Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Trāpīt bultā - iepazīstam loka šaušanu 5

9vīri
23. jūnijā 13:07 2019. gada 23. jūnijā 13:07
Aldis Miesnieks, Egils Zirnis | 9vīri
Loka šaušanas sporta kluba "Amazones" saimnieks Eduards Lapsiņš par viltībām mūziklā Robins Huds, izšķirīgo milimetru un to, kas jādara, lai Latvijas loka šāvēji tiktu līdz olimpiskajām spēlēm

Lai gan patriotiskos zīmējumos Lāčplēsis un citi senie latvju karavīri tiek zīmēti arī ar loku un bultu rokā un vēlēšanu rezultāti arvien skaidrāk rāda, ka mūsu vēlētājiem ir tuvi Robina Huda ideāli, Latvijas loka šāvēju rezultāti starptautiskās sacensībās nav tik spoži kā dažā citā sporta veidā. Noklausoties, ko stāsta viens no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduards Lapsiņš, uzzinām iemeslu – ir valstis, kurās loka šaušana ir nacionālais sporta veids, un šajās valstīs iedzīvotāju skaits ir daudz lielāks nekā Latvijā. Pie mums pagaidām nav arī atļautas medības ar loku, kamēr dažā citā zemē šādu mednieku dēļ pat pagarina medību sezonu...

Pa mikimaušiem nešauj

Modernā loka šaušana Latvijā esot sākusies tikai pēc kara, sešdesmitajos gados. Un deviņdesmito gadu sākumā, pārmaiņu laikā, Latvijā esot palikuši tikai kādi trīs, četri profesionāli loka šāvēji.

Četri.

Jūs bijāt viens no viņiem?

Diemžēl. Bet tā pauze nebija tik traka, ilga kādus piecus, sešus gadus. Starp Bausku un Mežotni bija kolhozs "Sarkanais karogs", mans radinieks tur bija dabūjis atpakaļ īpašumus un uzblieza būdeli. Tās bēniņos, mīnus 8 grādos, šāvām 12 metru distancē, vairāk tur nebija. Tāds bija viens Latvijas čempionāts.

Cik gara ir distance loka šaušanas disciplīnās?

Ziemā 18 metru. Vasarā olimpiskajās spēlēs – 70 metru. Olimpiskās disciplīnas ir divas – individuālā un komandu (komandā trīs cilvēki). Tagad veido trešo – miksētu komandu, vīrietis un sieviete. Kvalifikācijas sacensībās šauj 72 bultas pa sešām bultām sērijā, un ir noteikts daudzums, cik cilvēku tiks tālāk. Piemēram, 120 tiks, bet piedalās kādi trīssimt. Tātad 180 var braukt mājās. Tad pirmajiem astoņiem ir handikaps, viņi divās cīņās nepiedalās; pārējie sacenšas setu sistēmā. Piemēram, devītais ar simt ceturto. Viens visas 30 bultas aizšauj garām, otrs visas trāpa desmitniekā. Rezultāts it kā 0:30, bet uzvarētājs dabū tikai divus punktus. Nākamajā setā otrais sašauj 29 bultas, bet pirmajam netīšām sakrīt visas trīsdesmit. Atkal uzvarētājs dabū divus punktus, rezultāts kļūst 2:2. Cīņa ilgst līdz sešiem punktiem, tātad minimums ir trīs seti. Bet ir iespēja, ka izšaujam vienādi un nonākam līdz rezultātam 5:5. Pieci seti ir maksimums. Tad nāk izšķirošais šāviens. Viens.

Un uzvar tas, kurš to trāpījis tuvāk centram?

Tā bija līdz šim. Tagad, ja abi iešauj desmitniekā, ir vēl viens šāviens, to gan skatās, kurš trāpījis tuvāk vidum. Agrāk varēja gadīties, ka meistars izšķirošo iešauj desmitniekā, it kā vājākais – desmitniekā un vinnē. Tad pieņēma lēmumu, ka divreiz pēc kārtas cūcene nevar būt, tāpēc, ja abiem ir desmitniekā, tad šauj vēlreiz, bet, ja nav desmitnieks, tad mēra. Desmitnieka diametrs ir 12 centimetru.

Kāds ir olimpiskais loks?

