Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Vidzemes artilērijas pulka gadasvētki. Lilastes poligons. 1939. gada 19. jūlijs. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Latvijas noslēpumi: 1940. gads un Latvijas aizstāvēšanas plāni 7

9vīri
31. maijā 03:27 2020. gada 31. maijā 03:27
  Juris Ciganovs | "100 Labi Padomi"
Tas, ka 1940. gada vasarā mēs savu valsti zaudējām bez cīņas, atstāja ļoti lielu traumu latviešu tautas kolektīvajā apziņā. Vai Latvijas armijai vispār bija nopietni aizsardzības plāni ienaidnieka agresijas plāniem, un cik gatava tā bija pretoties? Un ko tādā gadījumā gatavojās darīt padomju karaspēks?

Tehnikas vietā – augstas prasmes

Sava militārā doktrīna Latvijas armijai sāka veidoties jau pēc 1918.–1920. gada Atbrīvošanas cīņu beigām. Pašas Atbrīvošanas cīņas par paraugu Latvijas militāri stratēģiskās aizsardzības doktrīnas izstrādāšanai kalpot gan nevarēja. No šīm cīņām, kurās Latvijas armija izcīnīja jaunai valstij brīvību, varēja smelties garīgo spēku, bet ne militārās atziņas. Pirmām kārtām jau tādēļ, ka 20.–30. gados tehniskais progress bruņošanās jomā uz priekšu bija gājis milzu soļiem. Salīdzinājumā ar Neatkarības karu, kurā kaujas izcīnīja galvenokārt ar vieglajiem strēlnieku ieročiem – šautenēm un ložmetējiem –, vēlāk bruņojums kļuva dārgāks un komplicētāks, tādēļ mazajām valstīm ierobežoto finansiālo līdzekļu dēļ bija gandrīz neiespējami šajā jomā sacensties ar lielvalstīm.

Latvijas un PSRS robeža pie Zilupes 20. gadi. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Latvijas militārā doktrīna balstījās uz aizstāvēšanās kara ideju. To noteica Latvijas kā nelielas valsts īpatnības – maza, bet salīdzinoši blīvi apdzīvota teritorija, sazarots iekšzemes dzelzceļu un sauszemes ceļu tīkls, kā arī valsts attīstības agrārais raksturs un atrašanās nedrošā ģeopolitiskā telpā naidīgu lielvalstu ielenkumā. Aizstāvēšanās kara ideju pamatoja viens no redzamākajiem Latvijas militārajiem speciālistiem ģenerālis Hugo Rozenšteins 1932. gada publicētajā darbā Latvijas kara ģeogrāfija: ja Latvija ierobežoto materiālo līdzekļu dēļ nevar sev nodrošināt pietiekami modernu militāri tehnisko aizsardzību, akcents jāliek uz karavīru taktisko iemaņu attīstību, fizisko un morālo sagatavotību.

6. Rīgas kājnieku pulka karavīri šauj ar ložmetēju. 1920. gadu vidus. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Konceptuāli Latvijas armijas vadība paredzēja pretoties iespējamajam agresoram jebkurā gadījumā. Latvijas teritoriju bija plānots aizstāvēt tik ilgi, kamēr kāda Latvijas neatkarībā ieinteresēta lielvalsts steigtos palīgā mūsu zemei.

Kļūdainā dislokācija

 30. gadu beigās Latvijas armijā bija četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales) ar trijiem kājnieku un vienu artilērijas pulku katrā, Tehniskā divīzija un dažādas speciālās vienības (Štāba bataljons, Jātnieku pulks u. c.). Latvijas armijā 1939. gada 1. janvārī pēc štatu saraksta skaitījās 1969 virsnieki, 3988 instruktori, 11 188 kareivji un 1244 brīva līguma darbinieki – kopā 18 389 cilvēki.

