100 lietas Latvijas simtgadei. 1952. gads: LATVJU DAINAS

1952. gada novembra nogalē Vācijā iznākošais trimdinieku laikraksts „Latvija” raksta par latviešu jaunākās dzejas sasniegumiem. Arī par to, ka pēdējo pāris gadu laikā pamatīgi papildinājies „laimīgās” latviešu tautas dziesmu krājums. Tāpēc arī 1952. gada lieta ir LATVJU DAINAS. Tautas, kas kopj savas garamantas mūžam dzīvos! Tikai 1952. gadā tā kopšana un sirpji, kas vicinājās virs mūsu tautas druvām, bija visnotaļ dīvaini. Par to „Latvija” raksta:

„Pad. Latvijas zinātņu akadēmijas etnogrāfijas un folkloras institūta direktors prof. Pelše Rīgas radio stāsta, ka notikušas sešas zinātniskās ekspedīcijas dažādos Latvijas rajonos folkloras un etnogrāfijas materiālu vākšanai un kolhozu dzīves pētīšanai. Institūta fondos jau esot 2.652.000 folkloras un etnogrāfijas materiālu, to skaitā pāri par 4000 padomju tautas dziesmu, nostāstu un sakāmvārdu. „Šo mūsu tautas derīgo dārgumu bagātīgo krājumu izdošanu institūta folkloras sekcija uzskata par vienu no turpmākajiem uzdevumiem, lai tie būtu pieejami plašām tautas masām,” saka Pelše un tad sāk dzejot ari pats, apgalvodams, ka „no visām važām atbrīvotās padomju tautas masās kā pilsētās, tā uz laukiem rodas jaunas padomju dzīves straujš celtniecības darbs. Tā ir miljonu pavasarīga trauksme uz laimīgu, saulainu dzīvi, uz komūnismu. Masu dzīlēs dzimst arī jauna mūzika, jaunas dejas un rotaļas, jaunas teiksmas un dziesmas, kas visas skan un elpo jaunās brīvās darba un miera skaņās un ritmos.

Lūk. daži šo skaņu un ritmu paraugi:

Rūc traktori kolhozu laukos,
uz darbu kombaini steidz.
Mums darbs ir cīņā par mieru,
kur lielais Staļins mūs sauc.

Tā dziedot aknīstieši, kamēr Bauskas darba ļaudis savā dziesmā aicina:

Visu zemju bagātnieki
cēlās jaunu karu sākt:
Esiet modri darba ļaudis,
iesim mieru nosargāt.

Latviešu tautas mīlestību uz partiju un Staļinu, kas ved uz jaunu, laimīgu dzīvi, liecinot starp daudzām citām arī šāda ..tautas dziesma":

Par mūsu nākotni,
gaišu un priecīgu,
partijai
lielajam Staļinam
lielais paldies...
Ka arī „atzītie” padomju dzejnieki nav tikuši daudz tālāk par „padomju folkloru”, liecina šāds Fr. Rokpeļņa dzejolis, ko viņš pats nolasīja Rīgas radiofonā skolu jaunatnei:
Vectēv, pionieri prasa,
pastāsti vēl ko! -  
Lūk, par kongresu es lasu
deviņpadsmito.
Lasu: partija, un zinu,
tāda diena nāks –
kur reiz vēji smiltis dzina,
dārzi ziedēt sāks...
Un nekādi kara draudi
neiebiedēs mūs,
Eizenhauer, ak tu tētīt,
biedē, cik var spēt,
aizej tu aiz mūsu klētīm
vārnas pabiedēt.
Zinām sen jau, kaķa lāsti
Nekāpj debešos.
Mūsu miera dzīves stāsti
Uzveiks arī šo.
Tas, ko lasām direktīvās,
notiksies un būs,
jo šai miera zemē brīvā
Staļins vada mūs...

Kā redzams, Staļins tiešām vada Fr. Rokpelni - gluži kā saitē piesietu kazlēnu.