Sporta spēle bez tiesnešiem: iepazīstam frisbiju

Lidojošais šķīvītis

Vai tu neesi visjaunākais Latvijas sporta federācijas vadītāju vidū?

Nav man šādas statistikas, bet ļoti iespējams, ka esmu, man ir 22 gadi.

Kā nonāci līdz frisbijam? Ir taču daudz citu sporta veidu.

Nebiju sportiski ļoti aktīvs. Skolā vienubrīd trenējos basketbolā, bet mūsu bija par maz, skolotāja aizgāja pensijā, un treniņi pajuka. Tad kādu laiku nedarīju neko, pēc tam 2011. gada septembrī aizgāju uz frisbiju, kas mums Salaspilī jau sen tiek spēlēts un kur jau trenējās mans divus gadus vecākais brālis. Aizgāju, un iepatikās. Tiku skolas komandā, braucām uz čempionātiem, lēnām sitos uz augšu, un 2012. gada augustā jau Latvijas izlasē braucu uz pasaules junioru čempionātu Īrijā. Kopš tā laika spēlēju diezgan nopietni, esmu startējis Eiropas un pasaules čempionātos pieaugušajiem. Jūnija beigās notiek Eiropas čempionāts Ungārijā. 

Kad pasaulē sākās frisbija bums?

Precīzi nepateikšu, apmēram pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās. Tas sākās Amerikā un diezgan smieklīgi – netālu no Jeila Universitātes bija pīrāgu ceptuve, kas saucās Frisbie Pie Company, tā pārdeva pīrāgus metāla veidnēs. Studenti, apēduši pīrāgus, tās veidnes sāka mētāt. Nosaukums frisbie bija ļoti populārs studentu vidū. Tikmēr jau četrdesmitajos gados Amerikā populāra bija kļuvusi “lidojošo šķīvīšu” jeb NLO – nezināmu lidojošo objektu – tēma. Volters Morisons to izmantoja un 1948. gadā radīja šķīvīti, kas atgādināja populāro priekšstatu par NLO. Pirmie viņa šķīvīši lidoja slikti, un tikai 1955. gadā izdevās radīt šķīvīti, kas labi lido un bija pārdodams. Tos ar tirdzniecības marku Pluto Platter ražoja kompānija Wham – O. Tā kā Jeila Universitātes studentu vidū ļoti populārs bija nosaukums Frisbie, kompānija savus šķīvīšus pārdēvēja par Frisbee, speciāli mainot vienu burtu, lai Frisbie Pie Company to nevarētu apsūdzēt viņu nosaukuma izmantošanā. Vēlāk izdomāja, ka frisbiju mešana varētu būt sporta veids, tas sāka attīstīties un attīstās joprojām.

Latvijā pirmie šķīvīši parādījās, šķiet, ap 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu laiku, tos ražoja igauņi... Cik dažādi ir disku sporti?

Šobrīd topā ir Ultimate jeb altimets. Senāk to sauca Ultimate Frisbee, bet Frisbie aizliedza izmantot viņu tirdzniecības marku. Latviski mēs esam atstājuši nosaukumu altimetfrisbijs jeb vienkārši frisbijs.

Nesen Latvijā parādījās disku golfs, kas pasaulē strauji attīstās. To spēlē līdzīgi parastajam golfam, tikai ar diskiem, kurus met nevis bedrītēs, bet speciālos grozos. Tie ir ar ķēdēm, kas sabremzē disku, un tas iekrīt grozā. Pagaidām populārākā disku golfa trase ir Mežaparkā, bet tiek veidotas jaunas trases. Disku golfs uz urrā ir aizgājis Igaunijā. Disku golfa priekšrocība ir tā, ka tu to vari spēlēt viens, nav jāsavācas veselai komandai.     

Ekstrēmāka ir spēle, kas saucas GUTS. Sastājas divas komandas pieci pret pieciem apmēram 10 metru attālumā, vienas komandas stāvētāju starpā ir distance izstieptas rokas attālumā, un viena komanda mēģina izmest disku cauri otras “mūrim”, bet otra komanda mēģina to ar vienu roku noķert.

Kaut kas līdzīgs tautas bumbai, tikai šķiet, ka sāpīgāk...

Tas nav tik sāpīgi, tie diski ir mīkstāki, zobus izsist nevar. Vēl ir Double Disk Court, ko spēlē divi pret divi ar diviem diskiem, cenšoties nogādāt abus diskus vienā pusē. Tad vēl ir tāds disku sports – frīstails. Tas faktiski ir cirks, triki, to vērtē tiesneši. Ir vēl citi frisbija veidi, piemēram, frisbijs ar suņiem.