7. Siguldas kājnieku pulka ložmetējnieki mācībās. 1939. gada rudens. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Iespējamā kara gadījumā bija iecerēta visu iespējamo spēku mobilizācija. Līdz 1939. gadam bija izstrādāti četri mobilizācijas plāni. Saskaņā ar 1938. gadā spēkā stājušos ceturto mobilizācijas plānu kājnieku divīziju skaitu plānoja palielināt līdz septiņām, kurās kopā būtu 21 kājnieku pulks esošo 12 vietā, kā arī izveidot papildus tehnisko spēku vienības. Pilnīgai mobilizācijai bija atvēlētas 72 stundas jeb trīs diennaktis. Ārzemju novērotāji lēsa, ka kara gadījumā Latvijā varētu savākt maksimāli ap 180 000–200 000 militāri apmācītu vīru, ieskaitot 17 000 rezerves instruktorus un 1000 rezerves virsniekus. Armijas štāba Operatīvā daļa gan faktiski paredzēja tikai 130 000–135 000 vīru kara laika armiju.

Armijas manevros.1930. gadi (Foto: Latvijas kara muzejs)

Latvijas vadošie militārie speciālisti par galveno iespējamo ienaidnieku uzskatīja Padomju Savienību, kaut gan 30. gadu beigās bažas sāka radīt arī Vācijas agresīvās tieksmes. 1937. gadā izstrādātais valsts aizsardzības plāns paredzēja trīs variantus: A – aizsardzībai no austrumiem pret Padomju Savienības uzbrukumu; D – aizsardzībai no dienvidrietumiem Vācijas uzbrukuma gadījumā, K – aizsardzībai pret abiem iespējamiem agresoriem. Tolaik Latvijas austrumu robežas tuvumā bija novietotas divas divīzijas – Latgales un Zemgales. Zemgales divīzijas dislokācijas vieta bija Daugavpils, tur atradās arī Jātnieku pulks, kā arī Aviācijas pulka un Auto-tanku brigādes atsevišķas apakšvienības. Rīgā atradās visa Vidzemes divīzija, Auto-tanku brigāde, Smagās artilērijas, Zenītartilērijas un Aviācijas pulks, Sakaru bataljons, kā arī kara flotes Mīnu divizions ar kara kuģiem Virsaitis, Imanta un Viesturs priekšgalā. Kurzemes divīzijas apakšvienības, izņemot 3. Jelgavas kājnieku pulku, bija izvietotas Liepājā, turpat atradās arī kara flotes zemūdenes Ronis, Spīdola, kā arī bāzes kuģis Varonis un 8. jūras aviācijas eskadriļa.

Kurzemes artilērijas pulka 1. baterija lauka mācībās. Kaujas šaušana. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Šādu armijas izvietojumu savās atmiņās kritizēja ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Viņš rakstīja, ka taupības nolūkos vairākas divīzijas bija sakoncentrētas trijās pilsētās (Rīgā, Liepājā un Daugavpilī) un sablīvētas nedaudzās kazarmās. Sevišķi bīstamā situācijā atradās Zemgales divīzija un Jātnieku pulks, kuri bija izvietoti Daugavpils cietoksnī, kam bija tikai divas izejas. Aplams solis bija arī visas Latvijas armijas artilērijas vienību koncentrēšana vasaras mācību laikā Stropu poligonā pie Daugavpils. Pēkšņas mobilizācijas gadījumā artilērijas pulkiem vajadzētu steigšus doties uz savām izvietojuma vietām un rezultātā rastos neiedomājams juceklis. Turklāt Stropu poligonā tiešā robežu tuvumā līdz 30. gadu vidum atradās lielākā daļa artilērijas munīcijas noliktavu, kas nozīmēja, ka ar vienu veiksmīgu aviācijas uzlidojumu varētu izvest no ierindas visu Latvijas artilēriju, kā arī Daugavpils cietoksnī iesprostoto Zemgales divīziju. Stāvoklis sāka mainīties 30. gadu vidū, kad artilērijas munīcijas rezervi sāka pārvest uz jaunceļamajām Cekules noliktavām.

