foto: Rojs Maizītis
Velc, sunīti, kamanas vai riteni: ciemos pie pasaules vicečempiona Alena Zvilnas un Heimija
Ja ziemas nav, tad suņiem kamanu vietā jāvelk ritenis.
2020. gada 29. marts, 04:21

Velc, sunīti, kamanas vai riteni: ciemos pie pasaules vicečempiona Alena Zvilnas un Heimija

Sandris Metuzāls

9vīri

Kaut gan sniega šogad Latvijā īsti nav, tomēr mums ir pasaules vicečempions īsti ziemīgā sporta veidā - kamanu suņu sacensībās. Šo titulu izcīnīja ādažnieks Alens Zvilna ar savu suni Heimiju. Tiesa, kamanu vietā gan šoreiz sunītim nācās vilkt divriteni...

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Te nav Klondaika

Dzirdot vārdu salikumu “kamanu suņi”, man uzreiz atmiņā ataust Džeka Londona romāni par Klondaiku, kurienes sniegotajos plašumos suņu kamanas bija galvenais pārvietošanās līdzeklis. Godīgi sakot, ar Latvijas tagadējo klimatu tas kopā galīgi nelīmējas – nu kādi gan plus četru grādu ziemā suņu pajūgi un eskimosu laikas, kas sniegputeni pārlaiž, ierokoties kupenā, bet pārtikas devā saņem pāris saldētas zivis dienā?

Kamanu suņu ikdiena ziemās bez sniega

Kaut gan sniega šogad Latvijā īsti nav, tomēr mums ir pasaules vicečempions īsti ziemīgā sporta veidā - kamanu suņu sacensībās. ...

gallery icon
42

Un tā arī ir – ar Džeku Londonu un Klondaiku mūsdienu suņu kamanu sportam ir diezgan maz kopīga. Sākot jau ar to, ka mūsdienās tikai retais eiropietis var atļauties turēt četrus vai pat astoņus suņus, kas būtu nepieciešami kārtīgam pajūgam. Ņemot vērā, ka sacensībām nepieciešama labāko suņu atlase, tad būtu nepieciešams pat vesels suņu ganāmpulks – vismaz ducis, lai būtu arī rezervisti. Taču vēl būtiskākas ir klimata izmaiņas – pirms gadiem divdesmit varbūt arī Eiropā varēja regulāri rīkot sniega braukšanas mačus, taču pēdējā laikā sniegs par deficītu ir kļuvis pat Zviedrijā, kur norisinājās pēdējais pasaules čempionāts. Tāpēc sportisti ir piemērojušies laika apstākļiem un kamanas nomainījuši pret ratiem.

Pareizāk sakot, pret velosipēdiem vai tādiem kā skrejriteņiem jeb skūteriem ar lieliem riteņiem, pie kuriem piestiprina suņu pavadas. Ir arī sacensību kategorija, kurā suņi velk ratiņus. Princips ir vienkāršs: viens vai divi suņi velk riteni vai skūteri, uz kura sēž vai stāv sportists, un kopīgiem spēkiem viņiem pēc iespējas ātrāk jāveic distance. Parasti tā ir 4–5 kilometrus gara, taču gadās arī astoņi kilometri. Vidējais ātrums – mazliet virs 30 kilometriem stundā. Braucot no kalna, var sasniegt pat 50 kilometrus stundā. Spēku sadalījums, braucot ar skūteri, ir apmēram 70 pret 30–70 procenti suns un 30 procenti cilvēks. Ar velosipēdu spēku sadalījums sunim un cilvēkam ir apmēram puse uz pusi.

foto: Rojs Maizītis
Ja ziemas nav, tad suņiem kamanu vietā jāvelk ritenis.

Cīņa par titulu

Nomaļam vērotājam tas var izklausīties dīvaini, taču pasaulē kamanu suņu sacensības ir itin izplatīts sporta veids. Aizvadītais pasaules čempionāts norisinājās Zviedrijā, un tajā piedalījās sportisti ne tikai no Skandināvijas un Baltijas valstīm, bet arī no Čehijas, Spānijas, Krievijas, Polijas, Francijas, Šveices, Andoras un pat no ASV un Čīles. Arī Latvijā ar šo sporta veidu aizraujas desmitiem cilvēku. Tikai Carnikavas klubā vien, kuru pārstāv Alens Zvilna, darbojas apmēram 40 dalībnieki. Taču tas nebūt nav vienīgais klubs, un tiek lēsts, ka kopumā mūspusē varētu būt apmēram pusotra simta entuziastu.

