Karlsona sindroms - ieskatāmies apburošajā dronu pasaulē

Pagājuši teju 350 gadi kopš par teiksmu kļuvušā Priekules Ikara lidojuma (gan, šķiet, vairāk pie folkloras, ne lidojumu vēstures pieskaitāmā) un pāri par divsimt – kopš E. G. Robertsona (īstajā vārdā Etjēna Gaspāra Robēra) lidojuma aerostatā no Rīgas uz Ropažiem 1804. gada augustā, taču sapnis par lidošanu joprojām ir dzīvs un pieņēmis jaunas formas. Proti, ja gluži nelidot pašam, tad vismaz pastarpināti – palaižot gaisā un vadot kaut ko, kas lido.

Agrākos laikos tā bija visai nelielas entuziastu grupiņas nodarbe, taču mūsdienu tehnoloģiju attīstība ir atvērusi debesis ne vien gīkiem ar finiera zāģīti un lodāmuru ikdienas uzkabē, bet jebkuram, kura rocība ļauj iegādāties viedtālruņa cenas ierīci. Un patiesībā tieši viedtālruņu un ar to saistīto tehnoloģiju neticami straujā attīstība un komponenšu miniaturizācija tad arī ir plašpatēriņa drona kā tehnoloģiju fenomena parādīšanās cēlonis un priekšnoteikums.

Iespējams, daudziem no mums pirmā asociācija, dzirdot vārdu drons, ir militārās ierīces, taču patiesībā tur ir ļoti maz kā kopīga – parasto ļautiņu drons ir drīzāk viedtālrunis ar motoriem un propelleriem nekā militāra ierīce ar izrautu “dzeloni” – tieši niecīgās mikroshēmās iebūvētie akselerometri, žiroskopi, barometri, magnetometri, navigācijas sistēmas sensori, miniatūri kontrolieri un veiktspējīgi, bet kompakti un energotaupīgi procesori ir tas priekšnoteikums, kas bija nepieciešams, lai varētu rasties civilie droni.

Lidot – tas ir vienkārši. Mūsdienās.

Protams, ar to vien ir par maz – lai dronus būtu iespējams pārdot jebkuram dīvāna ekspertam un sapņu ķērājam, ir nepieciešams, lai tie būtu vadāmi bez kādām īpašām iemaņām. To izdevies panākt, no vienas puses, izpētot, kā, mainot četru vai vairāk rotoru griešanās ātrumu, var likt ierīcei manevrēt, no otras puses – iepakojot datoru (viedtālrunis taču principā arī ir dators) un gūzmu sensoru gana mazā kastītē, lai ar baterijas jaudu būtu pietiekami, ka visu mantību kopā ar pašu bateriju varētu pacelt un noturēt gaisā uz kaut cik pieņemamu laika sprīdi.

Panāktais efekts ir pārsteidzošs – ar mūsdienīgu dronu lidot patiešām ir ļoti vienkārši, un to, bez mazākā pārspīlējuma, spēj jebkurš. Tā pa īstam novērtēt sensoru un procesoru devumu zināmā mērā var, pamēģinot palidot ar pārdesmit eiro maksājošu rotaļu dronu; tā pozīciju praktiski nepārtraukti nākas koriģēt atšķirībā no dārgākiem droniem, kuru veiktspējīgie procesori, apstrādājot iebūvēto lokācijas, gaisa spiediena, žiroskopisko, paātrinājuma un kādu-tur-vēl sensoru un kompasu sūtīto informāciju, tur lidoni vienā telpas punktā tā, it kā tas būtu tur pienaglots ar neredzamu nagliņu, turklāt spēj reālā laika režīmā arī kompensēt vēja virzienu uz ātrumu.

Dronus – tautai. Dažādus

Trešais, kas nepieciešams, lai drons no dažu saskaitāmu īpatņu mantiņas kļūtu par plašai auditorijai interesantu produktu, ir atbilde uz jautājumu – kāpēc man tādu vajag? Te nu iespējamas vairākas šīs atbildes versijas un atkarībā no izvēlētās arī visai atšķirīgas ierīces. Mazliet vienkāršojot situāciju, varam teikt, ka civilie droni ir četru veidu: spēļu, sporta, lidojošās kameras un industriālie.

