“Melnās nāves” krusttēvs - treneris Armands Krauliņš

Rīgas ASK slavas oreols bija jau apsūbējis, bet vēl saskatāms, un tā joprojām bija Latvijas pirmā vīriešu basketbola meistarkomanda, turklāt “armijnieki” tad spēlēja PSRS čempionāta augstākajā līgā, kamēr vefieši bija noslīdējuši uz 1. līgu un kārpījās atpakaļ. Karalis vēl bija dzīvs, taču jaunais princis jau tiecās pēc troņa. Tieši Armanda Krauliņa laikā “vefiņš” kļuva par populārāko (joprojām!) un spēcīgāko Latvijas vīriešu basketbola komandu, tieši Krauliņa laikā vefieši ieguva savu slaveno iesauktu “Melnā nāve” (otrs variants – “Melnais viesulis”). Rīvēšanās un spēlētāju dalīšana starp VEF un ASK turpinājās, vietēja mēroga skandāliņi vēl kādu laiku notika, arī Latvijas sporta vadība par pirmo komandu vēl kādu laiku uzskatīja ASK, taču līdz ar VEF ienākšanu augstākajā līgā un vētrainu nostiprināšanos tajā spēcīgākā meklēšana norima. Slavenākā Latvijas vīriešu basketbola komanda joprojām bija un paliek Rīgas ASK (pati pirmā un trīskārtējā PSRS čempione, pati pirmā un trīskārtējā Eiropas čempionu kausa ieguvēja), taču jaunais princis nu bija ticis tronī un iekarojis līdzjutēju sirdis.

1974. gada sezonā Rīgas VEF ieņēma piekto vietu PSRS čempionāta 1. līgā. Tāds stāvoklis neapmierināja ne sporta vadību, ne basketbola sabiedrību. Galvenajam trenerim Alvilam Gulbim tika pārmests stingrības trūkums, pārāk liela paļaušanās uz spēlētāju godaprātu un samierināšanās ar atrašanos tur, kur esam, proti, treneris nemaz neslēpa, ka ar pašreizējo sastāvu uz kaut ko vairāk nevar cerēt. Un laikam jau necerēja arī pats... Nākamo sezonu vefieši sāka jauna – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – galvenā trenera, tikai 35 gadus vecā Armanda Krauliņa vadībā. Latvijas basketbolā Krauliņš jau bija pazīstams un bija paguvis sevi apliecināt ar veiksmīgu darbu Rīgas Lokomotīves ... sieviešu komandā. Tolaik tā bija pēc slavenās Rīgas TTT otra spēcīgākā Latvijas sieviešu basketbola komanda, kura turklāt bija arī viena no labākajām PSRS čempionāta 1. līgā. Armandam Krauliņam pašam nebija domu kaut ko mainīt, viņš turpināja cerēt, ka reiz tomēr izdosies tikt augstākajā līgā, taču pirms 1974. gada sezonas viņš – daudziem par lielu pārsteigumu – kļuva par VEF galveno treneri. Par palīgu Krauliņš sev aicināja agrāk leģendāro spēlētāju Maigoni Valdmani.

“Nevaru pateikt, kāpēc uzaicināja tieši mani. VEF sporta kluba priekšnieks Jevgeņijs Kisiels atnāca un sāka runāt. Ilgi runājām... Man toreiz "Lokomotīvē" viss bija labā līmenī nokomplektēts no minibasketbola līdz pat sieviešu meistarkomandai, un bija ļoti žēl to visu pamest. Kādus astoņus gadus biju tur nostrādājis un jau nedaudz “ieaudzis”, bet tagad tevi rauj ārā. Ilgi domāju. Turklāt ar vīriešu komandu biju strādājis tikai pēc Fizkultūras institūta beigšanas – Liepājas Lokomotīvē. Tas bija pavisam cits līmenis, bet te – VEF meistarkomanda. Pēc ilgām pārdomām un sarunām ar Georgu Vasiļjevu, kurš diemžēl nodzīvoja tik īsu mūžu, kā manu aizstājēju “Lokomotīves” sieviešu komandā piekritu. Pierunāju Georgu pārņemt manas komandas. Pagriezt muguru, aiziet un visu pamest, nelikties vairs ne zinis – tā es nevarēju rīkoties,” tā savu ienākšanu VEF meistarkomandā atceras Armands Krauliņš.

Kādu mantojumu jaunais treneris saņēma astoņus gadus pēc VEF bronzas medaļām PSRS čempionātā?

