Itālija konkurē ar Siguldu, cerot uz spoku trasi? Dainis Caune par olimpisko izvēli Jāņos

Mūsu galvenais pretinieks ir Milāna. Daini, tu nesen atgriezies no Itālijas ziemeļiem, kur biji mūsu konkurentes Kortīnas d’Ampeco bobsleja un kamaniņu trasē un redzēji pašreizējo situāciju. Lūdzu, pakomentē!

Sajūta bija tāda, kā apmēram varētu izskatīties "Cīrulīši", ja būtu līdz galam uzbūvēti un nebūtu nojaukti. "Cīrulīšus" sāka būvēt sešdesmito gadu beigās entuziasti, uzbūvēja, un tur notika sacīkstes, arī PSRS čempionāti, tur brauca pirmie bobslejisti. Siguldas trasi ekspluatācijā nodeva pēc tam, kad Zintis Ekmanis bija izcīnījis bronzu Sarajevā 1984. gadā, 1986. gadā. Cīrulīšos notika pirmie divi PSRS čempionāti.

Skatoties uz Kortīnas d’Ampeco trasi, sajūta bija tāda pati. Tas pārsteidza, es biju domājis, ka trase būs daudz labākā stāvoklī, jo tā ir slēgta tikai vienpadsmit gadus. Kortīnas d’Ampeco trase tika uzskatīta par pasaulē grūtāko, garāko un traģiskāko.

Arī dārgāk uzturamo?

Tieši otrādi. Trase sākta būvēt trīsdesmito gadu beigās.

Musolīni tur varbūt braucis...

Iespējams, jo bija doma par 1944. gada olimpiskajām spēlēm. Te vēlāk notika 1956. gada ziemas spēles. Šajā trasē saldēja tikai pašu renes dibenu un varbūt virāžas, bet ne bortus. Līdz ar to izmaksu ziņā tā bija vienkārša, bet primitīva, jo vīri diezgan daudz dabūja strādāt ar spainīti un aukstā laikā ar lāpstām.

Salīdzinājumā ar Siguldas trasi visa infrastruktūra te ir cisterna ar ūdeni un mazs šķūnītis. Bet trase ir bijusi garāka, līdz šai vietai bijušas četras virāžas – tā bija 1700 metru gara. No šīs vietas – 1300 metru un trīspadsmit virāžas. Kā teica Sandis Prūsis, kurš no mūsu pilotiem tur braucis visvairāk: “Ja māk braukt, tad liels gandarījums, ka tiek līdz beigām, bet, ja nemāk, tad tās ir šausmas.” Šī ir arī diezgan bīstama trase.

Bīstamāka nekā Vankūveras?

Neapšaubāmi. Pasaules čempionātos te ir gājuši bojā trīs bobslejisti. Pēdējais 1985. gadā tieši pirms Ķipura starta – četrinieku stūmējs Morgans. Ķipurs nezināja, ka tiek aizvests līķis, viņš domāja, ka tiek aizvests kārtējais cietušais uz slimnīcu. Ķipurs startēja nākamais un četriniekos izcīnīja astoto vietu. Tad trasi saīsināja. Nedēļu vēlāk, filmas par Džeimsu Bondu uzņemšanas laikā, trasē nositās kaskadieris. Bet, kas noticis treniņos, to neviens nezina.

Cik Siguldas trase zaudē Kortīnai garuma ziņā?

Siguldas trase ir 1200 metru gara. Tā nebūtu problēma. Tas ir vairāk nekā Īglsas trasē Austrijā. Vienīgā problēma ir virāžu konfigurācija, kas apgrūtina braukšanu.

Kam Siguldas trase ir visneērtākā? Mēs zinām, ka tur tiks izspēlēti desmit medaļu komplekti.

Patlaban ir deviņi medaļu komplekti renes sportos. 2026. gadā tur varētu būt desmit vai vienpadsmit. Vai arī paliks deviņi. Klāt nāktu monobobs dāmām un kamaniņu divnieki...

...sievietēm.

Bet tas ir tikai – iespējams.

No bobslejistiem, skeletonistiem un kamaniņniekiem – kam trase ir visneparocīgākā?

