Par vērtīgajām trofejām: mani ragi - mans zelts

Daži fakti par ragiem

# Cena, ko mēs – cilvēki – maksājam par saviem cietajiem kauliem, ir tā, ka spēja trieciena gadījumā kauls var salūzt – tie ir samērā trausli. Toties briežu ragi veidoti cīņai ar pretiniekiem, tāpēc nebūtu labi, ja tie pēc katras saķeršanās nolūztu. Briežveidīgo dzīvnieku ragi ir ne tikai iekārojama medību trofeja, bet arī vieni no nesalaužamākajiem kauliem. Spānijas zinātnieku pētījumi pierādījuši, ka ragi ir apmēram septiņas reizes grūtāk salaužami nekā stilba kauls, taču tajā pašā laikā saglabājuši apmēram 90 procentus no tā cietības. Zinātnieki joprojām mēģina izprast, kādēļ cilvēkiem nav attīstījušies kauli, kas būtu tikpat efektīvi (cieti un nesalaužami) kā briežu ragi, jo, ja cilvēkiem būtu šādi “superkauli”, gandrīz neviens nenonāktu slimnīcā ar lauztu roku vai kāju. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka šādu kaulu būtu arī desmitkārt grūtāk saaudzēt, ja nu tomēr tas tiktu salauzts...

# Ragi ir vienīgie kauli, kas aug ārpus ķermeņa, turklāt tie gan aug, gan tiek nomesti katru gadu! Un tas nozīmē, ka dzīvniekam tie “izmaksā” stipri dārgi. Proti – jau 19. gadsimtā bija zināms, ka ragi veido 1–5 procentus dzīvnieka svara, bet tagad izkalkulēts, ka tas nozīmē apmēram 20 procentus skeleta svara.

# Ragiem piemīt lielākais audu augšanas ātrums dzīvnieku pasaulē (izņemot vēža šūnu augšanu), kas sasniedz pat 1–4 cemtimetrus dienā. Šis ātrums ir tik liels, ka dzīvnieks nespēj uzņemt nepieciešamo minerālu daudzumu ar barību, tāpēc ragu augšanas laikā briedis šo iztrūkumu – apmēram 20 procentus – “paņem” no skeleta un “transportē” uz ragiem. Tādējādi kaulos novērojams process, kas līdzīgs cilvēku osteoporozei, ar to vienīgo atšķirību, ka process ir atgriezenisks – briedis no šīs “osteoporozes cieš” katru pavasari un vasaru, bet patērēto atgūst vasaras otrajā pusē un rudenī. Iespējams, kādudien pētījumi briežu ragu “lauciņā” ļaus cilvēkiem izvairīties no osteoporozes, bet tas jau ir cita raksta temats.

# Lai nodrošinātu tādu augšanas efektivitāti skaidrs, ka ar “zupuru” (superfosfāts – kalcijs, fosfors, sērs...) vien nepietiek. Brieža rags augšanas brīdī pēc būtības ir ārkārtīgi efektīva “ķīmiskā fabrika”, kurā maisās tik daudz bioloģiski aktīvu vielu, vitamīnu, mikro un makroelementu kā reti kurā dzīva organisma substancē.

# Taču labu ragu izaudzēšana atsver visus zaudējumus – labi ragi nozīmē dominanci, tie ir saistīti ar lielāku ķermeņa svaru, labāku auglīgumu, tie dod priekšroku barības ieguvē, pieejai mātītēm utt. Savā ziņā ragu audzēšanu var salīdzināt ar jebkuru no skriešanas disciplīnām olimpiskajās spēlēs – ikviens sportists cer iegūt zelta medaļu, bet to iegūst tikai ātrākais. Un – labs ragu pāris briedim nozīmē ne tikai “zelta medaļu izdzīvošanas disciplīnā”, bet arī apmēram to pašu, ko smukam čalim Ferrari... Briedis rāda, ka viņam ir spēks un laba veselība un ka viņš ir gatavs cīņai par visu”, kas nepieciešams “kārtīgam vecim”, – par teritoriju, ēdienu, mātītēm...

Kāpēc ragi? Kāpēc tagad?