Sākotnēji Padomju Savienībā tika kultivēts tikai viens loka šaušanas veids, olimpiskais – tas tā arī saucās – loka šaušana. Viss pārējais – kompaktloki, tradicionālie, vēsturiskie – skaitījās “tur pie kapitālistiem”, kas mums nav vajadzīgi, tie tika uzskatīti par izklaidēšanos, staigājot pa mežu, nevis sportu. Tagad mēs paši esam kapitālisti, šie citi veidi ir ienākuši pie mums, un sacensības notiek arī tajos – brīvdabā, pa maketiem.

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Ko viens no jūsu kluba biedriem tur stūrī zāģē?

Viņš zāģē bultas īsākas. Tās tiek nopirktas standarta garumā un tad nogrieztas tik garas, cik vajag samērā ar konkrēta šāvēja augumu (korekts garums skaitās viena colla aiz loka uz priekšu, aiz roktura). Varu būt lepns, ka man ir tāds aparāts, ar ko nogriezt bultas. Manā jaunībā ņēma trīsstūra vīlīti un vīlēja pa riņķi, kamēr novīlēja visas 12 komplekta bultas. Pēc nozāģēšanas bultas salika uz galda, skatījās, kura sanākusi pati īsākā, un tad ar smilšpapīru pārējās rīvēja, lai dabūtu visas vienāda garuma.

Vai bultas garums nav noteikts?

Nav. Noteikts ir diametrs. Zināmi ierobežojumi ir lokam – nedrīkst būt divi tēmekļi, atzīmes uz stiegras, nekāda elektronika. Agrāk nedrīkstēja izmantot magnētus, tagad drīkst.

No kā bultas tagad taisa?

Vēl joprojām no metāla sakausējuma, bet ir arī polimēru, karbona, stikla šķiedras. Tās, ko jūs redzat te griežam, ir topklase, tām vidū ir alumīnija caurulīte, apkārt karbona klājiens, vidū tās ir resnākas, bet uz galiem kļūst tievākas. Uz aci tas īsti nav redzams, bet ar mikrometru mērot ir.

Cik maksā viena tāda bulta?

Ja noveicas, 12 bultas var dabūt par 600 eiro, bet principā jārēķinās ar 700 eiro. Tātad viena bulta mazliet virs 60 eiro.

Bet, trenējoties laukā, bulta taču var arī pazust...

Neviens no mūsējiem ar tām neies šaut mežā pa gumijas mikimaušiem. Šaujot pa standartmērķi no 70 metru attāluma, augstas klases loka šāvējs no 9 un 10 apļa ārā principā neiet. Var tikai sasist, ja iešauj bultu bultā.

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Kā filmā Kevins Kostners... Jūs ticat, ka var būt tāds šāviens, ka bulta no gala ieiet otrā bultā un to sašķeļ?

Kas man tur ko ticēt, ja esmu to savām acīm redzējis neskaitāmas reizes! Tas nav nekas īpašs.

Bet vai tā var iešaut speciāli?

Man bija sadarbība ar Lailu Ilzi Purmalieti, kad viņa taisīja mūziklu Robins Huds. Tad mums izdevās panākt, ka uz skatuves katrā izrādē puisis tā izdarīja.

Vai tad tas tika panākts bez viltībām?

Kur nu bez viltībām... Vai tad māksla pastāv bez viltībām?

Cik ātri olimpiskā loka bulta lido?

Kādi 80 metri sekundē.

Cik tālu bulta var aizlidot, ja nav vēja?

Tās ziņas, ko atceros no padomju laikiem, bija pie četriem kilometriem, bet nekur neesmu atradis tām apstiprinājumu. Kad paši jaunībā ākstījāmies, 600 līdz 800 metrus nolidoja mierīgi.

Četrus kilometrus laikam nešauj pat snaiperšautenes...

Šauj gan, pat vēl tālāk. Cita runa ir par precizitāti tādā tālumā. Bet tālšaušanai ir speciāli loki, precīzi trāpīt ar tiem nevar.

Vai pasaulē ar tālšaušanu kāds nodarbojas?

Protams. Nodarbojas arī ar kalēja laktu šaušanu gaisā – tuksnesī dullie šauj gaisā un uzņem laiku, kuram tā ilgāk gaisā turas.

Kā Tomā un Džerijā...