Smagās artilerijas pulka haubices parādē Esplanādes laukumā. Rīga, 1935. gada 15. maijs. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Lubānas klānu applūdināšana

 1939. gada 1. septembrī, dienā, kad ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš, armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis izsūtīja armijas komandiera pavēli nekavējoties pārtraukt visus atvaļinājumus un komandējumus, kareivjiem un virsniekiem atgriezties savās karaspēka daļās. Aktīvajā karadienestā iesauca vairāku kategoriju rezervistus. Armija atradās trauksmes stāvoklī, un šie pasākumi bija saistīti ar iespējamo mobilizācijas sākumu iebrukuma gadījumā. Armijas saimnieciskajās jomās tika ievests pastiprināts taupības režīms.

Šaušanas mācības ar pistoli. Cēsis, 1939. gada aprīlis. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Latvijas valsts un armijas vadītāji pārāk vēlu sāka atskārst, ka nākotnes kara rezultātus neizšķirs tikai kaujas lauks. Karam bija jāgatavojas jau laikus kā militārajā, tā saimnieciskajā plāksnē. 1939. gada 23. augustā starp Padomju Savienību un Vāciju tika noslēgts pakts, sadalot starp šīm valstīm Austrumeiropu. Rezultātā Baltijas valstīm nācās parakstīt ar Padomju Savienību Savstarpējās palīdzības paktu, kas tās faktiski nostādīja padomju protektorāta lomā. Pēc līguma Padomju Savienība ieguva tiesības ievest Latvijas teritorijā 25 000 vīru lielu Sarkanās armijas kontingentu un izvietot tos bāzēs Kurzemē. 1940. gada 1. maijā padomju bāzēs Latvijas teritorijā bija jau 21 379 karavīri, savukārt pašas bāzes bija izvietotas Liepājā, Ventspilī un rajonā no Kurzemes rietumu piekrastes līdz Ventai.

Latvijas armijas Aviācijas pulka “Gloster Gladiator” lidmašīna lidojumā. 1938.-1939. gads. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Pēc Sarkanās armijas daļu izvietošanas Latvijas armijas vadība atcēla septembra sākumā karaspēkā izziņoto paaugstināto kaujas gatavību. Tomēr Latvijas armijas vadība, neraugoties uz vadošo politiķu rožainajiem solījumiem, apzinājās, ka agri vai vēlu karadarbība var skart valsts teritoriju. Padomju karabāzu izveide Kurzemē prasīja armijas vienību pārdislocēšanos un mobilizācijas plānu pārstrādāšanu.

Zemgales artilērijas pulka karavīri šauj ar britu 18 mārciņu lielgabalu. 1939.-1940. gads. (Foto: Latvijas kara muzejs)

 Lielā slepenībā tika izstrādāti jauni valsts aizsardzības plāni. Iepriekšējais mobilizācijas plāns bija nederīgs, jo nevarēja nodrošināt tā izpildi rajonos, kurus jau kontrolēja Sarkanā armija. 1939. gada oktobrī un novembrī sāka izstrādāt jaunu mobilizācijas plānu. Tas paredzēja tādu armijas daļu dislokāciju, kas iespējamā kara gadījumā sekmētu kā Ventas, tā Pededzes–Aiviekstes–Lubānas līnijas ieņemšanu, stājoties pretī padomju karaspēka garnizoniem Kurzemē un padomju spēkiem uz Latvijas–PSRS robežas. Šis plāns paredzēja saformēt trīs jaunas kājnieku divīzijas. Kā iespējamās formēšanas vietas bija paredzētas Rīga, Cēsis un Pļaviņas. Labvēlīgos apstākļos mobilizāciju bija paredzēts īstenot 29 stundās, un trīs dienu laikā teorētiski armija būtu mobilizēta un izvietota galvenajās kaujas līnijās. Mobilizējamo skaitu lēsa ap 130 000–135 000 vīru, turklāt bija atzīts, ka austrumu pierobežas rajonus noturēt neizdosies ilgi, jo sedzējvienību un robežsargu skaits tur bija nepietiekams, tāpēc mobilizāciju dažviet var nepaspēt izvest.

