Slavenākās banku aplaupīšanas Latvijā un pasaulē

Bankas aplaupīšana Helsinkos

Neapšaubāmi slavenākais un guvuma ziņā lielākais bankas aplaupīšanas gadījums Latvijas iedzīvotāju izpildījumā ir datējams ar pagājušā gadsimta sākumu. 1906. gada februārī grupa Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas (LSDSP) kaujinieku saņēma partijas uzdevumu doties uz Helsinkiem (toreiz Helsingforsu), lai aplaupītu Krievijas valsts bankas filiāli. Ar mērķi papildināt partijas kasi komandējumā devās ap divdesmit cilvēku, turklāt vairākiem jau bija bruņotu uzbrukumu pieredze, tostarp leģendārajā uzbrukumā Centrālcietumam, kura laikā tika atbrīvoti vairāki ieslodzītie. Zināmākie bija Jānis Luters, Jēkabs Dubelšteins un Jānis Žāklis, kurš vēlāk kļuva slavens ar uzbrukumu juvelieru veikalam Londonā.

26. februārī neilgi pirms slēgšanas bankas filiālē pa vienam iegāja desmit latvieši, izvilka revolverus un ar saucienu “Krievijas revolucionārās komitejas vārdā – rokas augšā!” aukstasinīgi nošāva apsargu un ievainoja bankas kontrolieri. Signalizācijas vadi bija atslēgti jau iepriekš, un bankas darbiniekiem nekas cits neatlika, kā atdot laupītājiem tiem laikiem milzīgu naudas summu – 175 tūkstošus rubļu un pusmiljonu marku. Jau nākamajās dienās daudzus uzbrucējus aizturēja turpat Somijas un Zviedrijas teritorijā, taču lielāko daļu naudas tā arī neatguva – pēc vienas versijas, nauda pa krievu revolucionāru kanāliem nonākusi pie Ļeva Trocka, kurš to izlietojis ieroču iegādei.

Brīvībā palikušie uzbrucēji izklīda pa visu pasauli. Viens no viņiem, Jānis Žāklis, ar iesauku Pēteris Mālderis, nonāca Londonā, kur 1910. gada 16. decembrī kopā ar vietējo anarhistu grupu īstenoja uzbrukumu juvelieru veikalam. Uzbrucēji nogalināja trīs neapbruņotus policistus. Iekšlietu ministra Vinstona Čērčila vadībā tika veikta plaša kaujas operācija, lai bandītus aizturētu. Māju, kurā laupītāji slēpās, aplenca ap 200 policistu, un operācijā iesaistīja pat regulāro armiju ar lielgabaliem. Tomēr kaujinieki spēja noturēties veselu dienu, atšaudoties nogalināja trīs policistus, un viss beidzās tikai tad, kad māja no lielgabalu apšaudes aizdegās. Vairākiem uzbrucējiem, tostarp Pēterim Krāsotājam, tomēr izdevās izbēgt. Par turpmāko viņa likteni vēsture klusē – pēc vienas versijas, viņam izdevies aizbēgt uz Austrāliju un nodzīvot tur līdz sirmam vecumam. Šī operācija Anglijas policijas vēsturē iegājusi, kā “Sidnejstrītas aplenkums”, un to atceras vēl joprojām.

Kaupēns bankas neaplaupīja

Pirmās brīvvalsts laikā banku aplaupīšana nebija izplatīts nozieguma veids. Pēc revolucionārajiem juku laikiem divdesmitajos gados, kad Latvijā siroja daudzas noziedznieku bandas, arī tādas, kurās bandītu skaits pārsniedza pat simts cilvēku, par viņu upuriem parasti kļuva turīgi pilsoņi un zemnieki ceļā uz tirgu. Kaupēns, Adomaitis, bandas Melnā roka, Melnā lente un tā sauktie “kretulieši” darbojās pārsvarā vairāku tuvējo pagastu robežās un diezgan ātri tika izķerti. Arī banku sistēma tolaik bija savas attīstības sākumā – bankas atradās tikai lielajās pilsētās, kur bandīti darboties neriskēja. Trīsdesmitajos gados jebkāda laupīšana, nerunājot nemaz par uzbrukumiem bankām, nebija izplatīts nozieguma veids, un bija reģistrēti tikai ap 100–150 gadījumu gadā.

