Adrenalīna meklētāja Beāte Klipa - Latvijas autosporta daiļākais zieds

Kā autosports sadzīvo ar sievišķību?

Itin labi. Kāre pēc adrenalīna un piedzīvojumiem var būt raksturīga gan vīrietim, gan sievietei, tas nav atkarīgs no dzimuma. Man vienkārši gribas sacensību garu un piedzīvojumus. Un autosportā jau no malas nemaz neredz, kas ir zem ķiveres – sieviete vai vīrietis.

Tomēr autosports ir diezgan izteikta vīriešu pasaule. Kā tevi tajā uzņem?

Sacensības ir vieta, kur jūtos ļoti labi. Acīs neviens neko sliktu nesaka, tāpēc pieņemu, ka viss ir kārtībā. Protams, trasē uz mani skatās kā uz sāncensi, visi esam vienlīdzīgi, un nekādas žēlošanas pret mani kā sievieti tur nav. Un man arī to nevajag.

Pieņemu, ka pēc mačiem, pārrunājot kaut kādus asus brīžus trasē, sarunā ar tevi puiši tomēr piebremzē un neatļaujas dažus vārdus, ko, iespējams, būtu veltījuši vīrietim...

Varbūt. Taču tajā pašā laikā viņi, iespējams, pie sevis nodomā, ka problēma trasē radusies tāpēc, ka sieviete pie stūres... Taču patiesībā šādas situācijas gadās ļoti reti. Ārpus trases mēs visi esam draugi, bet trasē – sāncenši.

Lasīju, ka autosporta pasaulē tu lielā mērā esi nonākusi, pateicoties savam tēvam.

Jā, viņam vienmēr ir patikusi tehnika, un man bērnībā bija izvēle – palīdzēt mammai virtuvē vai tētim garāžā. Toreiz interesantāk likās palīdzēt garāžā, bet tagad gūstu prieku, arī,gatavojot ēdienu.

Tad jau tu labi pārzini arī tehniskās lietas un saproti, kā visi mehānismi darbojas, nevis tikai sēdi pie stūres?

Nav tā, ka visu pārzinu un pati varu sataisīt, taču šo to saprotu. Man patīk būt par palīgu darbos garāžā.

Braukt sacīkstēs tu sāki ar divu, nevis četru riteņu braucamo?

Jā. Man bija nopirkts krosa motocikls, taču ar to atļāva braukt tikai pa pļavu, jo braukt trasē un sacensībās būtu pārāk bīstami – tā domāja tēvs. Vēlāk atradu iespēju startēt Zelta mopēda sacensībās. Sākumā mopēds negāja, un katrā kalnā tas bija jāstumj, bet tad tēvs sāka iesaistīties, un jau pavisam drīz man bija konkurētspējīgs mopēds, ar kuru tramplīnā atrauties no zemes. Vēlāk nāca mašīnas. Starp citu, katru gadu ir doma, ka vajadzētu piedalīties kādās sacensībās ar mopēdu, taču vienmēr kaut kā nepietiek laika...

Esi braukusi ar kartingiem, bagijiem, arī šosejas sacensībās. Kurš tagad ir tavs galvenais autosporta veids?

2018. gada sezonā galvenās sacensības bija Baltijas autošosejas čempionāts, kur kopvērtējumā izcīnīju trešo vietu Nacionālajā klasē. Piedalījos arī pāris rallijkrosa sacensībās Xtreme klasē, kur turpināšu startēt arī šogad. Xtreme klasē braucu ar to pašu bagiju, ar kuru iepriekš startēju autokrosā, taču tas ir speciāli pielāgots rallijkrosam, un tam ir jaudīgāks motors. 2019. gada sezonā kopā ar Latvijas rallijkrosa čempionātu kausa ieskaitē būs arī Xtreme klase. Daudzās valstīs Eiropā šī klase ir populāra un plaši pārstāvēta, tāpēc ir liels prieks, ka notiek attīstība arī Latvijā. Šajā klasē iepriekš esmu braukusi Ziemeļeiropas kroskartu čempionātā, kur ir liela konkurence, tāpēc tur esmu ieguvusi vērtīgu pieredzi.

Un kurā automašīnu klasē tev vislabāk patīk braukt?

Grūti pateikt. Es izbaudu jebkuru iespēju braukt. Rallijkross ir kā sprādziens, kur četros apļos tu saņem visas emocijas uzreiz, taču šosejas sacensībās viens brauciens ilgst 20 minūtes, un uzmanība jāsadala citādāk. Man patīk abi varianti. Nesen sāku arī braukt rallijā – kā stūrmane. Ir ļoti interesanti apgūt jaunas prasmes.

Kad pati esi pie stūres, tad viss ir tavās rokās, taču rallija stūrmanim nākas paļauties uz pilotu...

