Latvijas noslēpumi: vēl nāks arī 1905. gads

Terora gaisotne Rīgā

Par 1905. gada notikumiem Latvijā esam pieraduši domāt diezgan vienkāršotās kategorijās: strādnieki gāja demonstrācijā, cara zaldāti Daugavas krastmalā viņus apšāva, Rīgā sākas streiki, laukos zemnieki dedzināja baronu muižas, bet muižnieki viņiem atriebās, uzsūtot soda ekspedīcijas. Lielos vilcienos tas nav nepareizi, taču ārpus kadra paliek terora un šausmu atmosfēra, kāda tolaik valdīja. Dzīvību itin viegli varēja zaudēt arī cilvēks, kas no revolucionārajiem notikumiem turējās pa gabalu, – pietika vienkārši trāpīties neīstajā vietā un neīstajā laikā.

No terora nevairījās ne viena, ne otra puse – lai to saprastu, pietiek palasīt tā laika policijas hronikas un laikabiedru atmiņas. Vardarbība radīja vardarbību: revolucionārie kaujinieki atriebās par varas iestāžu represijām, savukārt varas iestādes centās nepalikt atbildi parādā, un tā terora dzirnavas griezās ar arvien lielāku sparu. Rīgā notika apmēram trīsdesmit bumbu sprādzieni, diezgan regulāri norisinājās uzbrukumi uzņēmumiem un veikaliem ar mērķi iegūt naudu, laiku pa laikam revolucionāri nogalināja cilvēkus, ko uzskatīja par valdošā režīma atbalstītājiem. Taču tas, ka viņi tā uzskatīja, nebūt nenozīmēja, ka šie ļaudis patiešām bija pelnījuši nāvi.

Piemēra pēc var minēt gadījumu 1906. gadā, kad kaujinieki restorānā Tivoli sagūstīja trīs vīrus, kuriem nu nekādi nevarēja pārmest saikni ar nīstās valdīšanas aprindām, – tirgotāju, galdnieku un trešo, kura nodarbošanās nebija norādīta. Visus trīs aizveda uz Grīziņkalna smiltāju un aukstasinīgi nošāva (viens, neraugoties uz vienpadsmit ložu trāpījumiem, tomēr izdzīvoja). Grīziņkalnam šajā ziņā vispār bija nelāga slava, jo tur kaujinieki regulāri likvidēja tos, kurus uzskatīja par ienaidniekiem. Upuru vidū velti meklēt cara armijas virsniekus vai kapitālistus – te bija, piemēram, fabrikas "Fēnikss" strādnieks un bankas sekretārs. Vēsturniece Līga Lapa min gadījumu, kad tīras sagadīšanās dēļ dzīvību zaudēja Malojaroslavecas kājnieku pulka apakšpulkvedis Oskars Lēviss of Menārs, kurš 1905. gada oktobrī brauca ormanī uz aptieku pēc zālēm, taču uzdūrās agresīvam pūlim, kas viņam lika piedalīties demonstrācijā, bet, kad virsnieks atteicās, viņu turpat uz vietas nošāva.

Par teroristu upuriem nereti kļuva vadoši uzņēmumu speciālisti, kuri revolucionāru acīs laikam jau skaitījās darba tautas apspiedēji. Rūpnīcas "Russo-Balt" galvenais autobūves speciālists Žiljens Poterā, kurš Rīgā pirmoreiz ieradās 1906. gadā, vēlāk atcerējās: “Ierados Rīgā, kad Krieviju bija pāršalkusi revolūcija. [..] Fabrikas direktors Kricka kungs nesen kā nomira. Viņu gaišā dienas laikā nogalināja revolucionāru lodes Ģertrūdes ielā pa ceļam uz darbu. Spridzekļus atklāja arī lielajās darbnīcās, un divi policisti zaudēja dzīvības.”