Rotaļām un mācībām

Spēļu droni ir lielisks pilotēšanas iemaņu treniņa rīks un sava spalvas svara dēļ visai labi iztur kritienus. Ir gan pavisam vienkārši, kuri aprīkoti ar pašu minimumu nepieciešamās elektronikas, gan mazliet dārgāki, kuriem jau ir pierīkota kamera un sensoru klāsts papildināts pietiekami, lai brīdī, kad palaižam vaļā vadības sviras (telefonā vai pultī), tas vairāk vai mazāk turētos vienā vietā. Laba lietiņa, lai pieslīpētu prasmes, bet uz ražotāja norādītajiem kameras rādītājiem (720p vai par Full HD video) ieteiktu skatīties ar rezervi – ja drona iegādes patiesais mērķis ir foto un video, tad jau pirmajā iepazīšanās brīdī sapratīsim, ka šādam mērķim nepieciešams tāds drons, kura kamera ir mehāniski stabilizēta. Populārākie šajā segmentā ir SYMA ražojumi, bet, ja meklējam jau labāk aprīkotu, ar kameru, sensoriem un pat iespēju ieprogrammēt lidojuma uzdevumu, tad labākā izvēle būtu RYZE sadarbības auglis ar DJI – Tello. Cenu līmenis – sākot no 20 eiro par sākuma līmeņa SYMA, MJX un HUBSAN ražojumiem, un mazliet pāri par simts – par Tello.

Sportam

Sporta droni ir atsevišķs stāsts – tie ir dronu skriešanās sacīkstēm (starp citu, reizēm pat Eurosport tās rāda) paredzēti droni, un vairumā gadījumu to lietotāji paši arī tos būvē no iegādātām komponentēm. Lai arī ir nopērkami jau lidošanai gatavi racing drone komplekti, bez iemaņām darbā ar lodāmuru šajā sporta veidā neiztikt – kā treniņos, tā sacensībās praktiski neizbēgami ir kritieni, kas agri vai vēlu noved pie tā, ka kaut kas ir jālabo. Vai jāuzlabo. Neizbēgams šā sporta veida piederums ir arī FPV brilles.

Latviešu sportisti startē ar lieliem panākumiem pat visaugstākajā līmenī – pagājušā gada novembrī FAI (Fédération Aéronautique International) pirmajā pasaules čempionātā divi mūsu piloti iekļuva pusfinālā, un Kārlis Gross aizlidoja pat līdz pjedestālam – 3. vieta! Tomass Pētersons arī iekļuva labāko desmitniekā un pabeidza sacensības 8. vietā.

Ņemot vērā, ka pasākums ir visai skatāms un piemērots pārraidei televīzijā, ir zināms pamats cerēt uz šā sporta veida popularitātes kāpumu nākotnē.

Ja vēlaties pamēģināt, par sākuma līmeņa lidoni komplektā ar tieši tāda paša līmeņa FPV brillēm nāksies šķirties no kādiem 200 eiro. Jau sacensībām kaut cik atbilstošs komplekts izmaksās par kādiem 300 eiro dārgāk, bet jau nopietnākā līmenī par pustūkstoti iznāks tikai brilles, bet viss pārējais atkarīgs no komponentēm, ko iegādāsieties. Tomēr, ja mērām ar tehniskā sporta veida izmaksu olekti, tas ir pat ļoti lēti.

Droši vien vispirms ir vērts pamēģināt ar iespējami lētu iesācēja modeli, lai saprastu, vai prieka vietā nenoķeram jūras slimību un vai tas patiešām aizrauj; jebkurā gadījumā ir jārēķinās, ka kritīsiet daudzas jo daudzas reizes, un teju pirmā iemaņa, kas jāapgūst, ir zibenīga motoru izslēgšana kritiena vai sadursmes gadījumā, lai samazinātu iespējamos bojājumus. Par laimi, šā tipa droni ir samērā izturīgi.

