Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Likumīgie zagļi un viņu pēdas Latvijā
Par likumīgo zagli uzskatītais Liepājas noziedzīgā autoritāte Genadijs Dubrovenko (ar pacelto roku) ar draugiem. (Foto: Ekrānuzņēmums no "Kraim Praim" mājaslapas)

Likumīgie zagļi un viņu pēdas Latvijā 3

9vīri
9. augustā 05:18 2020. gada 9. augustā 05:18
 
Kārlis
Seržants
| 9vīri
Likumīgie zagļi Padomju Savienības laikā skaitījās noziedzīgās pasaules elite, un viņu ietekmi neapzinājās arī pēc PSRS sabrukuma. Latvijā viņi nekad nav spēlējuši īpaši lielu lomu, taču savas pēdas tomēr ir atstājuši.

Latvijas kriminālajā vidē tā saukto likumīgo zagļu nekad nav bijis daudz, tomēr vairāki šie noziedzīgās pasaules vadoņi savas pēdas šeit ir atstājuši. Viens no viņiem bija visai redzama figūra Liepājā un pazuda bez vēsts, otrs no šā titula iespējamajiem īpašniekiem mūsu valstī atrodas vēl joprojām, un viņa ietekme noziedzīgajā pasaulē ir pietiekami liela. Lielu troksni sacēla fakts, ka viens no Krievijas ietekmīgajiem likumīgajiem zagļiem Vjačeslavs Šestakovs saņēma uzturēšanās atļauju Latvijā un pat pamanījās kļūt par Jurašu ģimenes klientu. Ir dzirdēts arī par vēl vairākiem šīs kastas pārstāvjiem Latvijā, tiesa gan, vairāk epizodiski.

Kas ir likumīgie zagļi?

Šīs īpatnējās parādības saknes meklējamas Krievijā, un nevienā citā pasaules valstī šādas kriminālas struktūras nav. Ir narkotiku karteļi, mafijas krusttēvi vai čigānu baroni, taču tas ir kaut kas pavisam cits – piemēram, noziedzības uzplaukuma laikos pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Krievijā bija apmēram 1500 likumīgo zagļu.

Šīs organizācijas aizmetņi Krievijā meklējami vēl 19. gadsimtā, kad tur veidojās pirmās organizētās noziedznieku grupas, kuras specializējās konkrētās jomās. Tās tad arī izveidoja konkrētās profesionālās grupas kopējo kasi, kurā katrs tās dalībnieks ieskaitīja zināmu daļu no iegūtajiem līdzekļiem, kas tika izmantoti cietumā nokļuvušo atbalstam; par to izlietojumu lēma un bija atbildīgs kopējā sapulcē izvēlēts cilvēks.

Viens no Krievijas ietekmīgākajiem likumīgajiem zagļiem Vjačeslavs Šestakovs saņēma uzturēšanās atļauju Latvijā un pat pamanījās kļūt par Jurašu ģimenes klientu. (Foto: Ekrānuzņēmums no "Kraim Praim" mājaslapas)

Tiek uzskatīts, ka īstos pamatus Krievijas organizētajai noziedzībai esot ielikuši revolucionāri – tie, kuri kā Ļeņina un Staļina oponenti nonāca cietumos. Viņi bija izglītoti, labi iepazinuši dzīvi gan pagrīdē, gan ieslodzījuma vietās un saprata, ka, ieviešot zināmu disciplīnu, šī joma būs labāk kontrolējama. Izstumtie revolucionāri sāka saukt sevi par “žiganiem”, pārņēma daļu noziedzīgās pasaules tradīciju un uzrakstīja pirmos zagļu likumus. To pamatprincipi bija šādi: pilnīga atteikšanās no jebkāda darba un piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē, aizliegums dzīvot ģimenes dzīvi, aizliegums jebkādai sadarbībai ar jebkuru valsts institūciju un obligātu iemaksu veikšana kopējā kasē. Šie pamatprincipi it kā skaitās spēkā arī mūsdienās, taču tos ievēro retais. Vienlaikus attīstījās arī tetovējumu un žargona kultūra. Ir zināmi vairāki simti dažādu tetovējumu, kuri faktiski ir kā cilvēka CV, un arī specifiskajā žargonā ir simtiem vārdu.