Šķiet, arī Latvijā frisbijs lēnām kļūst populārāks…

Mums ir frisbija līga, pēdējos gados labi attīstās spēle telpās. Mums der rokasbumbas laukums, 40 x 20 metru. Mums ir ap desmit vīriešu komandas, meiteņu līgā ir deviņas komandas, tajā atļaujam piedalīties arī komandām no Lietuvas un Igaunijas.

Iztiekam bez spēka spēles

Kā spēlē frisbiju? Kas tev, spēlētājam, ir jāizdara, lai komanda tiktu pie punkta?

Jānoķer disks pretinieku zonā. Altimetfrisbijs reizēm tiek salīdzināts ar amerikāņu futbolu vai regbiju, tikai altimetfrisbijs ir bezkontakta sporta veids. Turklāt tas laikam ir vienīgais komandu sporta veids, kas tiek spēlēts bez tiesnešiem un balstās uz spēlētāju savstarpēju cieņu.

Frisbija laukumā ir divas zonas un viduszona. Diska noķeršana, atrodoties pretinieka zonā, ir tas pats, kas piezemējums regbijā vai amerikāņu futbolā. Komandas, katrā pieci cilvēki, nostājas savās zonās. Tā komanda, kas spēlēs aizsardzībā, sarunā, kuru katrs segs, tad paceļ disku par zīmi, ka ir gatava. Pretinieka komanda arī paceļ roku. Tad komanda, kas aizsargājas, veic pārmetienu – piespēli no viena gala uz otru otrai komandai, metot tā, lai disks ilgāk lido un visi aizsargi paspēj pieskriet klāt uzbrucējiem. Uzbrūkošajā komandā pēc pārmetiena saņemšanas tas spēlētājs, kurš noķēris disku, tagad ir metējs. Metējam nav atļauts pārvietoties, kamēr viņam ir disks. Lai spētu izdarīt dažādus metienus garām aizsargiem, metējs drīkst kustēties ap balsta kāju (līdzīgi, kā basketbolā, paņemot bumbu rokās pēc dribla). Šī atļautā kustība ir ļoti svarīga uzbrukuma sastāvdaļa, jo paplašina laukuma daļu, kurā metējs var izmest disku.

Vai frisbijā ir “neredzamās” piespēles, kā basketbolā?

Tā var apmānīt arī savu komandas biedru. Piespēles var izmest dažādi, ir forhends, bekhends. Var izmest no augšas, no apakšas. Aizsargs mēģinās bloķēt tavu piespēli, viņš no metēja drīkst atrasties diska attālumā.

Vai jēdziens nostaigāts frisbijā eksistē?

Ja tu nostaigāsi, pretinieks to nosauks, un, ja arī tu tad izmetīsi piespēli, tā neskaitīsies, ja būs noķerta. Ja nebūs noķerta, tad viss kārtībā, disks pāriet otrai komandai. Tiklīdz tu zaudē kontroli pār disku (pretinieks to pārķer, tavas komandas spēlētājs to nenoķer, vai disks tiek izmests autā), pie uzbrukuma tiek otra komanda un mēģina dabūt punktu tavā zonā. Kad komanda dabū punktu, visi atkal sastājas savās zonās un tiek veikts pārmetiens.

Metējs tātad stāv uz vietas, bet pārējie komandas spēlētāji – skrējēji, veicot izskrējienus, mēģina atbrīvoties no saviem sedzējiem, lai saņemtu piespēli no metēja. Lai varētu atbrīvoties no sedzējiem, jāveic māņkustības un izskrējieniem jābūt vairākus metrus gariem.

Kad tiek gūts punkts, komandas mainās laukuma pusēm (punktu guvusī komanda paliek gala zonā, kurā tikko gūts punkts). Punktu guvusī komanda sāk nākamā punkta izspēli, izdarot pārmetienu, un spēlē aizsardzībā.

Vai šajā bezkontakta spēlē tomēr nesanāk arī drusku pagrūstīties?

Par kādu augstāku piespēli jau pacīnās mazliet vairāk, bet neviens ar rokām netur un ar ķermeni negrūž, tikai mazliet piebloķē. Tiklīdz tu sāksi grūstīties par traku, pretinieks nosauks sodu. Tiem, kas spēlē nopietnākā līmenī, neliela pagrūstīšanās patīk, bet ir arī komandas, kas kategoriski ir pret jebkādu kontaktu un uzskata to par sodu. Tad tā arī ir jāspēlē abām komandām. Ja abas komandas neiebilst pret nelielu kontaktu, spēle var ritēt tā. Svarīgi ir just to robežu, cik tālu var lietot kontaktu.   

Cik ātrā laikā metējam, kuram tātad jāstāv uz vietas, disks jāizmet?

Telpās metējam ir dotas 8 sekundes, lai atdotu disku, ārā – 10 sekundes. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai ar piespēli nevajadzētu steigties, tomēr palaist garām labu piespēles momentu arī nevajadzētu.