Pa kādam skaļam gadījumam gan bija. 1937. gada martā notika uzbrukums Pārdaugavas namīpašnieku krājaizdevu sabiedrībai Lielajā Nometņu ielā. Presē tā tika raksturota pat kā gada lielākā laupīšana. Dienas vidū krājaizdevu sabiedrībā ienāca vīrietis ar sejai uzsietu lakatu, pavērsa ieroci pret direktoru un mierīgā balsī pateica: “Atdodiet naudu.” Saņēmis dažādus vērtspapīrus 2400 latu vērtībā un paņēmis divu telpās esošo vīriešu kabatas portfeļus, viņš mierīgi devies prom. Ironiskā kārtā vienīgā, kas viņu centās aizturēt, bija nama sētniece, kura ieķērās viņam krūtīs un mēģināja nogāzt zemē. Noziedznieks pat bija spiests izšaut, bet netrāpīja. Kad vēlāk sētniecei policisti jautājuši, vai nebija bail, ka nošaus, viņa atbildējusi “Es tikai skatījos, lai man neizsvilina acis.”

Noziedznieks iekrita ļoti muļķīgi. Nesaprotot, ko iesākt ar vērtspapīriem, viņš abus kabatas portfeļus tās pašas dienas vakarā bija aiznesis uz policiju, stāstot, ka tos atradis uz ielas, tā cerot saņemt atradēja likumīgo atlīdzību. Viņu iegāza tas, ka tajā dienā stipri lijis, bet it kā uz ielas atrastie kabatas portfeļi bijuši sausi un tīri; pratinot noziedznieks drīz arī atzinies nodarītajā un vēlāk saņēmis sešus gadus spaidu darbos. Starp citu, šī bija pirmā Latvijā oficiāli dokumentētā epizode, kad laupītājs izmantojis sejai uzsietu lakatu un cietušie viņu tā arī nav spējuši atpazīt.

PSRS banku aplaupīšanu nebija

Padomju laikā, kad ideoloģisku apsvērumu dēļ kompartija slēpa visus tikai “pūstošajam Rietumu kapitālismam” it kā raksturīgos noziegumus, valstī oficiāli nebija ne banku aplaupīšanu, ne maniaku – ziņas par šādiem gadījumiem bija slepenas. Arī banka bija tikai viena, un visas pārējās naudas operācijas notika krājkasēs. Ir gan zināms, ka gadā notika vidēji ap 20 uzbrukumiem inkasatoriem. Vienīgais plaši zināmais bankas aplaupīšanas gadījums bijis 1977. gadā, kad izlaužot sienu un griestus, noziedzniekiem izdevās aplaupīt Armēnijas valsts banku. Viņu guvums bija pusotrs miljons rubļu, bet noziedznieki iekrita brīdī, kad sāka mainīt svaigi nodrukātās 100 rubļu naudaszīmes. Te gan iztika bez Latvijas iedzīvotāju līdzdalības un šo laupīšanu īstenoja vietējie.

Banku laupītāju Klondaika

Pēc neatkarības atgūšanas bankas Latvijā auga kā sēnes pēc lietus. Bija brīdis, kad to skaits pat pārsniedza piecdesmit. Bieži vien tās atradās absolūti nepiemērotās telpās, arī par drošību neviens īpaši nedomāja, un tieši šis sākuma periods tad arī izvērtās par banku aplaupītāju pļaujas laiku.

