Atklāti par ballītēm, opiju, alkoholu un uzdzīvi Irānā. Citādāks ceļojums

Baisie mīti par irāņiem

“Viņš vēma taisnā leņķī pret sienu,” tā ir pirmā informācija, ko iegūstu par Irānas iedzīvotājiem no kāda, kas ar viņiem tiešām ir ticies. Līdz šim “persietis” man vienmēr asociējies ar mītisku tēlu vai labākajā gadījumā ar bērnībā spēlētās datorspēles "Prince of Persia" galveno varoni, taču hostelī satikts amerikāņu ceļotājs stāsta par savu first-hand pieredzi ar persiešiem kaimiņvalsts Armēnijas galvaspilsētā Erevānā. Tur divi braši jaunskungi ieradušies tieši no Teherānas, uzreiz aizgājuši uz bāru, veikli sadzērušies un tikpat veikli bijuši atpakaļ hosteļa kopmītnes istabiņā. Kamēr viens, nabags, pārdozējis aliņus un sazin vēl kādus dzērienus, vemj uz sienām, grīdām, aizkariem, un visur, kur vien tiek klāt, otrs, mazāk iedzērušais, šokā skraida pa hosteli un buldurē nevienam nesaprotamā valodā. Beigās viņš pieņem visneparastāko lēmumu, kāds jebkad līdzīgā situācijā pieņemts, – pēc padoma piezvana Irānas Islāma Republikas vēstniecībai Armēnijā. Baidos iedomāties, kā šiem diviem varoņiem beidzās vakars. Vai nākamie simts vakari...

Tuvojoties Irānai, nākas dzirdēt arvien briesmīgākus stāstus. Katrā armēņu ciemā vēl vairākus simtus kilometru pirms robežas ir sastopamas kundzītes, kuras labprāt paklačojas par šo tēmu. Persieši esot briesmīgi cilvēki, dzērāji, narkomāni, meitu ģēģeri. Dzirdēt to no postpadomju telpas iedzīvotājiem ir baisi, jo kurš tad ir vēl lielāks dzērājs un meitu ģēģeris, ja ne padomju cilvēks?! Irānas sievietes visas kā viena – izlaidīgas. Tas absolūti neatbilst tam, kas pirms tam lasīts ceļvežos vai dzirdēts no ļaudīm, kas Irānu apceļojuši. Kam lai tic?

Neskaitot biedējošo kalašņikova automātu kaudzi robežkontroles punktā un faktu, ka no transporta tiekam izsēdināti divos naktī šosejas malā kādu gabaliņu no tuvākās pilsētas, visādi citādi iepriekš dzirdētie šausmu stāsti, ierodoties Irānā, šķiet nepamatoti. Kad jau sajutušies drosmīgi, sākam apvaicāt irāņus (šeit neteikšu “persiešus”, jo Armēnijas pierobežā izvietojušās vairākas Irānas Azerbaidžānas provinces), izrādās, ka šāds priekšstats rodas daudziem, kas ieceļo Irānā pa sauszemi, jo pierobežas valstīs, īpaši Armēnijā, bieži iznāk satikt izlaidīgos persiešus tieši tā iemesla dēļ, ka Armēnija piedāvā šo piedauzīgo dzīvesveidu, kas Irānā ir liegts. Kā zināms, aizliegtais auglis vienmēr gardākais, tāpēc arī piedzīvojumu kāri jaunieši, kas, izvērtējuši iespējamo nelāgo seku un vareno piedzīvojumu attiecību, tomēr izlēmuši par labu otrajam, dodas to meklēt tuvākajā iespējamajā vietā. Irānas iedzīvotāji vispār reti mēdz ceļot tālāk par kaimiņvalstīm, jo vidējā pilsoņa priekšstats par ceļojumiem ir diezgan tāls no realitātes, piemēram, nedēļa Parīzē izmaksājot apmēram 10 000 ASV dolārus vienai personai.

