"Dzelzs vilka" taustiņinstrumentālists Kaspars Tobis un viņa septiņi sintezatori

“Mans pirmais sintezators diemžēl izjaukts atrodas kaut kādā kastē skabūzī,” saka Kaspars, ievedot mūs savas Mālpils lauku mājas studijas telpā. Dizains uzreiz liecina par mīlestību uz sintezatoriem, Diseldorfas muzikālo spēkstaciju Kraftwerk un žurnālu Future Music, bet paši elektriskajā un audiālajā ķēdē saslēgtie sintezatori – par gaisā virmojošu radošumu. Atliek tikai atslēgt (vai varbūt pieslēgt) prātu un no gaisa ķert idejas jaunām dziesmām, skaņdarbiem, skaņas dizainam vai ko nu vēl tur pasaule no Kaspara nemitīgi sagaida.

Saprašana ar laiku

Par sintezatoriem ar Kasparu var runāt abstrakti, bet var arī ļoti precīzi, ar pirkstu norādot uz konkrētiem modeļiem, kas darba kārtībā gaida meistara roku pieskārienu. Nolemjam iet otro ceļu, kas pēc divdesmit un kura tur sintezatora sāk nešķist pareizākais, taču atkāpties vairs nav kur. Un arī nevajag.

“Viens no maniem pirmajiem sintezatoriem bija Roland XP-80,” viņš skaidro mūsu sintezatorzinību pirmklasnieku līmenim puslīdz saprotoši. “Ar to sāku spēlēt Dzelzs vilkā, un tam jau bija iekšā pilna palete – tembru bagātība, sekvencers un tā tālāk. Tagad man studijā ir tā modeļa analogs Roland XP-50. Iepriekšējais verķis vienudien... izkusa.”

Kaspara sintezatorvēsture sākās deviņdesmito gadu vidū. “Latvijā sāka parādīties profesionālie sintezatori. Pirmais bija amerikāņu Ensoniq SD-1. Protams, ka man arī tādu vajadzēja. Vēlāk diemžēl to pārdevu, jo izrādījās, ka ir arī labāki sintezatori, un toreiz vēl bija ilūzija, ka katrs nākamais ir obligāti vajadzīgs, jo tas būs daudz labāks.”

Tātad jau no pirmsākumiem par vienkārši sintezatoru kolekcionēšanu Kaspara gadījumā nav runas – viņam tie, kā viņš pats saka, verķi vajadzīgi mūzikas radīšanai, nevis muzeja veidošanai. Protams, ka ar laiku uzrodas arī dažādi papildu sintezatori, kuriem momentāns pielietojums neatrodas, tāpēc par kāda nebūt muzeja izveidi tālākā nākotnē viņš nemaz tik skeptisks nav.

Tobis arī cenšas saglabāt veselo saprātu un pārāk neaizrauties ar apzināti dārgu retumu kolekcionēšanu un medīšanu, cik nu tik aizrautīgam sintezatoru mīlētājam tas vispār iespējams. Savu pamatīgu riecienu no kopējā pīrāga gan šāds hobijs un reizē darbs prasa. “Gan deviņdesmitajos gados, gan tagad labs sintezators ir apmēram lietotas automašīnas vērtībā.”

Pirmo impulsu aizrautībai ar sintezatoriem Kasparam patiesībā iedevis brālis, kurš spēlēja dažādās grupās un bija atvedis uz mājām nu jau leģendāro instrumentu Yamaha DX21. “Skolas laikā man ar draugiem bija eksperimentālās mūzikas grupa, rakstījām visādus brīnumus magnetofona lentēs un tā tālāk. Biju iedomājies, ka tajā Yamaha būs iekšā viss Žans Mišels Žārs, jo tas taču ir baigais japāņu aparāts. Mēģinājām visādi programmēties un ņemties, bet izrādījās, ka tas tomēr neskan tāpat, kā var dzirdēt Žāra vai Kraftwerk lentēs. Pat ne tuvu. Tā saprašana nāca tikai ar laiku.”

Pirmie saprašanas augļi bija deviņdesmito gadu beigās ierakstītais Kaspara soloalbums Vides atspulgi, kas tika parakstīts ar pseidonīmu ZENITHSIGN un tagad jau uzskatāms par kolekcionāru retumu. “Praktiski ierakstīju to uz jau pieminētā Rolanda, mazliet pieliekot klāt arī Junostj, kas man joprojām ir studijā un pat darbojas. Kaut kādā jautrā pasākumā aplīmēju to ar krāsainiem papīrīšiem, lai smieklīgāk.”