Savukārt aizsardzības spēlētāji katra punkta izspēles sākumā izvēlas, kurš kuru uzbrucēju segs. Aizsardzības spēlētāji mēģina ierobežot laukumu, kurā uzbrukums var spēlēt. Aizsargs, kas sedz metēju, parasti viņu sedz no vienas puses, tādējādi ļaudams tam izdarīt metienus tikai uz vienu laukuma pusi. Aizsargi, kuri sedz skrējējus, neļauj viņiem brīviem izskriet laukuma daļā, kurā metējam ir atļauts izdarīt metienus.

Kā komanda, kas aizsargājas, var pāriet uzbrukumā?

Vairākos veidos: pārtverot uzbrukuma spēlētāju izdarīto piespēli; izsitot autā vai nositot zemē uzbrukuma izdarīto piespēli; kā arī tad, ja uzbrukuma spēlētāji kļūdās un paši nomet zemē vai izmet autā disku; ja metējs nav paspējis atdot piespēli, pirms aizsargs ir paspējis izskaitīt līdz 8 vai 10.

Nuja, tā kā tiesnešu nav, skaita pretinieks...

Aizsargam, kurš sedz metēju, ir skaļi jāpaziņo, ka viņš skaita, sakot: “Skaitu”, un jāskaita līdz 8 vai 10. Aizsargs drīkst sākt skaitīt, ja atrodas ne tālāk kā trīs metrus no metēja. Pārējie aizsardzības spēlētāji nedrīkst segt metēju tuvāk par trim metriem.

Bet to jau var skaitīt arī ļoti ātri?

Nē, jāskaita vismaz ar sekundes intervālu, citādi pretinieks aizrādīs, būs pārkāpums.

Novērotāji tiesnešu vietā

Tas tomēr izklausās subjektīvi...

Jā, turklāt frisbijs tiek spēlēts bez tiesnešiem, pat pasaules čempionāti. Tomēr mēs tiekam galā. Esam godprātīgi, nebūs tā, ka spēlētāji apzināti mēģinās krāpties un skaitīt par ātru vai taisīt sodus un teikt, ka nekas nav darīts. Kamēr pretinieks uzskata, ka skaitīšanas ātrums ir pieņemams, spēle turpinās. Jāskaita skaļi, lai uzbrucējs zina, cik laika palicis līdz metiena  izdarīšanas iespējai.

Tomēr bieži vien spēlētāji, kas iesaistīti kādā epizodē, dažādu apstākļu dēļ nespēj to objektīvi novērtēt (piemēram, to, vai spēlētājs noķēris disku laukumā vai uz līnijas). Tādās situācijās spēlētāji var lūgt viedokli no klātesošajiem, kuriem bijis vislabākais skatapunkts uz notiekošo. ASV un Kanādā augsta līmeņa turnīros ir ieviesti novērotāji.  Sākotnēji novērotāji sekoja līdzi spēlei līdzīgi kā tiesneši citos sporta veidos, taču bija tiesīgi paust savu viedokli tikai tad, ja spēlētāji nespēja atrisināt radušos konfliktu un vērsās pie viņiem. Tomēr novērotāju privilēģijas aizvien ir augušas, un šobrīd viņi ir tiesīgi saukt iekšā/auts, punkts/nav punkta, kā arī laika limitus bez spēlētāju uzaicinājuma. Arguments par labu novērotāju izmantošanai ir tas, ka novērotāji frisbiju padara skatītājiem baudāmāku – spēles gaita ir raitāka, jo tās laikā vairs nav garu pārtraukumu, kuros tiktu apspriesti nosauktie pārkāpumi.

Tomēr pasaules mēroga turnīros un čempionātos novērotāji vēl netiek izmantoti, lielākā daļa pasaules tos negrib ieviest, baidoties, ka trešās puses iesaistīšana konflikta situāciju risināšanā noņems godīgas spēles atbildību no pašiem spēlētājiem un frisbijs aizvien vairāk sāks līdzināties tradicionāliem sporta veidiem, tādējādi zaudējot savu burvību.

Vai aizsargs var tevi nosegt tā, ka tu vispār nevari izmest?

Nē, viņš tikai ierobežo manas iespējas mest no jebkuras pozīcijas.

Āra laukumi jums ir daudz lielāki nekā telpā...

Jā, 100 x 37 metri. Tas ir standartlaukums. Stadionos mēs spēlējam futbola laukumā, tikai uz pusi šaurākā. Ārā spēlē septiņi pret septiņi, tas arī ir īstais frisbijs. Telpu frisbijs Latvijā un dažās citās mūsu reģiona valstīs atšķirībā no pārējās pasaules ir populārāks. Šoziem būs pirmais Eiropas klubu čempionāts iekštelpās, gadu vēlāk arī izlašu čempionāts, un tajos Latvija cer pacīnīties par augstām vietām. Telpās mēs mākam labi spēlēt.   