20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados noziedzīgajā vidē izcēlās pirmais pamatīgais konflikts, jo jaunā noziedznieku paaudze sāka uzskatīt, ka nav vajadzības nodarboties ar iekšējo sociālo jautājumu risināšanu. Starp dažādiem grupējumiem sākās asiņaini konflikti, un, lai tos izbeigtu, abas karojošās puses vienojās par kopēja noziedzīgās pasaules kodeksa ieviešanu. Tieši šajā kodeksā tad arī pirmo reizi parādījās termins “likumīgais zaglis”, un sākotnēji par tādiem kļuva noziedznieki, kas bija izpelnījušies lielu autoritāti savās aprindās. Pastāv arī versija, ka šīs organizācijas veidošanās ir notikusi ar paša Staļina (viņam arī bija krimināla pagātne) svētību, kuram GULAG nometnēs vajadzēja spēku, kas neļautu pārāk brīvi justies politiskajiem ieslodzītajiem.

Tad arī izveidojās vesela sistēma šā titula kandidātu izvirzīšanā un ievēlēšanā – lai kļūtu par likumīgo zagli, bija nepieciešamas četras šāda titula īpašnieku balsis. Tas notika speciālā “kronēšanas” procedūrā, un kandidātam tika sarīkots eksāmens, kurā bija jāpierāda savas zināšanas gan zagļu likumos, gan tradīcijās.

Kad PSRS uzbruka Hitlers, zagļi atkal uz laiku sadalījās divās nometnēs – vieni uzskatīja, ka zagļu kodekss uz laiku ir jānoliek malā un jāpalīdz valstij cīnīties karā pret Vāciju, otra daļa nolēma palikt ieslodzījumā un nepārkāpt vecos principus. Karam beidzoties, armijā pabijušie vēlējās integrēties atpakaļ noziedzīgajās aprindās, savukārt palikušie viņus sāka saukt par “suki” (kuces) un pieņemt negribēja, tāpēc masveidā izcēlās asiņaini konflikti. To izmantoja varas pārstāvji, speciāli iesēdinot vienā nometnē savstarpēji naidīgus grupējumus, un pēc tam noskatījās, kā noziedznieki cits citu slepkavo.

Attīstītais sociālisms un zagļi

Pirmajos pēckara gados likumīgo zagļu skaits un ietekme sasniedza nepieredzētus apmērus, jo Staļina laikā cauri ieslodzījuma vietām bija izgājuši vismaz 30 miljoni cilvēku. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados valsts sāka aktīvu cīņu pret šo parādību, un likumīgā zagļa titula īpašnieku skaits krasi samazinājās, taču palikušie izrādījās dzīvotspējīgāki un ar daudz lielāku ietekmi. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad sāka zelt un plaukt korupcija, spekulācija un pagrīdes bizness, uzplauka arī organizētā noziedzība.

Kārtīgam likumīgajam zaglim pēc nāves pienākas grandiozs kapa piemineklis – kā Rovšanam Rafikam ogli Džanijevam, kuru 2016. gadā bandītu savstarpējo attiecību kārtošanas laikā nošāva Stambulā. Apbedīts viņš dzimtajā Lenkorānas pilsētā Azerbaidžānā. (Foto: Vida Press)

Ir zināms, ka 1979. gadā Krievijas pilsētā Kislovodskā notika pagrīdes kongress, kura laikā likumīgie zagļi un pagrīdes uzņēmēji vienojās par sadarbību. Zagļi apsolīja, ka nelegālos biznesmeņus neaiztiks, savukārt viņi kopējā kasē labprātīgi iemaksās desmit procentus no saviem ienākumiem.