Lidojošo kameru kari

Skaitliski vislielākā un vairumu visvairāk interesējošā dronu grupa ir tie, kuru galvenais uzdevums ir foto un video uzņemšana. Būtībā runa ir par lidojošām kamerām. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka pat no izcilas kameras būs kāda jēga tikai tad, ja tai būs arī izcils stabilizēšanas risinājums, kas vienlaikus ļaus to arī grozīt. Lētākajos sugas pārstāvjos, piemēram, DJI SPARK, kamera tiek stabilizēta divās asīs, un, jāteic, daudziem bilžu un video tīkotājiem ar to pilnīgi pietiks. Taču nav ne mazāko šaubu par to, ka trīs asu stabilizācija labāk pilda savu uzdevumu. Ražotāja izvēli šajā segmentā ir krietni vienkāršojusi akmenscietā tirgus dūre – vēl pirms gadiem pieciem gribētāji lauzot galvu varēja iespringt kognitīvās slodzes vingrinājumos par to, ka, redz, Parrot ir tādi un šitādi modeļi, Yuneec savukārt piedāvā to un šito, taču tagad šā segmenta kārtis ir sadalītas, un uzvarētājs ir viens – DJI. To, cik grūti, sāpīgi un dārgi ir doties konkurences kautiņā ar šiem Šeņžeņas zēniem, varat pajautāt GoPro kameru ražotājiem, kuru sākotnēji ar tik lielām cerībām gaidītais Karma drons izrādījās pagalam neveiksmīgs gan reālajā, gan finanšu pasaulē.

DJI spēku, gan nekādi īpaši neuzprasoties uz rupjībām, ir izjutuši arī latviešu Airdog – vienkārši daudzmaz līdzvērtīga konkurences cīņa prasītu tik lielus finanšu un cilvēkresursu, kādus pie mums nav iespējams sakoncentrēt. Airdog un arī citi tirgus dalībnieki ir praktiski atmetuši ideju konkurēt lidojošo kameru tirgū un pārcēlušies uz DJI mazāk interesējošām tirgus nišām – militāro sfēru vai arī specifiski industriāla pielietojuma ierīcēm; mūsu pašmāju Aerones attīsta specifiski vēju ģeneratoru tīrīšanai paredzētus risinājumus.

Citi agrāk itin nopietnie šā tirgus spēlētāji – Yuneec, Parrot, Autel un pārējie – arī mēģina atrast sevi šaurākās tirgus nišās – spēļu, sacīkšu vai industriāla pielietojuma dronu izstrādē. Reālajā dzīvē situācija ar tirgū pieejamajiem modeļiem lidojošās kameras tīkotājam ir tāda, ka puslīdz nopietna izvēle ir tikai starp viena ražotāja – DJI – dažādiem modeļiem.

Ja vēlamies pēc iespējas taupīt, tad varam mest aci uz SPARK vai Mavic Air pusi, bet, ja esam gan mentāli, gan materiāli nopietni sagatavojušies iegādāties labāko lidojošo kameru, kāda patlaban tirgū pieejama, tad atliek pieņemt izvēli iegādāties Mavic 2 Zoom vai Mavic 2 Pro.

Ar ko šie droni atšķiras, un kurš tad īsti būtu jāpērk? Īsā atbilde ir šāda: ja vēlamies labāko fotogrāfisko kvalitāti un esam noskaņoti veltīt zināmas pūles video pēcapstrādē, tad pareizā izvēle ir Mavic 2 Pro, bet, ja gribam tā, lai ir forši un kvalitatīvi, taču īpaši pie datora kabineta iedegumu ķert negatavojamies, tad Zoom pat ir zināmas priekšrocības.