Tā ir, taču tad, kad tu sēdi blakus, tik ļoti jākoncentrējas savam darbam, lai nekļūdītos, ka nav laika domāt par kaut ko citu. Jo katra stūrmaņa kļūda var izmaksāt tikpat, cik pilota kļūda.

Pie stūres rallija mašīnai sēdēt negribi?

Šobrīd nav vēlmes startēt sacensībās, taču piedalīties testos man gribētos. Manuprāt, neesmu pietiekami “traka”, lai brauktu rallijā kā pilote. Autosportā jau daudz ko esmu izmēģinājusi, un šobrīd ir sajūta, ka pagaidām ar to pietiek. Esmu braukusi gan kartingos, gan autokrosā, gan kroskartos, gan šosejā, tagad arī rallijā par stūrmani. Man šķiet, ka stūrmaņa vieta sievietei ir ļoti piemērota. Eiropā rallija sacensībās daudz sieviešu pilda stūrmaņa pienākumus.

Vēl jau paliek arī formulas...

Ar formulu esmu braukusi vienu reizi mūžā – testos Gruzijā. Man ļoti patika, taču braukt formulā nav mans mērķis. Ir skaidrs: lai to darītu labi, ir daudz jātrenējas un jāiegulda liels darbs. Visu nevar un nemaz nevajag.

Cik avāriju esi piedzīvojusi?

Ir bijušas vairākas nenozīmīgas un četras atmiņā paliekošas avārijas. Esmu pāris reižu avarējusi ar bagiju, metot kūleņus, kā arī piedzīvojusi avāriju ar kartingu, ieskrienot siena ķīpā. Pēdējā nopietnā avārija man bija 2018. gada sezonas beigās, kad autošosejas sacensībās piedzīvoju ļoti neveiksmīgu avāriju, ieskrienot betona sienā un uzmetot kūleni. Bet autosportā tā mēdz notikt – nedrīkst pārdzīvot, un jāiet uz priekšu!

Pēc nopietnākām avārijām nav bail atgriezties trasē un braukt atkal “uz pilnu klapi”?

Mazliet jau ir psiholoģisks slogs, bet bail nav. Ja ir mērķis, tad ir jākoncentrējas tikai uz to un viss iepriekš piedzīvotais jāatstāj aiz muguras.

Kura ir bijusi tava lielākā zvaigžņu stunda autosportā?

2014. gada sezona – kad kļuvu par pirmo sievieti autokrosā, kas izcīnījusi čempiones titulu. Pēc tam arī 2015. gads, kad bija cīņa par šā titula nosargāšanu, un arī tas man izdevās – kļuvu par divkārtēju Latvijas un Baltijas čempioni autokrosā, kā arī ieguvu Latvijas autosporta meistara titulu.

Ar ko tu brauc ikdienā? Un kā brauc?

Braucu ar "Subaru" vai "VW Golf" automašīnu. Braucu prātīgi. Manuprāt, sportiska braukšana paredzēta trasei, ne ielai.

Ko vēl dari bez autosporta?

Strādāju un vēl arvien studēju, šogad iegūšu savu otro maģistra grādu. Vasarās trenēju bērnus un jauniešus 333 kartinga skolā un organizēju nometnes bērniem. Savu brīvo laiku piepildu, cik vien iespējams, parasti dodoties svaigā gaisā – izbraucienos ar riteni, uz veikparku, sērfot, supot un darīt daudz ko citu. Mana ikdiena vienmēr ir piepildīta.

Vēl vidusskolas laikā tu kādu laiku mācījies otrā pasaules malā – Argentīnā. Kā tik tālu nonāci?

Jā, Argentīnā pavadīju veselu mācību gadu. Pieredze, ko ieguvu, manuprāt, ir neatsverama. Izvēlējos doties skolas apmaiņā uz otru pasaules malu, lai brīžos, kad kļūtu bēdīgi un gribētos mājās, tas tik vienkārši nebūtu iespējams.

Mācījies spāniski?

Jā. Latvijā gāju uz sagatavošanas kursiem, bet, kad aizbraucu uz Argentīnu, tad sapratu, ka tur viņi runā pavisam citādāk un viss jāmācās gandrīz no jauna. Taču jau divu mēnešu laikā varēju brīvi sarunāties.

Jaunajai sezonai mašīna jau sagatavota un ieeļļota?

Vēl nav, bet līdz sezonai bagijs būs gatavs. Un esmu arī gatava pildīt stūrmaņa pienākumus rallijā.

ĪSS CV

Beate Klipa

2014. un 2015. gada Latvijas un Baltijas čempione autokrosā B600 klasē.
Latvijas autosporta meistare.

2016. gada vicečempione Baltijas autošosejas čempionāta S1600 klasē.

3. vieta 2018. gada sezonā Baltijas autošosejas čempionāta Nacionālajā klasē.

Startējusi arī Zelta mopēda, kartinga un autošosejas sacensībās, pēdējā laikā pievērsusies jaunai disciplīnai – rallijkrosam, kur startē "Xtreme" klasē.