Cik ilgst frisbija spēle?

Ārā – 100 minūtes vai līdz 15 punktiem. Divu punktu pārsvaram nav jābūt.

Simt minūtes – tas jau ir ilgāk nekā futbola spēle...

Jā. Čempionātos mums dienā parasti jāizspēlē 2–3 spēles. Bet spēlē laiks netiek apturēts, un ir spēlētāju maiņas. Interesantākais ir tas, ja beidzas laiks, tās 100 minūtes, spēle vēl nebeidzas. Tu izspēlē punktu, kas ir iesākts, un, piemēram, pie 10:8 spēlē tik ilgi, kamēr kāda komanda dabū 11 punktus. Teorētiski spēle var ilgt arī trīs stundas, īpaši, ja ir vējaināks un grūtāk dabūt punktu. Tad var būt tā, ka ir daudz jāskrien, spēlētāji nogurst, kļūdās, disks pāriet no vienas komandas pie otras un punktu kā nevar dabūt, tā nevar.

Kas notiek, ja sāk līt?

Spēle turpinās, ja vien nav negaisa vai citu bīstamu apstākļu. Ir bijušas spēles slapjdraņķī un stiprā vējā.

Vējš taču ietekmē spēli!

Ļoti ietekmē. Ja ir pretvēja – pavēja spēle, lielākā daļa punktu tiks gūti pa vējam. Pa vējam var aizmest 60–70 metrus, bet pret vēju Latvijas līmeņa spēlētāji piespēli neaizmetīs tālāk par 50 metriem. Bet pēc katra punkta komandas mainās pusēm. Tev pašam jāskatās, kāds ir vēja virziens, lai zinātu, kā jāmet, jo tu negribi pavērst diska apakšu pret vēju, lai vējš disku neuzpūš augšā. Vējš spēli padara interesantāku, komandai jādomā, kādu taktiku izmantot, kādu aizsardzību likt.

Cik sver frisbija disks?

Disks sver 175 gramus. Spilgti dzeltenus vai rozā diskus izmanto spēlēs pludmalē, lai tie būtu pamanāmāki, visur citur diski būs balti.

Ar ko šis sporta disks atšķiras no tā, ko par pāris eiro var nopirkt veikalos?

Maigi sakot, ar visu. Veikala diski lidos pavisam citādāk. Sporta diski ir uztaisīti, lai tos varētu mest un ķert.

Cik maksā sporta disks?

Latvijā mēs pārdodam diskus par 15 eiro, daļa naudas tiek ziedota izlasēm. Neesam profesionāļi, spēlētājiem pašiem jāsedz daļa izdevumu. 

Vai tad pasaulē ir frisbija profesionāļi?

Ir pusprofesionāļi – Amerikā. Summas, ko viņi nopelna par spēli, ir smieklīgas, bet viņiem tiek nodrošinātas formas un transports sacensībās. Amerikā un Kanādā frisbijs ir vispopulārākais. Skandināvijā tagad vairāk pievēršas diskgolfam.

Vai frisbija sportos ir mešana tālumā?

Ir. Tam tiek izmantoti diskgolfa diski, tie ir mazāki un plakanāki, svars vairāk koncentrēts uz ārmalu. Tos var aizmest līdz simt metriem, bet pasaules rekords, metot pa vējam, ir pāri 300 metriem. Es frisbija disku varu aizmest līdz 80 metriem. Tālmetienos katrs nākamais metrs nāk arvien grūtāk.

Ko frisbijs uztrenē?

To pašu, ko var iedomāties citos sporta veidos, – koordināciju, lēcienu, tās pašas piespēles.

Kāpēc frisbija disku nesauc par šķīvīti?

Man nav iebildumu pret lidojošo šķīvīti, bet mēs tomēr to saucam par disku.

Vai frisbijs domā par olimpiskajām spēlēm?

Jau vairākus gadus viss tiek virzīts uz to, izpildīti normatīvi un vadlīnijas, sakārtota federāciju sistēma, lai pasaules federācijā dabūtu lielāku biedru skaitu. Tāpēc tika nopietni strādāts, lai attīstītu frisbiju Āfrikā. Taču sporta veidu, kas grib pieteikties olimpiskajām spēlēm, ir ļoti daudz, tātad jāizpilda ne tikai obligātās, bet arī vēlamās prasības. Frisbijam ir grūti tikt olimpiskajās spēlēs arī tāpēc, ka tas ir komandu sporta veids, bet olimpiskajām spēlēm liels cilvēku skaits ir problēma.