Mantojums... Bija problēmas. Vienam otram spēlētājam bija padomju laika raksturīgās atkarības. un no tādiem bija jāšķiras. Tās slodzes, kādas likām jau pašā sākumā, nevarēja izturēt pēc negulētas nakts. Pirmā mana prasība bija disciplīna – sadzīviskā, treniņu un spēļu disciplīna. Tas bija visa pamatā. Skaidrs, ka dažiem pieredzējušākajiem basketbolistiem tas nepatika; viņi negribēja, bet daži arī vairs nevarēja tik krasi mainīties. Nācās šķirties, kaut gan lielākā daļa palika. Man nebija tik daudz regulēšanas sviru – ja, piemēram, gribēju kādu sodīt par pārkāpumiem un samazināt algu, tad bija jāiet uz VEF pie viņa ceha priekšnieka. Tas gan bija tikai priecīgs, ka kādam noņemta nauda, taču tajā gadā atņemto naudu vairs nevarēja dabūt atpakaļ, kad sodītais būs labojies. Liels ieguvums bija, ka pierunāju Oļģertu Jurgensonu vēl vienu sezonu nospēlēt. Viņš bija piemērs gan attieksmes ziņā, gan gatavojoties spēlēm, un man tas ļoti daudz palīdzēja.

Tā ir leģenda vai taisnība, ka treneris Krauliņš ar motociklu apbraukāja spēlētāju dzīvesvietas?

Taisnība. Man bija "Jawa", un tajā laikā motocikls bija mans palīgs. Dzīvoju Tallinas un Zvaigžņu ielas rajonā, nācās diezgan daudz pabraukāt, taču man tas problēmas neradīja. Vienīgais, kas manā darba grafikā nebija ielikts, bija šīs pārbaudes – spēlētāji nezināja, kurā brīdī varu parādīties...

Pirmā sezona bija laba – uzreiz ieguvāt ceturto vietu pirmajā līgā, toties vēl pēc gada – 16. vieta pirmajā līgā, kas ir zemākā vieta VEF meistarkomandas vēsturē. “Vecie” vairs nevarēja vai daži arī negribēja, bet jaunie vēl nevarēja?

Tā arī bija. Komandā tika iesaistīti daudzi jaunie spēlētāji, patiesībā tika veidota jauna komanda, un šādā procesā stabilu sniegumu garantēt nevar. Tajā laikā arī Valdis Valters parādījās, tieši tajā sezonā, kad bija 16. vieta. Pirmajā sezonā uzsvaru vēl likām uz pieredzējušajiem basketbolistiem, taču nākamajā sezonā jau daudz lielāka iespēja tika dota jaunajiem. Viņiem nevarēja būt stabila snieguma, taču viņiem nedrīkstēja arī neļaut spēlēt, jo tā bija komandas nākotne. Turnīrā par 13.–18. vietu mums spēlēja galvenokārt jaunie, tā jau bija gatavošanās nākamajai sezonai. Tajos gados arī skatītāju uz mūsu spēlēm Daugavas sporta namā bija pamaz, toties kas notika pēc tam...

Pēc tam rakstīja, ka tā 16. vieta bija “atspēriens pirms lēciena”. Vai jūs nojautāt, ka briest lēciens?

Komandā jābūt līderim, ap kuru tad arī veido komandu, bet mums tajā sezonā līdera nebija. Bija diezgan meistarīgi spēlētāji, labi snaiperi, bet ne līderi, ap kuriem var būvēt komandu rītdienai. Neviens tad nezināja, ka būs lēciens, taču nevarēja arī neredzēt, ka jaunajiem spēlētājiem ir lielas dotības. Pēc 16. vietas nevienu brīdi nebija domas atmest ar roku tieši tāpēc, ka bija redzama komandas perspektīva. Vajadzēja tikai laiku, vajadzēja turpināt strādāt. Valters, Zvans, Krištopans, Visockis, Jēkabsons... Šie un vēl citi basketbolisti alka sevi apliecināt. Uz nākamo sezonu mums komandā no pieredzējušajiem palika tikai Balodis, Birznieks un Bergvalds. Tuvāk sezonas beigām izdevās izrauties no ASK un atgriezties Žvīguram. Īstajā laikā. Tas bija liels strīds. Republikas sporta vadība uzskatīja, ka pirmajai komandai jābūt ASK, bija “taisnais vads” ar Baltijas kara apgabala komandieri, ar partijas centrālkomiteju, un tādā līmenī viss tika kārtots. Rīgas ASK tieši pirms 1977. gada sezonas ļoti gribēja dabūt pie sevis Valteru, un viņu vārda tiešā nozīmē nācās slēpt. Sliktas redzes dēļ viņu varēja atbrīvot no aktīvā karadienesta, taču tas nebija šķērslis, lai spēlētu ASK. Valters iestājās toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā, tur bija kara katedra un no RPI studentus dienestā neiesauca, bet... Var taču iesaukt. Noslēpu Valteru Bērzciemā pie bijušā basketbolista Ilmāra Pirtnieka, un trīs vai četrus mēnešus viņš tur dzīvoja – lai kara komisariāts nevar atrast. Kādu laiku manai mašīnai pat sekoja armijnieki, laikam cerēja, ka aizvedīšu viņus uz mežu pie Valtera... Labi, ka par ASK galveno treneri tad kļuva Valentīns Meļņičuks, kurš bija solīds vīrs. Nekādi draugi mēs nebijām, konkurenti tomēr un vēl dažādu resoru komandās, taču Meļņičuks nebija tāds, kurš izmantotu visu armijas visspēcību, lai kādam ieriebtu.