Līdz ar Sarkanās armijas karabāzu izvietošanu Rietumkurzemē Latvijas armijas manevrēšanas spējas kļuva ierobežotāks, tādēļ taktiskajos plānos īpašu vietu ieņēma Aiviekstes līnija. Kara ministrs Jānis Balodis nosūtīja lūgumrakstu finanšu ministram atbalstīt aizsprosta būvi uz Aiviekstes un atvēlēt šim mērķim 110 00 latu. Applūdinot Lubānas klānus, šis rajons būtu ienaidnieka spēkiem nepārvarams. 1940. gada 22. februārī Ministru kabinets aktīvā dienesta ilgumu pagarināja līdz 18 mēnešiem agrāko 12–15 mēnešu vietā. Taču Latvijas valsts vadītāji pārāk vēlu saprata, ka valsts aizsardzības sistēmā jāiekļauj visi iedzīvotāji un resursi. Tikai 1940. gada 1. maijā tika pieņemts Likums par valsts aizsardzību, kas iekļāva vienotā valsts aizsardzības sistēmā visas pašvaldību iestādes, civiliestādes, kameras, organizācijas, uzņēmumus, kā arī visus pilsoņus. 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijas sastāvā bija 2013 virsnieki, sanitārvirsnieki un administratīvie virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji – kopā 29 568 vīri.

Nenotikusī Baltijas antante

Latvijas vadītāji vairāk cerēja uz starptautiskajām garantijām un neitralitātes politiku. Paļaujoties Rietumeiropas lielvalstīm, mūsu vadoņi diezgan vieglprātīgi izturējās pret valsts aizsardzības stiprināšanu. Realitātē izrādījās, ka Rietumu valstis atrodas pārāk tālu un Latvijas neatkarības sargāšana nav šo valstu prioritāte. Tādēļ saprātīgs liktos pieņēmums, ka visas trīs Baltijas valstis kopīgi darbotos savu valstu aizsardzības stiprināšanai, tādējādi veidojot vērā ņemamu stratēģisku spēku.

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā. 1940. gada17. jūnijs. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Teorētiski trīs Baltijas valstu 5 600 000 iedzīvotāju kopskaits pieļāva 650 000 vīru lielu armiju mobilizāciju, kaut gan reāli šis skaitlis būtu 360 000 vīru (100 000 Igaunijā, 130 000 Latvijā, 130 000 Lietuvā). Tas būtu vērā ņemams spēks. Salīdzinājumam: 3 500 000 cilvēku lielā somu tauta iesaistīja Ziemas karā pret Padomju Savienību 295 000 vīru. Somijas armija godam izpildīja savu pienākumu, cīņās gan zaudējot daļu savas teritorijas, taču saglabājot neatkarību. Baltijas valstu un Somijas armijas bruņojums, kā arī tehniskais potenciāls bija aptuveni vienāds. Taču nekādu kopīgu aizsardzības plānu Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija. Tikai Latvija un Igaunija noslēdza militāro savienību (1921., 1932., 1934. gada līgumi), kas gan palika uz papīra.

Kā Sarkanā armija gatavojās uzbrukt Latvijai

1939. gada rudenī trijās Baltijas valstīs tika izvietotas padomju bāzes, kurās 1940. gada vasaras sākumā atradās 67 000 vīru, 1065 tanki, 150 bruņumašīnas, 1630 lielgabali un mīnmetēji, 526 lidmašīnas. Baltijas valstīs izvietotā Sarkanās armijas kontingenta skaitliskais lielums aptuveni atbilda triju Baltijas valstu armiju skaitliskajam kopskaitam, bet bruņotās tehnikas ziņā bija pārāks pār tām. Padomju Savienība pagaidām vēl neveidoja vienotu operatīvo vadību visam Baltijas valstīm izvietotajiem Sarkanās armijas kontingentam. Igaunijā izvietotie spēki bija pakļauti Ļeņingradas kara apgabala pavēlniecībai, Latvijā – Kaļiņinas Kara apgabala pavēlniecībai, bet Lietuvā – attiecīgi Baltkrievijas Īpašā kara apgabala pavēlniecībai.