Jā. Tā arī lokiem ir speciāla tālšaušanas grupa. Pārsvarā viņi visi guļ uz muguras, ar kājām atsperas pret loku, ar rokām velk un tad 45 grādu leņķī mauc. Jāvelk tur ir krietni pāri simt kilogramiem, man tikai nav oficiālu datu.

Vai šaušana pa 18 metru un pa 70 metru tālu mērķi būtiski atšķiras?

Atšķirīgs ir leņķis, kādā sportists stāv, kā arī tas, ka ārā var būt vējš, saule, lietus, putni čivina...

Vēja ātrumu olimpiskajās spēlēs ņem vērā?

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Nē, tā ir šāvēja problēma. Maskavā, Krilatskā, bija 1980. gada olimpiskajām spēlēm uztaisīts loka šaušanas stadions. Tas ir klajā vietā, un vējš tur tā ieskrienas, tāds blīvs, ka 1982. gadā, kad mēs tur šāvām, dabūjām no 30 metriem mērķēt pusotru vairogu pret vēju, lai trāpītu savā vairogā, un bulta mērķī plēsa tādu šķirbu, ka pēc pāris trim sērijām dabūjām mainīt mērķus. Manā pieredzē vienīgā reize, kad tika pārtrauktas sacensības, bija Taškentā. Toreiz bija jāšauj četrās distancēs – 90 metru, 70 metru, 50 metru un 30 metru. Blakus tam stadionam bija deviņstāvenes. Atšāvām 50 metru distanci, gājām uz 30 metriem, te skatāmies – mājas pazudušas... Jocīgi, bet nu neko, sākām šaut, te trešajā sērijā skatāmies – vairogi pazuduši...

Ja tā būtu zemestrīce, jūs to būtu jutuši...

Tas bija sniegs! Milzu pārslām kā siena, vairoga vietā redz tikai drusku tumšāku pleķi! Taškentā augustā! Apsnigušas palmas... Toreiz sacensības pārtrauca. Mēs fiksi sacēlām sniegavīrus, saspraudām tajos bultas. Nākamajā dienā dabūjām vingrinājumu atkārtot.

Arbalets kā pistole

Ko jūs varat teikt par tiem lokiem, ko izmanto dažādas vēstures biedrības?

Ar tām vēstures biedrībām ir tā – kad tās saradās biezā slānī, es arī tur gribēju drusku iesaistīties. Tajās biedrībās ir divi lieli grupējumi. Vieni uzskata, ka visam jābūt autentiskam: šujam ar rokām, paši aužam drēbes...

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

... pret bakām nepotējamies...

Tas jau ir mans jautājums viņiem: tas viss ir forši, bet ko, piemēram, ar zobu plombām darīsim? Rausim no zobiem ārā?

Otrai kopienai, cik zinu, ir tāds piecu metru likums – apģērbam un rīkiem jāizskatās autentiskiem no piecu metru attāluma. Tātad tu nevari staigāt ar rokas pulksteni un kedās, bet nav tik svarīgi, vai audums ir krāsots ar mūsdienu metodēm.

Tas pats ar lokiem. Atvainojos, bet tie loki, ar ko šāva senie strēlnieki, ir reāli bīstami, tie jebkurā brīdī varēja izšķīst. Ja šāviena brīdī stiegras zarna iet pa gaisu, var notikt zili brīnumi. Kad mums parādījās pirmās karbona bultas, reiz viena šī bulta plīsa. Karbons plīst šķiedrās, stiegra to stumj uz priekšu, gals ir atdūries pret loku, pārliecas un kā atspere nāk atpakaļ un izduras cauri šāvēja rīklei. Labi, ka visās lielajās sacensībās ir klāt mediķi, viņi šāvēju saglāba.

Šobrīd arī vēstures biedrībās jau ir pieņēmuši, ka vajag bultām izmantot plastmasas astītes un modernu stiegru materiālu, nevajag raut cīpslas behemotiem no pakaļas laukā.

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Jūs esat šāvis ar kādiem tradicionāliem lokiem?

Esmu šāvis ar visiem iespējamajiem lokiem, kādi vien ir dabūti. Bet tie visi ir taisīti mūsdienās, uzbūves princips visiem ir viens.

Vai tad nav viena loka atvilkšanai jāpieliek vairāk spēka nekā cita?

Tas atkarīgs no tā, cik stiprs loks. Redzat, man divi loki karājas pašā augšā. Kāpēc tie tur karājas?

