Fotoreportāža: "Bella Italia" - viesojamies klasisko auto izstādē Milānā

Klasisko automobiļu izstādes-pārdošanas nav nekas rets un neparasts, katrā valstī ar autobūves tradīcijām tādas ik gadu notiek vismaz dažas. Līdz šim biju apmeklējis pāris tādas izstādes Vācijā, taču tur redzētais galvenajos vilcienos bija skaidrs un labi saprotams – dažādu gadagājumu BMW, Mercedes un Porsche, kuru cenas svārstās no pārdesmit tūkstošiem līdz pāris simtiem tūkstošu eiro. Tur nu viss atkarīgs no auto vecuma, retuma un restaurācijas līmeņa. Taču kopumā nekā vidējam Latvijas iedzīvotājam neparasta. Valstī, kur vairumam vīriešu kārtas iedzīvotāju sapņu auto ir piecus gadus vecs BMW, ar vācu automobili nevienu nepārsteigsi.

Tāpēc, meklējot jaunus iespaidus, nolēmām aizbraukt uz kādu vietu, kur arī ražo automašīnas, taču Latvijā mazāk izplatītas. Protams, kā pirmā prātā nāca Itālija – Ferrari, Lamborghini, Alfa Romeo! Latvijā visi šie vāģi ir tikpat reti kā lidvāveres, taču ne velti visu minēto marku braucamie ir izpelnījušies ikonisku statusu, plakātu veidā rotā pumpainu tīņu guļamistabas, iekārtojoties blakus plakātiem ar seksīgām popzvaigznēm. Tā vismaz tas bija manos tīneidžera gados, var jau būt, ka tagadējie pusaudži pie sienas sprauž plakātus ar Grētu Tūnbergu un BMW i3 elektroauto...

No Fiat 500 līdz Ferrari

Milānas klasisko auto izstāde aizņem milzīgā izstāžu kompleksa divas lielas halles, kuru kopējais apmērs varētu būt apmēram līdzīgs mūsu pašu Ķīpsalas hallei. Tikai te visās malās sablīvēti automobiļi, no kuriem lielākā daļa ir ražoti Itālijā vismaz pirms 35 gadiem. Viens otrs pat pirms gadiem astoņdesmit. Un, kā jau šādās iestādēs pieklājas, gandrīz visus eksponātus iespējams nopirkt.

Cenu ziņā vērojama patīkama atšķirība no līdzīgām Vācijas izstādēm, kur bez kādiem 50 000 eiro kabatā īsti nav ko darīt. Vācieši uz izstādēm ved patiešām retus un dārgus automobiļus, ar 30 gadus veciem 5. sērijas BMW tur neviens nekrāmējas. Turklāt jāņem vērā, ka vairums vācu mašīnu jau pa dzimšanai ierakstās luksusa kategorijā, kas nekāda lētā nav.

“Biezā gala” vāģu netrūkst arī itāļiem, taču Milānas izstādes lielākais pārsteigums bija tas, cik daudz te pārstāvēti arī salīdzinoši lēti vecie vāģi, galvenokārt jau Fiat ražotie.

Cenas ziņā daudz atkarīgs no automašīnas stāvokļa un vēstures. Piemēram, no tehniskā viedokļa 1964. gada Alfa Romeo Giulia ar 1,6 litru motoru varbūt neizklausās nekas īpašs, taču tā tas liekas tikai līdz brīdim, kad papēti sīkāk un uzzini, ka izstādē redzētā modifikācija TI Super izgatavota tikai 501 eksemplārā un kolekcionāru aprindās ir lielā cieņā. Tāpēc arī atbilstoša cena – 155 000 eiro. Jāņem arī vērā, ka konkrētā auto nobraukums ir tikai 55 000 kilometru. Līdzīgs ir stāsts par turpat blakus stāvošo 1965. gada Lancia Flaminia Super Sport Zagato – šādas komplektācijas automobiļu pasaulē pat tolaik bija tikai 150, bet, cik ir tagad, to var tikai minēt. Cena – 355 000 eiro! Un gluži kā jauna – ar 33 000 kilometru nobraukumu. Ir arī pa kādam pārdesmit gadus vecam Ferrari vai Laborghini, taču tur nu jārēķinās ar lieliem tēriņiem.

Ja uz automobili neskaties kā uz kolekcijas priekšmetu vai investīciju objektu, kas glabājams aiz stikla, tad tik milzīgas summas nebūs nepieciešamas – pat tad, ja vēlies kaut ko no itāļu klasikas. Piemēram, 1973. gada Alfa Romeo GT 2000 ar 30 000 kilometru nobraukumu maksā 49 000 eiro, tātad apmēram tikpat, cik jauns Volvo.

