Latvijas noslēpumi: cilvēks, kurš izprovocēja Ziemeļu karu
Viņš iedvesmoja latviešiem neiedomājami postošu karu, kas mainīja turpmāko Eiropas vēsturi. Cilvēks, kura darbība iemiesojusi visu sliktāko, ko vācu muižniecība savulaik nodarījusi latviešu zemniekiem. Visnegatīvāk vērtējamā persona Baltijas vēsturē. Zviedru lielvalsts grāvējs un Krievijas agresijas atraisītājs Eiropā. Tajā pašā laikā spējīgs jurists un diplomāts. Tas viss teikts, raksturojot senas vācu muižnieku dzimtas atvasi Johanu Reinholdu Patkulu no Vidzemes.
Dzimis Stokholmas cietumā
Patkuli pieder pie senākajām vācbaltiešu dzimtām. Tās aizsākumi meklējami 13. gadsimtā, bet pirmās rakstītās ziņas 1385. gadā attiecas uz Andreju Patkulu, Livonijas ordeņa vasali. Patkulu dzimta savas saknes saista ar Vestfāleni tagadējā Vācijā, tomēr uzvārds Patkuls norāda uz lībisku izcelsmi. Tādējādi, iespējams, Patkulu dzimtas kokā rodami pārvācojušies lībieši.
Johana Reinholda Patkula (1660–1707) dzīves gājums sākās visai zīmīgi. Viņš dzimis Stokholmas cietumā, kur tobrīd par valsts nodevību bijis ieslodzīts viņa tēvs, bet māte tur ieradusies, pavadot savu dzīvesbiedru. Johana Reinholda tēvs Frīdrihs Vilhelms fon Patkuls, Livonijas landrāts un zviedru armijas virsnieks, poļu–zviedru kara laikā bija sadarbojies ar ienaidnieku, par ko 1657. gadā tad arī sodīts ar ieslodzījumu. Uzmanību gan vairāk piesaista māte Ģertrūde – ārkārtīgi nesavaldīga un ļaunatminīga sieviete, kura agresiju izgāzusi gan pār kaimiņiem, sarīkodama bruņotus iebrukumus un vandalisma aktus viņu īpašumos, gan pret pašas bērniem, kurus mēdza baisi lamāt un pat nolādēt, vēlēdama tiem nonākšanu ellē un saplosīšanu uz moku rata. Savu daļu no mātes negantā rakstura bija mantojis arī dēls Johans Reinholds.
Jaunais Patkuls 1677. gadā iestājās Ķīles Universitātē, kur studēja jurisprudenci. Trīs gadus vēlāk viņš atgriezās dzimtajā Vaidavas muižā. Nesasniedzis trīsdesmit gadu vecumu, Patkuls iesaistījās sabiedriskajā dzīvē – 1687. gadā iestājās zviedru karadienestā un kļuva par kapteini Rīgas garnizonā. 1688. gadā viņš piedalījās Vidzemes landtāgā jeb augstāko kārtu pārstāvju kopsapulcē. Jau divus gadus vēlāk Patkuls tika ievēlēts par Muižnieku privilēģiju komisijas locekli un nikni iesaistījās cīņā pret Zviedrijas valdības veikto muižu redukciju – Baltijas muižnieku lielāko biedu.
Piespriež rokas nociršanu
Lai vairotu valsts kases ieņēmumus, Zviedrijas karalis Kārlis XI izziņoja muižu redukciju. Tās ietvaros 1682. gadā Vidzemē un Igaunijā muižniekiem sāka atsavināt agrāk Livonijas ordenim vai baznīcai piederējušās muižas, kuras pēc Livonijas sabrukuma faktiski bija piesavinājušies kādreizējie vasaļi. Izraisot plašu muižnieku neapmierinātību, trīs ceturtdaļas Vidzemes muižu nonāca Zviedrijas valsts īpašumā. Revīzijas ietvēra arī muižu zemju un ienākumu novērtēšanu, lai tām varētu piemērot atbilstošus nodokļus. Turklāt Zviedrijas karaļa nodomos ietilpa arī dzimtbūšanas atcelšana un zemnieku skološana, kas bija pretrunā vācu muižniecības interesēm.
Johans Reinholds Patkuls aktīvi iesaistījās pasākumos pret Zviedrijas monarha iecerēm. 1690. un 1691. gada mijā viņš uzturējās Stokholmā, kur visiem spēkiem centās panākt vācu muižnieku privilēģiju saglabāšanu Baltijas provincēs. Patkula argumentu pamatā bija apgalvojums, ka Vidzeme nav iekarota, bet labprātīgi padevusies Zviedrijai, tādēļ starp Zviedriju un Vidzemi ir personālūnijas attiecības un muižnieku īpašumi nepieder Zviedrijas karalim, bet muižniekiem. Iesniegums, ar kuru Patkuls vērsās pie monarha, bija ieturēts tik agresīvā un aizvainojošā stilā, ka tas tūlīt tika uzlūkots kā apvainojums Zviedrijas valstij – tātad pretvalstiska rīcība. Patkulam izdevās aizbēgt, bet Stokholmas tiesa 1694. gadā viņam par karaļa apvainošanu un valsts nodevību aizmuguriski piesprieda rokas nociršanu, mantas konfiskāciju un beigu beigās – arī nāvessodu. Patkula īpašumi Vidzemē nonāca zem ūtrupes āmura, bet viņš pats aizbēga uz Eiropu.