Paplašinātā atbilde būtu: lai pilnvērtīgi izmantotu Mavic 2 Pro piekārtās Hasselblad L1D-20c kameras 1" sensora fiksēto 10 bitu krāsu kanālu dziļumu un plašāko dinamisko diapazonu, video ir jāuzņem acij ne visai tīkamā Dlog-M krāsu profilā, no kura jau pēc tam, video pēcapstrādes procesā datorā, tiek izskalots īstais zelts. Protams, arī fotogrāfiskās iespējas Pro kamerai ir piešķirtas tādas, lai varētu ar tīru sirdsapziņu nest no Apollo Mēness misijas un citiem vēsturiskiem kadriem par fotogrāfijas pasaules leģendu kļuvušo Hasselblad vārdu.

Zoom gadījumā iegūstam 2x optiskās tālummaiņas iespēju komplektā ar 1/2.3" izmēra kameras sensoru, kas nodrošinās 12MP foto un 4K video uzņemšanas iespēju. Jā, foto gadījumā tālummaiņas funkcija ļauj ar Zoom iegūt arī no 10 attēliem salipinātu 48MP kompozītattēlu – nofotografē vienu bildi, tā teikt, kopainai, un tad nobliež 9 kadrus lielākā pietuvinājumā, no kuriem tad arī saliek augstākas izšķirtspējas bildi, tiesa, ne DNG, bet JPEG formātā.

Šā paša ražotāja Phantom sērijas droni jau labu laiciņu nav atjaunināti, un nav nekāda pamata Mavic 2 Pro vietā iegādāties Phantom 4 Pro vai Advanced putnu – tas, salīdzinot ar kompakti salokāmo Mavic, aizņem krietni vairāk vietas. Drīzāk ir jēga apsvērt iegādāties Mavic komplektācijā ar Smart Controller pulti – iegūstam gandrīz uz pusi spilgtāku ekrānu, nekā izmantojot standarta pulti ar viedtelefonu vai planšeti (tiešā saules gaismā nemaz nav tik viegli saskatīt, kas redzams telefona ekrānā), atbrīvojamies no nepieciešamības ņemties ar tālruņa pievienošanu pultij un, ja gatavojamies lidot arī ziemā, iegūstam krietni labāku/uzticamāku darbību zemās temperatūrās.

Protams, ir arī lielāki putni ar lielākām kamerām (ir platformas, ar kurām iespējams lidināt pat īstā kino kalibra kameras), taču parastajam cilvēkam, pat ja naudas ir gana daudz, bez skaidra mērķa un iemesla nebūtu ieteicams iegādāties ko tādu, kas ir smagāks par 1,5 kilogramiem. Kādēļ? Iemesls ir dronu lietošanas noteikumi kā Latvijā, tā lielākajā daļā pārējās pasaules. Raugi, lielie putni nes līdzi sev papildu izmaksas par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu un nepieciešamību saskaņot lidojumus ar civilās aviācijas un nereti arī citiem dienestiem.

Kas atļauts vērsim?

Kur drīkst un kur nedrīkst lidināties.

Dronu izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 737, ar tiem iespējams iepazīties www.likumi.lv, Civilās aviācijas aģentūras mājaslapā www.caa.lv un Facebook lapā Pilotē dronu droši. Mēģināšu pēc iespējas īsi savilkt būtiskāko, uzmanību pievēršot tiem lidaparātiem, kuru svars ir virs 250 gramiem un zem 1,5 kilogramiem:

– dronam jābūt marķētam ar īpašnieka vārdu, uzvārdu, adresi un tālruņa numuru, juridiskajām personām – ar attiecīgajiem rekvizītiem;

– Latvijas teritorijā drons drīkst pacelties līdz 120 metru augstumam, taču ir arī būtiski ierobežojumi – kontrolējamā gaisa telpā, kas aptver arī daļu Rīgas un Jūrmalas, maksimālais atļautais pacelšanās augstums ir 50 metru. Lidojumi tuvāk par 5 kilometriem Rīgas un Liepājas lidostām aizliegti vispār, no pārējiem lidlaukiem jāturas vismaz 3 kilometru attālumā. Lidojumi ir aizliegti virs objektiem, kas saistīti ar valsts drošību un aizsardzību, un to tuvumā;