Varētu domāt – ko te daudz muldēt par ragiem, ja, neskaitot medniekus, arvien mazāk mūsu urbānajā sabiedrībā paliek tādu ļaužu, kas spējīgi briedi no aļņa atšķirt? Un tomēr, tomēr... Pašu dzīvnieku mūsu mežos un laukos īpaši mazāk nekļūst – Valsts meža dienesta publicētie dati par šo gadu liecina, ka Latvijas ārēs klīst apmēram 23 tūkstoši aļņu, 57 tūkstoši staltbriežu un 158 tūkstoši stirnu. Tātad daļa no šiem dzīvniekiem ir tēviņi, kas katru gadu nomet ragus, un šie ragu tūkstoši kaut kur zemē mētājas... Un atkal teiksiet – lai jau mētājas! Kas mums no tā?

Varbūt daudzi to nezina, taču ragu meklēšana pavasarī ir tikpat interesanta aktīvā laika pavadīšanas iespēja kā sēņošana vai ogošana rudenī. Pat vēl labāka, jo nav tik ķēpīga un savāktais “materiāls” neprasa neatliekamu darbu tās pašas dienas vakarā... Ragu meklēšanu piekopj daudzās pasaules valstīs, kur vien dzīvo brieži, arī pie mums Latvijā. Aļņi un stirnāži ragus nomet jau rudenī, staltbrieži – martā vai aprīļa sākumā, tāpēc vislabākais laiks “ragošanai” ir šie pavasara mēneši plus maijs, līdz brīdim, kamēr zāle un mežs vēl nav lekni sazaļojis. Līdz nākamajam gadam maz kas vairs saglabājas, jo minerāliem bagātīgie ragi ļoti garšo dažādiem grauzējiem, turklāt tie saulē izbalo un zaudē arī savu vizuālo vērtību.

Ja ir vēlme “ragot” un nostaigāt kājām lielus gabalus pa mežiem un laukiem, klausoties pavasarīgajās putnu dziesmās un ķerot pirmos vasarraibumus, bet nav draugos neviena mednieka, kas uzvedinātu uz pareizākajām ragu meklēšanas vietām, var rīkoties, piemēram, šādi:

1) Valsts meža dienesta mājas lapā (www.vmd.gov.lv) medībām veltītajā sadaļā (Medījamo dzīvnieku populācija; “kaitļi un fakti) atrast dzīvnieku skaitliskā blīvuma kartes un doties turp, kur šie blīvumi ir vislielākie;

2) uzvilkt kārtīgus gumijas zābakus, apbruņoties ar karti vai GPS (var izmantot arī viedtālruņus) un ar skatienu izvērtēt konkrēto vietu, kur esat nonākuši. Pavasarī dzīvnieki no mežiem iznāk baroties uz lekni zaļajiem ziemāju vai rapša laukiem, tāpēc noderēs kārtīgs binoklis, ar kuru “noskenēt” šo lauku plašumus (jāmeklē un jāaprauga ikviens brūni zarains veidojums, kas kaut kā izceļas uz lauka zaļuma fona...). Varu atzīties, kādā īpašā Latvijas vietā, kurai pāri drīz joņos "Rail Baltica" sastāvi, uz viena lauka izdevās atrast pat 14 (!) ragus – kravu, ko vienlaikus no lauka nonest nav iespējams;

3) ja uz lauka nekas redzams nav, tad jānostaigā grāvmalas, viscītīgāk izpētot vietas, kur dzīvnieku takas iznāk no meža un tie lec pāri grāvim; laikam tieši satricinājums, ko rada lēciens, ir tas, kas bieži vien “nopurina” kādu ragu no brieža galvas; grāvju kantes ir otra “medīgākā” vieta pēc ziemāju laukiem. Turklāt, ja atrasts viens rags, tad ļoti ticams, ka kaut kur netālu atradīsies arī otrs;

4) ja nu lauki tukši un arī grāvji nav ragu aizdambēti, var mierīgā gaitā pastaigāt pa dzīvnieku takām, izpētīt mednieku ierīkoto barotavu apkārtni, pameklēt kādu guļas vietu vai apgrauztāku jaunaudzi – vietas, kur dzīvnieki uzturas ilgstoši. Cerēt uz milzīgu ragu birumu iesācējam laikam nav pamata, taču vienu, divus, trīs ragus dienā atrast ir reāli.