Lai tiktu 1. līgas finālsešniekā, 1977. gada čempionātā VEF vajadzēja uzvarēt 14 atlikušajās spēlēs. Uzvarējāt gan tajās, gan vēl piecās. Bija triju gadu atgriešanās plāns augstākajā līgā, bet VEF tika tajā jau pirmajā gadā!

Ja vari paņemt, tad ņem tagad un tūliņ, nevis atliec uz vēlāku. Jo tad vari vairs arī nepaņemt... Tā ir pārbaudīta gudrība. Kurš var garantēt, ka tev būs labākas sastāvs un nebūs savainojumu? Un kā var paredzēt, kas aizkulisēs notiks? Tā bija traka sezona. Finālsešnieka pēdējā mačā Rīgā tikāmies ar Kijevas ASK un nedrīkstējām zaudēt vairāk kā ar piecu punktu starpību (pirmajā posmā VEF bija uzvarējis ar 89:83 un vienāda uzvaru skaita gadījumā – tāds būtu, ja VEF zaudētu pēdējā mačā – visu izšķirtu tieši savstarpējās spēlēs – Red.) un mēs arī zaudējām ar mīnus pieci... Viens punkts visu izšķīra un izlēma VEF likteni uz daudziem gadiem. Vēl tagad lieliski atceros, ka tiesāja Mihails Davidovs un viņam “no augšas” jeb no paša Aleksandra Gomeļska (PSRS izlases un Maskavas CSKA galvenais treneris – Red.) bija dota komanda, ka Kijevas ASK jābūt augstākajā līgā. Viņš arī centās to darīt, taču mēs zaudējām tieši ar mīnus pieci... Tā bija gandrīz vai traģēdija. Man vēlāk atstāstīja, ka Davidovs pēc spēles zvanījis uz Maskavu un prasījis, ko lai tagad dara. Tā vairs nebija mūsu problēma. Daugavas sporta nams tagad jau bija pārpildīts, bet vēlāk arī Rīgas sporta manēžā vai pat Sporta pilī visiem gribētājiem redzēt VEF spēles nebija vietas.

Diezin vai jūs varējāt paredzēt, ka atgriešanās augstākajā līgā būs tik efektīga, ka VEF no sāncenšierm iegūs slaveno iesauku “Melnā nāve”. Pirmajā spēļu posmā Tallinā uzvaras pār Kijevas "Stroiteļ", Maskavas "Dinamo", Kauņas "Žalgiri"... Un visi sajūsmā par vefiņa ātro un skaisto spēli. Pēc pirmā apļa – piektie!

Mums nebija izteiktu garo spēlētāju jeb tā saukto torņu, mēs spēlējām ātri un dinamiski, mūsu trumpji bija ātra pāreja no aizsardzības uzbrukumā un vairāki lieliski snaiperi. Jaunie spēlētāji jau bija ieguvuši rūdījumu 1. līgā, bet vēlme sevi apliecināt augstākajā sabiedrībā viņiem bija milzīga, kas izpaudās vienreizīgā pašatdevē. Izmantojām vieglatlētikas treneru palīdzību. VEF spēlētais basketbols bija kā svaiga vēja brāzma augstākajā līgā.

VEF sastāvā parādījās pirmie “svešinieki”, ko sakotnēji vietējie spēlētāji nepieņēma, pat lika trenerim paskaidrot, kas par lietu...

