Zemūdens medības - hobijs, kas stiprina ķermeni un nomierina prātu

Kas ir zemūdens medības?

Zemūdens medības, tāpat kā makšķerēšana vai jebkura cita aizraušanās, ir viens no hobijiem, ar ko cilvēki nodarbojas brīvajā laikā. Atšķirībā no makšķerniekiem, kas zivis meklē no augšpuses, mēs tās meklējam, ienirstot zem ūdens, un makšķeres vai spininga vietā izmantojot īpašu ieroci.

Kādi ir priekšnoteikumi, lai varētu kļūt par zemūdens mednieku? Vai ir jāiziet kādi speciāli kursi?

Pirmā un svarīgākā lieta ir vēlme. Nav vajadzīga kāda īpaša fiziskā sagatavotība vai priekšzināšanas - prasmes var iegūt līdz ar treniņiem un ūdeņu iepazīšanu. Ja cilvēks prot peldēt un vēlas iepazīt šo hobiju, viņš var ienākt Latvijas zemūdens mednieku kluba forumā  un sazināties ar kādu no tā biedriem. Mēs varam palīdzēt ar padomu, piedāvāt atbraukt uz sacensībām vai talku un pavērot procesu no malas. Ja interese nav zudusi - doties līdzi uz kādām zemūdens medībām un izmēģināt visu pašam.

Otrkārt, ir vajadzīga makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību karte, ko var iegādāties uz trīs mēnešiem vai visu gadu. Atsevišķās ūdenstilpnēs var nodarboties ar zemūdens medībām, papildus iegādājoties licenci zemūdens medību veikšanai līdzīgi kā makšķerēšanā.

Treškārt, ir nepieciešams vismaz minimāls ekipējums. Taču ar ekipējuma iegādi nevajadzētu steigties. Sākumā to var aizņemties no kāda, lai saprastu, vai vispār spējat ienirt zem ūdens un jums tas patīk.

Kāds ekipējums ir nepieciešams un cik tas maksā?

Lai peldētu zem ūdens, ir nepieciešama maska, trubiņa, pleznas, kas palīdz ienirt. Aukstā laikā noderēs arī hidrotērps un svaru sistēmas. Vēl vajadzīga boja ar spēju noturēt virs ūdens vismaz 8 kg svara - tā ļauj mūs pamanīt un ir daļa no drošības aprīkojuma. Un, protams, nepieciešams ierocis. Gadījumā, ja nolemjat ar zemūdens medībām nodarboties nakts laikā, tad būtu nepieciešams arī lukturis, kas palīdz ieraudzīt zivis. Iegādājoties jaunu ekipējuma komplektu no lētākās klases, izdevumiem jārēķina ar aptuveni 300 eiro, taču var iegādāties arī lietotu ekipējumu.

Ja salīdzinām mūsu ekipējuma izmaksas ar nopietnu makšķernieku ekipējumu, tad ekipējums izmaksā mazāk un tas ir ilgmūžīgāks. Makšķernieki daudz ko pazaudē, un mēs to pēc tam velkam no ūdens ārā. Kas tik šajos gados nav atrasts! Vizuļi, spiningu kāti, GPS iekārtas, enkuri, laivu motori un pat laivas!

Ar šo hobiju var nodarboties visu gadu vai tikai siltajā sezonā?

Mēs drīkstam medīt sākot no maija un darām to tikmēr, kamēr nav ledus. Vienas medības ilgst apmēram 2 – 3 stundas. Taču ziemā, kad ūdens ir ļoti auksts, medības ir tikai stundu garas, jo ilgāk ūdenī izturēt nav iespējams. Ziemā mēs bieži vien medījam nevis tāpēc, lai noķertu zivis, jo tas ir ļoti sarežģīti, bet drīzāk sporta pēc un atslodzei no ikdienas emocionālās spriedzes, kā arī lai norūdītos un uzturētu sevi tonusā. Šis ir aizraujošs, bet ne viegls sporta veids, iespējams tāpēc uz 300 – 400 aktīviem zemūdens medniekiem vīriešiem ir tikai 2 sievietes.

