klau, Ksavjēr, tu esi mana onkuļa dēls! Tas ir rēcīgi.

Kā tu sāki nodarboties ar mūziku?

Man vienmēr ir paticis frīstails. Protams, ka pirmām kārtām ir bijis futbols, futbols un futbols. Bet tad pašā pirmajā gadā sadraudzējos ar puišiem no grupas "Olas", pabraukāju ar viņiem uz koncertiem un vienreiz paimprovizēju kaut kādu pantiņu savā latviešu valodā. Un tad 2015. gadā – tā bija mana pēdējā nedēļa Latvijā – mēs studijā to kā joku arī ierakstījām. Aizbraucu mājās, nezināju, vai vispār te atgriezīšos, un tad vienā dienā mani interneta profili būtiski uzsprāga. Nāc ar mums – tā saucās dziesma un klips, un īsā laikā "Youtube" bija ap miljons skatījumu (tagad – 1,5 miljoni). Tad sapratu – man jāatgriežas! Atbraucu. un man tika organizēti koncerti – koncerti ar vienu dziesmu! Mums bija turneja: Talsi, Ventspils, Kuldīga – gandrīz visa Latvija ar vienu dziesmu.

Tad jau esi šeit uz palikšanu?

Tā izskatās. Pagājušogad ciemos uz Latviju bija atbraukusi mana mamma – viņa bija tieši tajā laikā, kad es Lietuvā filmējos kino un man bija reklāmtūre. Braukājam pa Kurzemes pilsētām, bet tur uz ielām plakāti ar manu seju, cilvēki nāk klāt un komunicē, visi draudzīgi, smaida, grib nofočēties – mana mamma to visu redzēja, bija lepna, un bija ļoti forši to visu sajust.

Kur Brazīlijā taisa vislabāko kašasu (brazīliešu stiprais alkoholiskais dzēriens, ko gatavo no cukurniedrēm)?

Tas gan ir interesants jautājums. Es nedzeru kašasu, es no tās gatavoju kaipirinjas kokteiļus. Ja godīgi, es nezinu.