Pēc pieciem gadiem, 1982. gadā, Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notika vēl viena liela sanāksme, kurā tika nolemts, ka jāatkāpjas no dažiem principiem un zagļu pārstāvjiem jāsāk iefiltrēties varas orgānos. Nepagāja necik ilgs laiks, un viens no autoritatīvākajiem likumīgajiem zagļiem Džaba Joseliani kļuva par vienu no tuvākajiem Gruzijas prezidenta Eduarda Ševardnadzes palīgiem un vēlāk arī par... valsts aizsardzības ministru. Krievijas presē arī daudz rakstīts par prezidenta Vladimira Putina ciešajiem sakariem ar vienu no ietekmīgākajiem zagļiem Aslanu Usojanu, ar iesauku Ģed Hasan, laikā, kad viņš strādāja Sanktpēterburgas mērijā.

Putinam jau esot pie varas, viņa paziņa gaišā dienas laikā 2013. gadā tika nogalināts, iznākot no kāda restorāna Maskavas centrā. Metode, starp citu, bija precīzi tāda pati, kāda tika izmatota maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavībā – ar automātu, kas bija uzstādīts kravas furgonā zem brezenta.

Astoņdesmito gadu beigās visa PSRS teritorija faktiski bija sadalīta ietekmes zonās, kuras kontrolēja konkrēti grupējumi. Deviņdesmitajos gados daudzi likumīgie zagļi devās uz ārzemēm un veidoja savas organizācijas arī tur. Latvija šajā vidē vienmēr tika uzskatīta arī par tādām kā ārzemēm, tāpēc padomju gados šeit likumīgo zagļu institūcija bija visai nestabila. Bija, protams, vietējās autoritātes, kuras tika respektētas, taču “kronēti” bija tikai daži noziedznieki.

Ir gan dzirdēts stāsts, ka padomju laikā vairakkārt Rīgā viesizrādēs paviesojies slavenais Vjačeslavs Ivaņkovs ar iesauku Japončiks, kura apcietināšanu ASV atspoguļoja visi pasaules lielākie mediji. Japončiks aplaupīja tā laika bagātniekus ar inovatīvu metodi – parasti pie viņiem ieradās milicijas formā, inscenējot reālu kratīšanu.

Tomēr Viskrievijas zagļu sapulces lēmumi Latvijā tika ņemti vērā, un kopējā kasē jeb “obsčakā” iemaksas arī tika veiktas. Deviņdesmitajos gados, kad Latvijas noziedzīgo pasauli faktiski kontrolēja Haritonova brigāde un Pārdaugavas grupa, viņu vidū neviena likumīgā zagļa gan neesot bijis.

Likumīgo zagļu pārtapšana

Deviņdesmitajos gados, sākoties mežonīgajam kapitālismam Krievijā, likumīgie zagļi sadalījās divās nometnēs, un atkal izcēlās savstarpējais karš, visasiņainākais šīs organizācijas vēsturē. Tā cēloņi meklējami jau pieminētajā zagļu kodeksā. Ekonomiski domājošie noziedznieki saprata, ka lielākā nauda iegūstama privatizācijas procesos un uzņēmējdarbībā, nevis nodarbojoties ar reketu tirgos. Savukārt vecā kaluma noziedznieki noliedza jebkādu saimniecisko darbību vai sadarbošanos ar varas struktūrām. Taču bez šādas sadarbības kukuļdošanas veidā uz veiksmi privatizācijas procesos nebija ko cerēt. Līdz ar to ļoti daudzi slaveni likumīgie zagļi, kuri atzina vecos likumus, tika nogalināti; viņi iebilda arī pret narkotiku, ieroču un cilvēku tirdzniecību, kas solīja milzīgu peļņu.

Padomju laikā vairākkārt Rīgā viesizrādēs paviesojies slavenais Vjačeslavs Ivaņkovs ar iesauku Japoņčiks, kura apcietināšanu ASV atspoguļoja visi pasaules lielākie mediji. (Foto: Vida Press)

