Latvijas kristiešu brīnumu un svēto relikviju TOP 10: romiešu karavīra kauli, raudošās ikonas, neauglības dziedinātāja
Šogad kristīgās Lieldienas mums jāsvin ārkārtējos apstākļos, kad nevaram doties uz dievnamiem un Dieva pielūgsmes vietām, kuru Latvijā ir neskaitāms daudzums. Tomēr mēs varam par šīm vietām un lietām šajā laikā īpaši piedomāt un tās pielūgt. Tāpēc Jauns.lv šajā laikā piedāvā ielūkoties Latvijas kristiešu sakrālo dārgumu un brīnumu TOP 10.
3. Aglonas Dievmātes svētglezna
Viena no godājamākajām kristiešu relikvijām Latvijā noteikti ir Aglonas Dievmāte – glezna, kur redzama Dievmāte ar bērnu (šo mākslas darbu vairāk pazīstam kā Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētgleznu), ko katoļticīgie no visas Latvijas un arī kaimiņvalstīm dodas pielūgt 15. augustā - Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.
Aglonas bazilikas vēsture aizsākusies 1697. gadā, kad vietējie muižnieki aicināja uz Aglonu dominikāņu mūkus. Oficiāli dominikāņu mūki Aglonā sāka darboties 1700. gadā, kad tur uzcēla koka baznīcu un klosteri. Šie mūki bija no Lietuvas, kur šajā laikā vispazīstamākā un slavenākā glezna–ikona bija Traķu Dievmāte. Tādēļ dominikāņu mūki lūdza kādu nezināmu mākslinieku uzgleznot Aglonai tieši tādu pašu ikonu kā Traķos. Tā kā Aglonas Dievmāte nav gluži oriģināldarbs, bet gan Traķu “kopija”.
Vairāk nekā trīs gadsimtus pie šīs svētgleznas lūgušies miljoniem cilvēku, īpaši kara un mēra laikā. Ir pat nostāsts, ka laikā, kad Latgalē plosījās mēris, vietējie cilvēki bija brīnumaini pasargāti, te vismazāk cilvēku mira no mēra. Dominikāņu mūki savā laikā ļoti sīki pierakstīja katru liecību par brīnumu.
Pie Aglonas Dievmātes Brīnumdarītājas svētbildes iekārtots augšējais altāris, bet zem gleznas ir redzamas daudzās votas – cilvēku dāvinātās pateicības zīmes. Vārds “vota” ir aizgūts no latīņu valodas un apzīmē vairāk vai mazāk vērtīgu priekšmetu, kas ziedots Dievam par godu kā pateicības zīme. Šīs votas ir visdažādākās formas – sirds simboli, rožukroņi, ir pat grāmata; visdažādākās lietas, ar ko cilvēks vēlas pateikties par jau saņemto Dieva pateicību vai nolikt kā lūgumu. Lielākā vota, ko reiz dāvinājusi vietējo juvelieru ģimene, ir ar sudraba apkalumiem biezā zeltītā rāmī veidots pašas svētgleznas apvalks, kas sedz gandrīz visu gleznu, skatītāju acīm atklājot tikai Dievmātes un Jēzus bērna seju un rokas.
Agrākos laikos Aglonas Dievmātes svētbilde tika rādīta vienīgi lielākajās reliģiskajās svinībās, taču ārā no dievnama tā esot nesta vien sešas reizes. Pēdējoreiz – 2018. gadā, kad Latvijā viesojās pāvests Francisks.
Bazilikas dekāns Andrejs Aglonietis jau šajos (pēc valsts neatkarības atgūšanas) laikos ir stāstījis par brīnumiem, ko paveikusi Aglonas Dievmāte. Lūk, viens no tiem: „Man ir vēstule no kādas Polijas kundzes. Astoņus gadus viņa ir gājusi uz Aglonu un nu beidzot tikusi pie mazdēla — meita bijusi neauglīga”. Šķiet, senāko liecību par Aglonas brīnumiem 1937. gadā aprakstījis Latgales rakstnieks Antons Rupainis vēsturiskā romānā „Baltie tēvi” Antons Rupainis vēstījis par kādu Anitu, kas ap 1700. gadu Aglonā redzējusi Dievmāti.
Padomju laikā Aglonas Dievmāte, protams, komunistiskajiem ideologiem bijusi kā pūžņojošs dadzis acī. Tai “par godu” Krievijas latviete Ada Neretniece 1961. gadā, Ņikitas Hruščova ieviestā ateisma ziedu laikos, Rīgas kinostudijā uzņēma spēlfilmu “Pieviltie”, kur ar Dievu cīnījās tālaika latviešu aktieru zieds - Eduards Pāvuls, Astrīda Kairiša, Valdemārs Zandbergs, Alfrēds Videnieks, Velta Līne un Gunārs Placēns. Kaut arī šī spēlfilma uzņemta Jaunpils luterāņu baznīcā (netālu no Tukuma), tā stāsta par katoļticīgajiem kādā Latgales ciemā.