Lai nu ko, bet drosmes trūkumu revolucionāriem pārmest nevar, jo uzbruka ne tikai neapbruņotiem cilvēkiem, bet arī karaspēka vienībām un pat Centrālcietumam, lai atbrīvotu savus biedrus. Viens no nekaunīgākajiem uzbrukumiem notika 1906. gada 20. decembra rītā, kad apmēram trīssimt vīru uzbruka dragūniem, kuri bija izvietoti rūpnīcas "Provodņik" teritorijā. Cīņas iznākumā vienpadsmit dragūni bija pagalam, bet pārējie piecpadsmit guvuši smagus ievainojumus. Bojā gāja arī vismaz astoņi uzbrucēji. Deviņas dienas vēlāk Hospitāļu ielā no apkārtējiem namiem nezināmas personas apšaudīja karavīru kolonnu. Gada pēdējā dienā nezināms uzbrucējs ar revolveri nošāva virsnieku. Savukārt 10. janvāra vakarā tika apšaudīta dragūnu vienība un izdemolēti vairāki veikali, kuru īpašnieki piekauti. Šie ir tikai daži gadījumi nemitīgajās terora orģijās, kurām neredzēja ne gala, ne malas.

Asinspirts laukos

Laukos terors plosījās vēl lielākā apmērā. 1930. gadā tika izdota grāmata par 1905. gada notikumiem lauku mācītāju ziņojumos, un tie uzbur visai drūmu ainu, aprakstot konkrētus notikumus konkrētās vietās.

“28. martā 1905. gadā Dundagas muižā Rabinoviča bodē revolucionāri bij uzbrukuši Pleskavas pulka apakškareivim Koroļevam. Viņu ievainoja ar spieķi galvā. [..] 25. jūnijā ar flintes šāvienu nogalināja jaunāko apriņķa priekšnieka palīgu Šmidtu, atgriežoties no Slīteres pusmuižas, kur tas bij braucis izmeklēt dedzināšanu. [..] 28. septembrī Lauku pusmuižā pie kartupeļu novākšanas ar flintes šāvienu smagi ievainoja zemnieku Jāni Odmani. [..] 1906. gada janvārī ar flintes šāvienu mājas pagalmā nogalināja Vatsehaku mājas saimnieka dēlu Jāni Šreimani. 3. maijā savā tīrumā, labību sējot, ar flintes šāvienu nogalināts Dundagas pagasta vecākais Teodors Oksenbergs. Tai pašā dienā savā tīrumā ar flintes šāvienu tika nogalināts Zviedru apgaitas mežsargs Teodors Markevics. Tajā pašā dienā tika izdarīts uzbrukums Mazirbes mācītājam Fuksim ceļā no Dundagas uz Mazirbi. Viņu smagi ievainoja. 10. maijā nogalināja Dižšķiru mājas saimnieku Ansi Kronenbergu. [..] 20. jūlijā Pāces dzirnavās nogalināja uradņiku Dreimani. Naktī uz 16. augustu Sniķeru mājās nogalināja ar revolvera šāvienu zemnieku Jāni Kondratu. 17. augustā svešu ļaundaru banda uzbruka Spiceļu mājām. Saimnieku Frici Spicbergu izveda pagalmā un necilvēcīgā kārtā nogalināja.” Tā ir īsa atskaite tikai par slepkavībām Dundagas apkaimē, nemaz nepieminot desmitiem ēku, ko nemiernieki nodedzināja. Uzbrukumus karavīriem un likuma sargiem var saprast, bet atliek vien minēt, kādēļ teroristiem nebija iepatikušies vienkārši zemnieki, kuri arī gāja bojā.

Sunākstē nemiernieki bija nomocījuši vietējo rakstvedi, nošāvuši vietējā saimnieka dēlu un Sēlpils muižkunga kučieri. Gribējuši noslīcināt arī kādu sīktirgotāju, taču tas “slepkavu rokās dabūjis trieku, tā Dievs to izglābis no tālākām mokām; slepkavas līķi atsvieduši sievas rokās, teikdami: “Paglabāt pati viņu vari!”” Nomocīti un Daugavā noslīcināti Seces ķesteris un viņa dēls students.

Drustu apkaimē visai muļķīgos apstākļos gāja bojā uradņiks Reinvalds, kurš simpatizēja revolucionāriem un vairākkārt bija viņus glābis, – uradņiku gaišā dienas laikā nošāva kāds jauns cilvēks. Vietējie iedzīvotāji par to bija sašutuši, atzīstot, ka noslepkavotais bijis saticīgs lāga vīrs un nav bijis nekādas vajadzības viņu nogalināt. Pavisam bēdīgi bija tas, ka pāris dienu vēlāk ieradās soda ekspedīcija un, nespējot atrast īsto vainīgo, bez īpašas izmeklēšanas nošāva trīs cilvēkus. Soda ekspedīcijas komandieris savā ziņojumā atklāti atzina, ka šādu lēmumu pieņēmis, lai atbildētu uz teroru ar teroru.

