Kāds patiesībā bija sarkanais Andrejs Upīts - visu laiku ražīgākais latviešu rakstnieks

Literatūrkritikā Andrejs Upīts gan slavēts par valodas krāšņumu, gan pelts par smagnējību, kritizēts, ka veidojis pārāk smagnējas teksta konstrukcijas un izteicies pārāk gari un sarežģīti tur, kur varējis izteikties īsāk un vienkāršāk. Lai vai kā, rakstnieka paveiktais ar apbrīnas vērts.

Viņš sarakstījis 20 romānu, 12 stāstu un noveļu krājumu, 28 lugas – vēsturiskas traģēdijas, drāmas, komēdijas. Upīts izdevis arī divus dzejas krājumus, visu mūžu darbojies literatūrzinātnē, bijis kaismīgs publicists un tulkotājs. Izcils Latvijas dabas ainavu, plašu tautas dzīves panorāmu un spilgtu raksturu tēlotājs.

Izpaudies žurnālistikā un literatūrkritikā, asi polemiski un satīriski vērtējis literatūras un sabiedriskus procesus. Kopš 1905. gada savos politiskajos uzskatos bijis izteikti kreiss un tāds palicis līdz mūža galam. Savulaik Pēteris Stučka viņu nosauca par Latvijas komunisma dvēseli, savukārt trimdas rakstnieks Olģerts Liepiņš izteicās šādi: “Upīts ir visvairāk godinātais un amatiem apbalvotais padomju rakstnieks, un, protams viņš ir apdāvinātāks par Jūliju Vanagu, Andreju Balodi, Jāni Niedri un visiem, kas pievienojās partijai priekš krievu okupācijas vai centās izvirzīties pēc tās. Viņš neizrāda ne mazāko nožēlu par Latvijas bojā eju, tikpat aptaurēts kā Sudrabu Edžus un Birznieks- Upītis.”

Andrejs Upīts tik tiešām bija vistitulētākais latviešu padomju rakstnieks – viņa kontā bija pieci Ļeņina un četri Darba Sarkanā karoga ordeņi. Par romānu Zaļā zeme viņš saņēma Staļina prēmiju, tika godinoši dēvēts par latviešu padomju literatūras aizsācēju. Jāatzīst, rakstniecību Upīts uztvēra gluži kā misiju. Jau jaunības dienās viņš sludināja: “Māksla ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Mēs neaicinām skatīties, pēcpusdienas garo garlaicību kavēt. Mēs saucam līdzi cīņā – ar mums uzvarēt, ar mums krist.”

Ar vieglu galvu

Andrejs Upīts piedzima 1877. gada 4. decembrī rentnieku ģimenē Skrīveru pagastā. Jau mazotnē viņš bija zinātkārs zēns, lasīja visu, kas vien pagadījās pa rokai – avīzes, žurnālus, grāmatas. Tolaik latviešu literatūru galvenokārt veidoja lauku skolotāji, un viens tādiem lauku rakstniekiem bija arī Skrīveru pagastskolas skolotājs Jānis Purapuķe.

Kad Andrejs sāka mācības vietējā skolā, viņam ar Purapuķi izveidojās labas attiecības. Vēlāk savās atmiņās viņš rakstīja: “Nezinu, kādu īpašību pēc īsti Purapuķe mani puslīdz ieredzēja. Apdzīvojies jau pēc pāris nedēļām, es biju viens no pirmajiem draiskuļiem un palaidņiem. Neviena nerātnība un izkaušanās nenotikās bez manas visciešākās līdzdalības, bet daudzas tieši uz manu iniciatīvi. Pret manu tēvu uzmanīties Purapuķem arī nevarēja būt nekāda iemesla. Jādomā, pa daļai taisnība bijuse vecāku, visas skolas un paziņu ieskatam, ka man esot neredzēti viegla galva.”