Mums vajadzēja pastiprināt “garo galu”. Spēlētāji izprata situāciju, turklāt no pirmajiem iebraucējiem komandā nostiprinājās tikai Aleksandrs Dudorovs, kurš drīz vien kļuva par savējo un VEF spēlēja līdz karjeras beigām, kļūdams par vienu no komandas balstiem.

Rakstīja, ka Krauliņš esot dabūjis amerikāņu grāmatas par basketbolu un ticis pie amerikāņu basketbola žurnāliem, lasījis, studējis un licis lietā VEF komandā...

Augustam Raubenam brālis dzīvoja ASV, un viņš sūtīja basketbola grāmatas. Raubens man vienu iedod, es izstudēju, atdodu, un tad viņš man dod nākamo. Pēdējo diemžēl vairs nepaguvu atdot... Žurmāli bija toreizējā Fizkultūras institūtā, man liekas, ka es gandrīz vai vienīgais ņēmu tos lasīt un izrakstīt interesantas lietas.

Atgriešanās sezonā maz trūka, lai VEF tiktu pirmajā četriniekā...

Tas pirmajai sezonai būtu jau par daudz, turklāt sezonas vidū kļuva zināms, ka mums par labu sniegumu piešķirts brauciens uz Dominiku, un tas daļēji sakrita ar finālčetrinieka spēlēm. Neviens jau tāpēc tīšām nezaudēja, taču komanda zemapziņā jau “sēdēja uz koferiem”, un tas arī nevarēja neietekmēt sniegumu pēdējā posmā.

Valdis Valters varēja tikt uz 1980. gada olimpiskajām spēlēm Maskavā?

Varēja... Valdis dažkārt pārmeta, ka par maz darbojāmies aizkulisēs, lai viņš paliktu komandā. Diezin vai mēs tur kaut ko varējām izdarīt, ja Aleksandrs Gomeļskis pēdējā brīdī “atkabināja” no sastāva Fesenko no sava brāļa vadītās Maskavas "Dinamo" komandas, toties paņēma Derjuginu no Tbilisi "Dinamo". Toreiz neviens nešaubījās, ka PSRS izlase uzvarēs, jo amerikāņi taču boikotēja spēles, tāpēc kāda vieta izlasē tika burtiski iztirgota...

Kādas bija basketbolistu attiecības ar VEF rūpnīcu? Vai “padomju profesionāļi” tur arī iegriezās vai tikai pēc algas atnāca un sezonas noslēguma pasākumā ar savu klātbūtni pagodināja?

Skaidrs, ka meistarkomandā visi bija profesionāli spēlētāji un pie konveijera vai kaut kur citur rūpnīcā nestrādāja. Spēlētāji bija “piestiprināti” cehos, vajadzēja draudzēties ar cehu priekšniekiem, atvest kādu dāvanu, kādu labu konjaku uzsaukt, lai spēlētājs dabūtu augstāku kategoriju un lielāku samaksu. Labākajiem gan vairāk par 300 rubļiem alga nesniedzās. Plus ēdināšanas taloni. PSRS izlases kandidātiem bija tā sauktā “Maskavas stipendija”. Rūpnīcā mīlēja spēlētājus, komandai sekoja, bija tikšanās ar strādniekiem, un rūpnīcas vadība ar direktoru Oļegu Ļeņovu priekšgalā par mums rūpējās. Ļeņovu pazinu vēl kopš Liepājas laika, viņš toreiz bija galvenais inženieris Mašīnbūves rūpnīcā, pats labi spēlēja volejbolu un dziedāja. VEF 17. ceha priekšnieks bija Kirovs Lipmans, ar kuru vienmēr bija ļoti laba sadarbošanās, un tieši viņa cehā bija divi no atalgotākajiem komandas spēlētājiem – Balodis un Birznieks. Dzīvokļus un automašīnas gan pakaļ nemeta. Mēs ar diviem bērniem dzīvojām 12 kvadrātmetru dzīvoklī; kad piedzima jaunākā meita, tad tajā knapi gultiņu varēja ievietot. Trešajā gadā iedeva divistabu dzīvokli, bet tad atnāca Valters ar savu toreizējo līgavu Zentu – neesot kur dzīvot... Mana sieva spēra varonīgu soli – sak, pacietīsimies vēl. Pēc tam dabūjām trīsistabu dzīvokli Mežciemā. Automašīnas vajadzēja pirkt par savu naudu, turklāt ārpus rindas – tikai reizi trijos gados varēja samainīt auto. Man bija pavecs žigulis, kuru pēc treniņiem basketbolisti nereti iestūma, lai tas iedarbojas... VEF direktors to reiz ieraudzīja – ko tas nozīmē? Jūs jau jaunu nedodat – atbildēju... Nākamajā rītā vajadzēja būt pie Ļeņova. Raksti iesniegumu, viņš teica, lai vari nopirkt solīdu mašīnu – volgu "GAZ-24". Tādas mašīnas toreiz deva desmit cilvēkiem gadā, bet noteikti bija jānodod vecā mašīna, jo divi auto padomju pilsonim nedrīkstēja būt. Pienāk ziņa, ka jābrauc saņemt auto, triju dienu laikā aizņēmos naudu, naktīs gulēt nevarēju, domādams, kā to atdošu... Uz attiecīgām iestādēm jau bija aizsūtīts ziņojums, ka Krauliņam ir divi auto, un es pat zinu, kas to rakstīja. Kaut iepriekšējā mašīna jau bija pārdota, parādi atdoti. Kisiels sasauca sapulci, kurā klāt arī sporta vadība, sākās “presēšana” no visām pusēm. Tas bija 1980. gada rudenī un ziemas sākumā... Atlūgums man jau bija uzrakstīts, jo sapratu, ar ko viss beigsies. Noliku atlūgumu un aizgāju. Ne uz vienu ļaunu prātu neturu, tāda toreiz bija situācija, turklāt daudzu vairs nav starp mums. Radiouztvērējus no rūpnīcas gan varējām dabūt par lētu naudu – kādam, piemēram, kaut kas nedaudz ieskrāpēts, tas jau skaitījās brāķis, bet nomaini korpusu, un – kā jauns.