Par to, kādos apmēros laukos norisinājās nekārtības, var spriest pēc Valtaiķu mācītāja ziņojuma: “Visur varēja sastapt apbruņotas bandas, ziņnešus jāšus un uztrauktus cilvēkus. Mācītāja muižu pavisam apmeklēja septiņas tādas bandas, pa lielākai daļai naktīs, meklēdamas ieročus, ēdienu un zirgus. Viena no pēdējām bandām bija nākusi mācītāja muižu nodedzināt, kas arī notiktu, ja to neaizkavētu cita, lielāka banda. Mācītāja muižas ēdamistabā norisinājās cīņa, kurā otrā banda kāda Rudbāržu palīgskolotāja vadībā pirmo atbruņoja, lai to sasietu aizvestu prom.”

Īpaši saspringta situācija izvērtās laikā, kad laukos sāka sirot soda ekspedīcijas, bet aktīvākajiem nemierniekiem nācās no tām slēpties mežos – kopš tiem laikiem tad arī radās apzīmējums mežabrāļi. Līgas Lapas pētījumā Mežabrāļi Vidzemē 1906. gadā citētas apbrīnojami atklātas Malienas apkaimes zemnieka Jēkaba Auguļa atmiņas: “Dienu nekur nedrīkstēja rādīties, un, ja arī kādreiz kur iegājām ko pirkt, dažas resnas mammas mums negribēja dot ne paēst. Daudzreiz nācās brauniņu vai naganu pabāzt zem deguna. Lai nu tas viss izklausās šausmīgi, bet katrs izsalcis zvērs ir rijīgs, un mēs tak ar bijām meža zvēri, reti kāds no mums nebēga. Kādreiz gadījās satikt cilvēku, kuru es pazinu, un arī šis cilvēks mani pazina; ieraudzījis mūs – aizmeta krustu un skriešus metās atpakaļ, tiešām tura par kaut ko briesmīgu…”

Soda ekspedīciju zvērības

Sākoties masu nemieriem, varas iestāžu atbilde ilgi nebija jāgaida, un drīz vien laukos sāka sirot soda ekspedīcijas. Tās zināja tikai vienu metodi, kā cīnīties pret nemierniekiem, – ar maksimāli brutālu vardarbību un nāvessodiem. Reizēm soda ekspedīciju rokās krita īsti revolucionāri, bet netrūka gadījumu, kad uz ātru roku tika nogalināti nevainīgi cilvēki, kuri vienkārši kādam likās aizdomīgi vai arī gadījās neīstajā laikā un vietā.

Zlēku mācītājs savā ziņojumā apraksta soda ekspedīcijas darbību, uzsverot, ka ar īpašu nežēlību izcēlušās tās vienības, kas atsūtītas no tālienes. Vietējās karavīru vienības komandierim kornetam Manteifelam no atbraucējiem nācies uzklausīt pārmetumus par mīkstsirdību, jo dumpiniekus vajagot nevis vest uz cietumu, bet šaut nost, jo Kuldīgas cietums jau esot pārpildīts. ““Vai jūs neziniet,” kapitāns Simenovs viņam teica, “kādu pavēli mums ir devis ģenerālgubernators? Šaut, kārt, dedzināt!” Vēl tai pašā vakarā virsnieki notiesāja uz nāvi piecus no apcietinātajiem: abus skolotājus Romanu Ozolu, 25 gadus vecu, un Kārli Graudiņu, 24 gadus vecu, muižas kalpus Jēkabu Zaķi, 45 gadus vecu, un Jēkabu Reinholcu, 24 gadus vecu, kuri bija terorizējuši kalpus un ar flintēm rokā pretojušies zaldātiem, un Jāni Andersonu, 39 gadus vecu, kas revolucionārus bija apgādājis ar nolaupītiem ieročiem.” Piltenes apkaimē soda ekspedīcija bija nošāvusi kādu kalpu, kurš esot apvainojis karaspēku; vēlāk izrādījās, ka vīrs vienkārši bija psihiski slims. Lutriņu mācītājs Grīnbergs, kuru simpātijās pret revolucionāriem nekādi nevar turēt aizdomās, savā ziņojumā tiešā tekstā atzina: “Sākās netaisno soda ekspedīciju laiks, kas katrā cilvēkā redzēja slepkavu.”