Organizē karu pret Zviedriju
Iededzies nedzēšamā naidā pret Zviedriju, Patkuls kala atriebības plānus, kas sāka īstenoties 1698. gadā, kad bēgļa gaitās pa Eiropas zemēm viņš sastapa Polijas–Lietuvas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II Stiprā favorītu Jēkabu Heinrihu fon Flemingu, ar kura palīdzību iekārtojās Polijas diplomātiskajā dienestā. Uzskata, ka Patkulam ar lielu uzstājību izdevies pārliecināt Augustu II iestāties par Polijas–Lietuvas, Saksijas, Dānijas un Krievijas militārās savienības noslēgšanu pret Zviedriju, kas vainagojās ar Ziemeļu kara sākšanos 1700. gada 11. februārī, kad Saksijas karaspēks 12 tūkstošu kājnieku un 600 dragūnu sastāvā bez kara pieteikuma šķērsoja Misas upi pie Olaines, kas bija Kurzemes un Vidzemes robeža.
Saskaņā ar Patkula iecerēm Krievijai kā samaksa par Zviedrijas sakaušanu tiktu izeja uz Baltijas jūru, bet Vidzeme jau kā vācu muižnieku faktiski pārvaldīta hercogiste nonāktu Polijas–Lietuvas un Saksijas vasaļatkarībā. Pats sazvērnieks redzēja sevi kā šā valstiskā veidojuma galvu. Viņš izstrādāja plānu uzbrukumam Rīgai un muižniecības vārdā parakstīja Vidzemes padošanos Augustam II. 1700. gadā Patkuls piedalījās sakšu uzbrukumā Vidzemei.
Zviedrijas karalim Kārlim XII tomēr izdevās sakaut poļus. Tādējādi pavērās iespējamība Zviedrijas un Polijas miera noslēgšanai. 1702. gadā, kļuvis par Krievijas cara Pētera I sūtni pie Polijas karaļa, Patkuls visiem spēkiem centās to nepieļaut. Viņš ņēmās pārliecināt caru, ka labi pārzina Zviedrijas vājās vietas, tādējādi radot iespaidu, ka pretinieks varētu būt viegli sakaujams.
Mātes lāsts piepildās
Pārciešot vairākas kara neveiksmes, Saksijas valdība galu galā noslēdza separātu miera līgumu ar Zviedriju. Šajā brīdī Patkuls pārrēķinājās. Uzstājīgi aģitējot par Saksijas atteikšanos no līguma, viņš panāca tikai to, ka šīs valsts varas iestādes 1705. gadā sazvērnieku apcietināja un ieslodzīja Zonnenšteinas cietoksnī, bet gadu vēlāk, kā to īpaši bija pieprasījis Kārlis XII, izdeva Zviedrijai. Atmaksas stunda beidzot bija situsi. Zviedru kara tiesa par valsts nodevību Patkulam atkārtoti piesprieda nāves sodu. To 1707. gada 30. septembrī izpildīja Polijā, saraujot sazvērnieka ķermeni uz moku rata. Bija noticis tieši tas, ko viņa māte savos baisajos lāstos bija novēlējusi.
Patukla nāve gan neko vairs nespēja mainīt – 1721. gadā Zviedrija karu zaudēja. Zviedru pārvaldītās Vidzemes un Igaunijas daļas nonāca Krievijas rokās, bet vietējie zemnieki piedzīvoja tādu postu, kādu grūti iztēloties. Krievu armijas virspavēlnieks Šeremetjevs Pēterim I par to rakstīja: “Man tev jāziņo, ka visuvarenais Dievs un visusvētā Dievmāte piepilda tavu vēlēšanos: ienaidnieka zemē nav vairs ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, no Rīgas līdz Valkai viss ir izpostīts. Visas pilis sagrautas. Nekas nav atlicis, izņemot Pērnavu un Rēveli un šur tur pa kādai muižai pie jūras.” Pēc kara Krievija vācu muižniecībai ļāva atjaunot savas privilēģijas un saglabāja zemniekus paverdzinošo dzimtbūšanu vēl uz simts gadiem.
Lielā Ziemeļu kara sekas
Lielajam Ziemeļu karam (1700–1721), vienam no vērienīgākajiem kariem Ziemeļeiropas vēsturē, bija tālejošas sekas. Polija un Saksija tika ievērojami novājinātas, Zviedrija beidza pastāvēt kā Baltijas reģiona lielvalsts, atstājot šo telpu Krievijai, kuras valdnieks Pēteris I pēc kara pieņēma imperatora titulu. Salīdzinoši sīks Vidzemes vācu muižnieks Johans Reinholds Patkuls bija izdarījis visu, lai nogrūstu Baltiju no eiropeiska attīstības ceļa uz vairākiem gadu simtiem, nolemjot postam vietējo zemniecību, kā arī pamudinājis Krieviju spert pirmo plato soli savas arvien tālākas ietekmes nostiprināšanā Eiropā.