Varbūt smukumam?

Šobrīd smukumam. To vienu varbūt kāds no manējiem vēl var atvilkt, jūs noteikti neatvilksiet. To otru tikai es varu atvilkt, un arī ne vairāk kā trīs reizes.

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Kā Odisejam, kurš arī vienīgais varēja atvilkt savu loku...

Tam ir 130 mārciņas. Man bija uzradies viens biezais, kurš bija iegādājies 95 mārciņu blokloku. Tas bija viens no pirmajiem bloceniekiem, kas nonācis manās rokās, kad tie pēc neatkarības atjaunošanas sāka te parādīties. Man to vajadzēja noregulēt un piešaut. Vai man grūti? Velkot jūtu – jā, spēks tai lokā ir. Pārvaru, viss ir viegli, drusku atslābinājos, un tas kā rāva kopā, noplēsa man ādu nost.

Ar loku mednieki Āfrikā medījot lielo piecnieku – lauvas, ziloņus, bifeļus, degunradžus un leopardus...

Es esmu redzējis arī to, kā ar loku sit lejā helikopterus.

Kur jūs to redzējāt?

Filmās, protams (smaida). Bet kāpēc lai lielo piecnieku nevarētu nomedīt ar loku? Tas tomēr ir reāls ierocis.

Kā jūs raugāties uz to, ka Latvijā nav atļautas medības ar loku, kamēr Lietuvā un Igaunijā ir?

Tā ir politika.

Vai militārām vajadzībām lokus kaut kur pasaulē vēl izmanto?

Domāju, ka ne.

Bet arbaletus?

Tas ir liels mīts, ka arbaleti būtu kaut kas šausmīgi briesmīgs. Tie bija briesmīgi viduslaikos. Tos atvilka ar vinčām, un tie sita cauri visām tā laika bruņām. Taču, pirmkārt, ar to milzīgo spēku zūd precizitāte, otrkārt, uzlādēšana ir ļoti ilga. Treškārt, ja arbalets tādā uzlādētā stāvoklī minūtes divdesmit pastāv, tu jau nezini, kur tas trāpīs, jo raksturlielumi jau mainās. Mana pieredze rāda, ka arbalets ir efektīvs, ar to ir patīkami šaudīties, bet tas ir kā pistole, kamēr loks – tā jau ir šautene.

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Pirmajā pasaules karā lokus vēl lietoja?

Cik zinu, Lielbritānijā vēl tagad ir loka šāvēju nodaļa – pie pils.

Cik bultu minūtes laikā var izšaut labs loka šāvējs?

Kādas sešas, ja kaut cik tēmē. Spicākie angļu loka šāvēji senāk šāva līdz 12 bultām minūtē, bet tolaik nebija tik svarīgi, kur trāpa.

No kāda koka lokus senāk taisīja?

Es lokus netaisu, es mācu ar tiem šaut, tātad varu kļūdīties, bet, manuprāt, taisīja no īves. Serde bija cieta, ārējā mala elastīgāka. Gareniski šķeļot, iekša bija brūna, ārmala gaiša, loku taisīja ar brūno malu iekšpusē. Loka izgatavošana bija diezgan sarežģīta, sākot ar to, ka koks jānocērt pareizajā laikā.

Modernās tehnoloģijas loku gatavošanā ienāk?

Loka šaušana ir viena no pirmajām vietām, kur tās parādās. Karbons loka šaušanā ienāca momentā, jau ap 1978. gadu.

Vasara par īsu

Kāpēc dienvidkorejieši ir tik labi loka šaušanā?

Es reiz mēģināju iemācīt loka šaušanu vienam melnam puisītim, bet viņš fiziski nespēja būt mierīgs ne sekundi. Cita lieta futbols, tur viņš gāja kā atspole, bet šaušanas sporta veidos viņiem neiet viegli. Ar korejiešiem ir pavisam cits stāsts. Ap 1978. gadu dienvidkorejieši atbrauca uz Padomju Savienību un apmēram divas nedēļas ar videokameru staigāja pakaļ PSRS izlasei. Aizbrauca projām, safilmējuši veselu kasti kasešu, pēc tam pāris gadus tās analizēja un tad ieviesa loka šaušanu Dienvidkorejā kā nacionālo sporta veidu. Katrai sevi kaut cik cienošai rūpnīcai ir komanda, kuru rūpnīca finansē, loka šaušana ir skolu programmās. Ar olimpisko loka šaušanu Dienvidkorejā nodarbojas pieci miljoni cilvēku. Biju tur uz pasaules čempionātu un redzēju, ka pilsētā tie ir reāli svētki – visur plakāti, pilni stadioni, pat fani ar Latvijas karodziņiem tur bija. Svētki turpinājās dienu un nakti.