Es noteikti varu pateikt, ka tā ir visparocīgākā kamaniņniekiem, jo Siguldas trase tika projektēta kā kamaniņu trase. Pārējiem – grūtāk. Bet bobsleja divniekiem, cik zinu, nekādu grūtību nav bijis.

Ja runājam par Siguldas un Kortīnas d’Ampeco plusiem un mīnusiem. Cik tālu Kortīna atrodas no Milānas?

Tas ir ļoti interesanti. Stokholmas spēlēs kalnu slēpošana notiek Orē, vairāk nekā 600 kilometru uz ziemeļiem, kamaniņas – apmēram 500 kilometru uz dienvidiem – Siguldā.

Bet ar Kortīnu ir daudz drausmīgāk. Pēc šā projekta, spēles faktiski notiek Kortīnā. Milānā notiek tikai daiļslidošana, hokejs... Ceļš ir apmēram 700 kilometru pa maģistrāli, pa kalniem var aizbraukt īsāk, bet ilgāk. Pa maģistrāli kādas piecas sešas stundas garām Venēcijai. Kortīnā d’Ampeco paredzēts ne tikai bobslejs, bet arī kalnu slēpošana un kērlings. Simts kilometru tālāk no Kortīnas uz ziemeļiem ir Anholca – tur notiks biatlons. Tālāk – atpakaļ no Milānas uz latviešu kalnu slēpotāju meku Livinjo un Bormeo: tur būs snovbords. Pa vidu – šķiet, Predaco, ir distanču slēpošana. Vēl vienā vietā kalnu apvidū ir ātrslidošanas stadions

Kur tad viņi cels olimpisko ciematu?

Plānoti trīs olimpiskie ciemati – Milānā, Livinjo un Kortīnā d’Ampeco, kurus šķir 700–800 kilometru. Sacīkstes notiek nevis kā Stokholmas versijā trīs centros, bet kādos piecos sešos.

Arī Siguldā, nerunājot par viesnīcu neesamību, nekāda olimpiskā ciemata pagaidām nav.

Tā nu nebūtu nekāda problēma – uzbūvēt. Un nevar teikt, ka nav viesnīcu. Sigulda ir pierādījusi: trešo daļu no pasaules čempionāta kamaniņu sportā viņi spēj uzņemt.

Saremontēsim Inčukalna šoseju, un līdz Rīgai – 40 minūšu brauciens.

Jājautā Siguldas mēram Mitrevica kungam – viņam plāns noteikti ir skaidrs. Viņš ir teicis, ka ir vieta, kur būvēt, un tās mājas būs vajadzīgas siguldiešiem.

Kā tu vērtē mūsu izredzes Lozannā? Skandināvu pret itāļu?

Balsos mazāk par simt Starptautiskās olimpiskās komitejas locekļu. Turklāt tās nav personas, kas tiek demokrātiski ievēlētas, tās tiek ieceltas. Tur ir slaveni un augstdzimuši vīri. Diezgan krietna daļa ir no Āfrikas un Āzijas. Viņi zina, ka pašiem vajadzēs uz tām spēlēm braukt. Un tad vīri domā: “Uz ziemeļiem? Tur Orē februārī ir mīnus 25 grādi. Itālijā – vīns, saule, meitenes, kalni!” Viņi šādus argumentus var ļoti vienkārši apspēlēt.

Domājams, ka afrikānis salst gan Ziemeļitālijā, gan Siguldā.

Es ceru, ka tas tā nebūs. Jo starptautiskajām federācijām būtu jābūt galavārdam. Par Siguldu ir sniegts pozitīvs atzinums, bet par Kortīnas trasi atzinuma nav, jo uzskata, ka trase neeksistē. Tā ir jābūvē no jauna, un, vai tajā vietā var uzbūvēt mūsdienu prasībām atbilstošu trasi, – to grūti pateikt.

Septiņi gadi ir ilgs laiks…

Laiks nav problēma, un droši vien nauda arī ne. Bet šī vēsturiskā trase ieiet pilsētā, beidzas pie privātmājām. Pirms finišā lielā apļa vietā jau tenisa korti uzbūvēti – eleganta māja, Kortīnas tenisa centrs.