Režīms un tā pretinieki

Alkohola ražošana, tirgošana un lietošana Irānā ir aizliegta. Ar mazu piebildi, ka nemusulmaņi savām vajadzībām un reliģiskajiem rituāliem (piemēram, svētā komūnija kristieši) pa biķerītim vīna tomēr uzraudzēt drīkst. Taču, līdzīgi kā ar visām citām likuma normām, grūti saprast, kas ir tie, kuri drīkst, cik daudz drīkst un tā tālāk. Būdams liels gudrinieks, sāku likumu normas meklēt internetos, bet, izrādās, ka Irānā tiek filtrēta ne tikai ienākošā informācijas plūsma (bez feisbukiem un citiem morāli kropļojošiem sociālajiem tīkliem, te vēl pirms dažiem gadiem bija nobloķēts arī, piemēram, ziņu portāls Jauns.lv, taču jau pērn atkal bija pieejams), bet arī tas, kas iet uz āru; veseli informācijas kareivju bataljoni slepeni cīnās pasaules tīmeklī, lai apslēptu no neticīgajiem to, ko viņiem labāk nemaz nezināt.

Protams, kā jau visos totalitāros režīmos, režīmam ir pretinieki. Mūsu pieredze liecina, ka pretinieku ir vairāk nekā atbalstītāju, bet, visticamāk, tas tāpēc, ka režīma fani īpaši nepinas ar ārzemniekiem. Iebraucējam Irānā reti sanāk dzirdēt kādu režīmu atbalstošu vārdu, parasti tie ir “bet pie mums vismaz nav bezpajumtnieku un narkomānu”, taču arī ar uzsaukumiem, kas vērsti pret varu, persieši vis nemētājas – spiegi ir visur! Jāpaiet dienām un jāsasniedz zināms tuvības līmenis, pirms vispār par tādām tēmām var sākt runāt, bet agri vai vēlu runāt grib visi.

Daiļā dzimuma viltības un nelegālais viskijs

Kad pirmo reizi ierodamies Teherānā, kur mūs sagaida neliels kultūršoks. Ierodamies vēlu vakarā, un ielas pilnas ar skaistām sievietēm – obligātie hidžābi ir uzkabināti uz augstu sataisītās frizūras tā, ka nosedz tikai labi ja ceturto daļu no tās, tādējādi formāli ievērojot likumu (jā, sievietēm hidžābs Irānā jānēsā obligāti), bet reāli staigājot neapsegtu galvu, tāpat īsās kleitiņas sniedzas tikai dažus centimetrus pāri dupsim – absolūto minimumu, kas ļautu “reliģiskajai policijai” argumentēt tērpa atbilstību reliģiskajiem noteikumiem. Sejas visas vienā meikapā, košas, košas. Irāna, starp citu, ir valsts, kurā visvairāk pasaulē veikts rinoplastijas operāciju uz vienu iedzīvotāju. Dāmas taču grib būt skaistas, bet visu skaistumkopšanas mākslu nākas izlikt sejā, jo pārējo ķermeni izrādīt liedz hidžābi un čadras. 

Ierodamies pie caur draugu draugiem sarunātā Rašida (vārds, protams, mainīts, bet saglabāts irāņu garā, lai neizklausītos dīvaini, ka nakšņojam pie Teherānas Jāņa) un, kā jau ierasts, pirmās pāris dienas pavadām piesardzīgās attiecībās. Trešajā dienā jau kļūstam par draugiem: kamēr mēs ar sievu gatavojam lielās pusdienas eiropiešu garā, tikmēr Rašids salej mums savu pašdarināto viskiju. Viņam esot arī brendijs un konjaks. Es gan neesmu nekāds alkohola eksperts, bet, manuprāt, visi smaržo un garšo puslīdz vienādi – pēc gruzīnu čačas. Rašids ir reģistrēts kā musulmanis, tāpēc pieķeršanas gadījumā viņam nāktos izciest miesas sodu. Mūsdienās gan to mēdzot aizvietot ar naudas sodu, bet tas esot ļoti atkarīgs no tiesneša. Parasti par alkohola lietošanu tiek piespriests pēriens, līdz pat 80 cirtieniem, tomēr arī miesas soda gadījumā nauda spēlē zināmu lomu – soda izpildītāji labprāt pieņemot kukuli, kas nozīmē: lai gan cirtienu norma tiks izpildīta pēc tiesas lēmuma, tie var būt daudz maigāki. Rašids stāsta, ka Irānā esot trīs veidi, kādā gribētāji var tikt pie alkohola.