Jāņem arī vērā, ka agrīnajā posmā bankās par drošības daļu priekšniekiem darbā tika pieņemti daudzi bijušie VDK un milicijas darbinieki, kuriem par bankas darbību nekādas jēgas īstenībā nebija, bet profesionālā apsardze Latvijā tolaik vēl bija bērnu autiņos.

Pirmā oficiāli datētā nopietnā bankas aplaupīšana, kas tika veikta maskās un ar šaujamieročiem, notika Sakaru bankā 1995. gada sākumā. Laupītajiem izdevās nolaupīt 25 tūkstošus latu. Vēlāk gan atklājās, ka trīs dienas pirms uzbrukuma bankas filiālē veikta revīzija un kasē atklāts liels iztrūkums, tāpēc, visticamāk, šī epizode ir uzskatāma par uzbrukuma inscenēšanu.

Pirmā īstā aplaupīšana notika 1995. gadā naktī uz 14. jūniju Parekss bankas filiālē Laimdota Rīgā, Krišjāņa Barona ielā. Tur bija nogalināti divi apsargi, un no seifa bija pazudusi liela naudas summa. Par šā nozieguma izdarīšanu aizturēja apsardzes grupas vadītāju. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka naktī viņš stipri iereibis bija ieradies bankā, kur kopā ar abiem apsargiem turpinājis dzert alu. Kad viens no viņiem aizgājis gulēt, apsardzes šefs otru apdullinājis ar pistoli, tad nošāvis guļošo, pēc tam ar sešiem šāvieniem piebeidzis arī apdullināto. Izmeklēšanā arī atklājās, ka nakts orģijas, pat ar prostitūtu piedalīšanos, šajā filiālē notikušas regulāri, bet videoieraksti pēc tām vienkārši izdzēsti. Aizturēto sākotnēji notiesāja uz 15 gadiem cietumā, taču vēlāk Augstākā tiesa viņu pierādījumu trūkuma dēļ attaisnoja.

Jau nākamā gada maijā notika bruņots uzbrukums šīs pašas bankas filiālei Valdeķu ielā, kur smagi piekāva apsardzes darbinieku un tika nolaupīti astoņi tūkstoši dolāru..

1998. gada 5. martā Parekss bankas filiālē Tilta ielā, imitējot norunāto klauvējienu pie durvīm, ar kādu par savu ierašanos parasti ziņoja inkasenti, tur iekļuva divi bruņoti noziedznieki. Piedraudot ar ieročiem, viņi pievāca inkasācijai sagatavotos 20 tūkstošus dolāru un aizbēga.

Tā paša gada 18. jūnijā vairāki bruņoti noziedznieki uzbruka Rīgas komercbankas inkasatoru automašīnai pie bankas filiāles durvīm Lomonosova ielā. Divi ar pielīmētām bārdām un galvās uzvilktām zeķēm maskējušies uzbrucēji bez brīdinājuma atklāja uguni no TT markas pistoles un medību bises ar apgrieztu stobru. Visi trīs bankas darbinieki tika ievainoti, un viņu dzīvības izglāba tikai bruņu vestes. Laupītāju guvums bija 8000 latu un 5000 ASV dolāru.

7. jūlijā divi uzbrucēji aplaupīja Saules bankas filiāli Pētersalas ielā, iegūstot tur piecus tūkstošus latu. 1999. gada februārī šīs aplaupīšanas dalībnieki tika aizturēti. Izmeklēšanas laikā viens no noziedzniekiem atzinās, ka kopā ar līdzdalībnieku aplaupījis arī Parekss bankas filiāli Tilta ielā.

Vēl 1998. gada 7. jūlijā bruņots noziedznieks iebruka Unibankas filiālē Siguldā. Neraugoties uz to, ka notikuma vietā operatīvi ieradās policija, viņam, saņemot par ķīlnieci vienu no bankas darbiniecēm, izdevās no turienes aizbēgt ar 20 tūkstošiem latu. Ķīlniece sveika un vesela no automašīnas tika izsēdināta mežā. Noziedznieku tā arī neatrada.