Ievērojis zēna spējas, Purapuķe aprunājās ar Andreja tēvu un panāca, ka viņš piekrīt reizēm atslogot dēlu no zemes darbiem, lai rastu viņam iespēju vairāk pasēdēt pie grāmatām. Tolaik pagasta skolās skolēni mācījās trīs klases, taču Andrejs skolojās ievērojami ilgāk, turklāt kļuva par skolotāja Purapuķes palīgu. Vēlāk Upīts rēķināja, ka Skrīveru pagastskolā mācījies kādas septiņas vai astoņas ziemas un arī pāris vasaru. “Galvenā kārtā man nu pa dienu bija jāizpilda Purapuķes vieta klasē, kurš pat tur veselām nedēļām tikpat kā nerādījās. Brīvajā laikā pārrakstīju Purapuķes romānus. Jādomā, ka literāriskā izteiksmē še tomēr kaut cik ievingrinājos.”

No skolotāja sasvītrotajiem un grūti salasāmajiem stāstu un lugu manuskriptiem Andrejs uztaisīja tekstu, kas bija lasāms skaistā rokrakstā. Jāpiebilst, ka lieliks, gandrīz vai kaligrāfisks rokraksts viņam saglabājās līdz pat sirmam vecumam. Tikai mūža beigās, kad pirksti vairs tik veikli neklausīja, viņš reizēm lietoja rakstāmmašīnu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Upīts devās uz Rīgu, lai nokārtotu nepieciešamos eksāmenus un kļūtu par skolotāju. Pedagoga darbu viņš sāka kā skolotāja palīgs Pierīgā, Mangaļu skolā, bet vēlāk kļuva par pilntiesīgu skolotāju un strādāja dažādās Rīgas mācību iestādēs. Tomēr Upīša sirds aicinājums bija nevis pedagoģija, bet rakstniecība. 1899. gadā viņš debitēja ar stāstu Vētrā un dzejoli Gars, ko publicēja Austruma kalendārā.

Interesanti, ka Upīša vecāki palīgos dēlam uz Rīgu bija nosūtījuši viņa māsu Annu, kura gādāja par brāļa saimniecības lietām. Vēlāk māsa stāstīja: “Kad 1902. gada rudenī iebraucu Rīgā, Andrejs jau bija noīrējis divistabu dzīvokli Dzirnavu ielā 20, sētas mājas ceturtajā stāvā. Brālis jau arī pats tikko bija ienācis lielā pilsētā un jutās ļoti vientuļš, netiku pat redzējusi, ka iesākumā viņu kāds apmeklētu. Toreiz viņš vispār bija laucinieciski stūrains un neveikls, ne dzēra, ne pīpoja.

Pirmajā vietā nodzīvojām tikai vienu mēnesi, jo brāli sūtīja strādāt uz Pārdaugavu, Indriķa Cīruļa meiteņu skolā. 1904./1905. mācību gadā mums atkal bija jauns dzīvoklis, šoreiz Ļermontova ielā 2, parastās divas istabas un virtuve. Brālis jau bija ievēlēts pastāvīgā skolotāja vietā un laikam jau tāpēc kļuva daudz drošāks un noteiktāks. Tagad pie viņa pastāvīgi nāca darba biedri.”

Liktenīgais 1905. gads

Būtisks ir jautājums – kad Upīts kļuva par sociālistu? Marksisma un sociāldemokrātisko ideju ietekme latviešu sabiedrībā bija vērojama jau 19. gadsimta astoņdesmitajos gados, taču ne pusaudžu gados, ne agrīnā jaunībā Andrejs Upīts par šīm lietām nav īpaši interesējies. Tolaik viņam tuvāka bija skolotāja Purapuķes filozofija par “savu kaktiņu, savu stūrīti zemes”. Taču vēlāk Upīša politiskie uzskati mainījās, un tajā būtiska nozīme bija 1905. gada notikumiem. Kad skolu, kurā viņš strādāja, revolucionāro notikumu dēļ slēdza, rakstnieks aizbrauca uz dzimto pusi Skrīveriem, kur sociāldemokrātu grupā darbojās viņa brālis Mārtiņš Upīts. Rakstnieks Arvīds Grigulis apcerē par Andreju Upīti raksta: “Kad Skrīveru kapos glabā divus nošautos barona pils sturmētājus, Andrejs Upīts vairs nav tikai līdzgājējs, bet uzstājas pie kapa sarīkotajā mītiņā ar revolucionāru runu.”