Alens pērn viena suņa skūteru klasē izcīnīja vicečempiona titulu, mērojoties spēkiem ar 30 citiem sportistiem no visām pasaules malām. Sacensības norisinājās divas dienas, kuru laikā bija jāveic divi skrējieni. Pirmajā Zvilna finišēja pirmais, otrajā netika pirmajā trijniekā, tomēr kopumā izcīnīja sudrabu.

“Kā tas sanāca? Kaut kā paveicās. Pērn vairāk pastrādāju ar suni, apmeklēju seminārus par suņu audzināšanu un barošanu. Un tā tas viss kaut kā salikās. Gribēju tikt sešniekā, jo pirms tam biju palicis divpadsmitais, zaudējot uzvarētājam 40 sekundes – un tas ir daudz. Šoreiz zināju, ka abi ar suni esam labi sagatavojušies, un uz sacensībām braucu bez lieka stresa. Taču, kad pirmajā dienā uzrādīju labāko laiku, tad gan sāku nervozēt.

Naktī bija grūti aizmigt, kārtīgi neizgulējos, pirms starta bija milzīgs uztraukums un rokas trīcēja. Pārsvars pār otro vietu taču tobrīd bija tikai divas sekundes! Diemžēl otrajā braucienā gan pats jutos ne tik labi kā pirmajā dienā, gan suns mazliet sliktāk skrēja, un finišā zaudēju piecas sekundes savam iepriekšējās dienas rezultātam. Jāņem arī vērā, ka es startēju pirmais, bet konkurents uzreiz aiz manis, kas viņam uzreiz radīja papildu motivāciju – dzīties kādam pakaļ vienmēr ir vieglāk nekā skriet pa priekšu. Taču kopumā man nav pamata sūdzēties,” saka Zvilna, piebilstot, ka īpašu pateicību ir parādā visai atbalsta komandai, pirmām kārtām jau draugiem Artūram un Elīnai.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

foto: Rojs Maizītis
Ja ziemas nav, tad suņiem kamanu vietā jāvelk ritenis.

Saprasties ar suni

Pagaidām Alenam ir viens suns, taču viņš domā par vēl vienu. Suņu kamanu sportam viņš pievērsies jau pirms vairāk nekā desmit gadiem paziņu iespaidā. “Sākumā es par viņiem pasmējos, bet tad viņi piedāvāja arī man pamēģināt. Biju aizbraucis viņiem palīdzēt kādā treniņā, taču beigās mani uzsēdināja uz svešu suņu pajūga un palaida trasē. Izbraucu ar vienu suni, ar otru – un kaut kā iepatikās. Man patīk gan braukt ar riteni, gan suņi patīk – un tā tas pamazām aizgāja. Paziņam bija kādi 20 suņi, ko palīdzēju barot un trenēt, taču pirms četriem gadiem sapratu, ka ar svešiem suņiem nav aršana, un nolēmu sagādāt pats sev sporta suni, kura vecāki ir vairākkārtēji čempioni. Un tad sāku ar to nodarboties nopietnāk.”

foto: Rojs Maizītis
Ja ziemas nav, tad suņiem kamanu vietā jāvelk ritenis.

Izklausās mazliet jocīgi – startēt ar svešiem suņiem, taču sportistu aprindās tur nekā dīvaina nav, tas ir ierasti. “Lielai daļai suņu ir vienalga, ar ko kopā skriet. Arī manējam. Taču ir suņi, kuri tā nav ar mieru. Paskatās – nu, un kas tad tu tāds esi? Neesi mans saimnieks – tad skriesim uz 50 procentiem. Un paskatīsimies, kā tu ar mani tiksi galā. Ir arī tādi, kas ar svešiem vienkārši neskrien – kāpjas atpakaļ, un viss. Taču īsspalvainajiem suņiem ir vienalga – galvenais ir skriet! Un, ja cilvēks nokrīt, tad arī tas viņiem ir vienalga,” smej Alens.