Pašmāju noziedznieki tolaik centās pārņemt arī Rietumu pieredzi. Tā Latvijas Krājbankas filiālē Vienības gatvē bija ienācis vīrietis, kurš bankas darbiniecei iedevis zīmīti: “Iedodiet man 10 tūkstošus latu, vai es uzspridzināšu sevi un banku!” Tika sacelta trauksme, un vīrietis turpat arī aizturēts, taču ... jau pēc divām dienām šis pats kungs ieradās Parekss bankas filiālē Melnsila ielā, kur tādā pašā veidā ar zīmīti pieprasīja jau divdesmit tūkstošus latu. Viņu atkal aizturēja. Izrādījās, ka tiesa bija atteikusies piemērot viņam apcietinājumu...

Pirmā starptautiskā banda

2004. gada 8. februāra vakarā, jau pēc bankas slēgšanas, noziedznieki brīvi iekļuva Unibankas telpās, mierīgi paņēma 112 tūkstošus latu, videonovērošanas ierakstus, bankas atslēgas un tikpat brīvi atstāja nozieguma vietu. Policijai par šo ielaušanos apsargi paziņoja tikai divas stundas pēc notikušā, tāpēc radās aizdomas par viņu iespējamo līdzdalību. Apsargus aizturēja, tomēr viņu vainu pierādīt neizdevās. Kad noziedzniekus notvēra, izrādījās, ka viņu vidū tomēr ir arī kāds bijušais apsardzes darbinieks.

Nozieguma izmeklēšana ilga gandrīz pusotru gadu. Izrādījās, ka policijai ir darīšana ar lielu un labi organizētu starptautisku bandu, kura darbojas ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā. Pēc Valsts policijas informācijas, banda vismaz trīsdesmit cilvēku sastāvā darbojusies jau kopš 1999. gada un veikusi vairāk nekā 35 banku laupīšanas aptuveni viena miljona eiro apmērā.

Dažus mēnešus vēlāk, 19. maijā, Unibankas Sarkandaugavas norēķinu grupas telpās divi noziedznieki agrā rītā sasēja divas bankas darbinieces, un pavisam viegli tika pie 183 tūkstošiem latu. Izmeklēšanas laikā gan atklājās, ka aplaupīšanu izplānojusi pati bankas darbiniece, kura noziegumā pierunājusi piedalīties savu kolēģi un piesaistījusi divus agrāk tiesātus vīriešus, kuri tad arī notēloja laupītājus.

2005. gada 10. novembrī trīs vīrieši, izšaujot griestos, bankas filiālē Ķekavā nolaupīja 500 latu un no notikuma vietas aizbēga. Policija viņiem tika uz pēdām un 14. novembrī Pļavniekos uz ielas noziedzniekus ar šaušanu un vajāšanu mēģināja aizturēt. Grāvējfilmu cienīgās operācijas bilance – viens noziedznieks aizturēts, divi izbēguši. Vienu no viņiem policistiem izdevās sašaut mugurā – vēlāk šo vīrieti atrada apraktu zemē, nogalinātu ar desmit naža dūrieniem. Pārinieks bija sapratis, ka bez mediķu palīdzības ievainotais neizdzīvos, un nogalinājis līdzdalībnieku pats. Operācijas laikā cieta arī garāmbraucoša automašīna un divas sievietes, kas daudziem lika kritizēt policijas darbinieku profesionalitāti.