Dažus gadus vēlāk Andrejs Upīts norādīja: “Deviņsimti piektais gads tik daudziem latviešu rakstniekiem bij likts par krišanu un augšāmcelšanos. Man viņš palīdzēja atrast pašam sevi. Atrast tos īstos idejiskos pamatus, uz kuriem savas šķiras un viņas ideju pasaulē nostājies, es apzinos paveicis to labāko daļu savā spalvas darbā. Ilgi un smagi es esmu cīnījies ar savu pagātni, ar to mirušo, kas dzīvo allaž grib noturēt savā valgā. Soli pa solim man sevi bijis jāatkaro. Pa daļai, pa drupatai es sev esmu lauzis nost, līdz kamēr līdz šķietamai pilnībai izveidojis savu garīgo tēlu.”

1905. gads Andreja Upīša dzīvē bija nozīmīgs vēl  citādā ziņā – viņš apprecējās. To varēja uzskatīt par labu izvēli, jo viņš apprecēja turīga saimnieka meitu Olgu Tīrumnieci. Upīši bija trūcīgi rentnieki, kuriem pat savu māju nebija, savukārt Olgas tēvs bija saimnieks, kas nomāja labas zemes no Skrīveru barona Maksimiliana fon Siversa. Tiesa gan, Andrejs nebija nekāds plikadīda. Viņš bija kļuvis par skolotāju ar pieklājīgu atalgojumu, turklāt jau bija pievērsies rakstniecībai.

Olgas un Andreja kāzas sākotnēji bija paredzētas 1905. gada 12. jūnijā, bet Skrīveros sākās nemieri, tāpēc kāzas pārcēla uz 31. jūliju. Arī tad dumpošanās vēl nebija rimusies, baznīca bija slēgta, un pāris tika salaulāts savās rentes mājās Palatās. Kāzās piedalījās vairāki Rīgas skolotāji, viņu vidū arī dzejnieks Vilis Plūdons.

1906. gada 19. jūlijā pasaulē nāca Upīšu dēls Kārlis, kurš tā arī palika pirmais un vienīgais viņu bērns. Vēlāk saimnieks Tīrumnieks jaunajam pārim iedeva naudu, lai viņi Skrīveros varētu nopirkt zemi un uzcelt māju. 1908. gadā Andrejs uz visiem laikiem pārtrauca skolotāja darbu un kļuva par profesionālu rakstnieku. Viņš atstāja Rīgu un pārcēlās uz Skrīveriem.

Noklīšana neceļos

To, ka Andrejs Upīts ir rakstnieks, nevarēja nepamanīt. Skrīveru pasta nodaļā uz viņa vārda  regulāri pienāca kaudzēm grāmatu, žurnālu un avīžu. Viņš lasīja latviešu, krievu, vācu un franču valodā. Lai varētu visu paspēt – gan lasīt, gan rakstīt –, diena tika rūpīgi saplānota.

Turklāt viņš nopietni pievērsās pašizglītībai. Vēlāk savās atmiņās viņš rakstīja: “Tikai še, nopietnai pašmācībai nodevies, īsti atskārtu, cik trūcīga mana vispārējā un estētiskā izglītība. Iesāku ar literatūru un estētiku, bet drīz nomanīju, ka sistemātiskas studijas te nav iespējamas bez vispārējās vēstures un socioloģijas zināšanām. Mans pašmācības lauks pletās arvienu plašumā; man liekas, savu tiesu viņš arī dziļumā būs gājis.” 