– lidojumi atļauti tikai tiešās redzamības zonā, maksimālais atļautais attālums no pilota līdz dronam ir 500 metru horizontālā plaknē;

– nedrīkst lidot tuvāk par 50 metriem no lidojumā neiesaistītām personām. Lidojumi virs publiskiem pasākumiem ir jāsaskaņo gan Civilās aviācijas aģentūrā, gan pasākuma organizatoru, turklāt dronam ir jābūt aprīkotam ar izpletņu sistēmu un ir jāpiesaista novērotājs;

– bērni līdz 18 gadu vecumam drīkst vadīt dronu ar masu virs 0,5 kg (un līdz 1,5 kg) tikai pieaugušas personas uzraudzībā. Par 0,5 kg vieglāku lidoni bērns drīkst vadīt arī bez pieaugušā uzraudzības, ievērojot 50 metru distanci līdz tuvākajām lidojumā neiesaistītajām personām un īpašuma uz zemes. Zem 250 gramiem pietiek ar to, ka tiek izraudzīta droša lidojuma vieta;

– drona pilots nedrīkst būt alkohola vai citu apreibinošu vielu reibumā (par reibumu šajā gadījumā tiek uzskatīta alkohola koncentrācija virs 0,2 promilēm);

– pilotam jāidentificē sevi ar cepuri, kreklu vai citādā veidā;

– lidojumi atļauti tikai diennakts gaišajā laikā, pirms to veikšanas pilotam ir jāizvērtē iespējamie riski, lai lidojums būtu drošs.

Ja tā pavisam īsi un koncentrēti, tad:

– nelidojam tur, kur to nedrīkst darīt (vienīgais oficiālais avots ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 737);

– lidojam tikai diennakts gaišajā laikā, starp saules lēktu un rietu);

– marķējam dronu un pats sevi;

– nelidojam virs cilvēkiem masu pasākumu laikā;

– nelidojam augstāk par 120 metriem (50 metru kontrolējamā gaisa telpā);

– nelidojam tālāk par 500 metriem.

Visās pārējās situācijās ir nepieciešama atļauja, ko var iegūt, rakstot iesniegumu uz e-pastu caa@caa.lv. Likums paredz, ka iesniegums tiek izskatīts viena mēneša laikā, bet praksē tas notiek daudz ātrāk – trīs darbdienu laikā. Ja plānojam lidot ar valsts drošību vai aizsardzību saistītu objektu tuvumā, būs nepieciešama atļauja arī no Militārās policijas. Ja plānojam lidot masu pasākumu laikā, lidojums ir jāsaskaņo arī ar pasākuma organizatoru un drons ir jāaprīko ar izpletņa un akustiskā brīdinājuma sistēmu.

Starp citu, noteikumi mainās, un arī patlaban notiek intensīva to pilnveidošana. Gaidāmās pārmaiņas komentēja Civilās aviācijas aģentūras komunikācijas vadītājs Aivis Vincevs: “Plānots, ka jaunie Ministru kabineta noteikumi stāsies spēkā jau tuvāko mēnešu laikā. Izstrādājot jaunos noteikumus, Civilās aviācijas aģentūra koncentrējās uz to, lai iedzīvotājiem un organizācijām bezpilota gaisa kuģu legāla izmantošana kļūtu vienkāršāk saprotama. Nokārtojot teorētisko zināšanu un praktisko prasmju pārbaudi, varēs iegūt ilgtermiņa atļauju paaugstināta riska lidojumiem (patlaban atļauja nepieciešama katram atsevišķam lidojumam).

Vienlaikus ar jaunajiem Ministru kabineta noteikumiem būs samazināts personu/iestāžu skaits, no kurām nepieciešami lidojuma saskaņojums pirms atļaujas izsniegšanas.

