No Sidnejas līdz dziesmu svētkiem: austrālietis Džeiks ar ģimeni izvēlas dzīvot Latvijā

Viņiem nav latviešu sakņu, bet ir pārsteidzoša cieņa un mīlestība pret Latviju, un Džeiks jau ir iemācījies diezgan labi runāt latviski un pat uzstājies dziesmu svētkos.

No visas Eiropas izvēlas Latviju

Austrālieša sievu sauc Ērika, meitiņai ir sarežģīts velsiešu vārds – Myfanwy. Latvijā viņu iesaukuši par Mīfiju. “Mums abiem ar sievu ir mazliet velsiešu saknes. Viņai vecvecmāte, man – vecvectēvs. Dzimu un dzīvoju Londonā, un, kad man bija 13 gadu, mēs ar ģimeni pārvācāmies uz Austrāliju,” atklāj Džeiks.

Ģimene sākusi meklēt citu mājvietu, jo viņa vecmāmiņai, kas joprojām dzīvoja Lielbritānijā, sākās problēmas ar veselību, un Džonsu ģimene saprata – ja viņi paliek Austrālijā, tad omīti redzēs tikai bērēs. “Tad laikam es brauktu uz Angliju, lai viņu apbedītu. Tā ir ļoti stulba ideja. Kāpēc braukt pēc tam, kad viņa nomirst, ja labāk ir braukt pirms, vai ne?” spriež mazdēls.
Džonsu ģimene cītīgi domāja, uz kuru valsti pārcelties, lai būtu tuvāk vecmammai – apsvērta Islande, Nīderlande, Austrija, bet beigu beigās Džeika uzmanību pievērsa Rīga.

“Mēs negribējām dzīvot Rietumeiropā, jo tur ir daudz sociālo un imigrācijas problēmu, varbūt arī nemaz nebūtu tik atšķirīgi no Austrālijas,” skaidro Džeiks.

Tauta, valoda un karogs

Apceļojuši Eiropu jauno māju meklējumos, Džonsi devās atpakaļ uz savu toreizējo dzīvesvietu, bet par Latviju Džeiks nespēja aizmirst: “Uzreiz gribējās braukt atpakaļ.”

Tā viņš sāka meklēt darbu mūsu valstī, kuru izdevās atrast finanšu tehnoloģiju uzņēmumā Nordigen – sāka par programmētāju, tagad jau kļuvis par galveno tehnoloģiju darbinieku. Tad arī ar visu ģimeni varēja droši pārcelties uz dzīvi šeit.

Pirms galīgās izvēles Džeiks apdomājis arī Tallinu, bet nu atzīst: “Tallinas vēsture nejutās tuvu manai sirdij, bet Rīgas vēsture ar Livonijas ordeni gan. Tagad, kad dzīvoju Latvijā, saprotu, ka tie bija vācu bruņinieki un latviešiem bija diezgan slikti.”

Savu izvēli austrālietis nenožēlo: “Viens ir iemesls atbraukt, bet iemesls palikt ir kas cits.” Tas bija Džeika draugu un paziņu dzīvesstils, un viņa viedoklis ir skarbs – Austrālija ir ļoti tukša valsts, tādi ir cilvēki tur, nav vēstures, tradīciju un kultūras.
“Mēs ar sievu sapratām, ka viņu dzīvē vairs nekas nenotiks. Visi mani pazīstamie dzīvo pie vecākiem un skatās televizoru, un viss. Neko citu vairs viņi nedara. Man bija bail, ka tas var notikt arī ar mums. Mēs gribējām piedzīvojumu, un Latvija ir ļoti atšķirīga,” uzskata Džeiks.

Kā piemēru viņš min mūsu tautasdziesmas. Džeiks tagad dzied Rīgas Latviešu biedrības jauktajā korī: “Austrāliešiem nav tādu tautasdziesmu. Latvijā ir sajūta, ka tu zini, kas ir tauta, valoda un karogs. Jūsu vēsturē ir bijušas tik daudzas problēmas ar vāciešiem, krieviem un zviedriem, es domāju, ka latvieši saprot, cik dārga ir sava kultūra un tauta. Tas tā nav ne Austrālijā, ne Anglijā.”

Turklāt Džeika ieaugšana latviešu kultūrā noris patiesi strauji – pērn, dažus mēnešus pēc ierašanās Latvijā, viņš ar kori uzstājās dziesmu svētkos: “Tas ir unikāli, ļoti nozīmīgi un skaisti. Ko tādu nevar radīt citā veidā, tā ir ļoti īpaša pieredze. Būšu laimīgs, ja vienkārši varēšu palikt Latvijā un katrus piecus gadus dziedāt dziesmu svētkos. Tā būtu laba dzīve.”

Šeit novērtē ģimeni

Salīdzinot ar Sidneju, Rīga ir ļoti mierīga pilsēta, un pie tā bijis grūti pierast mazajai Mīfijai, kurai bija tikai četri gadi, kad ģimene ieradās Latvijā. Viņa skraidīja, skaļi runāja un klaigāja, un tēvam bieži vajadzēja meitu nomierināt: “Tas viņai bija grūti. Austrālijā bērni skrien visur.”