Un vēl: “Man nav bijis neviena audzinātāja un ceļa rādītāja. No laika gala es pats esmu mēģinājies un meklējies, un tāpēc sākumā tik bieži noklīdis neceļos. Avīzes un žurnāli drukāja tikai nost visus manus īsos un garos stāstus, kurus biju paspējis saražot. Protams, starp tiem gadījās arī tādi, kuros es pat tagad atrodu lielāku vai mazāku vērtību.”

Kaut Upīts dzīvoja Skrīveros, viņa vārds Rīgas presē parādījās teju vai katru dienu. Ar viņa vārdu žurnālos tika publicēti garo romānu turpinājumi, ik palaikam žurnāli un laikraksti drukāja viņa stāstu, noveles un dzejoļus, tika publicēti kritiski apcerējumi, literatūrvēsturiski raksti, recenzijas un satīra. Neviens nozīmīgs literārs notikums nepalika bez Upīša novērtējuma. Viņš bieži iesaistījās asā polemikā ar citiem rakstniekiem.

Pamatīgas pārmaiņas Upīšu ģimenes dzīvē ieviesa Pirmais pasaules karš. Pie Skrīveriem atradās viena no lielākajām Daugavas pārceltuvēm, tur arī virzījās lielas bēgļu straumes. Skrīveros nobāzējās karaspēka daļas, vairāki virsnieki iekārtojās Upīšu mājā.  Upīši bija spiesti pamest dzimto vietu un doties bēgļu gaitās. Atstājis sievu un dēlēnu Valkā, Andrejs devās uz Baku pie drauga un kolēģa – rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša. Tomēr tur neizdevās atrast piemērotu nodarbošanos, un viņš atgriezās Latvijā. Rīgā viņš strādāja dažādus kantora darbus frontes nocietinājumu un ceļu būvē.

Proletāriskās mākslas tribūns

Lielajos juku laikos, kad Rīgā varu pārņēma boļševiki, viņiem pieslējās arī Andrejs Upīts un kļuva Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītāju. Vērtējot Upīša paveikto, Arvīds Grigulis raksta: “Padomju vara izveido plašu periodisko izdevumu tīklu. Andrejs Upīts darbojas gandrīz visās izdevumu redakcijās, īpaši laikrakstā Cīņa, publicē dažus aizrautīgus dzejoļus un teorētisku rakstus par proletāriskās mākslas uzdevumiem. Ar to likti pamati viņa grāmatai Proletāriskā māksla. Ārkārtīgi intensīvas un nenogurstošas darbības dēļ Padomju Latvijas valdības galva Pēteris Stučka nosauc Andreju Upīti par Latvijas komunisma dvēseli.”

Kad vēlāk Rīgā ienāca vācieši un padzina boļševikus, izplatījās baumas, ka nošauts arī Andrejs Upīts. Kādā laikrakstā pat tika publicēts nekrologs. Tomēr ziņas par Upīša nāvi izrādījās stipri pārspīlētas – rakstnieks bija sveiks un vesels. Viņš devās uz Maskavu, kur kādu laiku dzīvoja un publicējās vietējā latviešu presē.

Kad Latvijā nostiprinājās neatkarība un dzimtenē atgriezās Rainis un Aspazija, arī Upīts sāka apsvērt iespēju doties mājās. Paziņas gan centās viņu atrunāt, jo Upīts asiņainajā lielinieku varas gadā bija Izglītības komisariāta darbinieks, tāpēc bija pamatotas bažas, ka viņu nodos kara tiesai un nošaus. Tomēr rakstnieks nolēma riskēt. Kad Upīts ieradās Latvijā, viņu arestēja. No soda viņu paglāba kultūras darbinieki, to vidū arī Rainis, kas aktīvi iestājās par Upīša atbrīvošanu. Satversmes sapulce pieņēma amnestijas likumu, kas ļāva atbrīvot rakstnieku no apcietinājuma.