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Krievijā arī puse valsts spēlē futbolu, taču rezultāta nav, kamēr dienvidkorejiešiem loka šaušanā ir rezultāti...

Loka šaušanā topa šāvēji ir no lielvalstīm, it sevišķi no tām valstīm, kurās ir arī dienvidi, siltums. Padomju Savienības laikos jauniešu izlase martā brauca uz nometni Dušanbe, Tadžikijas galvaspilsētā. Cik gara ir mūsu vasara? Trīs mēneši...

Nu, simtgades vasara ilga piecus mēnešus...

Tas bija izņēmums. Ja mums ir jāšauj 70 metru distancē, un labi jāšauj, bet mēs varam trenēties tos trīs mēnešus, kamēr pretinieks daudz ilgāk, nav brīnums, ka viņiem ir labi rezultāti.

Vai iekšā vispār var atrast 70 metrus garas telpas?

Rūpnīcu korpusos var, mūsu jaunieši tādā vietā trenējas.

Cik cilvēku vispār Latvijā trenējas loka šaušanā?

Ko mēs sauksim par trenēšanos?

Tādus, kā tie jūsu minētie pieci miljoni Dienvidkorejā.

Tāda Latvijā nav neviena. Nav tādu iespēju! Cilvēkiem ir jāstrādā, bērniem jāiet skolā – kad lai viņi trenējas?

Vai pasaulē loka šaušanā ir profesionāļi?

Ir, bet daudz viņu nav. Naudas nav tik daudz, balvas parasti nav lielākas par summu līdz 10 000 eiro.

Ko tad viņi dara? Šauj pa gaisā pamestiem āboliem un tamlīdzīgi?

Nē, tas vairs nav sports, tas ir šovs. Cirka mākslinieks arī ir profesija, bet kāpēc, piemēram, cirka vingrotāji neiet vingrot olimpiskajās spēlēs? Visticamāk, tāpēc, ka tur viņš nespētu uzrādīt tik labus rezultātus kā sporta vingrotāji.

Kas loka šaušanā ir prestižākās spēles?

Olimpiskās spēles. Seko dažādi čempionāti. Pagājušoruden Ketija Nēringa-Martinsone Zviedrijā izcīnīja uzvaru Eiropas 3D čempionātā, kurā sportisti sacenšas apvidus loka šaušanā pa telpiskiem dzīvnieku maketiem.

Kādi ir tie maketi? Sākot no truša?

Sākot no peles un beidzot ar bizonu. Zvēru skaits dažādās sacensībās ir dažāds, parasti ap 24 maketiem. Tur arī jau ir ieviestas turnīru cīņas, kad cīnās viens pret vienu.

Vai Latvijas loka šāvēji varētu tikt līdz olimpiskajām spēlēm?

Mums bija Zane Bērziņa, kas gadus četrus trenējās trīsreiz dienā piecas dienas nedēļā, starp juniorēm bija ceturtā Eiropā, pieaugušo grupā – desmitā. Bērziņa kandidēja uz divām olimpiskajām spēlēm, bet abās palika aiz strīpas.

Kādi bija jūsu labākie rezultāti?

Vienā pasaules čempionātā Leipcigā ar Latvijas rekordu paliku 62. vietā. Pietrūka viena milimetra, lai es tajā cīņā vinnētu savu pretinieku kanādieti. Pēc cīņas spiedām viens otram roku, un viņa roka tā trīcēja, ka es nodomāju: “Puika, kas ar tevi?” Tikai pēc tam sapratu – ja es to milimetru būtu uzvarējis, man jau nekas, es eju cīnīties ar nākamo pretinieku, bet viņš aizbrauktu uz savu Kanādu, viņu jau lidostā sagaidītu jūsu kolēģi žurnālisti un prasītu: “Kam, kam jūs zaudējāt?”