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā. 1940. gada17. jūnijs. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Vēl pirms “bāzu līgumu” noslēgšanas padomju militārā vadība bija saņēmusi uzdevumu par militārā spēka akciju plānošanu pret katru no valstīm gadījumā, ja sarunas par bāzu izvietošanu nonāktu strupceļā. No 1939. gada 28. septembra līdz oktobra beigām pret Baltijas valstīm tika koncentrēts ievērojams Sarkanās armijas grupējums: 437 230 vīru, 3635 lielgabali, 3052 tanku, 421 bruņumašīnas, 21 919 automašīnas un 2601 lidmašīna.

Pēc padomju bāzu izvietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis faktiski bija kļuvušas par Padomju Savienības protektorātiem, un atlika vien gaidīt, kad notiks galīga to pievienošana. Baltijas valstu “jautājumu” padomju puse sāka īstenot 1940. gada vasarā.

1940. gada 3. jūnijā padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kas tika uzticēta PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam 2. ranga armijas komandierim Aleksandram Loktionovam. 4. jūnijā Sarkanās armijas Ļeņingradas kara apgabala, Kaļiņinas kara apgabala un Baltkrievijas Īpašā kara apgabala karaspēka daļās tika izsludināta trauksme, un šo apgabalu karaspēku kaujas vienības sāka koncentrēties Baltijas valstu robežu tuvumā, kā ieganstu izmantojot kaujas mācību nepieciešamību. Arī padomju garnizoniem Baltijas valstīs tika izsludināta pilnīga kaujas gatavība.

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā. 1940. gada17. jūnijs. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Arī 1940. gadā pret Baltijas valstīm vērsto padomju karaspēku var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, pašās Baltijas valstīs izvietotais Sarkanās armijas kontingents, otrkārt – Ļeņingradas kara apgabala karaspēka grupējums, treškārt – Kaļiņinas kara apgabals un Baltkrievijas Īpašā kara apgabala karaspēka grupējums.

No Ļeņingradas kara apgabala izdalītajai 8. armijai ģenerālleitnanta Konstantīna Pjadiševa vadībā bija paredzēts darboties pret Igaunijas armiju. Gadījumā, ja igauņiem palīgā nāktu Latvijas armija, padomju 8. armijai bija jāieņem arī Ziemeļlatvija. Pret Latviju un Lietuvu tika izvērstas 3. un 11. armijas. Analizējot padomju karaspēka izvietojumu gar Baltijas valstu robežām, var saprast, kādi būtu galvenie iespējamā uzbrukuma virzieni eventuālās karadarbības gadījumā. 8. armija uzbruktu Igaunijai Narvas un Tartu virzienā, kā arī dotu triecienu Igaunijas un Latvijas armiju savienojuma rajonā abu valstu robežas virzienā uz Alūksni un Valku ar sekojošu uzdevumu – virzīties uz Rīgu.

Padomju 3. un 11. armija plašā frontē uzbruktu Lietuvai no dienvidiem, turklāt 3. armijai būtu uzdevums, izejot cauri Lietuvas teritorijai, iebrukt Latvijā no dienvidiem, ieņemot Jelgavu un Daugavpili. 11. armijai bija atvēlēta Kauņas, Šauļu un Palangas ieņemšana. Vēlākā Sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstu teritorijās, šo valstu valdībām pieņemot padomju ultimātu, apstiprina šādu uzbrukuma virzienu plānošanu, jo Latvijas teritorijā 1940. gada 17. jūnijā galvenie padomju karaspēka ienākšanas virzieni bija gar Rīgas–Pleskavas šoseju no austrumiem un pie Jonišķiem no dienvidiem. Latvijas gadījumā dienvidu virziens, plānojot militāra spēka pielietošanu pret mūsu valsts armiju, bija perspektīvāks, jo tādā gadījumā Sarkanās armijas avangarda vienības ieietu dziļā Latvijas armijas aizmugurē. Padomju vadība ņēma vērā arī apstākli, ka starp Latvijas un Lietuvas karaspēkiem nepastāvēja nekāda sadarbība. Vienlaikus ar Sarkanās armijas daļas ienākšanu Latvijas teritorijā 17. jūnija rītā Daugavas grīvā parādījās padomju kara kuģi, bloķējot ieeju Rīgas jūras līcī. Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka grupējuma skaitliskais sastāvs sastādīja ap 435 000 vīru, 8 000 lielgabalu, vairāk nekā 3 000 tanku, lidmašīnu kopējais skaits bija ap 2600 lidaparātu.