Dažiem paveicās tikt cauri vieglāk, citus soda ekspedīciju plosīšanās skāra smagāk. Jau pieminētais Sunākstes mācītājs rakstīja: “Kaimiņu draudzēs – Sēlpilī un Biržos – soda ekspedīcijas rīkojās enerģiski un stingri: tika nodedzināts daudz māju, galvenie dumpja vadoņi nošauti! Tieši Sunākste maz tika redzējusi no soda ekspedīcijām, tik kāds dulburis tika nošauts. Galvenie vadoņi, tiklīdz valsts sāka lietot varas līdzekļus, bija aizbēguši un nu izkaisīti visās pasaules malās.”

Savukārt Valtaiķu mācītājs ziņoja, ka soda ekspedīcija nošāvusi 24 draudzes locekļus un 32 ārnovadniekus, beigās gan piebilstot: “Šīs stingrās rīcības iespaids, bez šaubām, bija paliekošs un labs, jo, cik ļauni laiki toreiz arī nebij, ļaudis tagad vairākkārtīgi nākuši pie atziņas.” Var jau būt, ka mācītājam pēc soda ekspedīcijas viesošanās naktīs miegs nāca labāk, taču par to bija samaksāta ārkārtīgi barga cena.

Ēdoles muižas gals

Ēdoles mācītāja ziņojums par vietējās muižas nodedzināšanu.

“Jau pirmdien, 12. decembrī, še izplatījās ziņa, ka Lielīvandes muižā, četras verstis no Ēdoles, ieradusies 90 vīru liela dedzinātāju banda, kura, nepieļaudama nekādu laupīšanu, aizdedzinājusi skaisto dzīvojamo māju. Vēlāk izrādījās, ka bijuši tikai 45 vīri. Drīz šī banda bija arī Ēdolē, kur tā vispirms pieprasīja vīna pagraba atslēgas. Kā meža zvēri viņi krita virsū nesen kā atjaunotiem krājumiem, pie kam viņiem palīdzēja vissliktākie elementi starp vietējiem iedzīvotājiem. No stiprajiem ārzemju liķieriem un vīniem viss pūlis drīz vien bij galīgi apdzēries. [..] Trīs dienas katrs varot pilī ņemt, ko grib, tad nākšot atpakaļ un pielikšot pilij uguni. Mežonīgais pūlis nelika divreiz teikt. Neganti bļaudami, visi skrēja pa istabām un kampa visu, ko varēja pakampt. Vajadzēja pasteigties, jo arī no tālākas apkaimes sāka braukt šurp arvien jauni laupītāju bari. Ko nevarēja aizvest, to sadauzīja. Dārgās mēbeles un spoguļus, no kuriem katrs gabals bij mākslas darbs, gluži vienkārši sadauzīja, senču bilžu galerija tika norauta un ar nažiem sagriezta, vērtīgā bibliotēka izvandīta, dārgumus meklējot. [..] Kas vēl bija palicis vesels, to aklās dusmās sadauzīja, sameta kaudzē un spaiņiem sagāza petroleju virsū. Visai šai dārdoņai pa vidu skanēja revolucionārās dziesmas, kuras kāds Kuldīgas seminārists pavadīja zāle uz skaistā flīģeļa. Pavadītājs tik sajūsmināts auroja līdzi, ka neievēroja nekādu brīdinājumu iet prom, līdz viņu ar visu flīģeli no galvas līdz kājām aplēja ar petroleju un viņa mežonīgam priekam nu bij gals. Pēc tam, kad bij izsisti visi logi un durvis, lai uguns no stiprā caurvēja ātrāk izplatītos, pili aizdedzināja no ziemeļpuses. Četri cilvēki tikko nebija sadeguši: divi tāpēc, ka bija galīgi apdzērušies, bet divi tādēļ, ka, būdami sveši, nebija varējuši tūliņ atrast izeju.”