Rīdzinieki esot nopietnāki par austrāliešiem, bet Džeiks to saka kā komplimentu: “Austrālieši negrib sarunāties par idejām un nopietnām lietām, viņi grib dzert alkoholu un skatīties sportu. Tā nav problēma, man arī patīk sports, bet ne jau visu laiku.”

Daudziem latviešiem varētu šķist pārsteidzoši, bet Džeiks uzskata, ka Latvijā ir ļoti labvēlīga vide ģimenei. Austrālijā dzīvošana ir ārkārtīgi dārga un nodokļi augsti, abiem vecākiem obligāti būtu jāstrādā un savas atvases jāsūta bērnudārzos vai pie auklītēm. Pavisam cits ir arī uzskats par ģimenēm.

“Kad ieradāmies šeit, sēdējām kādā valsts birojā, pildījām anketas, un mums jautāja, ar ko nodarbojamies. Manā, protams, ierakstīja, ka esmu programmētājs, bet sievas – māte. Austrālijā tā nebūtu nodarbošanās, tur viņai ierakstītu, ka ir bezdarbniece. Šeit cilvēki novērtē ģimenes. Un es domāju, ka daudzi rietumnieki alkst pēc tradicionālākām sabiedrībām,” spriež Džeiks.

Meita runā kā īsta latviete

Džonsu ģimene veltī lielas pūles, lai iemācītos latviešu valodu. Džeiks pat izvairās iegūt pārāk daudz ārzemju draugu, ar kuriem sarunātos angliski, arī Mīfijai piekodināts, lai viņa ar bērniem runā latviski.

“Tas ir svarīgi, jo ar angļu valodu paliek pārāk viegli. Bērnudārzā mēs lūdzām audzinātājiem, lai viņi ar manu meitu nerunā angliski. Tas bija viens no maniem noteikumiem. Bet audzinātājiem tā ir vieglāk, tāpēc mēs nomainījām bērnudārzu uz tādu, kur audzinātāji nevar runāt angliski,” stāsta Džeiks.
Tas nebijis viegli, toties tagad Mīfija runājot kā īsta latviete.

Pirmajā Latvijas vasarā iemācīt meitiņai vietējo valodu bija prioritāte, šogad Džeiks pat atrada bērnu nometni Ādažos. Auto viņiem nebija, bet valodu mācīties vajadzēja, tāpēc austrālietis atrada citu veidu, kā nogādāt meitu uz nometni – autonomu "CARGURU".

Zemākā cena ir 24 centi par minūti, un uz Ādažiem izbraukāt vajadzēja divas reizes dienā. “Tas bija dārgi, bet man bija ļoti svarīgi, lai mana meita ir starp latviešu bērniem,” uzsver Džeiks.

"Ledus sirds" kļūst par latviešu multfilmu

Džeika firmā liela daļa klientu ir ārzemnieki, tāpēc darba valoda ir angļu, bet, lai attīstītu latviešu valodas iemaņas, pie ģimenes nāk privātskolotāja. Džeiks, kā jau teikts, arī dzied un lasa grāmatas.
“"Viljams Ventons", grāmata domāta deviņgadniekiem. Lasu jau vairāk par mēnesi,” Džeiks izvelk no mugursomas latviešu valodā tulkoto grāmatu, kurā ir arī vārdnīca. Papildus tam radio fonā skan latviski, ja iespējams, filmas un multenes meitai arī. Džeiks smejas: “Meita joprojām domā, ka "Ledus sirds" ir latviešu multfilma.”

“Es domāju, ka visdārgākā lieta ir valoda. Ja nav valodas, nav Latvijas,” atgādina Džeiks, cerot, ka latvieši nepiedzīvos prūšu likteni, kuru zemes vietā tagad ir Kaļiņingrada.

Priekšroka griķiem un kotletēm

Ja ticēt reinkarnācijai, varētu domāt, ka Džeiks iepriekšējā dzīvē bijis latvietis – tā domāt mudina viņa kulinārā gaume. Sidnejā nevienā veikalā neatrodamie griķi kopš pārcelšanās uz Latviju kļuvuši par atzītu vērtību Džonsu virtuvē.

Džeika mīļākā kombinācija – griķi un kotletes: “Man ļoti garšo latviešu ēdiens, tāpat kā vācu un krievu ēdiens, un latviešu virtuve ir kā abu kombinācija. Un es esmu vienkāršs cilvēks, man nepatīk dārgi restorāni.” Arī sievai ir jaunatklājumi virtuvē – Ērika sapratusi, ka krējums ir kas tāds, ko var likt visur.

Viss šis laiks nav pavadīts tikai Rīgā, kopā ar kori būts arī citās vietās, ar ģimeni apciemotas viduslaiku pilis, īpaši Džeikam acīs iekritusi Madona, kas devusi jaunu rosinājumu: “Man ļoti patīk šī pilsēta, mierīga un skaista. Kad atbraucu, nopirku dzīvokli Rīgā, bet tagad gribu māju laukos.”

Ja arī Tu zini kādu iedvesmojošu integrācijas piemēru, dod mums ziņu! Raksti mums uz e-pasta adresi musejie@rigasvilni.lv