1. Lētākais variants – armēņu pašdarinātās dziras. Vai nu tā būtu tepat Irānā legāli darināta un nelegāli pārdota, vai no Armēnijas robežpilsētām nelegāli ievesta, bet visa manta esot bezgala nekvalitatīva.

2. Glaunākais variants – starptautisko brendu dzērieni, ko no kaimiņvalsts Irākas ieveduši kontrabandisti. 3–4 reizes dārgāki nekā Eiropā. Lētākos dzirkstošos vīnus var dabūt, sākot no 30–50 eiro.

3. Populārākais variants – darināt visu pašam. Vieni dara vīnu, citi alu, vēl citi brendiju un viskiju. Rašids saka, ka šis ir vienīgais, ko viņš pats patērē, jo zina, ka izejvielas labas un tapšanas process arī.

Vakarā pošamies uz balli. Drīz 31. oktobris, tāpēc arī lielākā daļa pagrīdes ballīšu tēmu ir Helovīns. Nevienam jau īsti nerūp helovīna tradīcijas, bet apstākļos, kad ballēšanās ir aizliegta, katrs šāds vakars šķiet īpašs, katram ir sava jēga. Visi taču zina, ar ko riskē, tāpēc nevar taču vienkārši tāpat izniekot vakaru – pātagas cirtieni būs daudz sāpīgāki, ja tie pienāksies par vienkāršu piedzeršanos. Starp citu, par pasākumu organizēšanu vai musināšanu uz nepiedienību (arī dejošana skaitās) pienākas daudz lielāks sods nekā vienkārši pātagas cirtieni.

Sodu kodekss un izcenojumi

Esam jau krietni iešmakstinājuši, bet uz balli vienalga dodamies Rašida automobilī. Kad apvaicājos par sodiem par braukšanu dzērumā, Rašids smejas vēderu turēdams: kā tas ir – sods par braukšanu dzērumā? Dzeršana Irānā oficiāli nepastāv, līdz ar to arī nav vajadzības pēc tādiem muļķīgiem noteikumiem. Pats gan viņš neesot apturēts, bet daži draugi stāstījuši, ka tādās reizēs policija nezinot, kā rīkoties, jo piemērotas procedūras vienkārši nav. Parasti dzērājam tiek palūgts braukt mājās un uz ceļa vairs nerādīties, tādējādi ieguvēji ir abi – dzērājs izvairās no soda par alkohola lietošanu, policists – no sarežģītas situācijas.

Es neliekos mierā – bet kas notiek, ja dzēris vadītājs kādu notriec? Atkal smiekli, Rašids atceras anekdoti: “Ģimene dodas izbraukumā ar auto un nejauši notriec gājēju. Sieva izkāpj, novērtē rezultātu un satraukusies saka vīram: “Padod atpakaļ, vēl dzīvs!” Joks mums nesaprotams, taču saistīts ar vietējiem likumiem. Raugi, šariats paredz “aci-pret-aci” tipa noteikumus, tātad, ja kāds tevi nogāž no kamieļa un tu salauz kāju, vari pāridarītājam atriebties un salauzt kāju arī viņam. Ja tevi nogalina, tava ģimene, visticamāk, atriebsies un nogalinās slepkavu. Alternatīva šim noteikumam ir asinsnauda – cietušajam (vai nāves gadījumā – cietušā piederīgajiem) pienākas mantiska kompensācija. Taisnības labad jāpiebilst, ka mūsdienu Irānā ir arī laicīgā alternatīva – ja cietušais vai piederīgie atsakās no atriebības vai asinsnaudas, vainīgo notiesā un piespriež viņam attiecīgu sodu.