Tiesībsargājošās institūcijas lēš, ka patlaban bijušās PSRS teritorijā darbojas apmēram 500 likumīgo zagļu. Viņiem veiksmīgi ir izdevies sabalansēt gan vecos, gan jaunos uzskatus. Atrodoties brīvībā, likumīgie zagļi parasti paši vairs nenodarbojas ar konkrētu noziegumu veikšanu, bet vada savas organizācijas darbību konkrētā rajonā, rūpējas par kopējo kasi un pilda šķīrējtiesneša funkcijas. Tas, ka konkrētais cilvēks ir likumīgais zaglis, vairs netiek afišēts, un visbiežāk viņš ir kādas firmas, rūpnīcas vai bankas vadībā. Tiesa gan, palaikam atsevišķi grupējumi nespēj sadalīt savas ekonomiskās intereses, un, neraugoties uz visiem zagļu kodeksiem, notiek bandu kari, kurus nespēj apturēt nekādi likumīgo zagļu lēmumi. Nonācis pat tik tālu, ka likumīgā zagļa titulu iespējams nopirkt arī par naudu, un šādā veidā pie titula tikušos vecā gvarde nievājoši sauc par “apelsīniem”.

Pēdējā laikā gan šai noziedzīgās pasaules elitei pienākuši grūti laiki. Krievijas, Ukrainas un arī Gruzijas krimināllikumos ir ieviests pants, kas ļauj notiesāt tikai par piederību un vadošas pozīcijas ieņemšanu noziedzīgajā hierarhijā. Tā kā tradicionāli vismaz 80 procenti likumīgo zagļu vienmēr bijuši Kaukāza tautu izcelsmes un ar savu titulu viņi vienmēr lepojušies, īpaši neslēpjoties, tas viņiem bija liels trieciens. Krievijas prese vēsta, ka šobrīd jaunu likumīgo zagļu kronēšana ir atlikta līdz pat 2026. gadam.

Krievijā šī subkultūra ir īpašā statusā, un ir desmitiem tai veltītu interneta portālu, kur var atrast visu iespējamo informāciju – sākot ar pilnīgu jebkad dzīvojušo zagļu alfabētisko rādītāju un beidzot ar aktuālām ziņām par notikumiem šajā vidē. Arī mūsdienās kļūt par likumīgo zagli ir faktiski jebkura šīs valsts noziedznieka lielākais sapnis.

Pieminēšanas vērta, ir arī likumīgo zagļu apbedīšanas un kapu kultūra. Uz viņu bērēm parasti ierodas visu noziedzīgo grupējumu pārstāvji, automašīnu kortežs izstiepjas daudzu kilometru garumā, bet pieminekļi, kādus viņiem uzstāda par kopējo naudu, ir grandiozi. Tiesa gan, zinot, ka pārsvarā viņi iet bojā vardarbīgā nāvē un parasti pēc sava amata brāļu pasūtījuma, tas viss izskatās liekulīgi...

Likumīgie zagļi Latvijā

Tiek uzskatīts, ka Latvijā šobrīd ir viens likumīgā zagļa titula īpašnieks – vairākkārt tiesātais Zurabs Šamugija ar iesauku Adu no Zugdidi. Vismaz informācija par viņa autoritāti noziedzīgās pasaules līderu vidū un tas, ka viņš personiski runā tikai ar augstāk stāvošajiem no viņiem, ļauj tā domāt. Viņa kronēšana it kā notikusi 2000. gadā Maskavā likumīgo zagļu saietā, un viņš arī esot zagļu melnās kases turētājs.

Vēl 1999. gadā Adu apsūdzēja huligānismā, jo viņš bija šaudījies ar pistoli savā dzīvesvietā A. Bieziņa ielā. 23. maija vakarā viņam izcēlās konflikts ar jauniešiem, kuri skaļi uzvedās kādā augšstāva balkonā. Vispirms viņš vairākas reizes izšāva ar pistoli balkona virzienā, pēc tam bija mēģinājis uzlauzt dzīvokļa durvis, beigās izgājis uz ielas un vēl vairākas reizes izšāvis uz jauniešiem, kuri joprojām atradušies uz balkona. Par laimi, nevienam nebija trāpījis, taču, lai izvairītos no izskaidrošanās ar likuma sargiem, Adu iesēdās automašīnā un no notikuma vietas aizbrauca. Notikuma vietā ieradās policisti, kuri tur atrada pistoles čaulīti, taču nezināmu iemeslu dēļ visi samierinājās ar Šamugijas stāstu, ka viņš esot šāvis no pneimatiskās pistoles, ko pēc tam iemetis Daugavā. Tikai 2001. gada jūlijā, kad tika nošauts kriminālajās aprindās labi zināmais Andrejs Balmasovs, viņa kabatā atrada CZ markas pistoli, un pēc izņemtās čaulītes, izdevās pierādīt, ka tas ir tas pats 1999. gada incidentā lietotais ierocis.

