Noziegums un ota: kā bīstamais bandīts Vadims Liede par gleznotāju kļuva

Latvijas jaunākajā vēsturē policijai izdevies apturēt vairākas lielas noziedznieku bandas, taču vienu no tām eksperti uzskata par īpašu. Vadima Liedes bandītu grupējums ir bijis viens no bīstamākajiem un lielākajiem Latvijas brīvvalsts vēsturē, un tā vadoni kopā ar līdzdalībniekiem izdevās aizturēt vienīgi tad, kad saviem daudzajiem noziegumiem bandīti bija pievienojuši arī slepkavības. Pēc sprieduma aiz restēm viņu gan izdevās noturēt tikai vienu mēnesi, jo Liedem Pārlielupes cietumā izdevās noorganizēt desmit cilvēku bēgšanu. Pēc izbēgšanas noziedznieks nonāca Polijā, kur viņa organizētā banda izdarīja virkni smagu noziegumu. Noziedznieku pēc ilgas meklēšanas izdevās aizturēt otrā pasaules malā – Floridā – par automašīnu zādzībām un personas dokumentu viltošanu.

Latvijas Ģenerālprokuratūra gan pieprasīja Amerikas Savienotajām Valstīm Liedes izdošanu, taču, pēc starptautiskās izdošanas prakses, parasti noziedznieki tiek izdoti valstij, kurā izdarītie noziegumi ir smagāki, turklāt Latvijai par sliktu runāja arī fakts, ka Liedem jau reiz jau bija izdevies no Latvijas cietuma izbēgt. Tagad viņam atlikušais mūžs būs jāpavada cietumā Polijā, kur Liede nu kļuvis par ... mākslinieku.

Bruņoti un ļoti bīstami

1992. gada martā tika pasludināts spriedums Vadima Liedes noziedzīgās grupas 16 dalībniekiem, no kuriem bez Liedes vēl divi – Ainārs Āboliņš un Aleksandrs Gellers – bija atzīti par tās līdzvadītājiem un noziegumu organizētājiem.

Interesanti, ka tikai vienam no visas bandas sastāva bija krimināla pagātne, bet pārējie nāca no draugu un paziņu vidus. Grupējumā valdīja stingra disciplīna un konspirācija – katram tā loceklim bija uzticētas konkrētas funkcijas. Visi bandas locekļi bez ierunām pakļāvās jau minētajiem trim vadoņiem, bet tās organizācija bija veidota pēc vislabākajiem revolucionāro pagrīdnieku principiem. Banda faktiski sastāvēja no vairākām 3–5 cilvēkus lielām grupiņām, un tās ierindas biedri pazina tikai savas grupas locekļus.

Visi uzbrukumi valsts iestādēm un privātpersonu dzīvokļiem bija ļoti rūpīgi sagatavoti un izskaitļoti līdz pat grafisku plānu izgatavošanai un precīzai katra līdzdalībnieka darbības hronometrāžai. Vairākos gadījumos tika veikti pat laupīšanas ģenerālmēģinājumi, izvēloties nolūkotajam objektam līdzīgas būves.

Šis līdz šim bijis vienīgais tiesas process, kuru drošības apsvērumu dēļ noturēja Rīgas Centrālcietumā, jo likuma sargu rīcībā bija operatīvā informācija, ka procesa laikā var tikt organizēta bēgšana no tiesas zāles, ko īstenotu brīvībā palikušie vairāki bandas locekļi. Izmeklēšanai tā arī neizdevās apcietināt vismaz piecus cilvēkus, kuru vārdi figurē krimināllietā, turklāt tajā atrodamas arī ziņas par vairākām izmeklēšanā vēl nenoskaidrotām personām.

Tiesa gan, bija informācija, ka tiek gatavots arī bēgšanas plāns no Centrālcietuma, kur tajā laikā valdīja visai liela nekārtība. Tika pat noskaidroti daži cietuma darbinieki, kuri par lielu samaksu bija gatavi palīdzēt šā plāna īstenošanā. Tomēr kopējiem spēkiem visus šos plānus likuma sargiem izdevās novērst.