Pieminēto 1980./1981. gada sezonu VEF sāka ar desmit zaudējumiem pēc kārtas, un runāja, ka tas nav nejauši...

Vispirms jau pats biju vainīgs. Galvenais treneris nedrīkst zaudēt kontroli pār komandu un spēlētājiem. Lai cik labs būtu viņa palīgs jeb otrais treneris. Tolaik biju PSRS otrās izlases treneris – pavisam 12 gadus –, un bija daudz izbraukumu ar to, plus vēl mani nereti piesaistīja pirmajai izlasei, speciālistu grupā uz Eiropas čempionātu bija jābrauc... Viss aizgāja pašplūsmā, un komandā, kā arī ap komandu bija daži cilvēki, kas šo situāciju izmantoja. Tā bija nodevība pret pašu komandu, treneri un līdzjutējiem, bet vipirms – pret sporta veidu.

1992. gadā – pirmajā LBL sezonā – atkal bijāt pie VEF stūres, un tā bija īsākā sezona VEF vēsturē... Trešo reizi par VEF galveno treneri pēc komandas atjaunošanas vairs nevarējāt kļūt?

Pirmajā LBL sezonā mums bija labs sastāvs, tikai Meļņiks un Bondarenko aizgāja uz Brocēniem, mēs varējām uzvarēt, taču VEF tika diskvalificēts par Igora Miglinieka iziešanu laukumā; viņš iepriekšējā mačā bija diskvalificēts un spēlēt nedrīkstēja. Nebūtu es toreiz bijis tik principiāls... Kaut gan diezin vai tad VEF tā nebūtu pēdējā sezona. VEF rūpnīca vairs reāli palīdzēt nevarēja, un komanda tika likvidēta. Kad VEF atjaunoja... Valters “palīdzēja” man aiziet, kā gan viņš varēja mani aicināt atpakaļ. Abi pēc horoskopa esam lauvas, un mums ir grūti vienā krātiņā sadzīvot. Skaidrs, ka sekoju VEF gaitām, un šī komanda man vienaldzīga nebūs nekad. Tāpat kā BK Ventspils, tāpat kā jebkura komanda, kurā esmu strādājis. Katra komanda trenerim paliek sirdī.

Armanda Krauliņa Rīgas VEF galvenā trenera laika simboliskais piecnieks (sešnieks):

Saspēles vadītājs – Valdis Valters

Aizsargs jeb otrais numurs – Jānis Balodis

Uzbrucējs (te treneris Krauliņš liek divus spēlētājus jo nespēj izšķirties kādam par labu) – Ivars Žvīgurs un Andris Jēkabsons

Ceturtais numurs – Oļģerts Jurgensons

Centrs jeb piektais numurs – Visvaldis Eglītis