Tiek uzskatīts, ka Latvijā šobrīd ir viens likumīgā zagļa titula īpašnieks - vairākkārt tiesātais Zurabs Šamugija. (Foto: Agnese Gulbe/LETA)

Šamugija pats ir augstas klases kabatzaglis, kurš specializējies automašīnu atslēgu izzagšanā no īpašnieku kabatām, pārsvarā lielveikalos.

2001. gadā viņu vēl kopā ar trim līdzdalībniekiem aizturēja tieši par šāda nozieguma izdarīšanu, un krimināllietas materiālos bija arī kadri no lielveikala Mols novērošanas kamerām. Tajos skaidri bija redzams, ka Adu pie kāda stenda uzkrītoši grozās ap cilvēku, kuram dažas minūtes vēlāk tika nozagta automašīna. Vēlāk kratīšanā tika atrasta arī speciāla ierīce ar atsperi un spēcīgu magnētu, kādu izmanto atslēgas izvilkšanai no kabatas. Liels bija policijas un prokuratūras izbrīns, kad 2002. gada janvārī Latgales priekšpilsētas tiesa divus apsūdzētos attaisnoja un diviem piesprieda nenozīmīgu nosacītu sodu. Viens no atbrīvotajiem bija tieši Adu.

2003. gada maijā Šamugiju aizdomās par automašīnas nozagšanu pie veikala Rimi K. Valdemāra ielā aizturēja atkārtoti, taču pēc gada Vidzemes priekšpilsētas tiesa viņu atkal attaisnoja.

Šamugiju izdevās notiesāt tikai 2008. gadā, kad Rīgas Apgabaltiesa viņam piesprieda četrus gadus cietumā par automašīnas zādzību. Drīz pēc soda izciešanas, 2013. gadā, viņu aizturēja par izspiešanu, taču līdz tiesai lieta nenonāca, un kopš tā brīža publiski par viņu nekas vairs nav dzirdēts. Baumu līmenī gan tiek runāts, ka viņš veiksmīgi turpinot darboties aizkulisēs un tieši Šamugija esot nostājies ceļā azerbaidžāņu izcelsmes likumīgajam zaglim Nadiram Salifovam ar iesauku Guli un gruzīnam Džemalam Mikeldzem ar iesauku Džemo, kuri gribējuši sākt savu darbību Latvijā.

Goša no Liepājas

Otrs par likumīgo zagli uzskatītais vietējais kriminālists bija Liepājas noziedzīgā autoritāte, tagad jau bez vēsts pazudušais Genadijs Dubrovenko ar iesauku Goša – liepājnieki gan viņu mīļi dēvēja par Dubriku. Viņš par smagu noziegumu izdarīšanu bija sodīts septiņas reizes un lielāko daļu mūža pavadījis ieslodzījuma vietās Krievijas teritorijā. Gošam bijusi liela autoritāte un likumīgā zagļa tituls piešķirts 1990. gadā kādā Gruzijas cietumā. Tad Dubrovenko smagi cietis autoavārijā, pēc tās viņam parādījusies aizraušanās ar narkotikām un alkoholu, kā dēļ kolēģi Gošu nolēmuši sūtīt pensijā, un viņš atgriezies dzimtajā pilsētā.

Jau pirmie notikumi parādīja, ka Liepājā ieradusies neordināra personība, jo drīz visa pilsēta runāja par to, kā viņš ar savu balto kadiljaku dzērumā iebraucis Liepājas ezerā.