Pircēja rokasgrāmata

Ir vairāki varianti, kā iegādāties salīdzinoši retu un stilīgu auto. Vienkāršākais – ķer pie pogas cilvēku, kurš pieskata konkrēto stendu, vai arī zvani uz telefona numuru, kas norādīts uz mašīnas priekšējā stikla, un saki, ka esi gatavs pircējs. Otrs variants – piedalīties kādā no izsolēm, kas palaikam notiek izstādē. Izsolāmos vāģus pirms tam var apskatīt un iepazīties ar orientējošajām cenām. Piemēram, izsoļu nama Wannenes rīkotajā izsolē 1960. gada Alfa Romeo Guilietta Spider bija notaksēts uz 64–76 000 eiro, 1986. gada Maserati Biturbo SII uz 11–15 000 eiro, bet nedzirdētas un jau sen mirušas markas aizvēsturiskais auto Ceirano De-Dion Bouton uz 70–90 000 eiro. Pašu izsoli gan mēs nesagaidījām, jo tā notika tikai nākamajā dienā, tāpēc nezinām, vai šīs cenu prognozes patiešām piepildījās.

Trešais – un pats prātīgākais – variants ir izstādes laikā ievākt tirgotāju kontaktus, bet sarunas ar viņiem sākt pēc tam. Jo, kā apgalvo zinoši cilvēki, izstāžu laikā automobiļiem parasti vērojams apmēram desmit procentu uzcenojums, savukārt vēlāk, kontaktējoties ar pārdevējiem pa tiešo, jau paveras plašākas iespējas kaulēties un nosist cenu.

Protams, var arī pētīt interneta autoplaču piedāvājumu, kur arī var atrast šo to no klasikas, taču tur var uzrauties uz braucamā pirmssabrukšanas stadijā. Klasisko auto izstādes tādā ziņā ir drošāks variants, jo tajās nonāk tikai vai nu labi uzturētas automašīnas, vai jau restaurēti braucamie.

Vietai ir nozīme

Pēc visa spriežot, Milānas izstāžu komplekss piekopj diferencētu cenu politiku. Proti, labākās vietas “aizsituši” dārgie vāģi, nosacītais utenis atrodas tālākajā stūrī, bet cenu ziņā demokrātiskākos auto var atrast ārpusē, laukumā starp abiem paviljoniem. Te kaut ko sev pa kabatai varētu atrast pat vidējas rocības cilvēks. Teiksim, par sešdesmito gadu kompaktklases Fiat Nuova 1100 vizuāli labā stāvoklī prasa 10 000 eiro. Jā, par seksīgu, sportisku vai satriecošu šo auto nenosauksi, taču, cik zinu, Latvijā neviena tāda nav. Tieši tāpat Latvijas youngtimer saimes pasākumos nav manīts neviens septiņdesmito gadu Alfa Romeo 2000 Berlina, bet Milānā vienu tādu ar 116 000 kilometru nobraukumu varēja dabūt par 15 000 eiro. Tomēr mūsu favorīts kategorijā “tie vāģi, kas stāv lietū uz plača” bija nevis kāds no “itāļiem”, bet gan no skata necilais franču Renault 5 Turbo ar 160 zirgspēku motoru – viens no astoņdesmito gadu ņiprākajiem mazajiem automobiļiem. Diemžēl šā modeļa mašīnas maksā krietni dārgāk, nekā varētu domāt, skatoties uz tām no malas – virs 30 000 eiro.

Tomēr kopumā jāteic, ka itāļu klasisko automobiļu izstādes ir īstā vieta, kur ir vērts meklēt kaut ko tādu, kā nevienam citam Latvijā nav. Protams, veca Alfa Romeo vai Fiat izvēlei nav nekā kopēja ar tradicionālo latvieša praktisko domāšanu. Drīzāk pat diametrāli pretēji – ar šādu auto būs liela ņemšanās un ķēpa, rezerves daļas atšķirībā no veca BMW nekur nevarēs dabūt, un nāksies meklēt kontaktus Itālijā. Taču to visu noteikti atsvērs lepnuma sajūta, kad, izbraucot pavasarī ielās, ar savu spēkratu nonāksi citu automīļu uzmanības centrā.