Kāpēc zemūdens medības bieži notiek diennakts tumšajā laikā?

Naktīs ūdenī ir labāka caurredzamība. Pa dienu ūdeņos, kas pie mums ir diezgan duļķaini, dienas gaisma atstarojas pret dūņām un gruzīšiem, veidojot tādu kā mākoni. Naktī, izmantojot lukturi, veidojas koncentrēts gaismas kūlis, tāpēc caurredzamība ir labāka, kas palīdz gan medīt, gan paaugstina drošību. Tāpat diennakts tumšajā laikā, zemūdens mednieki netraucē citiem ūdens prieku baudītājiem.

Kāds ir ieguvums no zemūdens medībām?

Ļoti liels. Uzlabojas sportiskā forma, tiek iegūts rūdījums un mazināta emocionālā spriedze. Tiek gūta bauda no tā, ko redzam zem ūdens, jo zivs nomedīšana nav pašmērķis. Vienā medību reizē tiek nopeldēti 2 – 3 km pa ūdens virspusi, nerēķinot niršanu. Tas ir kārtīgs treniņš, un liekie kilogrami ātri zūd. Regulāri nirstot, organisms norūdās un uzlabojas veselība. Man, personīgi, pa visu dzīvi ir bijušas tikai 3 slimības lapas. Un, protams, jāpiemin arī ieguvums mūsu prātam.

Darbā lielākajai daļai no mums ir būtiska psiholoģiskā slodze, tāpēc zemūdens medības ir lielisks veids kā atslēgties no ikdienas stresa. Ienirstot organisms patērē daudz skābekļa, kas ierobežo mūsu iespējas atrasties zem ūdens. Nirstot organisms pārkārto savu darbību un primāri nodrošina ar skābekli svarīgākos orgānus – smadzenes, plaušas, sirdi. Tā kā domāšana uzliek pamatīgu slodzi smadzenēm, tad problēmu risināšana patērē ļoti daudz skābekļa, tāpēc ir jāizvēlas – vai nu nirt vai domāt. Ja turpināsim nirstot risināt problēmas, nekāda ieniršana nesanāks. Tas ir kā meditācijā, kad cilvēks iemācās atslēgties, viņš atpūtina smadzenes un gūst baudu no procesa – mūsu gadījumā no niršanas un zemūdens pasaules vērošanas.

Kādā dziļumā notiek ūdens medības un ko vēl izņemot zivis var redzēt zem ūdens?

Zemūdens medības ir ļoti dažādas. Tāpat arī mednieki – ir tādi, kas peld un nirst tikai 2 metru dziļumā, ir tādi kas nirst un medī daudz dziļāk. Es esmu niris līdz pat 9 metriem dziļumā, bet tie, kas piedalās starptautiskās sacensībās, spēj ienirt pat 40 metrus dziļi. Te būtu jāatzīmē, ka mēs neizmantojam skābekļa balonus un nirstam un medījam tikai ar elpas aizturi. Ja runājam par dziļumiem un spējām ienirt, tad būtisks šo spēju ietekmējošs faktors ir redzamība – jo tā labāka, jo dziļāk var ienirt. Nirstot nezināmā vietā un redzot tikai metru sev priekšā, sāk iedarboties stresa jeb domāšanas ietekme. Tā liek smadzenēm pastiprināti darboties un samazina elpas aiztures spēju, attiecīgi arī sasniedzamo dziļumu. Realitātē pārāk dziļi nav vajadzības nirt, jo pietiekoši daudz zivju un skaistu skatu ir līdz 6 metru dziļumam, kas, nedaudz patrenējoties, ir sasniedzams visiem.

Mēs zem ūdens redzam pilnīgi citu pasauli – tā ir neparasta un skaista, bieži vien sirreālās krāsās. Krāsu pasauli ietekmē ūdenī esošās vielas. Citreiz viss izskatās bālos, miglainos toņos, citreiz viss ir kā filmās par Marsu – sarkans, ieskaitot ūdensszāles un dzīvo radību. Šim baudījumam gan ir arī otra puse – vienlaikus mēs redzam arī milzīgo ūdens tilpņu piesārņojumu, jo īpaši apdzīvotu vietu tuvumā.