Azerbaidžāņu izcelsmes likumīgais zaglis Nadirs Salifovs ar iesauku Guli. (Foto: Ekrānuzņēmums no "Kraim Praim" mājaslapas)

To, ka viņam patiešām bija autoritāte, pierāda fakts, ka 1995. gadā tieši Dubrovenko izdevās atbrīvot ķīlnieku, kuru bija sagūstījis bruņots noziedznieks. Dubrovenko finansiāli atbalstīja Liepājas bērnunamu, un pēc gadījuma, kad divas šīs iestādes nepilngadīgās audzēknes bija nonākušas seksuālā verdzībā kādā Dānijas bordelī, dāņu prese rakstīja, ka atrast un atbrīvot viņas palīdzējis tieši Liepājas likumīgais zaglis.

Vēl Goša iesūdzēja tiesā Liepājas pašvaldības policijas priekšnieku Aivaru Prūsi, kurš kādā intervijā vietējai televīzijai bija apgalvojis, ka Dubrovenko jaunībā pludmalē esot lasījis tukšās pudeles. Pēc tiesas sprieduma Prūsis tajā pašā televīzijā publiski atvainojās, teikdams, ka sajaucis viņu ar kādu citu pudeļu lasītāju...

Vēl bija skandāls ar trīs Liepājas policijas Operatīvās reaģēšanas grupas darbinieku disciplināru sodīšanu, kuri publiskā vietā daudzu liecinieku klātbūtnē Gošam izrādīja nepārprotamas draudzības pazīmes. Tā vietā, lai sodītu viņu par neatļautu automašīnas novietošanu kādā sabiedriskā pasākumā, viņi atklāti apkampās ar Dubrovenko miesassargiem un sarokojās arī ar viņu šefu.

1999. gada 8. decembrī, miesassargiem it kā neko nepaskaidrojis, Goša no savas automašīnas Mercedes pārsēdās kādā Audi, un kopš tā laika viņu neviens vairs nav redzējis. Tumši zilo Audi pēc dažām dienām tukša atrada dzīvojamo māju rajonā pie Liepājas slimnīcas.

Tika ierosināta meklēšana, kādu laiku notika arī aktīva darbība, taču, kad gada laikā Dubrovenko bankas kontos nekāda kustība nebija manāma, bija vien jāsecina, ka dzīvo vidū viņa, visticamāk, vairs nav.

Pēc operatīvās informācijas, viņam bijusi paredzēta tikšanās ar vairākiem ļoti ietekmīgiem likumīgajiem zagļiem no Krievijas, taču Dubrovenko uz to ieradies pamatīgi piedzēries un ļoti neadekvāti uzvedies. Grūti spriest, vai šo notikumu izsauca noziedzīgo sfēru pārdales procesi, taču speciālisti pieļauj arī citu variantu – Goša narkotiku iespaidā bija kļuvis par daudz atraktīvs un neprognozējams, bet tāda uzvedība šajās aprindās netiek atbalstīta. 2014. gadā Liepājas tiesa pēc Dubrovenko bijušās sievas prasības oficiāli atzina viņu par mirušu.