Visi apsūdzētie tika notiesāti uz dažādiem, visai gariem termiņiem ieslodzījumā, bet pašam Liedem piesprieda 13 gadus. Grupa pusotra gada laikā bija veikusi vairāk nekā trīsdesmit dažādus noziegumus, no kuriem vairums bija bruņotas laupīšanas. Bandīti bija ārkārtīgi nežēlīgi, bruņoti ar šaujamieročiem un aukstajiem ieročiem, un ļoti daudzi uzbrukumu upuri tika piekauti un ievainoti. Bija arī viena pierādīta slepkavība. Izmeklētājiem bija arī ļoti pamatotas aizdomas par vēl divām slepkavībām, taču tās pierādīt tā arī neizdevās – iespējams, ka, uzskatot tās par grūti atklājamām, likuma sargi lielākas pūles ieguldīja vieglāk atklājamās epizodēs.

Banda pēc uzņēmuma principa

Bandīti savus noziegumus izdarīja tikai vietās, par kurām bija droša informācija, ka tur garantēts liels laupījums, tāpēc aktīvi izmantoja ziņotājus, kuru rīcībā bija informācija par turīgiem pilsoņiem. Par šo informāciju viņi arī dāsni maksāja, taču pārsvarā ar laupīšanās iegūtajiem priekšmetiem, parasti zeltlietām. Pēc tam tās atrada kratīšanās, un bija iespējams vairākus no šiem informatoriem notiesāt

Noziedznieku vidū bija arī vairāki taksometru šoferi, kā arī milicijas darbinieki. Interesants arī fakts, ka bandas finansiālā darbība bija organizēta pēc uzņēmuma principa. Proti, noziegumu līdzdalībniekiem par padarīto “darbu” maksāja konkrētas summas pēc laupījuma realizācijas. Piemēram, taksometru šoferu atalgojums par vienu uzbrukumu bija 600 rubļu, bet tiešie uzbrukumu dalībnieki katrs saņēma vienu vai divus tūkstošus rubļu, kas tajos laikos bija pieklājīga summa.

Liedes bandas dalībnieki, neskaitot sīkākas epizodes, bija veikuši 12 uzbrukumus dažādiem, tolaik vēl valsts uzņēmumiem, kur nolaupīta dažāda sadzīves tehnika un realizējamas ražošanas iekārtas gandrīz 300 tūkstošu rubļu vērtībā. Paralēli aplaupītas 18 privātpersonu dzīvesvietas, kur kopējais laupījums sasniedzis aptuveni 250 tūkstošus rubļu; tiem laikiem tās bija milzīgas summas. Bandas līdzekļi, kas nonāca bandītu rīcībā, ļāva viņiem rūpīgāk sagatavot nākamos noziegumus un dāsni apmaksāt līdzdalībnieku pakalpojumus.

Par pirmo Liedes noziegumu uzskatāma slavenās Riņķa ziedes izgudrotāja Edgara Riņķa mājas aplaupīšana Jūrmalā 1988. gada aprīļa vidū. Zādzība bija izplānota rūpīgi un notika laikā, kad izgudrotāja nebija mājās. Laupījums bija iespaidīgs – dažādas aparatūras, vērtslietu un naudas kopējā vērtība sasniegusi 30 tūkstošus rubļu. Māja, kurā atradās tādas vērtības, nebija pieslēgta signalizācijai, un noziedznieki tajā iekļuva, vienkārši izsitot logu, uz kura pirms tam uzlika slapju dvieli, lai noslāpētu plīstoša stikla troksni. Noziedznieki nesmādēja arī gultas pārvalkus, sieviešu zeķbikses, piemiņas medaļu Ļeņina 100 gadu jubileja un pat komunistiskās partijas biedra karti.

Šujmašīnu un kooperatīvu laiks

Šajā noziegumā iegūtā nauda drīz beidzās, un Liede meklēja jaunas iespējas. Noziedznieki sāka metodiski apzagt Rīgas kultūras namus un dažādas ražotnes, priekšroku dodot šujmašīnām un overlokiem – tie kooperatīvo džinsu buma laikā bija labā cenā, un tos izķēra kā karstus pīrādziņus. Vairākas reizes laupīšanas pat tika veiktas pēc konkrēta pasūtījuma saņemšanas no kooperatoriem. Banda tolaik aplaupīja gandrīz visu Rīgas pilsētas rajonu mācību kombinātus – nozagto agregātu kopskaits sniedzās pāri simtam. Kad 1989. gada sākumā noziedzniekiem lielā pieprasījuma dēļ šujmašīnu iegūšanas avoti tepat Latvijā beidzās, viņi apzaga arī trīs uzņēmumus Ukrainā un Baltkrievijā. Lietā bija arī epizode, kas liecina par Liedes īpašajām prāta spējām. Dažos noziegumos bija iesaistīti divi gadījuma paziņas, ar kuriem Liede negribēja dalīt laupījumu, tāpēc sarunāja kādu milicijas darbinieku, kurš viņu abu līdzdalībnieku acu priekšā it kā arestēja; to redzot, abi aiz bailēm aizmirsa par savas daļas prasīšanu. Bijis arī gadījums, kad šujmašīnas tika nozagtas kooperatīvā, kura īpašnieks pats pirms tam tās bija nopircis no paša Liedes.