Kādās ūdenstilpnēs Jūs parasti medījat un vai uz jums attiecas kaut kādi ierobežojumi?

Mēs medījam gan upēs, gan ezeros, gan jūrā, taču ne visās ūdens tilpnēs tas ir atļauts. To reglamentē “Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi”. Ne vienmēr medību aizliegumiem ir argumentēts pamatojums. Piemēram, Daugavā pie Ogres līdz pusupei drīkst medīt, bet otrā pusē nedrīkst – absolūti absurds ierobežojums, ko nosaka upes daļas piederība kādam novadam vai apdzīvotai vietai, kuru pašvaldībās makšķernieku lobijs un vai kāda indivīda personīgais viedoklis kādreiz ir ticis pieņemts kā pareizākais. Rezultātā sarežģījumi ir gan zemūdens medniekiem, gan ūdeņus kontrolējošajām institūcijām.

Kaut kādā ziņā mēs esam konkurenti makšķerniekiem, jo, tāpat kā viņi, gribam noķert lielo lomu, taču tas ir mīts, ka mēs izķeram visas lielās zivis. Ir daudz apstākļu, kas to padara neiespējamu – gan zivju migrācija, gan to uzturēšanās paradumi dažādos gadalaikos un laika apstākļos, u.c. Pie tam uz mums, gluži tāpat kā uz makšķerniekiem, attiecas valstī esošie ierobežojumi gan attiecībā uz to, kad drīkst medīt vai makšķerēt, ko drīkst medīt vai ķert un cik daudz mednieks vai makšķernieks drīkst paturēt lomā. Un, ja ierobežojumi par lomu gan medniekiem, gan makšķerniekiem ir vienādi, tad zemūdens medībām atļauto vietu skaits gan ir būtiski mazāks nekā makšķerēšanai atļauto vietu skaits.

Kāpēc sabiedrībā klejo mīti par zemūdens medniekiem kā „sliktajiem puišiem”?

Reizēm šo mītus izplata konkurenti, sargājot “savus” zivju resursus, reizēm tie rodas no nezināšanas. Viens šāds aplams mīts ir tas, ka mēs izšaujam ziemošanas bedres. Tas ir pilnīgi nepamatoti. Pirmkārt, ziemošanas bedres ir dziļas, un parasti tās atrodas vietās, kur ir akmeņu krāvumi, baļķi vai citi šķēršļi, kas traucē piekļūšanu šai vietai. Otrkārt, jau vasarā nirt tādās vietās būtu ļoti ekstrēmi, bet ziemā nepavisam neviens neriskētu, jo īpaši tāpēc, ka virs ziemošanas bedrēm parasti veidojas pirmā ledus kārta. Kā jau izsaka pats nosaukums “bedre” – tās ir dziļas vietas ar salīdzinoši mazu straumi, kas aizsalst pirmās.

Tāpat cirkulē mīts, ka mēs izšaujam pārāk daudz zivju. Tā arī nav tiesa. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts „BIOR” ir pateicis, ka mēs nenodarām dabai lielāku ļaunumu kā makšķernieki. Protams, te ir runa par tiem, kas medī un makšķerē godīgi. Katrā vidē ir arī negodīgi cilvēki – malu makšķernieki, malu zvejnieki un malu zemūdens mednieki, kuru nodarījums bieži pat nav aptverams. Iespēju robežās mēs cīnāmies, lai izskaustu šādus cilvēkus no sava vidus, tāpēc esam apvienojušies klubos un cenšamies saviem biedriem skaidrot, cik svarīgi ir darboties likuma ietvaros, pat ja tie ir absurdi, nav argumentēti.

Kas attiecas uz vidi, mēs tai nevis nodarām kaitējumu, bet tieši otrādi – par to rūpējamies.

Kā izpaužas Jūsu rūpes par vidi?