Laupītāji uz divriteņa

2004. gada 14. decembrī Nord /LB Latvija bankas filiālē Tilta ielā ienāca divi vīrieši un, piedraudot ar ieročiem līdzīgiem priekšmetiem, pieprasīja atdot filiālē esošo naudu. Pēc iepriekšējās šīs pašas bankas filiāles aplaupīšanas bija izdarīti secinājumi, un seifa atvēršanā bija ieviesti tehniski jauninājumi. Prakse rāda, ka uzbrucēji nedrīkst tērēt vairāk nekā divas minūtes, jo pretējā gadījumā aizbēgšana kļūst problemātiska; šajā gadījumā aplaupītāji no bankas aizbēga precīzi pēc vienas minūtes un 59 sekundēm. Videokameru iegūtie attēli diemžēl izmeklēšanai palīdzēt nevarēja, jo noziedznieki bija maskējušies – vienam galvā bija melna zeķe, otrs seju bija ietinis šallē.

Pēc neoficiālas, taču drošas informācijas, šā uzbrukuma dalībnieki tiek uzskatīti arī par šīs pašas bankas Teikas filiāles aplaupītājiem. Divi līdzīgi maskējušies noziedznieki piedraudējuši ar ieročiem trīs filiāles darbiniekiem Brīvības gatvē un nolaupījuši desmit tūkstošus latu. Apvienības Apsardze darbinieki bija ieradušies trīs minūšu laikā pēc trauksmes signāla saņemšanas, taču laupītāji nozieguma vietu bija atstājuši pēc minūtes un 57 sekundēm. Viens no viņiem notikuma vietu atstājis ar velosipēdu, otrs aizbēdzis skriešus. It kā neprofesionāli, tomēr prātīgi, jo automašīnu būtu vieglāk izsekot.

Četru mēnešu laikā – no 2004. gada decembra līdz 2005. gada aprīlim –noziedzniekiem bija izdevies aplaupīt arī trīs Baltic Trust Bank filiāles. 29. decembrī Rīgā, Maskavas ielā, divi noziedznieki tika pie 20 tūkstošiem latu dažādās valūtās, 10. martā viens ar bisi bruņots laupītājs Siguldas filiālē ieguva 6500 latu, 1. aprīlī Jēkabpilī četri uzbrucēji nolaupīja 2000 latu. Šie noziegumi netika neatklāti, tāpat kā uzbrukums Parekss bankas filiālei Rīgā, Murjāņu ielā, 2005. gada 29. jūnijā, kad divi vīrieši, nodarot miesas bojājumus operatorei, nolaupīja 20 tūkstošus latu. Pēc šā nozieguma banku aplaupīšanā iestājās pārtraukums līdz 2011. gadam, kad notika garākā banku aplaupīšanas sērija Latvijas vēsturē.

Desmit bankas divos mēnešos

Laikā no 2011. gada februāra līdz maija sākumam tika aplaupītas trīs banku filiāles. Laupīšana notika pēc vienas shēmas – filiālē ienāca noziedznieks, piedraudēja darbiniekiem ar ierocim līdzīgu priekšmetu, paņēma tik naudas, cik viņam iedeva, un no notikuma vietas aizgāja. Viss viņa guvums šajās desmit epizodēs bija tikai 4500 latu, taču interesanti, ka divās filiālēs viņš ir pat paviesojies atkārtoti. Pēc liecībām, bija redzams, ka laupītājs izskatījies ļoti nepārliecoši, kas policijai licis domāt, ka darbojas nepieredzējis noziedznieks. Tika izveidota īpaša izmeklēšanas grupa, kuras darbinieki pārbaudījuši teju 1000 personu, kas uz ko tādu būtu spējīgas.