Mazais Fiat

Vispateicīgākais vāģis itāļu stila faniem, kuri nav noskaņoti mētāties ar naudu, protams, ir leģendārais Fiat 500. Jā, tas ir mazs. Jā, tas ir smieklīgs. Jā, tas nav ērts. Taču nenoliedzami tas ir stilīgs. Un nav pārāk dārgs – izstādē par 1972. gada Fiat 500 L ar 49 000 kilometru nobraukumu prasīja 7500 eiro. Ja atvedīsi tādu uz Latviju, vari būt drošs, ka nepaliksi nepamanīts ne uz ielas, ne veco automobiļu pasākumos. Ja Fiat 500 liekas par mazu, tad, pieliekot vēl 1000 eiro, var dabūt mazliet lielāko Fiat 850, kas būvēts 1971. gadā.

"Sprechen Sie deutch"?

Ja itāļu autobūves šedevri kaut kā tomēr neuzrunā, tad Milānā var atrast arī šo to no vācu ražojumiem. Turklāt demokrātisko cenu lauciņš ir pārstāvēts plašāk nekā vienā otrā Vācijas izstādē. Nez kādēļ itāļiem īpaši pie sirds iet vecie Volkswagen busiņi, ko Milānā piedāvāja kādu pusduci. Perfekti restaurētus un par prātam aptveramu cenu. Tā 1957. gada Volkswagen T1 busiņš maksāja 38 000 eiro, 1969. gada T2 – 35 000 eiro. Nav lēti, taču braucamais ir nenoliedzami stilīgs un ar to var mēģināt pelnīt naudu, teiksim, vizinot kāziniekus. Var jau būt, ka tas mums tikai tā likās, taču radās iespaids, ka Itālijā vecās vācu mašīnas var dabūt pat lētāk nekā Vācijas izstādēs. Bet varbūt arī vienkārši sagadīšanās.

Sarkanais utenis

Kā jau šādā veida izstādēs pieņemts, savs stūrītis atvēlēts arī sadaļai, ko varētu dēvēt par dažādu nieku tirgotavu vai par uteni. Salīdzinājumā ar līdzīgām vācu izstādēm mazāk ir vecu automobiļu rezerves daļas, toties vairāk visādu lupatu, grāmatu un automašīnu modelīšu. Protams, viss lielākoties saistīts ar itāļu autobūvi. Grāmatas par tādām kompānijām kā Bugatti, Fiat, Maserati, Lancia, savukārt modelīšu galdi lielākoties greznojas Ferrari sarkanajā krāsā. Un, protams, krekliņi, cepurītes un jakas ar Ferrari, Alfa Romeo un Lamborghini simboliku.

Divi riteņi

Kas gan tā būtu par itāļu tehnikas izstādi, ja tajā nebūtu pārstāvēti leģendārie motorolleri Vespa? Patiesību sakot, gan bijām gaidījuši lielāku Vespa pārstāvniecību, jo šajā ziņā Milāna nez kādēļ vienos vārtos zaudēja līdzīgai Brēmenē notiekošai izstādei, kur savu mantību uz letes bija izlikuši vismaz trīs lielie tirgotāji un katram bija pa kādam desmitam vespu. Milānā pa kādai redzēja, bija arī Vespa modelīši un suvenīri, kā arī pāris jokaini Moto Guzzi mopēdi ar rezerves riteni, kas iestellēts pavisam dīvainā vietā – zem priekšējā luktura.

Mazliet eksotikas

Apmēram 80 procenti no eksponātiem bija tapuši Itālijā, vēl 15 procenti Vācijā vai Lielbritānijā, bet pa vidam gadījās arī kaut kas eksotisks. Piemēram, 1974. gada franču Citroen DS21 – liels un dīvaina izskata automobilis, kuram aizmugurējie riteņi noslēpti spārnos, bet vislabāk piedienētu nosaukums “ripojošais dīvāns”. Jo jau pa gabalu automobilis rada iespaidu, ka ātri tas nebrauks, taču tā milzīgajos sēdekļos varēs iegrimt kā pēlī. Un nemaksā aplam daudz – 22 000 eiro. Šāds Citroen Latvijā ir raritāte – ja tādu mūspusē ir divi, tad tas jau būs daudz.

Pilnīgi neizskaidrojami Milānas izstādē bija iemaldījies arī viens padomju tehnikas brīnums – 1988. gada LUAZ, diezgan kroplīga izskata versija par paša lētākā gala apvidus auto. Saimnieks par to prasīja 7500 eiro, taču nemanīja, ka kāds būtu izrādījis par auto citādu interesi, vienīgi izbrīnu par tāda ērma atrašanos cienījamu klasikas eksemplāru kompānijā.

Miljonāru auto

Pāris stendus bija okupējušas arī pavisam jaunas automašīnas, taču no to kategorijas, kas maksā simtiem tūkstošu vai pat miljonus. Centrālajā vietā bija iekārtojies ekskluzīvo sporta vāģu ražotājs Pagani, kura ražotie Zonda un Huayra maksā virs miljona eiro.