Pēc kooperatīvu apgādāšanas ar ražošanas līdzekļiem banda atkal mainīja uzbrukumu profilu. Tā sāka uzbrukt kooperatīvu noliktavām, kur glabājās saražotās mantas. Līdz tam rūpnieciskā aparatūra tika iegūta, to vienkārši nozogot, taču ar kooperatīviem bija sarežģītāk – tie savu produkciju apsargāja, tāpēc bandai nācās savas metodes pilnveidot. Par pirmo viņu upuri krita kooperatīvs Laiks. Tajā bandīti ieradās septiņu cilvēku sastāvā, uzbruka sargam un, piedraudot ar ieroci, nolaupīja preces par 180 tūkstošiem rubļu.

Pēc šā nozieguma banda pievērsās pārsvarā dažādiem kooperatīviem un darbnīcām, kur bija iespēja nolaupīt tolaik pieprasītas preces – televizorus un videomagnetofonus. Tie pēc tam tika realizēti caur paziņām vai komercveikaliem. Gandrīz visiem šiem objektiem bija apsardze, tāpēc cilvēku piekaušana un draudēšana ar ieročiem kļuva par bandas ikdienu.

Pēc vairāku valsts un privāto iestāžu aplaupīšanas bandīti priekšroku sāka dot turīgu cilvēku dzīvokļiem, un sevišķa uzmanība tika pievērsta personām, kas grasījās pārcelties uz dzīvi ārvalstīs. Viņi parasti pirms izbraukšanas realizēja visus kustamos un nekustamos īpašumus, bet iegūto naudu pārvērta valūtā vai dārgmetālos. Šādas informācijas nonākšana Liedes rīcībā liecināja, ka viņam, visticamāk, bija savs ziņotājs vīzu daļā.

Lai piedabūtu potenciālos upurus atvērt durvis, izmantoja dažādas metodes – pārģērbjoties par medicīnas darbiniekiem, izmantojot arī Aleksandra Gellera draudzenes palīdzību. Vienīgā sieviete, vairāku noziegumu līdzdalībniece, kura varēja nonākt uz apsūdzēto sola, mīklainos apstākļos nomira pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Tieši pēdējos uzbrukumos dzīvokļiem bandas dalībnieki kļuva arvien nežēlīgāki, spīdzinot cietušos, reizēm līdz nāvei. Piemēram, bandīti iebruka kādā dzīvoklī Salnas ielā, kur dzīvoja astoņdesmitgadīgs vīrs. Bandītiem kāds bija ziņojis, ka vecajam vīram esot liels daudzums obligāciju, taču labprātīgi upuris tās neatdeva. Večuku sāka spīdzināt ar uzkarsētu gludekli, bet, kad no neciešamajām sāpēm sirmgalvis zaudēja samaņu, bandīti saprotot, ka neko izdabūt neizdosies, nožņaudza viņu ar tā paša gludekļa auklu un dzīvoklī paņēms visu vērtīgāko.

Nenoturamais gangsteris

Grūti prognozēt, cik upuru vēl varēja būt, taču 1989. gada 28. jūnijā Liede tika aizturēts. Palikuši bez galvenā organizatora, drīz iekrita arī pārējie tās locekļi.

To, ka Liede bija spēcīga un nepakļāvīga rakstura cilvēks, parādīja notikumi jau divus mēnešus pēc viņa aizturēšanas. 1989. gada 1. augustā viņš bija atvests uz pratināšanu Rīgas Galvenajā policijas pārvaldē. Pēc sarunas ar izmeklētāju, sagaidot brīdi, kad kabinetā nav apsardzes, Liede apgāza galdu un, izsitot ar ķeblīti stiklu, izlēca pa logu. Taču kabinets atradās otrajā stāvā, kas vecās apbūves mājās mēdz būt diezgan augsts. Bēglis salauza abu papēžu kaulus, un milicijas darbinieki viņu noķēra 20 metrus no kritiena vietas. Pēc neveiksmīgās bēgšanas viņš sāka simulēt plānprātību un, lai par to pārliecinātu ekspertus, esot ēdis pat savus ekskrementus; arī šādai rīcībai ir vajadzīga zināma uzņēmība...