Atgriežoties mājās Skrīveros, Upīšu ģimenei atklājās pēckara postaža – māja bija sagrauta, plašā bibliotēka zudusi, koki izcirsti. 1921. gadā uz veciem pamatiem Upīši uzcēla jaunu ēku un iekopa vēl plašāku dārzu. Visus turpmākos gadus Upīts vasarās dzīvoja Skrīveros, bet ziemas periodā Rīgā.

Neatkarīgās Latvijas posms Upīša daiļradē bija ļoti ražīgs – gan rakstniecībā, gan publicistikā. Tiesa, viņa publicistika nobremzējās pēc Kārļa Ulmaņa sarīkotā valsts apvērsuma, kad tika slēgti kreisie periodiskie izdevumi, kuros Upīts vislabprātāk bija publicējies. Viens no nozīmīgākajiem Upīša veikumiem trīsdesmitajos  gados bija kopā ar Rūdolfu Egli sarakstītā Pasaules rakstniecības vēsture un monogrāfija Romāna vēsture.

Kad 1940. gadā PSRS okupēja Latviju, Andrejs Upīts bija viens no Latvijas Republikas aktīvākajiem apbērētājiem. 1940. gada jūlijā viņš kļuva par Tautas Saeimas deputātu un nobalsoja par Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā. Vēlāk viņš kļuva par Augstākās padomes prezidija locekli un šajā postenī palika līdz pat savai nāves stundai.

Sākoties karam, Upīts ar ģimeni devās uz Krieviju un apmetās Kstiņinas sādžā netālu no Kirovas. Te viņš pabeidza rakstīt savu populārāko romānu Zaļā zeme. Interesanti, ka tas ir divreiz rakstīts romāns. Pirmais variants sadega Kstiņinas koka guļbūvē, kur tolaik dzīvoja Upīšu ģimene. Kad viņi bija devušies āra darbos, mājā izcēlās ugunsgrēks, sadega visa iedzīve, arī rakstnieka manuskripti, to vidū jau pabeigtā Zaļā zeme. Jau nedēļu pēc ugunsgrēka Upīts atsāka darbu pie romāna un emigrācijas laikā to pabeidza. 

Ar lielu gribasspēku

Jāatzīst, Andrejs Upīts bija vīrs ar dzelžainu raksturu un lielām darbaspējām. Parasti viņš cēlās pulksten piecos no rīta un rakstīja līdz vienpadsmitiem. Viņa istaba vienmēr tinās dūmos, jo rakstnieks pastāvīgi smēķēja. Kad Otrā pasaules kara laikā Upīts atradās emigrācijā Kstiņinā, viņa bikses bija vienos caurumos, jo toreiz pīpējamais bija jātaisa no mahorkas, kas dega sprakšķēdama.

Kā stāsta laikabiedri, Upīts nav bijis liels runātājs un mēdzis izvairīties publiski uzstāties, ja nav bijis uzrakstīts teksts.  Parasti viņš runājis paklusi, dažbrīd pat licies, ka runāšana viņam sagādā fiziskas grūtības. Upītim nav patikuši publiski pasākumi, vislabprātāk viņš uzturējies mājās. Sadzīves jautājumos rakstnieks bijis diezgan konservatīvs, viņam nav paticis daudz kustēties, pārbraukt un pārkravāties. Pat vecas mantas un gluži nevērtīgas gleznas viņš sargājis un nav ļāvis izmest. 

Izrādās, rakstnieks nav cietis suņus, toties ļoti mīlējis kaķus. Ilgus gadus viņam bijis liels, melnraibs runcis, vārdā Pika. Tas bijis ļoti pieķēries savam saimniekam, un Upīts ar viņu sarunājies kā ar cilvēku. Pika sēdējis rakstniekam līdzās arī kabinetā. Kad bijušas gatavas pusdienas, Pika uzlēcis uz galda un nogūlies uz lapas, neļaudams vairs rakstīt. Tad abi gājuši ēst.