Laupītājs iekrita vienpadsmitajā reizē, kad mēģināja aplaupīt Swedbank filiāli Vienības gatvē. Šoreiz laupītājam nepaveicās, jo iejaucās kāds bankas apmeklētājs, kas viņu mēģināja aizturēt. Izraisījās kautiņš, laupītājs metās bēgt, taču uz ielas viņu aizturēja divi garāmgājēji. Kad ieradās policijas darbinieki, liels bija viņu pārsteigums, kad bankas laupītājs izrādījās 17 gadus vecs jaunietis bez jebkādas iepriekšējas kriminālās pieredzes, Emīls Šteinbergs. Jau pirmajā pratināšanā viņš visā atzinās un izdeva arī savu līdzdalībnieku Arti Putniņu, kurš parasti viņu gaidīja uz ielas, bet pēdējā laupīšanas reizē bija bailēs aizbēdzis. Šteinbergs arī atzinās, ka līdzīgā veidā aplaupījis arī kādu spēļu zāli. 2012. gadā abus notiesāja, piespriežot ilgu cietumsodu.

Pasaules interesantāko un lielāko banku aplaupīšanas TOP 9

9. vieta. Aiz cieņas pret tautiešiem te liekama iepriekš aprakstītā Krievijas valsts bankas filiāles aplaupīšana Helsinkos 1906. gadā. Vieta topā ir godam nopelnīta gan ar veidu, kā tas tika izdarīts, gan ar nolaupītajiem 175 tūkstošiem rubļu un gandrīz pusmiljonu marku, kas tiem laikiem bija pamatīga naudas summa.

8. vieta. 1972. gadā septiņi bruņoti laupītāji Emilio Denisio vadībā brutāli ielauzās Bank United California un, piedraudot ar ieročiem, piespieda personālu atvērt seifus. Dažu minūšu laikā viņi no tiem izgrāba naudu un vērtslietas 12 miljonu dolāru kopsummā un tā arī pazuda nezināmā virzienā. Pēc laikā FIB laupītājus tomēr izdevās arestēt, jo viņi bija veikuši vēl vienu laupīšanu.

7. vieta. 2004. gada Northern Bank aplaupīšana Belfāstā. Naktī divas noziedznieku grupas ielauzās divu šīs bankas vadošo darbinieku mājās un kā ķīlniekus saņēma gūstā viņu ģimenes locekļus. Pašiem viņiem tika pavēlēts no rīta doties uz darbu, pēc bankas darba laika palikt uz vietas un ielaist tajā laupītājus. Kad viņi ieradās, abi baņķieri atvēra depozitāriju, un no individuālajiem seifiem laupītāji kravas furgonā pārkrāva 26,5 miljonus sterliņu mārciņu. Ķīlnieki un baņķieri palika dzīvi, bet laupītājus tā arī neatrada. Pastāv versija, ka laupīšanu sarīkojusi Īru republikāņu armija.

6. vieta. 1987. gada bankas Knightbridge aplaupīšana Londonā. Vairāki cilvēki itāļu izcelsmes noziedznieka Valerio Vičei vadībā kā privātā depozitārija klienti mierīgi iegāja bankā, lai it kā pārbaudītu savus seifus. Piedraudot personālam ar ieročiem, viņi piespieda depozitāriju aizvērt, no ārpuses uzkāra uz tā durvīm plāksnīti “Uz laiku slēgts” un dažu stundu laikā uzlauza vairākus desmitus personīgo seifu. Pēc aptuveniem aprēķiniem, viņi nolaupīja skaidru naudu un dārglietas 30–60 miljonu sterliņu mārciņu kopsummā.

5. vieta. 2010. gada Credit Lyonnais bankas aplaupīšana Parīzē. Laupītāji bankā iekļuva no blakus esošās ēkas pagraba. Lai paraktos zem 80 centimetru biezajām sienām, tika izmantota kārtīga celtniecības tehnika. Bankas depozitārija telpās viņi iekļuva sestdienas vakarā un no tā izgāja svētdienas rītā. Nakts laikā viņiem izdevās atvērt ap 200 individuālo seifu. Bankas telpās tajā laikā tika veikts remonts, un troksnim neviens nepievērsa uzmanību. Apsargs, kurš nolēma paskatīties, kas īsti notiek, tika sasiets. Pirms aiziešanas noziedznieki sarīkoja ugunsgrēku, ieslēdzās avārijas sistēma, un visas nozieguma pēdas noskaloja ūdens. Precīzu nolaupītā summu banka tā arī nenosauca, jo daudzi klienti nevēlējās afišēt savus zaudējumus.