Plānots samazināt arī finansiālos riskus dronu īpašniekiem, piemēram, bezpilota gaisa kuģiem, kas sver vairāk par 250 gramiem, tiks precizētas civiltiesiskā apdrošināšanas prasības, lai negadījumā radītos zaudējumus segtu apdrošināšanas kompānijas.

Kolīdz jaunie Ministru kabineta noteikumi stāsies spēkā, Civilās aviācijas aģentūra veiks plašu informatīvo kampaņu par izmaiņām noteikumos, lai samazinātu iespēju, ka cilvēki normatīvos aktus pārkāpj nezināšanas dēļ, ar ko šobrīd aizbildinās visbiežāk. Civilās aviācijas aģentūra un citas iesaistītās puses strādā, lai nākotnē būtu iespējams redzēt visus ierobežojumus reāllaikā, tādējādi atvieglojot dronu pilotēšanu.

Pēc jauno Ministru kabineta noteikumu stāšanās spēkā tālvadības pilotiem klātienē būs jānokārto teorētiskais pārbaudījums (atbildot uz 30 jautājumiem, pieļaujamo kļūdu skaits – 3) un jāapliecina savas praktiskās zināšanas. Pēc tam varēs iegūt Civilās aviācijas aģentūra izsniegtu ilgtermiņa atļauju līdzīga scenārija paaugstināta riska lidojumiem.”

Tātad – paaugstināta riska lidojumu veicējiem dzīve kļūs daudz vienkāršāka, un lielajam parasto pilotu pulkam – noteikumi kļūs saprotamāki. Labi.

Joks ar sekām

Viegli paredzams ir jautājums: “Bet kā vispār kāds zinās, ka esmu pārkāpis noteikumus, un kas man par to būs?” Jau tagad būtiskākajos objektos vai to tuvumā ir uzstādītas ierīces, ar kuru palīdzību reālā laika režīmā tiek saņemta informācija par to, ka tiek veikts lidojums ar dronu. Ir redzams arī drona sērijas numurs, maršruts un pilota atrašanās vieta. Ir arī šo stacionāro ierīču mobilā versija, kuru attiecīgie dienesti var novietot, piemēram, kāda masu pasākumu vietā. Protams, ne katrs pārkāpums beidzas ar administratīvo sodu – nereti, izvērtējot pārkāpuma apstākļus un radītos potenciālos riskus, inspektori veic skaidrojošo darbu un lietu izbeidz.

Par to, cik nopietni daudzviet pasaulē pieiet droniem, liecina kaut vai 2013. gada 15. septembra atgadījums Vācijā, Drēzdenē, kad pilots no Vācijas Pirātu partijas ar Parrot AR dronu pielidoja pārāk tuvu klāt kanclerei Angelai Merkelei un aizsardzības ministram Tomasam de Mezjēram publiskas uzstāšanās laikā un ietrieca dronu skatuves konstrukcijās. Tolaik bija izraisījies skandāls saistībā ar Euro Hawk novērošanas dronu programmu, un Pirātu partija šādi vēlējās nodemonstrēt, kā tas ir – būt novērotam ar dronu. Lai arī Merkele toreiz tikai pasmējās, piecu gadu laikā Vācijā dronu lietošanas noteikumos skrūves ir pamatīgi pievilktas. Tagad šie noteikumi ir kļuvuši daudz stingrāki, ir ieviesta obligātā pilotu civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, un arī lidojumam aizliegto vietu saraksts ir kļuvis daudz garāks. Vāciju nu nekādi vairs nevar uzskatīt par dronu pilotiem draudzīgu vietu.