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Vai tad tik traki būtu? Kanādas loka šāvējs jau nav Kanādas hokejists...

Būtu gan traki, jo Kanādas valsts maksā viņam algu, visu nodrošina, viņam nevajag, kā te, Latvijā, loka šāvējiem, par savu naudu pirkt inventāru, braukt uz sacensībām un vēl saņemt kritiku, ka neko nav sasnieguši.

Cik nodrošinātam jābūt cilvēkam, kurš grib trenēties loka šaušanā jūsu klubā "Amazones"? Vai viņam jābūt savam lokam un bultām?

Jābūt vēlmei trenēties. Treniņu maksa nav liela, 30 eiro mēnesī, un var nākt katru dienu, vasarā kaut visu diennakti. Mūsu klubs ir tik sens un tradīcijām bagāts, ka mums ir inventārs, ko sākumā iedot. Protams, tas ir lietots. Jaunajiem parasti saku: ar šo inventāru, ko tev dodu, tu vari iemācīties šaut. Īsti trāpīt ar to vairs nevar, bultas ir līkas, dauzītas, vecas gan morāli, gan fiziski.

Bet ja viņš grib trenēties arī pats, šaut kaut vai savās lauku mājās, ar kādiem izdevumiem jārēķinās?

Cilvēkam, kurš grib sākt nodarboties ar loka šaušanu, sev vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc viņš to darīs. Ja tu gribi pa kluso iet mežā slaktēt zvērus, tas ir viens variants. Loku un medību uzgaļus var brīvi nopirkt, savās lauku mājās piešaut un doties mežā, kamēr tevi noķers un uzliks sodu vai vēl ko smagāku. Otrs variants ir olimpiskās spēles. Okei, arī šis ir variants, bet tad nu, piedodiet, es pat nevaru iedomāties, kur tam cilvēkam ir jāstrādā, lai varētu izbrīvēt trīs treniņus dienā pa divām stundām katru. Tātad sešas stundas dienā, un tie nebūs pieci gadi, bet vismaz desmit gadi no vietas. Tad varbūt tu kaut ko sasniegsi – varbūt, jo tie pārējie arī trenējas, un tev pretī nāks korejietis, kas trenējas jau kopš bērnudārza vecuma un ir izgājis daudz lielāku atlasi nekā tu Latvijā.

Labi, un tomēr – cik izmaksās loka un pārējā nepieciešamā inventāra iegāde?

Tad ir vēl trešais variants – cilvēkam vienkārši gribas pašaut. Tad par 300 eiro var dabūt pietiekami labu inventāru: loku, bultas, bultu maku, uzpirksteņus...

Un vēl dēli, kurā šaut…

Dēlis neder, bet, ja jūsu šāvējs, kā teicāt, ir no laukiem, lai viņš uzliek divlitreni kaimiņam un sarunā, ka tas viņam atripina siena rulli. Vai aizbrauc uz "Depo", nopērc kūdras maisu, iebāz to kartupeļu maisā, pakar to kokā un šauj. Vai pufaiku pakar.

Pa darta mērķi nevar šaut?

Var, apmēram trīs reizes.

Cik maksā labs loks, kurā izmantotas modernās tehnoloģijas?

Ap 2000 eiro.

Cik loka šaušanā ir pasaules federāciju?

Divas. Viena ir "World Archery", tā apvieno loka šāvējus, kuri piekopj piecas loka klases: olimpisko loku, kompaktnieku, garo angļu loku, pliko loku un instinktīvo loku. Otra organizācija ir IFAA – "International Field Archery Association". Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka pirmā organizācija ir profesionāļiem, kas visu dzīvi trenējas un beigās tā arī neko nesasniedz, bet otra – ģimenēm. Protams, tas ir arī bizness. Piemēram, tepat Somijā IFAA sacensībās mērķis, laikam aļņa makets, bija uzlikts pie klints. Protams, bultas pret klinti sašķīst, vakarā ar tām kurināja ugunskuru. Tikmēr blakus ir veikaliņš, bultiņa 10 eiro.

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Mājas apstākļos kvalitatīvas bultas laikam nevar taisīt?