Bet neatkarīgi no tā, kas Lozannā vinnēs, šīs būs ļoti savdabīgas spēles.

Jo...

Jo viens no olimpiskajiem principiem, kāpēc tiek rīkotas šādas spēles, ir kopības izjūta. Olimpiskās spēles ir vieta, kur visi sportisti satiekas. Kur labākās, smukākās daiļslidotājas olimpiskajā ciematā var iepazīties ar smukākajiem bobslejistiem vai biatlonistiem... un vienoties kopējā draudzībā. Es, protams, trivializēju. Bet galvenā doma olimpiskajās spēlēs jau ir kopības izjūta – sportisti no visas pasaules, kopā, vienā vietā.

Tagad šī sajūta tiek atņemta – izņemot atklāšanu un noslēgumu.

Bet daudzi tajās nepiedalās. Šī kopība jau sen ir pazaudēta. Pēdējās trīs spēles ir notikušas pie jūras un kalnos – divās daļās. Vankūveras spēlēs tur notika tikai daiļslidošana, hokejs, ātrslidošana un kērlings, pārējais viss Vistlerā. Sočos – tas pats. Phjončhanā – aziāti dara ačgārni. Pēc metodoloģijas patiesībā spēles notika Kanninā. Tā ir liela pilsēta pie jūras. Kanninā notika visas slidošanas, hokejs, Phjončhanā – kalnu slēpošana, bobslejs un tā tālāk. Pēc tam sacensības tur vairs nav notikušas, trase nav iedarbināta. Tas ir skumji un satriecoši.

Itālijā bija Červinjas trase, tagad šī slavenā Kortīnas trase. Cīgelers pīkst, ka itāļiem nav kur trenēties. Bet viņiem bija ļoti moderna trase Čezārā, kur notika 2006. gada spēles. Pēc diviem gadiem to aiztaisīja ciet, un tā trase tur stāv.

Tu gribi teikt, kā šī trase ir tādā pašā stāvoklī kā Kortīnā d’Ampeco?

Tā ir iekonservēta. Neviens īsti nezina. Varētu aizbraukt un paskatīties.

Tā ir absolūta nelaime – ar šiem olimpiskajiem objektiem. Vienreizējai lietošanai uztaisīti.

Tas būtu mūsu Siguldas lielais pluss, ka nav jēgas būvēt no jauna trases, ja tās pēc tam nelieto.

Olimpiskās spēles – vienā vietā?

Un kāda ir Soču trase?

Ļoti, ļoti moderna, kompakta trase Te var redzēt, kāda izskatās šolaiku trase, kas ir pilnībā apjumta; tur netraucē ne lietus, ne vējš, ne saule.

Bet nav dzirdēts, ka Sočos baigi notiktu mači.

Tomēr notiek un nākamgad arī notiks. Iespējams, saistībā ar Krievijas sportistu slikto uzvedību tur sacensības nenotika, bet viņi ir gatavi rīkot, un, cik zinu, nākamgad pasaules mači tur arī ir paredzēti.

Savukārt Phjončhanas trase bija ļoti simpātiska. Gandrīz virsū var uzkāpt. Tāda kā čūska kalnā ievijusies. Tur bija apbrīnojami daudz skatītāju. Kur tādu masu Kortīnā ielikt? Nevaru iedomāties, jo tur ir tikai trases līklocis un lauku celiņš, pa kuru ved augšā bobsleja kamanas. Vairāk nekā tur nav, un vietas kaut kam vairāk – arī īsti nav. Tagad trasēs parasti pa vienu pusi ved augšā kamanas, pa otru gājēji staigā šurpu turpu, pie virāžām ir laukumi un televizoru ekrāni.

Kāda kapacitāte ir Siguldas trasei, lai skatītāji nesāktu krist renē iekšā? Pāris tūkstoši?

Es domāju – vairāk. Siguldā nav mazāk kā Phjončhanas trasei.

Skatītāju skaits tomēr ir arī biznesa jautājums – uz sacensībām taču biļetes tirgo.