4. vieta. 2006. gadā līdzīgi kā Belfāstas bankas aplaupīšanas gadījumā cieta arī Bank of England. Noziedznieki sagrāba kā ķīlnieku šīs bankas depozitārija vadītāju, un viņš bija spiests noziedzniekiem atvērt durvis. Viņu guvums bija 26,4 miljoni sterliņu mārciņu. Laupītājus tā arī neatrada.

3. vieta. 1975. gada Societe General bankas aplaupīšana Nicā. Noziedznieki Alberto Sparadži vadībā iekļuva bankā pa izraktu tuneli un savu laupīšanu pieskaņoja Bastīlijas dienas svinībām. Atzīmējot to, viņi pavadījuši bankā pat vairākas dienas, mierīgi iedzēruši vīnu un izkāruši pie sienām vienā seifā atrastās vietējo politisko līderu seksa fotogrāfijas, kā arī atstājuši uzrakstu “Bez ieročiem, bez naida un bez nežēlības”. Laupītāju guvums bijis 50 miljoni franku. Policijai dažus laupītājus izdevās aizturēt, ieskaitot viņu vadoni. Tomēr Sparadži izdevās aizbēgt no tiesas zāles un pazust bez pēdām. Viņš esot veicis plastisko operāciju un aizbēdzis uz Argentīnu, bet vecumdienas pavadījis Itālijā.

2. vieta. 2005. gada bankas Fortalese aplaupīšana Brazīlijā. Desmit noziedznieku grupa Paulo Serdžio vadībā noīrēja blakus bankai esošo privātmāju un vairāku nedēļu laikā izraka apmēram 80 metru garu un 70 centimetru augstu tuneli, kas ērtības labad pat tika aprīkots ar elektrību un ventilāciju, sienas apšūtas ar plastikātu. Izlaužot pusotru metru biezu betona sienu, viņi iekļuva bankas naudas glabātavā un aizstiepa no tās 77 miljonus dolāru, kas kopumā svēra vairāk nekā trīs tonnas. Iekrita viņi jau pēc divām nedēļām, kad divi bandas locekļi nenoturējās un nopirka astoņas ļoti dārgas automašīnas, samaksājot skaidrā naudā.

1. vieta. 2009. gada bankas aplaupīšana Stokholmā notika Cietā rieksta cienīgā stilā. Rītausmā uz bankas stikla jumta nosēdās helikopters, caur jumtu bankā iekļuva laupītāji un pēc seifa uzspridzināšanas ar vinču pacēla augšā kopumā vienu miljardu kronu jeb 116 miljonus dolāru. Visa operācija ilgusi apmēram 20 minūtes, bet policisti tikmēr pie saviem helikopteriem netika, jo uz to angāra durvīm kāds bija uzkāris somu ar uzrakstu “Bumba”. Policijas patruļmašīnas arī bija bezspēcīgas, jo uz visiem ceļiem, kas veda no bankas, bija izkaisīti metāla dzelkšņi. Dažus laupītājus gan vēlāk aizturēja, un tie izrādījās Serbijas specvienības bijušie kaujinieki, taču naudu tā arī neatrada.

Un vēl viena vieta bonusā par vienkāršību.

2009. gadā viens pats cilvēks, vārdā Tonijs Musulins, aptīrīja Francijas centrālo banku par 17,2 miljoniem eiro. Viņš bija šīs bankas inkasators un vienkārši maiņas beigās nozaga savu darba automašīnu, pilnu ar naudu. Tiesa, jau pēc desmit dienām viņš pats padevās varas iestādēm Monako kņazistē, kur daļu naudas bija paguvis iztērēt kazino.