Ko nozīmē taisīt? Normāls loka šāvējs gatavas bultas nepērk, viņš pērk sagataves un pats līmē kopā. Arī loku viņš nepērk jau nokomplektētu. Komplektēšana ir tikpat smalka lieta kā autosportā. Ja gribi braukt rallijā, tev vajag savu mehāniķi, kas noforsēs dzinēju un izdarīs citas nepieciešamas lietas. Arī loka šaušana ir tehnisks sporta veids.

Kāpēc tad tā nav tik populāra kā daži citi tehniskie sporta veidi?

Nu, Amerikā lielākā daļa staigā pa mežu un medī dzīvniekus, viņiem pat tiek pagarināta sezona – mednieks ar loku troksni nerada, nebaida grūsnās mātītes, turklāt arī izredzes dzīvniekam ir lielākas. Ar labu karabīni jebkurš dzīvnieks no 300 metriem faktiski ir līķis, kamēr ar loku jātiek vismaz 50 metru tuvu zvēram, ja gribi iešaut tā, lai tas nokrīt. Kāda jēga iešaut viņam pakaļā?

Lidojošam putnam ar bultu var trāpīt?

Var – uz dullo. Lidojošu putnu šaušanai ir speciāls uzgalis ar četrām tērauda cilpām. Ar loku var šaut zivis, tam ir domātas smagas bultas ar attiecīgu galu un šņorīti klāt. Kažokzvēru medībām ir speciālas bultas ar gumijas uzgaļiem, kas zvēru nosit vai apdullina, bet kažoku nesamaitā.

Ar pliku loku pa ielu iet drīkst?

Uz ielas kārtība ir elementāra – loks skaitās aukstais ierocis. Tātad tam jābūt saliktam, tāpat kā jūs nedrīkstat tramvajā braukt ar pliku cirvi, tam jābūt ietītam. Kad pieņēma pirmo ieroču aprites likumu, bija diezgan traki, tur bija noteikts, ka līdz 18 gadu vecumam ar loka šaušanu nedrīkst nodarboties. Argumenti bija tik muļķīgi, ka man nācās iesaistīties, un likums tika atvērts vēlreiz. Prasīju, kāpēc ar zemūdens šauteni drīkst, bet ar bultu nedrīkst. Tāpēc, ka šautenes harpūna esot piesieta. Bet vai viņi ir mēģinājuši ar zemūdens šauteni šaut gaisā? Tad harpūna norauj šņori, ka nemetas.

Nākamā nejēdzība – līdz 1800. gadam tapušos šaujamieročus, ko lādē pa stobru, drīkst lietot. Atvainojos, bet tie ieroči izspieda lokus... Vēl viens iebildums no viena kunga tajā reizē bija: bet, ja jūsu loka šāvējs ar loku iet mājās, ieiet kafejnīcā un iereibst, tad viņš var tur salikt loku un ar to kādu nošaut. Es atbildēju: jā, var, bet ko tad mēs darīsim ar bokseri, kas pēc treniņa ieiet kafejnīcā? Viņam pat nevajag loku salikt, ja pēkšņi sagribas kādam izšķaidīt mūli. Vai mēs tad bokserus tikai krātiņā pārvadāsim?

"Deviņvīri" dodas ciemos pie viena no mūsu pieredzējušākajiem loka šaušanas treneriem Eduarda Lapsiņa. (Foto: Rojs Maizītis)

Kā vērtējat nesen pieņemtos grozījumus, kas atļauj pusaudžiem no 16 gadu vecuma piedalīties medībās ar ieroci?

Pirmām kārtām es neesmu mednieks, tātad man vienalga. Kaspars Upacieris labi pateica, ka runa ir par nelielu cilvēku loku, kuri tik un tā ir auguši tajā vidē, piedalījušies medībās un redzējuši asinis. Ja saka, ka loks ir briesmīgs ierocis, es atbildu, ka tad jau elektrību vispār vajadzētu aizliegt. Kas var būt briesmīgā

Citi šobrīd lasa

VIDEO: pie smagi slimās aktrises Zavorotņukas ar balonu sirds formā ierodas meita 2
VIDEO: Krievijā zibens uz šosejas tiešā trāpījumā "cauršauj" automašīnu 2
Skrastiņš miris no retas slimības. Atraitne Rita: "Viņa aiziešana bija smaga"
Skatīt visus komentārus

«Насте очень плохо»: адвокат рассказал о состоянии Заворотнюк

"Господи, помилуй": Новые фото Бориса Корчевникова навели фанатов на тревожные мысли