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā. 1940. gada17. jūnijs. (Foto: Latvijas kara muzejs)

Padomju puse neizslēdza, ka nāksies iesaistīties plašās kaujas operācijās, tāpēc minēto kara apgabalu vadībām tika dota pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai. Tajā pašā laikā Baltkrievijas Īpašā kara apgabala pavēlnieks izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām, un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes 60 000–70 000 karagūstekņu izvietošanai.

1940. gada 12. jūnijā sākās Baltijas valstu gaisa telpas blokāde. Šajā pašā datumā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli padomju Baltijas jūras kara flotei bija jābūt gatavai pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, kā arī pēc pirmās pavēles jābūt gatavībā sagūstīt Lietuvas jūras kara floti Palangā; sagūstīt Latvijas un Igaunijas tirdzniecības flotes kuģus, pārtraucot jebkādus šo valstu sakarus ar trešajām valstīm, bloķēt Rīgas jūras līci un Somu jūras līci; pārņemt savā kontrolē gaisa telpu virs jūras, lai nepieļautu Latvijas un Igaunijas aviācijas lidaparātu pārlidošanu uz Somiju vai Zviedriju; sagatavot un vajadzības gadījumā izsēdināt desantu Tallinā un Paldiskos; pēc Ļeņingradas kara apgabala vadības pavēles ieņemt Tallinas ostu un būt gatavībā uzbrukt Igaunijas armijas krasta apsardzes baterijām.

“Latvijas karavīrs nekad neuzbruks citai zemei un nekāros pēc svešas zemes, mantas un darba augļiem. Latvju karavīrs nekad nevienam neies palīgā apspiest citas tautas [..]. Mūsu tautai nav agresīvu tieksmju [..]. Bez cīņas tautas uzticētos ieročus, mūsu tautas un tēvzemes brīvību mēs neatdosim nevienam un nekad [..]. Mēs esam to teikuši, sakām un, ja vajadzīgs, izpildīsim.”

   Latvijas armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis 1939. gadā

Baltijas valstu valdības izšķīrās pakļauties padomju ultimātiem bez bruņotas pretestības izrādīšanas. 14. jūnijā padomju karaspēka daļas šķērsoja Lietuvas robežu, 17. jūnijā – arī Latvijas robežu, dienu vēlāk – Igaunijas. Kārlis Ulmanis, baidoties no asinsizliešanas, nevarēja atrast labāku padomu kā vien: “Palieciet savās vietās, es palikšu savā!” Daudz ir diskutēts par to, vai pretoties būtu bijis vērts. No šodienas viedokļa raugoties, protams, padomus dot vieglāk. Būtu diezgan bezcerīgi pretoties padomju karaspēkam 1940. gada 17. jūnijā, par to vajadzēja domāt jau agrāk, iekams padomju karabāzes vēl nebija Latvijā, un to vajadzēja darīt, sadarbojoties visām trim Baltijas valstīm. Ar kapitulāciju latviešu tauta piedzīvoja Baigo gadu, pretojoties būtu aizstāvēts nācijas un armijas gods, būtu izpalikušas vēlākās runas par it kā labprātīgu iekļaušanos Padomju Savienībā, kā arī nebūtu diskutējams jautājums par okupāciju.

Citi šobrīd lasa

"Esmu atvērusies!” Madara Kiviča par jauno dzīvi pēc šķiršanās
"Lūdza nosaukt personas kodu un bankas lietotāja numuru, lai "glābtu" situāciju." Vīrietis atklāj, kā viņu mēģināja apzagt "Swedbank" viltus darbinieki 2
"Es latviešu valodā neapkalpoju. Lūdzu runājiet krieviski!" Sarmīte pārsteigta par piedzīvoto Centrāltirgū 22
Skatīt visus komentārus

СМИ: Герцогиня Меган ждет второго ребенка и уже сообщила об этом королеве

«Не зря голодаю?» Муцениеце после развода с Прилучным приводит в порядок тело