Ceļamaizei

Daži derīgi padomi drona pilotam un gaisa fotogrāfam

Par lidošanu:

- izlasām drona lietošanas instrukciju. Ideja pacelties gaisā un tad sākt domāt nav laba ideja;

- vienmēr izvēlamies no šķēršļiem un cilvēkiem brīvu pacelšanās vietu;

- vienmēr pārliecināmies, ka visu ierīču baterijas ir pilnībā uzlādētas. Laiciņu nelietotām, drona baterijām ieslēdzas pašizlādes režīms, un 1–2 dienu laikā tās izlādējas līdz apmēram 60%;

- vienmēr pārliecināmies, ka drons sameklē GPS/GLONASS pavadoņus un korekti iezīmē mājas vietu;

- vienmēr pārliecināmies, ka iestatījumos ievadītais automātiskās mājās atgriešanās augstums (tā ieslēdzas, ja drons pazaudē sakarus ar pulti vai bateriju līmenis pazeminās tiktāl, ka nākas atgriezties mājās) atbilst reālajai apkārtējās vides situācijai;

- kamēr neesam uzkrājuši pilotēšanas pieredzi, nelidojam telpās. Pirmais lidojums ar Salaveča svaigi atnestu dronu apkārt eglītei bieži vien ir arī pēdējais;

- kritiski novērtējam laikapstākļus – nelidojam miglā un lietū, ņemam vērā vēja virzienu un stiprumu, arī to, ka augstumā vējš var būt gan spēcīgāks, gan pūst citā virzienā;

- akli nepaļaujamies uz drona šķēršļu sensoriem – jā, tie ir lieliski, bet maza izmēra šķēršļus – elektrības vadus un smalkus zarus – tie nepamana;

- nelidojam tuvu cilvēkiem. Ja vēlamies ar kameru “piebraukt” sev vai citam cilvēkam, labāk sākam pie filmēšanas subjekta, tad lidojam prom un datorā mainām video uz otru pusi;

- vienmēr atstājam sev pietiekamu laika (baterijas rezervi) – steiga rada paniku un var beigties ne visai labi. Ja lidojam ziemā, esam īpaši piesardzīgi, novērtējot baterijas lādiņa rezervi, un nelietojam aukstu bateriju;

- nelidojam tuvu citam dronam un – jo vairāk – lidaparātam ar cilvēkiem;

- netraucējam putnus un dzīvniekus – lai arī ornitologi, piemēram, izmanto dronus mazā ērgļa ligzdu apsekošanai, dažādu sugu putniem ir atšķirīgs tolerances slieksnis pret traucējumiem;

- īpaši uzmanāmies, lidojot pilsētā; visuresošie Wi-Fi un citi elektromagnētiskā starojuma avoti var radīt interferenci, un drons zaudēs vadāmību;

- nelidojam aiz šķēršļiem – radioviļņi ir tādi paši elektromagnētiskie viļņi kā redzamā gaisma (tikai garāki) – cerēt, ka kaut kādu iemeslu dēļ drons mūs “redzēs”, kad to aizslēpsim aiz deviņstāvenes, ir naivi;

- ja ekrānā pazūd video attēls, nekrītam panikā – pirmkārt, ļoti iespējams, ka tas pēc mirkļa parādīsies, otrkārt, attēls un vadības komandas ir šķirtas (svarīgi ir nesākt haotiski raustīt sviras – ļoti iespējams, ka drons joprojām tām klausa), treškārt, pēc brīža ieslēgsies automātiskais mājās atgriešanās režīms.

Par fotografēšanu un filmēšanu:

- apgūstam kameras iestatījumus jau uz zemes;

- izvēlamies pietiekami ātrdarbīgu un ietilpīgu atmiņas karti;

- fotografējam RAW (DNG) formātā un iestatām, ka arī panorāmas uzņemšanas gadījumā tiek saglabāti arī oriģinālfaili šādā formātā;

- vienmēr plānojam fotografēšanu vai filmēšanu. Gaisā viss ir tāpat kā uz zemes – fotogrāfijā visu nosaka gaisma;

- apgūstam drona automātiskos filmēšanas režīmus – tie būtiski atvieglo, piemēram, orbītas izpildīšanu ap intereses objektu;

- neslinkojam un veltām laiku video apstrādei – laiki, kad ar to vien, ka filmēts no gaisa, bija pietiekami, lai izsauktu vispārējas ovācijas, ir vēsture;

- uzņemot video, atceramies, ka video arī ir stāsts. Cenšamies, lai kadrā būtu zināma intriga.