Latvijas noslēpumi: skumjš stāsts par biznesa lēdiju un mīlētāju Kristīni Bakmani

Otru tik uzņēmīgu sievieti 20. gadu sākuma Latvijā būtu grūti atrast. Spriediet paši: Smiltenes apkaimē 1897. gadā ne pārāk turīgā ģimenē dzimusī Kristīne dažu gadu laikā izveidoja ļoti veiksmīgu kompāniju, kas nodarbojās pat ar tik sarežģītu biznesu kā lidmašīnu būve, pievērsās labdarībai un spēja savaldzināt Latvijas ārlietu ministru! Kā viņai tas viss izdevās? Pateicoties dzelžainam gribasspēkam un prasmei atrasties īstajā laikā īstajā vietā – tāda ir īsā atbilde.

Sāka Kristīne ar to, ka iestājās Viļa Olava komercskolā, tajā pašā, kas 20. gadsimta sākumā atradās tagadējās Mākslas akadēmijas ēkā. Taču naudas trūkuma dēļ mācības nācās pamest pusratā, un iekavēto Kristīne vēlāk atguva pašmācības ceļā. Meklējot darbu, Bakmane pieteicās Orķina korķu fabrikā par kantoristi. Par tālāko vēsture nekādu sīkāku informāciju nesniedz, taču, pēc visa spriežot, šarmantā Kristīne prata apburt fabrikas saimnieku tā, ka pēc nāves testamentā viņš Bakmani bija atstājis par galveno mantinieci.

Daudzas citas jaunkundzes, ja viņām uzsmaidītu tāda veiksme, droši vien mantojumu vienkārši notērētu. Tikai ne Kristīne – viņa demonstrēja īstu biznesa lēdijas ķērienu, iegūtos līdzekļus ieguldot kompānijas "Christine Backman Company" izveidē.

Sākumā tā nodarbojās ar akmeņogļu importu, taču vēlāk pievērsās arī citiem uzņēmējdarbības virzieniem. No tiem zināmākais ir lidmašīnu būvēšana, kurai kompānija pievērsās 1924. gadā. Plāni par aviobūvi bija diezgan ambiociozi, taču ne bez finansiāliem aprēķiniem. Jaunajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem bija nepieciešamas lidmašīnas – ja ne gluži kaujas, tad vismaz treniņu –, un ideja par to ražošanu tepat pašu mājās daudziem likās apsveicama. Mūsdienu augsto tehnoloģiju laikmetā tāds gājiens cauri neietu, taču divdesmitajos gados, kad viens no galvenajiem lidmašīnu būves izejmateriāliem bija koks, savus aeroplānus būvēja pat vienkārši aviācijas entuziasti. Viens no tādiem, starp citu, bija leģendārais Herberts Cukurs, kurš, ļoti iespējams, arī bija lidojis ar kādu no "Christine Backman" lidmašīnām. Bakmanes gadījumā projekta realizāciju varēja atvieglot viņas vīra Zigfrīda Meierovica sabiedriskais stāvoklis. Katrā ziņā kā papildu garants bankas kredītam tas kalpoja, kaut gan arī pati Kristīne par kredītvēsturi nevarēja sūdzēties.

Te nepieciešama neliela atkāpe, lai paskaidrotu, kā tad Kristīne Bakmane kļuva par Meierovica kundzi, īpaši, ja zinām, ka Zigfrīds jau bija precējies triju bērnu tēvs. Taču divdesmito gadu sākumā viņa laulības dzīve juka un bruka, un īstajā brīdī (par viņas talantu atrasties īstajā vietā īstajā laikā taču jau minējām!) slavenajam politiķim blakus gadījās veiksmīgā uzņēmēja, kura ātri vien iekaroja viņa sirdi. Arī Kristīne lielu daļu laika bija veltījusi sabiedriskajai darbībai un Neatkarības kara laikā darbojās Sieviešu palīdzības korpusā, kas sniedza karavīriem nepieciešamo atbalstu. Interesanti, ka šajā pašā organizācijā aktīvi darbojās arī Meierovica pirmā sieva.

Taisnību sakot, spīdošajam politiķim Meierovicam Kristīne bija piemērotāka partija nekā pirmā sieva Anna. Anna īpaši nealka pēc sabiedrības uzmanības, savukārt Kristīne bija gatava piedalīties publiskos pasākumos un pati tos rīkot, turklāt viņa arī finansiāli atbalstīja dažādas organizācijas, tādēļ ar publiskā tēla veidošanu viss bija kārtībā. Jaunā ģimene – abi apprecējās 1924. gada sākumā – bija vienota gan privātajā dzīvē, gan biznesā, jo Zigfrīds kļuva par Kristīnes uzņēmuma direktoru. Diemžēl ilgs mūžs šai idillei nebija lemts, jo 1925. gada augustā Meierovics devās liktenīgajā braucienā pie bērniem, kura laikā auto apgāzās un Zigfrīds gāja bojā.

Kristīne šo zaudējumu tā arī nespēja pārdzīvot. Lai arī ārēji šķita, ka viņa jau tikusi grūtākajam periodam pāri (tiesa, laulātā drauga kapu viņa apmeklēja ik dienu), četrus mēnešus pēc Zigfrīda nāves viņa savā dzīvoklī izdarīja pašnāvību nošaujoties. Par to, ka viņa jau labu laiku domājusi par pašnāvību, liecināja ieraksts viņas dienasgrāmatā īsi pēc vīra nāves: “Mēs norunājām un solījāmies, ja viens no mums mirs, tad mirsim abi reizē. Piedodi, ka es to neizdarīju. Es gribēju nokārtot visu un tad iešu pie tevis. Tu mani gaidi.” Līdz 3. decembrim Kristīne acīmredzot visu bija nokārtojusi un, kā jau ierasts, turēja doto vārdu…

Bet kas notika ar viņas lidmašīnu būves uzņēmumu? Tas par vairākiem gadiem pārdzīvoja savu īpašnieci, un pat tika uzbūvētas vairākas treniņiem domātas lidmašīnas. Kompānijai tika saglabāts Kristīnes Bakmanes vārds, un kādu brīdi tajā strādāja slavenais konstruktors Kāris Irbītis. Taču pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Latviju, un "Christine Backman Company" trīsdesmitajos gados aizgāja nebūtībā.