Olimpiskajās spēlēs noteikti tirgo biļetes.

Bet ko tad Kortīnā d’Ampeco var iztirgot – krēslu tuvējā bufetē, lai ekrānā skatītos?

Tur tā ir liela problēma. Nezinu, kā viņi to domā risināt. Ja nauda ir – var visu ko.

Būtībā tā jau ir cīņa par naudu. Protams, spēļu rīkotājiem arī pašiem kaut kas jāsakasa, bet Olimpiskā komiteja dod lielu naudu.

Dod lielu naudu. Bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka ar to nepietiek.

Monreāla, rīkojot spēles, gandrīz bankrotēja…

Līdz šim neesmu dzirdējis, ka rīkotāji spēļu laikā tiešā veidā būtu kaut ko finansiāli ieguvuši. Pēc tam tā nauda nāk klāt, kad vieta kļūst pazīstamāka.

Šķiet, Barselonā bija diezgan labi rezultāti.

Iespējams. Bet man no tām spēlēm, kurās ir gadījies piedalīties, visjaukākās un patiesākās bija Lillehammeres ziemas olimpiskās spēles. Tās bija īstas ziemas spēles. Mīnus 20 grādu. Viss turpat notiek, nekur tālu nav jābrauc. Te ir kamaniņu un bobsleja trase, tur – kalnu slēpošana, tur – hokeju spēlē.

Pilsēta lielāka par Siguldu?

Lillehammere? Varbūt mazliet lielāka. Tam pat nav nozīmes. Tās bija ļoti vienkārši organizētas spēles. Patīkamas, sirsnīgas, cilvēki sildījās pie ugunskuriem un vēl šo to paņēma līdzi, ja vajadzēja.

Bet, runājot par spēļu vietas izvēli, vai pēdējos gados tas nav kļuvis tik dārgi, ka ir arvien mazāk to gribētāju?

Protams. Tagad ziemas spēles Pekinā – nu, absurds! Soču spēles ar pieciem miljardiem degradēja un atbaidīja pašvaldības. Viena no pretendentēm bija Kalgari, bet tās iedzīvotāji nobalsoja pret. Kāpēc vajag tik lielu cirku par tādu naudu, no kura mums nav nekāda labuma.

Šis pats jautājums jāuzdod arī mums: vai mums vajag šādu cirku Siguldā?

Mums tik daudz naudas nebūs jāliek.

Vienu gan es nesaprotu – kāpēc šajā projektā nav klāt vārda Latvija. Ir tikai Stokholma, Ore. Pieteikumā nosaukumā vārds Sigulda nefigurē.

Kā Starptautiskajā olimpiskajā komitejā varētu balsot pragmatiskie eiropieši?

Jāskatās saraksts. Tur ir ieinteresētās puses – itāļu diezgan daudz un zviedri. Viņi balsot nevar.

Skaidrs, par ko balsos somi un norvēģi, arī lietuvieši un igauņi.

Nav tur ne igauņu, ne lietuviešu. Vienīgais baltietis tur bija pirmais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Jānis Dikmanis. Viņš jau sen ir miris.

Vecais princips – jums, džeki, bija spēles pirms desmit vai divdesmit gadiem, dosim iespēju citiem – laikam arī vairs nestrādā?

Nav tur vairs loģikas. Tikko bija spēles Āzijā, Phjončhanā, un nākamās būs Pekinā. Priecājas par katru vietu, kas gatava rīkot spēles. Starptautiskā olimpiskā komiteja gan uzsver, ka jābeidz gigantomānija un spēles jārīko cilvēcīgas, lai būves pēc tam tiktu izmantotas un nebūtu nesamērīgi dārgas. Var arī vienkārši, nevajag unikāli. Bet neviens neklausa.

Kāds krievu žurnālists jau pasen rakstīja: beidziet ķēmoties. Vienā vietā uzbūvējiet to visu un ik pēc četriem gadiem rīkojiet spēles. Varat izlozēt, kas tur, piemēram, galdus klās…

Tā nemaz nav slikta ideja. Galu galā visas antīkās spēles taču notika Olimpijā!