Vairāku laikabiedru atmiņu stāstījumos norādīts, cik ļoti Upīts rūpējies, lai tiktu saglabāta viņa piemiņa. Jau rakstnieka dzīves laikā viņa mājās Skrīveros tika izveidots muzejs, turklāt īpašu uzmanību viņš bija pievērsis savai kapavietai. Tā kā aiz Raiņa kapu sētas viņš atteicies gulēt, rakstniekam rezervēts brīvs uzkalniņš Meža kapos.

Visu savu mūžu Andrejs Upīts bija kopā ar savu uzticamo sievu Olgu, kura pēc rakstnieka nāves nodzīvoja vēl trīs gadus. Diemžēl ne sevišķi veiksmīgs izvērtās viņu dēla Kārļa liktenis. Pabeidzis Viļa Olava komercskolu, Kārlis iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Pēc augstskolas absolvēšanas viņš strādājis dažādus darbus, pat kādā spirta brūzī, bet kara laikā karoja sarkanās armijas rindās, divas reizes bija smagi ievainots, bija izšauta viena acs.

Kārlis bija precējies ar baltvācieti, diemžēl laulības dzīve nebija veiksmīga. Viņi izšķīrās, un 1939. gadā sieva aizbrauca uz Vāciju. Kārlim bija kāda nopietna problēma – viņš daudz lietoja alkoholu, tāpēc viņa dēls Aivars auga pie vecvecākiem – Andreja un Olgas. Kārlis nomira 57 gadu vecumā, kad viņa tēvs Andrejs vēl bija dzīvs.

Mūža nogale un vilšanās

Trimdas vēsturnieks Uldis Ģērmanis atzīmējis, ka  Andreja Upīša talants viskošāk uzplaucis, kad viņam radusies iespēja uzstāties kā nīgram nievātājam. Tad atraisījusies viņa iztēle, tapušas oriģinālas vārdu kombinācijas un izteicieni, kas vērtējami kā nievāšanas mākslas paraugdemonstrējumi.

Salīdzinājumā ar kolēģiem Upītim bija privileģēts stāvoklis – viņš drīkstēja ne vien lasīt trimdā publicēto latviešu literatūru, bet arī to apcerēt. Viņa pēdējā grāmata Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā bija pasūtījuma darbs. Grāmatā aplūkoti ne tikai trimdas rakstnieki un viņu darbi, bet arī trimdas laikraksti, grāmatu apgādi un biedrības. Upīša secinājums: “Rakstnieks bez dzimtenes – tas ir nekas.”

Slavinot padomju varu, viņš tika dāsni atalgots. Upītim bija piešķirta vesela rinda ordeņu un daudzi atbildīgi amati – viņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta direktors, Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, žurnāla Karogs atbildīgais redaktors, Augstākās padomes prezidija loceklis.

Tomēr pat viņam netika atļauts viss. Piemēram, cenzūra lika no Upīšu noveļu krājuma izņemt kādu stāstu, bet citu pārstrādāt. Dailes teātrī tika aizliegta viņa lugas Ziedošais tuksnesis izrādīšana. Cenzūrai cauri neizgāja Literatūras vēsture, turklāt cenzori pamatīgi sasvītroja rakstnieka bēdīgi slaveno pasūtījuma darbu Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā. Diezin vai tas stiprināja Upīša pārliecību par neglābjamu komunisma uzvaru.

Vēlāk mazdēls Aivars Upītis izteicās, ka ģimenes lokā pēdējos gados rakstnieks atklāti runājis par to, ka ir vīlies padomju iekārtā. Iespējams, tā ir taisnība. Diezin vai cilvēks, kura dzīves un darba telpa bija latviešu valoda, varēja būt gandarīts par Latvijas pārkrievošanu un boļševiku iedibināto kārtību, kas bija visai tāla no viņa apjūsmotā marksisma.

Rakstnieks nodzīvoja garu mūžu – 92 gadus. Viņš devās aizsaulē 1970.  gada 17. novembrī, tika apbedīts Meža kapos.