Ļubercu kriminālā grupējuma līderis

Trešais likumīgais zaglis, kurš atstājis paliekošas pēdas Latvijā, ir Vjačeslavs Šestakovs ar iesauku Sļiva (Plūme), kāda Krievijā nežēlīga noziedzīga grupējuma līderis. Šestakovs, pēc tautības asīrietis, dzimis 1957. gadā Brestā un pirmo reizi par sīku zādzību tiesāts jau 16 gadu vecumā. Pavisam viņam ir četras sodāmības, un kopumā aiz restēm viņš pavadījis 13 gadus. 1992. gadā ieslodzījuma vietas kriminālās autoritātes piešķīra viņam likumīgā zagļa titulu. Pēdējo reizi notiesāts uz 12 gadiem stingrā režīma kolonijā par līdzdalību triju azerbaidžāņu tirgotāju noslepkavošanā, tomēr jau pēc dažiem gadiem, nokļūstot kolonijā ar vieglāku režīmu un saņemot atvaļinājumu, viņš no redzesloka pazuda. Tikai pēc pusgada Šestakovu atrada vienā no Maskavas slimnīcām speciāli viņam iekārtotā luksusa palātā. Viņam izdevās izvairīties no aresta un izbēgt – noziedznieks pēc dažiem gadiem tika atrasts Prāgā un izdots atpakaļ Krievijai, tomēr cietumā nenonāca, jo tika amnestēts sakarā ar uzvaras Lielajā tēvijas karā 55. gadadienu. Šestakovs tiek minēts kā pietuvināta persona daudziem Krievijas noziedzīgās pasaules līderiem. Vairākus gadus viņš pavadījis arī Kanādā, ātri kļūstot par vienu no noziedznieku līderiem, taču arī no turienes viņu deportēja saslēgtu roku dzelžos. 2009. gadā, izmantojot uzturēšanās atļauju sistēmu, viņš ieradās Latvijā, un tas, kā viņam izdevās šo atļauju šeit saņemt, vēl joprojām ir neatbildēts jautājums. Operatīvā informācija vēsta, ka arī šeit viņš ātri kļuvis par ietekmīgu personu un vietējie noziedzīgie grupējumi bieži vērsušies pie viņa kā šķīrējtiesneša dažādu strīdu gadījumos. Tāpat viņš esot bijis atbildīgs par narkotiku kontrabandu caur Latviju uz Eiropu. Kad informācija par Šestakova uzturēšanos šeit nonāca atklātībā, iekšlietu ministrs viņu 2012. gadā iekļāva melnajā sarakstā, un likumīgajam zaglim nācās Latviju pamest, atstājot gan māju Jūrmalā, gan brūno BMW. Ar advokātes Allas Jurašas palīdzību viņš nonākšanu melnajā sarakstā tiesā mēģināja apstrīdēt, taču nesekmīgi.

2018. gadā pēc sava bijušā patrona Šakro Molodoj nokļūšanas cietumā Šestakovs pat esot minēts kā viens no trim kandidātiem uz galvenā Krievijas likumīgā zagļa amatu, tomēr vēlēšanās uzvarēja Oļegs Šiškanovs. Par Šestakovu darbību pēdējo divu gadu laikā Krievijas presē nekāda informācija vairs nav parādījusies, tomēr jādomā, ka viņš turpina vadīt ietekmīgo Ļubercu (nosaukts viena Maskavas rajona vārdā) grupējumu.

Neilgi pēc Šestakova izraidīšanas Latvijā tika atrasts vēl viens likumīgais zaglis ar uzturēšanās atļauju – Vjačeslavs Vasiļjevs ar iesauku Slava Piterskij, kuram Rīgā pat esot izdevies noorganizēt Krievijas zagļu sapulci. Kā rakstīja portāls kriminal.lv, viņš šeit bija ieradies pēc bijušā Krājbankas īpašnieka Vladimira Antonova naudas līdzekļiem. Ir versija, ka Antonovs izsniedzis fiktīvus kredītus un aizdevumus trešajām personām, bet šīs personas pēc bankas bankrota izlikušās viņu vairs nepazīstam. Arī Vasiļjevam uzturēšanās atļauja tika anulēta.

Protams, nevar skaidri zināt, vai Šamugija šobrīd ir patiešām vienīgais likumīgais zaglis Latvijas teritorijā. Iespējams, ka vēl kāds šā titula īpašnieks rosās kaut kur aizkulisēs vai bauda mierīgas vecumdienas. Skaidrs ir tas, ka šai Krievijas kriminālo pasauli kontrolējošajai organizācijai Latvijā tomēr tik lielas ietekmes nav. Un labi, ka tā.

Citi šobrīd lasa

Pandēmija un 2020. gads slavenībām ir ražīgs mazuļu laiks
Levits sajūsmā, Skrastiņu sveic jubilejā - Dailes teātrī pirmizrāde ilgi gaidītajam "Ārstam"
Rebenoks sists ar rokām, kājām un terases dēļiem. Otrs cietušais sniedzis liecības 9
Skatīt visus komentārus

Стало известно, как принц Гарри отметил день рождения вдали от королевской семьи

Раскрыт размер повышенных пенсий Гузеевой, Якубовича и других звёзд ТВ