Par nokrišanu nav nekāds joks, jo, fotografējot treniņus, mēs paši bijām liecinieki, kā Alens, skrienot ar svešu suni, nesadalīja trasi – suns izdomāja kokam apkārt skriet pa vienu pusi, bet skūteris aizbrauca pa otru. Iznākumā sportistam nācās strauji bremzēt un lēkt nost, lai neietriektos kokā vai sunī. “Ziemā, ja suns velk tevi ar slēpēm, nokrītot tu vari mierīgi šļūkt sunim labu gabalu līdzi. Vari bļaut – stop, stop! – un cerēt, ka suns apstāsies. Šodienas treniņā es jau redzēju, ka suns izpildās greizi, tāpēc laikus bremzēju un neieskrēju kokā pilnā ātrumā. Tas ir atkarīgs no braucēja. Taču man pašam ir gadījies arī tā, ka līdzīgā situācijā esmu pilnā ātrumā pa taisno ietriecies kokā. Ej nu sazini, kādēļ suns reizēm tā dara – varbūt ir saodis kādu meža zvēru vai ko... Taču tā parasti gadās ar svešiem suņiem, ar savējo gan ne. Jo var atšķirties komandas, kādas saprot suns. Vienam pietiek vienu reizi pateikt “pa labi”, bet citam tas pats jāsaka tieši trīs reizes un nekā citādi.”

Īpaši traumatisks suņu sports nav, taču dažādas sīkas ķibeles palaikam gadās. “Rudens sacensībās manam skūterim bija cits rāmis – un pirmajā kilometrā metinājuma vietā tas pārlūza uz pusēm. Plinti krūmos nemetu – nometu malā tikai salauzto tehniku, bet pats kopā ar suni aizskrēju līdz finišam. Beigās tomēr mani diskvalificēja, jo nebiju finišējis ar tehniku; vajadzēja vismaz vienu ratu paķert līdzi, taču tajā brīdī par to nedomāju, vienkārši gribēju finišēt. Var gadīties arī tā, ka suns satraumējas. Piemēram, mans suns nupat treniņa laikā uz sasalušas zemes mazliet savainoja ķepas, un tagad tam uzvilku īpašus zābaciņus. Gadās, ka sacensībās, ja uz trases ir nelieli akmentiņi, var traumēt ķepas. Ja sacensības notiek karstā laikā, suns var pārkarst,” stāsta Zvilna.

Labākie skrējēji

Apsteidzot dabas draugu protestus un iebildumus, ka šādas sacensības varētu tikt uzskatītas par dzīvnieku mocīšanu, varam tikai pastāstīt to, ko redzējām paši savām acīm. Neviens suns ar varu pie braucamā ķēdēts netiek, visiem dzīvniekiem pašiem spīd acis nepacietībā, kad beidzot varēs tikt distancē skriet. Knapi suņi vēl izlaisti no mašīnas, kad jau sāk nervozi dīdīties, lēkājot ap saimnieku, bet dažiem brīdī, kad viņiem piestiprina iejūgu, sākas teju vai histērija – skriesim, skriesim, skriesim!

foto: Rojs Maizītis
Ja ziemas nav, tad suņiem kamanu vietā jāvelk ritenis.

“Ja parādīšu savam sunim iemauktus, tad viņš uzreiz būs gatavs skriet. Patiesībā tu nemaz nevari piespiest suni skriet, ja viņš to negrib. Īpaši tas attiecas uz haskijiem – ja viņš šodien negribēs skriet, tad apgulsies, un tu tur neko nevarēsi padarīt. Neviens suņus nesit un nelamā – ja tu neskrien, tad esi slikts suns. Nē, svarīgākais ir izdarīt tā, lai sunim būtu interesanti. Ja kopš bērnības spēsi sunim radīt azartu un interesi, tad viss būs kārtībā. Paskat, mans suns tagad ir mazliet traumējis ķepas, un es viņu nelaižu skriet, bet viņš, redzot, ka pārējie gatavojas treniņam, burtiski ārdās pa mašīnu, jo arī grib piedalīties,” skaidro Alens. Ja ilgāku laiku šāds suns nav ticis izskrieties, tad viņš teju vai jūk prātā, jo viņam nav kur likt enerģiju.