Vēl viens zīmīgs padomju laiku mantojums Kaspara kolekcijā ir ērģeles Venta. “Tāds basa, ērģeļu un sintēzes apvienojums. Made in USSR. Esmu dzirdējis, ka to sauc par leišu sintiņu, bet dziļāk to vēsturi pētījis neesmu.”

Ir arī dikti simpātiskas itāļu vintāžērģeles Elka ar visiem basa pedāļiem un pat kāds septiņdesmito gadu pašmāju meistaru tā sauktais mājražojums, ko mēģināts taisīt pēc analogā Korg sintezatora parauga un kas joprojām arī darbojas...

Nē ķīniešiem

Aizrunājamies par visādiem smalkumiem, un Kaspars sāk veikli žonglēt ar terminiem “šis te Casio SK-5 semplers” un “vēl šis te Electrix vokoders”, atsaucoties uz kādā no elektroniskajai mūzikai veltītajiem žurnāliem izlasītu rakstu par to, kam obligāti jābūt šā žanra frīka studijā, tāpēc steidzami atgriežamies pie puslīdz drošā viņa regulāro sintezatoru lauciņa.

“Kad jau spēlēju Dzelzs vilkā, Rīgā sāka parādīties arvien jauni Roland un arī Korg japāņu sintezatori. Tā pie manis nonāca Korg MS2000, ar ko tika iespēlēts grupas hits Tev oranži mati un arī pirmā kopā ar Olgu Žitluhinu veidotā laikmetīgās dejas izrāde.”

Kaspars uzsver, ka pēc 2000. gada daudzu firmu modeļi tiek ražoti Ķīnā, bet viņš var lepoties ar gandrīz simtprocentīgi autentiskiem uzrakstiem Made in Japan un Made in Germany uz savējo verķu aizmugures paneļa. Kad arvien aktīvāk sācis darboties gan grupā, gan citos sadarbības projektos, Kaspars uztaustījis sev jaunu skanisko garšu. “Saslēdzu kopā moduli Proteus 2000 un Roland, tādējādi radās īpatnēji un neatkārtojami tembri un filtri, kas man mūzikā ir ļoti svarīgi. Nevēlos spēlēt tikai standarta fabrikas iestatījumus. To jau dara ļoti daudzi...”

Kādā no grupas ārzemju braucieniem Kaspars Liverpūlē iemīlējās Roland SH-201 sintezatorā, un tas atceļoja līdzi uz Latviju. “Pēc gada tas, protams, parādījās arī Latvijā, bet tajā brīdī man to vienkārši vajadzēja. Instruments gan ir mazliet jocīgs – tam nav displeja, taču ar to ātri var uzprogrammēt jebkādu triecientembru. Tā tas joprojām turpina strādāt Dzelzs vilka dziesmās un koncertos. Padilis ir, mazliet arī sprakšķ, bet turpina vilkt. Man ļoti zīmīgs aparāts.”

Nekas nestāv uz vietas. Arī Kaspars ik pa laikam iegādājas kādu gluži jaunu aparātu. Jaunākais ir Yamaha MODX6. “Yamaha pēc 30 gadu pauzes izdomāja, ka atjaunos FM jeb frekvenču modulācijas sintēzi. Respektīvi, tā ir algoritmu programmēšana, kas cilvēkiem lielākoties šķiet ļoti specifiska, bet ar to iespējams radīt neparastas, eksperimentālas skaņas. Yamaha tieši ar to sāka – tika izdomāts, kā digitalizēt analogo signālu.” Pamatā ar šo sintezatoru tapis jaunais koncertprojekts un arī albums Apspēlēts kopā ar dziesminieku Kārli Kazāku. Starp citu, vēl viens viņu kopkoncerts Nacionālajā teātrī ieplānots 15. maijā.

Vācu Kvazimodo

Vēl viens īpašs sintezators Kaspara aktīvajā kolekcijā ir vācu Access Virus Indigo. “Tas ir ļoti rets un iespaidīgs aparāts, kas nav vienkārši programmējams, bet tam ir bagātīga, pilna skaņa, ko vislabāk salīdzināt ar datora plaginiem (no angļu valodas plug-ins jeb “spraudņi”, elektroniskās mūzikas radīšanas datorprogrammas – Red.). Un tas skan daudz labāk.”

Kaspars ir populārs ar savu mīlestību uz īstiem sintezatoriem, nevis klēpjdatora muzicēšanu. Vēl viens šīs mīlestības apliecinājums ir aristokrātiski baltais vācietis Waldorf Blofeld. “Kaut kur lasīju, ka kādam mūziķim draudzene teikusi – ļoti seksīgi izskatās, bet atgādina medicīnas aparatūru. Programmēšana ar to gan ir sarežģīta un neparocīga, bet skaņa man ļoti patīk.”

