Latvijas noslēpumi: vīrs, no kura mācījās franču pavāri
Pētersīļu lapas, dilles, rozmarīnu un neskaitāmas citas zālītes un garšaugus, kādi nu kurā zemē aug un tiek lietoti, saimnieces un zāļu sievas ir pratušas izkaltēt jau gadu tūkstošiem, taču par dārzeņu un zaļumu žāvēšanas un kaltēšanas zinātnisko pamatlicēju uzskata vācu mācītāju Johanu Georgu Eizenu, kurš 18. gadsimtā trīsdesmit dzīves gadus pavadījis Latvijā un Igaunijā, savus pētījumus sīki un smalki aprakstot grāmatā "Mācība par vispārīgu garšaugu un sakņu kaltēšanu", kas izdota Rīgā 1772. gadā un pēc tam tulkota piecās valodās. Un tikai pēc 80 gadiem viņa aprakstītos paņēmienus esot sākuši izmantot Francijā un citās Rietumu valstīs – tā apgalvots Minhenē 1977. gadā izdotajā "Apetītes leksikonā".
Šis apbrīnojamais vīrs – un apbrīnojams viņš ir gan sava raibā dzīves ceļa, gan daudzpusīgo interešu un zināšanu dēļ –, pilnā vārdā Johans Georgs Eizens fon Švarcenbergs, dzimis 1717. gadā Polzingenē, tagadējā Bavārijā, mācītāja ģimenē, kur arī guvis pirmās zinības teoloģijā. Pēc tam nopietnāk šo jomu un medicīnu viņš studējis Jēnas Universitātē – līdz 1740. gadam – un pēc tam devies uz Livoniju, kur sākumā strādājis par mājskolotāju, bet pēc tam par mācītāju Tormas un Lohusu draudzēs līdz brīdim, kad ar vietējiem muižniekiem sākušās nesaskaņas par viņa ienākumiem. Tad nu viņš nolicis savas pilnvaras un gatavojies kļūt par Terespoles luteriskās draudzes mācītāju toreizējā Lietuvas teritorijā. 1776. gadā devies turp, bet pa ceļam pārdomājis, atsaucis savu kandidatūru, aizmaldījies līdz Mītavai (Jelgavai) un iestājies dienestā pie Kurzemes hercoga Pētera. Tur īsā laikā pabijis dažādos amatos, īstenojis visvisādus projektus, taču bijis spiests no turienes doties prom līdzīga iemesla pēc kā iepriekš, proti, radušās nesaskaņas ar hercogu – lai ko viņš arī darījis, hercogs drīz vien sācis paust neapmierinātību. Kas to zina, kā tas bijis patiesībā, taču šī ir versija, kas saglabājusies pēc paša Johana Georga Eizena sacītā.
Viņš tik strauji mainījis gan nodarbošanos, gan dzīvesvietu, ka reizēm pat grūti izsekot viņa gaitām no Kurzemes uz Vidzemes guberņu, tālāk uz Pēterburgu (kur viņš pabijis vairākas reizes) un vēl pēc neilga laika uz grāfam Černiševam piederošo muižu netālu no Maskavas, kur kļuvis par vietējās lauksaimniecības virsuzraugu. Šī muiža tad arī bijusi viņa pēdējā dzīvesvieta līdz brīdim, kad 1779. gadā viņš devies uz viņsauli.
Savu ceļojumu un meklējumu laikā viņš paguvis pabūt gan par hercoga Pētera tautsaimniecisko padomnieku, gan par vairāku grāfu un citu augstmaņu konsultantu lauksaimniecības un dārzu iekārtošanas jomā. 1777. gadā izstrādājis Rundāles muižas apsaimniekošanas plānu, kura īstenošanas gaitā tikuši izveidoti divi augļu dārzi, vīnakalns un apiņu dārzs. Viens no iemesliem, kādēļ Johanam Georgam Eizenam tik bieži nācās mainīt dzīvesvietu, bija viņa uzskati par dzimtbūšanu, kurus viņš nekautrējās paust un pat aprakstīt vairākos darbos. Viņš asi kritizēja dzimtbūšanu, iepina šo tēmu savos teoloģiskajos rakstos un līdz ar to izpelnījās daudzu augstākās šķiras pārstāvju nelabvēlību.
Politisko procesu vēstures pētniekiem Baltijā vairāk tīk apspriest Eizena uzskatus un nostāju tieši šajā jautājumā, savukārt Vācijā lielākā mērā tiek uzsvērts viņa ieguldījums sadzīves un veselības jautājumu pētīšanā un padomu sniegšanā. Pirmie nereti atsaucas uz Eizena rakstu "Sistemātisks apcerējums par valsts saimniecisko pamatiekārtu", kurā viņš paudis uzskatu, ka cilvēkus veido tā sociālā vide, kurā viņi atrodas, ka labklājību var celt ar saprāta un taisnības principiem, nevis ar varmācību un cilvēku izmantošanu un ka zemnieku dzimtbūšana ir augstākā mērā kaitīga tiklab kungiem, kā valstij.
Savukārt praktiskās liecības, proti, izdotās grāmatas sadzīves un veselības jomā, liecina ne tikai par Johana Georga Eizena plašo redzesloku, daudzpusīgajām zināšanām un apbrīnojamām darba spējām, bet arī par grāmatu izdošanas tempiem tajā laikā – 18. gadsimta otrajā pusē. Bez iepriekš minētās garšaugu kaltēšanas grāmatas 1772. gadā tiek izdota arī "Māksla izkaltēt un saglabāt garšaugus un saknes – jauna veida pārtikas radīšana", un vēl tajā pašā gadā šis izdevums tiek papildināts, top divreiz biezāks un izdots vairākās valodās. Tālākie papildinājumi grāmatas veidā tiek izdoti jau nākamajā – 1773. gadā Rēvelē (Tallinā) un vēl bagātīgākā izpildījumā – 1774. gadā. Šajā pašā gadā ar grāmatas tulkojumu krievu valodā tiek aplaimoti Pēterburgas iedzīvotāji.
Garšaugu un sakņu konservēšanas metodes izstrādāšana zinātniskā apcerējumā padarīja Johanu Georgu Eizenu slavenu, viņš saņēmis daudz atzinības rakstu no Eiropas augstmaņiem, viens no vācu grāfiem pat licis izkalt medaļu par godu Eizenam.
Johana Georga Eizena sarakstīto darbu kontā ir arī citi vērtīgi izdevumi kā "Mācība par koku pārstādīšanu, Saimnieciskas pārdomas par zvejniecību Peipusa ezerā, Piezīmes par kūdras lietderību degvīna tecināšanā, Pieredzē apstiprināti līdzekļi, kā aizaudzēt izpuvušās vietas rudzu laukā", kā arī vairākas grāmatas par potēšanu pret bakām un šajā kontekstā – dzīves atvieglošanu mātēm. Viņš ir izveidojis un izdevis "Saimnieciskās dzīves kalendāru 1775. gadam". Krietnu laiku pēc Eizena nāves ir atrastas viņa uzraudzītās baznīcas grāmatas ar ierakstiem par lopu sērgu, kas Vidzemes guberņā un Igaunijā plosījusies 18. gadsimta vidū. Šīs piezīmes publicētas 1827. gadā, jo uzskatītas par ļoti noderīgām.