Dzirdēts, ka labākie kamanu suņi ir haskiji, taču Carnikavas kluba treniņā manījām tikai vienu šīs šķirnes pārstāvi. Kādēļ tā? “Kas nu kuram labāk patīk. Man pašam ir īsspalvains jauktenis. Jaukteņi, kas selekcionēti speciāli sportam, ir paši ātrākie. Manējais ir sajaukums no kurchāra un eirohaunda, kura asinīs ir haskija, dzinējsuņa un vēl daudz kā maisījums,” saka Zvilna. Suņu puika vai meitene – tas neesot īpaši būtiski, kaut gan Alena pieredze saka, ka meitenes parasti ir centīgākas, lai arī ne tik spēcīgas.

Par lielākas suņu saimes jeb komandas veidošanu viņš nedomā – ej nu tiec galā ar lielu baru. “Lielāku pajūgu veidošana ir ļoti sarežģīta. Lai savāktu 12 vai 24 suņu pajūgu, tev taču jābūt pagalmā 100 suņiem, no kā izvēlēties! Jo ir jau jāskatās, kurš suns ar kuru grib kopā skriet. Teiksim, šis puika grib ar to meiteni, bet meitene sev aiz muguras grib citu meiteni un tā tālāk. Tur taču jāizspēlē vesela šaha partija, kamēr saproti, kuru kur likt. Jāprot arī izvēlēties pareizo vadoni – ja nebūs īstais, tad tas bars vienkārši neskries. Jāņem arī vērā, ka priekšā vajag likt ātrāko, bet lēnākos aizmugurē, tad viņiem radīsies azarts tikt līdzi priekšējiem.”

Sprints un maratons

Būtiski ir tas, ka atšķirībā no īstajiem kamanu suņiem, kurus ziemeļos kādreiz izmantoja (un šur tur izmanto vēl šobaltdien) ar mantām piekrautu smagu kamanu vilkšanai, sporta suņu sacensībās uzsvars netiek likts uz izturību un maratona distancēm, bet gan uz ātrumu. Desmit minūtes garš skrējiens – un mači galā. “Skrējiena sākumā ir jūtams liels kāpums, taču pēc desmit minūtēm tas jau ir galā. Un tālāk viņu dzīt nav jēgas, jo tad nākamreiz suns vairs negribēs skriet,” skaidro Zvilna.

Ir arī garo distanču sacensības, taču tām tiek izmantoti citu šķirņu suņi, kurus īpaši trenē. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri ar to nodarbojas, mācot suņus skriet vienmērīgā tempā un ne pārāk ātri. Vienas no slavenākajām sacensībām šajā jomā ir 1000 jūdžu skrējiens, kas turpinās vairākas dienas; tur tiek izmantoti vairāk nekā desmit suņi, kuri distanci veic vieglā riksītī, taču ir spējīgi skriet ilgi. Eiropā izplatītāka ir 40 kilometru distance.

foto: Rojs Maizītis
Ja ziemas nav, tad suņiem kamanu vietā jāvelk ritenis.

Bet vai kamanas un sniegs suņu sacensībās jau pavisam ir pagātne? Ne gluži, jo katra iespēja, kad sniegs uzkrīt, tiek izmantota, lai iejūgtu suņus kamanās. Ar Džeka Londona romāniem gan tādā gadījumā būs pamaz kopīga, jo liela daļa sacensībās izmantoto suņu nav ziemeļniecisko šķirņu pārstāvji, bet gan īsspalvainie suņi, kurus aukstā laikā nākas tīstīt siltos džemperīšos, neļaujot pārāk atdzist. Droši vien īstie Aļaskas suņi par tādu skatu smietos, taču Eiropas suņus pakļaut ilgstošam aukstumam nav prāta darbs.

To, ka savs šarms ir tieši kamanu braukšanai, atzīst arī pasaules vicečempions: “Man pašam labāk patīk braukt ar kamanām. Protams, tur jāpiešaujas stūrēšanai, kas nav tik vienkārša. Ar kamanām forši ir braukt, ja velk kādi seši suņi, tad ir īsta jauda. Ar riteni pašam vairāk jāstrādā. Tāpēc atpūtas braucienam es noteikti izvēlētos kamanas!”