Jau vairāk kā 16 gadus mēs rīkojam talkas 2 reizes gadā, atbrīvojot ūdenskrātuves no tur esošajiem atkritumiem. Esam izvilkuši no ūdens ļoti daudz plastmasas maisiņu, stikla un plastmasas pudeļu, riepu, pat motociklu rāmju, riteņu un iepirkumu ratiņus. Regulāri velkam ārā arī makšķernieku pazaudēto inventāru, piemēram, gumijas zivtiņas un makšķernieku lietotās barotavas un atsvarus – tās ir lietas, kas satur dzīvībai bīstamo svinu. Latvijā, pēc Zemkopības ministrijas sniegtajiem datiem, ir vairāk kā 100 000 makšķernieku. Ja viens makšķernieks gada laikā pazaudē 100 gramus svina, tad kopumā mūsu ūdeņos gada laikā nonāk 10 tonnas svina.

Papildus jāatzīmē, ka mēs aktīvi sadarbojamies ar pašvaldības policiju un Valsts vides dienestu, ziņojot par nelegāli izliktiem tīkliem. Piemēram, zemūdens mednieki Daugavā ieraudzīja tīklu, kurā bija iepinušies vairāki laši, garāki par metru. Tas tika uzfilmēts un, izpeldot krastā, nekavējoties noziņots pašvaldības policijai.

Cik viegli vai grūti zemūdens medībās ir nomedīt zivi?

Ja skatāmies statistiski, tad ar makšķeri tiek izvilkts vairāk zivju, nekā tiek nomedīts. Pirmajā gadā, kad sāku nodarboties ar šo hobiju, nenomedīju nevienu zivi. Taču, kad apguvu nepieciešamās prasmes, tad, jāatzīst, vienu medību laikā var nomedīt arī vairākas zivis. Ļoti lielas veiksmes gadījumā var nošaut diezgan daudz zivju, taču tas gadās ārkārtīgi reti, varbūt reizi gadā. Gluži tāpat kā makšķerniekiem – ir veiksmīgās dienās un ir dienas, kurās pat "zivtiņu" neredzam. Zemūdens mednieki ļoti labi redz kā ūdens kvalitāte, izmaiņas tajā, ietekmē arī zivju uzvedību.

Par sevi varu teikt, ka es bieži vien pēc medībām no ūdens iznāku bez zivīm, jo man tās vienkārši nevajag. Kad ģimene vēlas zivi pusdienās un tās izdodas nomedīt, es varu paņemu 2 – 3, iedodu māsai, mammai, sev un tas arī viss. Mēs nemedījam zivis, lai tās pārdotu. Ja es nomedīju vienu 3 – 4 kg lielu zivi, man tās ir 4 dienu pusdienas un vakariņas. Nu cik ilgi es to zivi ēdīšu? Pēc kāda laika gribēsies ko citu. Analoģiski kā ar kūkām – pa retam ir jauki, bet tikai no tām pārtikt negribētu neviens!

Vai iespēja nomedīt lielo lomu atkarīga no profesionalitātes vai tomēr no veiksmes?

Tas atkarīgs no vairāku apstākļu kombinācijas. Es teiktu vismaz 50% ir veiksme, otri 50% ir prasmes, ūdens pārzināšana un redzamība. Kā piemēru varu minēt, ka lielāko samu – garāku par sevi, sastapu pirmajā vai otrajā reizē, kad ielīdu ūdenī. Ne man bija prasmes, ne zināšanu, ne biju gatavs medībām. Ierocis bija palicis krastā, jo iegāju ūdenī vienkārši vietu paskatīties. Tagad kaut ko zinu, kaut ko varu, bet tādu samu vairs redzējis neesmu – tātad, tā toreiz 100% bija veiksme.

Es gan uzskatu, ka mēs, mednieki, nekoncentrējamies tikai uz zivīm. Mums šajā hobijā svarīgākais ir pats process, un vairāki man zināmi mednieki šobrīd tikai filmē zem ūdens – varētu pat teikt, ka nodarbojas ar zemūdens videomedībām.