Pagāja tikai nedaudz vairāk par gadu kopš Liedes notiesāšanas, līdz 1993. gada 1. jūnijā viena mēneša laikā viņš noorganizēja leģendāro bēgšanu no Pārlielupes cietuma. Tā laika cietuma darbinieki stāsta, ka, nonācis ieslodzījumā, Liede izlicies par paraugzēnu, nekad nav runājis nevienam pretī un bez iebildumiem veicis visus uzdotos darbus. Taču tajā pašā laikā viņš klusu noorganizēja domubiedru grupu un piespieda citus ieslodzītos rakt aptuveni desmit metru garu tuneli.

Droši var apgalvot, ka viņam bija palīgi arī cietumu sistēmas darbinieku vidū. Par to liecina kaut vai fakts, ka pretēji ļoti stingrajām instrukcijām Liede cietumā bija nonācis kopā ar vairākiem savas bandas locekļiem.

Bēgšanas laikā no cietuma izbēga desmit cilvēki, turklāt bēgt piespieda arī tos, kas to paši nemaz nevēlējās. Vispārējā jucekļa laikā Liedem izdevās tikt pāri robežai.

No desmit cilvēku grupas septiņi tika notverti ātri – trūka tikai Liedes un viņa kompanjonu. Pie izraktā tuneļa izejas ārpus cietuma nomestās ieslodzīto drēbes un automašīnas riepu pēdas apstiprināja, ka bēgļus sagaidījuši viņu līdzdalībnieki. Latvija starptautiskajā meklēšanā Liedi izsludināja tikai 1997. gadā, jo informācijas par viņa iespējamo izbraukšanu no Latvijas līdz tam nebija.

Divus gadus terorizē Poliju

Spriežot pēc Liedes starptautiskās meklēšanas kartītes, laikā no 1997. līdz 1999. gadam Polijā banda paveikusi vismaz 40 uzbrukumus valūtas maiņas punktiem, inkasatoru automašīnām un valsts pasta kantoriem, to laikā izdarot septiņas slepkavības. Kopējā nolaupītā summa lēšama divu miljonu Polijas zlotu apmērā, kas pēc mūsdienu kursa būtu tuvu pusmiljonam eiro. Poliju atstāt Liedem izdevās pēdējā brīdī, kad šīs valsts policija jau bija viņam uz pēdām. Polijā starptautiskajā meklēšanā viņš bija izsludināts ar Ruslana Hadžajeva vārdu, kā dzimšanas vieta anketā norādīta Čečenijas galvaspilsēta Groznija.

Liedi izdevās aizturēt tikai pēc vairākiem gadiem Floridā. Arī tur viņš bija dzīvojis ar plašu vērienu, ģērbšanās stilā un apģērbā atdarinot slaveno gangsteri Alu Kaponi, un bija iemantojis iesauku Villijs. To, ka poļu meklētais noziedznieks Ruslans Hadžajevs un Vadims Liede ir viena un tā pati persona, izdevās konstatēt tikai tad, kad no Polijas atsūtītie pirkstu nospiedumi tika salīdzināti ar Latvijas Interpola rīcībā esošajiem. Pēc aizturēšanas ASV gan izrādījies, ka noziedznieks ir piekoriģējis arī savus pirkstu nospiedumus, taču nolasāmi tie vēl bija.

Polijai gangsteri izdeva 2004. gadā, un viņa ierašanos valstī plaši atspoguļoja vietējie mediji. Liede joprojām atrodas kādā no Polijas cietumiem un tur ir atklājis sevī jaunu aicinājumu. Viņš glezno acij pat tīri baudāmas gleznas, izliek tās apskatei internetā, un nav izslēgts, ka kādu no tām viņam reizēm arī izdodas pārdot. Polijas mediji viņu dēvē par gangsteri mākslinieku un šad tad arī intervē.

Liedes labā roka bandā Aleksandrs Gellers tā arī nav notverts un joprojām atrodas starptautiskajā meklēšanā. Liedem ir tikai 52 gadi, un, ņemot vērā viņa bēgšanas talantus, jācer, ka Polijas cietumsargi viņam velta īpašu uzmanību.