Latvijā pirmais neredzīgais viesmīlis jūrmalnieks Aleksejs Poplavskis
Jūrmalnieks Aleksejs Poplavskis (34) ir Latvijā pirmais un vienīgais neredzīgais viesmīlis. Viņš pierādījis, ka arī bez acu gaismas iespējams veikt redzīga cilvēka darbu, turklāt strādā prestižā restorānā.
“Es jau kopš bērnības neredzu – tāds piedzimu. Redzu tikai gaismu, bet ne cilvēku kontūras. Man teica, ka slimību nevar ārstēt, jo tīklene ir atslāņojusies, un es neko arī nedomāju darīt, esmu jau pieradis,” Kas Jauns Avīzei atklāj Aleksejs.
Piezvanīja un piedāvāja
Bērnībā Jūrmalā Aleksejs apmeklēja redzīgo bērnu bērnudārzus, palīdzēja audzinātājas un citi bērni. Vidējo izglītību puisis ieguva Juglas Strazdumuižas internātvidusskolas attīstības centrā, tālākās gaitas aizveda uz Juglas rehabilitācijas centru, kur trīsarpus mēnešu kursos apmācīja iekļauties sabiedrībā un patstāvīgai dzīvei.
Alekseja pirmā darbavieta bija Neredzīgo biedrības žurnālā Rosme, viņš ievadīja datus datorā, printēja žurnālus Braila rakstā, strādāja ar datorprogrammām, pats gan neko nerakstot. Pēc tam gadu atpūtās, neko nedarot, līdz Aleksejam piezvanīja no Neredzīgo biedrības un piedāvāja apgūt viesmīļa profesiju.
“Nevarēju iedomāties, ka es varētu tas būt. Bija vairākas atlases, un vienā no tām tiku arī es. Tad sastapos ar Daci un Jāni Nagliņiem, kuri Latvijā īsteno projektu Blind Dreams – vakariņas tumsā. Dace joprojām ir mana mentore. Mani viesmīļa knifiņos apmācīja Neredzīgo biedrības speciālists, nebija speciālu kursu. Mācīja orientēšanos telpā – kur stāv galds, kur krēsls, darbojos ar šķīvjiem, ar galda piederumiem, kā pareizi jāservē, degustēju un apguvu dažādu ēdienu nosaukumus, sastāvu, vīnu veidus, sagatavojos psiholoģiski,” stāsta Aleksejs.
Iznāciens gaismā
2012. gadā vakariņās tumsā piedalījās seši sabiedrībā zināmi cilvēki, tās filmēja televīzija, un Aleksejam bija jāapkalpo. Kaut sākumā bijis uztraukums, veicās labi.
Tagad Aleksejs par viesmīli strādā jau deviņus gadus, no tiem ceturto gadu Blind Dreams, apkalpojot viesus Vecrīgas Hotel Grand Palace restorānā. Savulaik Aleksejs strādājis arī Konventa sētā un Hotel de Rome, bet vienmēr apkalpojis vakariņas tumsā, kad arī apmeklētāji neko neredz un vadās tikai pēc sajūtām.
Tomēr nesen Aleksejs iznāca gaismā – sociālās kampaņas Darbs nevar būt privilēģija ietvaros bija sarīkotas Sajūtu vakariņas, kur īpašu ēdienkarti sarūpēja šefpavārs Mārtiņš Sirmais, bet par viesu apkalpošanu gādāja Aleksejs.
Tas viņam bijis izaicinājums, jo pirmo reizi vakariņas norisinājās gaismā: “Parasti, vakariņojot tumsā, viesi un es esam vienādā situācijā – neredzam neko. Gaismā viesi redzēja manu darbu. Ir jādara un jāiet, nevar atļauties stresot.”
Pēc dzirdes, ēnām, smaržām
Un tomēr – kā viņš spēj noorientēties? “Cilvēki sarunājas, un es varu dzirdēt, no kuras puses pieiet. Drusku redzu ēnas un sajūtu, ka cilvēks tur sēž. Nezinu, kā viņš izskatās, bet zinu, ka viņš tur ir. Pēc tā var orientēties. Varu ēnas sajust, arī sieviešu vai vīriešu smaržas,” skaidro neredzīgais viesmīlis. Pazīt ēdienus arī neesot problēma, jo virtuvē pasakot priekšā.
Viņš arī viens pats katru rītu brauc uz darbu no Slokas uz Torņakalna staciju, kur sagaida darba devēji un ar auto aizvizina līdz restorānam. Par saviem darba devējiem Aleksejs saka to labāko – viņus varot uz rokām nēsāt.
Aleksejam ļoti patīkot sava profesija, labāk nekā sēdēt birojā. Te ir cilvēku dažādība un jauni izaicinājumi, vieni un tie paši klienti nenāk, ir atkal citi, kamēr birojā ik dienu būtu tie paši kolēģi.
“Negribas rutīnu – sēdēt vienā un tajā pašā vietā un darīt tikai vienu darbu. Man patīk ar cilvēkiem parunāt, paspēlēt ģitāru, kad viņi ēd saldēdienu. Es improvizēju uz vietas, pats iemācījos spēlēt bez jebkādiem kursiem,” par savu aizraušanos priecājas jaunais vīrietis.
Aleksejs daudzējādā ziņā ir integrācijas veiksmes stāsts – dzimis krievu ģimenē, bet mājās jau no mazām dienām runājuši latviski, no trešās klases labi apguvis valsts valodu. Ja vajag, Aleksejs ar viesiem sarunājas arī angļu valodā, jo ir daudz tūristu, kas apmeklē vakariņas tumsā.
Gada balva par uzdrīkstēšanos
“Es jūtu, ka cilvēkiem, kuri redz, optimisma ir mazāk nekā man. Viņi bieži nolaiž rokas un ceļ paniku,” atzīst Aleksejs. “Es gan nekad nepakļaujos haosam, jo tas nebūs labi – tas ir mans dzīves moto. Es tā dzīvoju, un tas mani neizsit no līdzsvara. Ja arī sākumā būs grūti, pēc tam būs labi. Sāc strādāt, un viss ir kārtībā.”
Klienti ir atsaucīgi, un nekādas negācijas viņš nav izjutis. “Viesmīlis arī šobrīd Latvijā labi pelna, un kādreiz klienti iedod dzeramnaudu. Tā kā es dzīvoju, naudas pietiek. Neskopojos un ļoti arī neiztērējos, vajadzības varu nodrošināt augstāk par minimālajām. Citiem neredzīgajiem novēlu – ejiet un dariet, neviens neko nepienesīs uz paplātes klāt. Ja piedāvā, jāķeras pie katra salmiņa. Nevajag čīkstēt,” uzmundrina Aleksejs.
Viņš joprojām atceras situāciju no atlases: “Atnāk mamma ar savu dēlu un runā viņa vietā. Kas tas par viesmīli, vai mammu ņemsi līdzi uz darbu? Tur jābūt patstāvīgam un jāprot runāt ar cilvēkiem. Un tur nevar atļauties stresot. Jāstrādā ar vēsu prātu, ja arī klients ar kaut ko ir neapmierināts.”
Pērn decembrī Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons, tiesībsarga un Labklājības ministrijas kopīgi rīkotajā pasākumā Gada balva cilvēku ar invaliditāti atbalstam Aleksejs ieguva atzinību Uzdrīkstēšanās. Sajūta bijusi laba, kaut pats negaidījis tik augstu novērtējumu.