Kaspara studijā nevar nepamanīt vēl vienu zīmīgu vāciešu sektoru jeb brāļus Kvazimodo. Sintezatoru valodā tas ir Quasimidi. “Man studijā ir Quasimidi Sirius ar visu vokoderu jeb balss pārveidotāju. Deviņdesmitajos gados šo daudz izmantoja Klauss Šulcs (vācu elektroniskās mūzikas pionieris – Red.), arī Žārs. Šulca bilde ir pat atrodama izdrukātajā instrukcijā – tāpat kā viņa paraksts. Un pat viens tembrs ir nosaukts Klausa Šulca vārdā! Vēl man ir Quasimidi Raven. Ar to var izveidot ļoti dažādas savdabīgas, ambientas, it kā analogi mīkstākas skaņas, ne tik daudz triecientembrus. Šis ir daudz izmantots Jauno Jāņu orķestra ierakstos, kur tieši vajadzīgas tādas īpatnējākas krāsas. Abus šos sintezatorus vairs neražo, tie jau uzskatāmi par diezgan lielu retumu, un eBay to vērtība turpina augt.”

“Kad ar Jauno Jāņu orķestri sākām koncertēt arvien biežāk, mēģināju piemeklēt līdzīgu skanējumu ar citiem sintezatoriem, bet sapratu, ka tas nav iespējams. Piemēram, dziesma Lietiņš lija Jāņu nakti skan tikai ar Quasimidi. Jābrauc vien spēlēt ar to pašu klasisko aparātu, lai arī šad tad tam mēdz noraustīties strāva un tā tālāk.”

Pat Kobeina ģitāra

Vēl Kaspara studijā nevar nepamanīt nelielas kastīties ar krāsainiem displejiem, kas piesaista uzmanību kaut vai ar nemitīgo midžināšanos, radot kosmosa kuģa vadības paneļa cienīgu ainu. “Tie ir Korg Kaoss efektu procesori jeb kaosilatori. Vēl tos var saukt par skaņas transformācijas aparātiem. Es tos izmantoju pārsvarā koncertos, jo ar to tiem var veikli manipulēt ar visu pārējo, kas saslēgts ķēdē kopā. Klāt skaņas vienu otrai virsū un attīstīt tālāk, veidojot skaņu faktūras kā īslaicīgus audio momentuzņēmumus.”

Turpat blakus savu kārtu gaida Arturia DrumBrute – ne vairāk, ne mazāk kā franču analogā bungu mašīna, arī japāņu Pioneer Toraiz sekvencers, kas daudz izmantots projektā ar Kārli Kazāku, angļu analogais sintezators Red Sound DarkStar, ko var manipulēt ar tā saukto džoistiku, japāņu bungu mašīna Yamaha RY30, uz kuras uzbūvēti Dzelzs vilka hita Balerīna pamati, amerikāņu Moog teremins, ko spēlē, tam nepieskaroties, un citi ne mazāk smalki aparāti.

Kaspara studijā ir arī latviešu ražojums – nu jau vai visā pasaulē zināmais Gamechanger Audio Plasma Pedal, kas it kā primāri domāts ģitāristiem, bet Tobis pamanījies caur to laist arī savu studijas aparātu skaņas. “Plazmas pedālis var dot skaņai arī siltumu, ne tikai draivu. Tas bagātina, dažādo skaņu.”

Ierasti taustiņinstrumentālista vai dažreiz vēl akordeonista lomā publiski redzamais Kaspars studijā mēdz paeksperimentēt arī ar elektrisko ģitāru. “Tas ir amerikāņu Gretsch. Vienubrīd man bija arī Kurta Kobeina dizaina Fender Jag-Stang ģitāra, bet to es pārdevu. Taču ik pa laikam man radās vajadzība pēc ģitāras iespēlēm Depeche Mode dalībnieka Mārtina Gora stilā. Tādi daži zīmīgi rifi, atbalsta melodijas, kas parādās piedziedājumā. Ieraudzīju, ka Rīgā izmēģināšanai pieejams Gretsch. Sapratu, ka man tieši tādu arī vajag.”

Džeks ar klaviatūrām

“Katram instrumentam ir tik specifiska skaņa, ka to aizvietot ir grūti. Ir glezna, kurā katrs aparāts ir citā krāsā. Ja esi ierakstos atradis savu, autentisku skanējumu, tad gribas to piedāvāt arī dzīvajā koncertā.”