Tiktāl par ragu meklēšanas prieku, bet vēl aizvien laikam neatbildēts palicis jautājums – ko ar atrastajiem ragiem darīt tālāk?

Kas der briedim, noder arī cilvēkam...

Jāteic, visu laiku sabiedrībā valdījusi tāda nedaudz nievīga attieksme arī pret mednieku kāri saglabāt un izlikt apskatei nomedīto dzīvnieku trofejas. Un diezgan bezcerīgi ir stāstīt nespeciālistam, ka pēc trofeju izmēra, formas vai daudzuma var spriest par mūsu mežos mītošo dzīvnieku veselību, ģenētisko kvalitāti, vecuma struktūru, dzimumu attiecību utt. Nezinātājam tie ir un paliks “kauli, kur putekļiem krāties”...

Taču gluži cita attieksme cilvēkiem parasti rodas tur un tad, ja izrādās, ka mantai bez nostalģisku atmiņu vērtības ir arī konkrēta cena. Un ragiem tā pašreiz burtiski uzskrējusi debesīs! Jā, arī agrāk labu trofeju kā interjera priekšmetu varēja realizēt par samērā pieklājīgu summiņu. Par tām šad tad interesējās vecu muižu apsaimniekotāji, bāru, restorānu vai barberšopu saimnieki. Jā, jau daudzus gadus palēnām tika uzpirkti arī atrastie (nomestie) vai briežu dārzos zāģētie ragi – tā par iepriekš pieminētajiem uz lauka atrastajiem ragiem es iegādājos savu pirmo veļas mašīnu, bet...

Šobrīd ragu meklēšana un nodošana sasniegusi nebijušus apmērus – varētu teikt, tā robežojas ar naudkārīgu apsēstību. Un kā nu ne, ja par ragu kilogramu lietuviešu uzpircēji gatavi dot no 15 līdz pat 20 eiro! Mednieki knaši vāc un zāģē nost ragus pa šķūnīšiem nomētātajām necilajām trofejām, bet ir arī “vīri melnā”, kuri bez kādas prasīšanas ielaužas mājās, lai zagtu nevis zeltu, dārglietas vai sadzīves tehniku, kā tas bija senāk, bet gan ragus! Visplašāk šī sērga gājusi plašumā Kurzemē, bet, ja aprunājas ar medībām pietuvinātiem cilvēkiem, tad gandrīz katrs pazīst kādu, kam uzlauzta trofeju istaba, garāža vai pirtiņa ar vienu vienīgu vēlmi – dabūt ragus!

Protams, nav tā, ka pēkšņi būtu parādījies kāds “labais onkulis”, lai piedāvātu ragu īpašniekiem nopelnīt. Pieprasījumam ir racionāls pamats – mūsu Rietumu kaimiņi Eiropā aizvien vairāk izmanto šo izturīgo (nesalaužamo!) materiālu dažādu sadzīves un skaistuma priekšmetu darināšanai (nažu un dakšiņu rokturi, piespraudes, pakaramie, lustras un pat lielgabarīta mēbeles), bet austrumniekus vairāk interesē ragos uzkrātās vielas. Ragā koncentrējušās dažādas vielas – gan organiskas, gan neorganiskas, gan bioloģiski aktīvas (īpaši raga aktīvajā augšanas fāzē), un tās tiek izmantotas gan tradicionālajā, gan tautas medicīnā. Austrumnieki gatavi neierobežotā daudzumā uzpirkt ne tikai trofejas par pārdesmit eiro kilogramā, bet arī mīkstos ragus jeb tā sauktos pantus par 100–150 eiro kilogramā. Un, tā kā briedim trofeja vidēji sver apmēram piecus kilogramus, bet mēdz būt eksemplāri ar divreiz smagāku ragu rotu, tad... Jā, teiciens “mani ragi – mans zelts” šoreiz ir īsti vietā!