Kaspara kā solomākslinieka skatuves vārds ir 7SYNTHS, un viņš kādu laiku uz koncertiem līdzi ņēmis septiņus sintezatorus. “Daudz kas darbojās ķēdē, un sintezatori cits aiz cita arī kopā skanēja. Sanāca, ka šādai spēlēšanai vajag septiņus sintezatorus. Tā tas skatuves vārds radās."

Citos projektos Kasparam pietiekot pārsvarā ar četriem sintezatoriem. Tie, protams, nav vieni un tie paši, jo projekti ir dažādi, līdz ar to saulesgaismu un dažreiz arī lietus ūdeni ierauga liela daļa kolekcijas aparātu. Tā teikt, noņemšanās pamatīga, un garlaicīgi nav.

Lai arī tagad modē atgriezušies modulārie sintezatori, kuriem nav klaviatūras, bet ir bloki, kas tiek savienoti ar kabeļiem, tādējādi mainot skanējuma iespējas, Tobis sirdī un darbībā paliek uzticīgs klasiskajiem sintezatoriem. Jāatzīst, arī izskatās daudz labāk.

“Ik pa laikam gan pārdomāju, vai man arī nevajadzētu sākt nodarboties ar to kabeļu pārspraušanu, taču kaut kā tā arī neesmu sācis. Vienubrīd jau izskatījos pavisam vecmodīgs. Piemēram, spēlēju Andrejsalā vienā Erica Synths (latviešu kompānija, kas ražo tieši modulāros sintezatorus – Red.) pasākumā, kur visi pārējie mākslinieki ieradās ar savu koferi, kurā salikti tie savienojamie bloki. Ieraugot mani, viņi apstājās un sāka brīnīties – re, kur džeks ar sešām klaviatūrām!”

Kabeļu spraudējus Kaspars vēl saprot, taču datorprogrammu spēlētājus īsti ne. “Tai skaņai nav jaudas. Nav klātbūtnes efekta. Ar reāliem aparātiem arī manipulēt var daudz vienkāršāk un ātrāk. Tu gluži vienkārši fiziski jūti mūzikas instrumentu. Ģitāru arī var simulēt datorā. Tad jau iznāk, ka ģitāras jāmet prom! Tomēr tās joprojām ražo, cilvēki tās pērk un kolekcionē. Arī Jurim Kaukulim Dzelzs vilka koncertos uz skatuves ir kādas piecas ģitāras, nevis viena vai vispār neviena.”

“Tagad ir mazliet žēl, ka pārdevu gan Ensoniq, gan Kurzweil aparātus. Tie arī būtu interesanti un joprojām noderētu. Šo divu zīmolu vairs nav manā kolekcijā. Protams, eBay ir pilns ar visu kaut ko, bet nekad nevari zināt, kādā kvalitātē tas sintezators ieradīsies. Esmu arī dažādos interneta forumos un Facebook kopienās, informācijas un piedāvājumu it kā netrūkst.”

Nav tā, ka Kaspars vispār neizmantotu arī datorprogrammas. Tajās tiek veidota mūzika dažādām vajadzībām, taču atgriešanās pie reāliem verķiem allaž ir priecīgs notikums. Un laikam jau mēs negribētu Dzelzs vilka koncertos redzēt pār iegrauztā ābolīša klēpjdatoru salīkušu Tobi. Efektīgu un efektīvu sintezatoru ielokā viltīgi smaidošs viņš izskatās daudz pārliecinošāk.

Galvenās galvassāpes Kasparam tagad ir par to, kad beidzot pabeigt 7SYNTHS soloalbumu, jo nemitīgi uzrodas citi arīdzan interesanti projekti: Kazāks, Dabas koncertzāle utt. Protams, ir arī Jauno Jāņu orķestris un, pats par sevi saprotams, arī Dzelzs vilks, kas, starp citu, ķersies pie jauna albuma.

Kaspars Tobis

Solomākslinieks ar skatuves vārdu 7SYNTHS.

Grupu Dzelzs vilks un Jaunais Jāņu orķestris dalībnieks.

Ilggadējs Dabas koncertzāles projekta dalībnieks.

Daudzu pašmāju mūziķu albumu producents un līdzdalībnieks.

Spēlējis arī Ainara Mielava grupā.

Kā solomākslinieks ar pseidonīmu ZENITHSIGN izdevis albumu Vides atspulgi, bet jau kā 7SYNTHS – albumus Koncerts 7 sintezatoriem un Space Synesthesia. Abi nominēti Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons. Par Koncertu 7 sintezatoriem Kaspars saņēma balvu kā par gada labāko elektroniskās mūzikas albumu.

Dzīvo Siguldā, precējies, audzina divus bērnus.