Tomēr visbiežāk cietušie izmanto tiesības iedzīvoties mantā, tāpēc attiecīgās institūcijas katru gadu izdod “cenu listi” – sarakstu ar naudiskā vērtībā izteiktām cilvēka atsevišķām ķermeņa daļām un dzīvību. Sākotnēji Korāns paredzēja, ka cilvēka vērtība ir 100 kamieļi, bet mūsdienās tas tiek piekoriģēts, vadoties pēc kamieļu vērtības, iztikas minimuma, jaunākā iPhone cenas un citām tikpat svarīgām lietām. Pirmām kārtām jāņem vērā, ka šajā sarakstā “cilvēks” tiek definēts kā musulmaņu vīrietis. Musulmaniete sieviete ir pusi cenas vērta, tāpat arī kristiešu vīrietis. Kristiete sieviete ir tikai 25% no cilvēka vērtības. Tāpēc, ja gadās ziemā uz Irānas slidenajiem ceļiem zaudēt kontroli pār automobili, noteikti tēmējiet uz to balto sievieti, kas nez kāpēc tur iemaldījusies... Tālāk cenu listē ir ķermeņa daļas – rokas un kājas – 25% no cilvēka par katru. Ja roka ir bojāta, piemēram, trūkst kāda pirksta, ieslēdzas vēl papildu koeficients. Ja sabojātas vairākas ķermeņa daļas, to vērtības summējas. Sēklinieks – 50%. Tātad, pat gadījumā, ja musulmanis ir deģenerāts un noziedznieks, viņa sēklinieks vienalga ir divreiz vērtīgāks par veselīgu, izglītotu un veiksmīgu kristiešu sievieti. Islāma kalendāra svētākajos mēnešos viss kļūst par 50% dārgāks, tāpēc tajos labāk no vardarbības atturēties. Sarakstā viss ir fiksēts sīki un smalki!

Tagad atgriežamies pie anekdotes. Tātad, ja jūs pārbraucat musulmanim, sakropļojat viņam abas kājas, vienu sēklinieku un vēl aci, izdevīgāk ir padot atpakaļ, piebeigt nabaga gājēju līdz galam, un samaksāt par cilvēka dzīvību, nevis par atsevišķām ķermeņa daļām, kuru summa, iespējams, var būt pat lielāka.

Balle līdz pusnaktij

Balle notiek vēl nepabeigtā mājā, kas ir loģiski – ja nav kaimiņu, nav kas izsauc policiju. Pirmais pārsteigums – ballē piedalās visdažādāko vecumu cilvēki. Sākot ar četrgadīgiem bērniem un desmitgadīgu puiku, kas runā lieliskā angļu valodā. Ir vairākas tīnes, kas teju visu laiku lūr telefonos, dažādu paaudžu un izmēru studenti, daži ļaudis ap trīsdesmit, Rašids un viņa vienaudži, līdz pat sirmam kungam ap septiņdesmit, kas vēl atceras ballītes pirms revolūcijas. Pie mums ļaudis apvienojas “interešu grupās” – tie, kam patīk hokejs, kopīgi skatās hokeju, citiem patīk runāt par politiku, citiem par mākslu, bet šeit kopīgā interese ir viena – pa kluso paballēties! Nav svarīgi, ko ballētājs dara īstajā dzīvē, šeit viņi visi ir pret sistēmu. Visas sievietes ballītē izģērbušās, cik vien plikas var, – īsos šortiņos, īsos bruncīšos, apspīlētās kleitiņās, lentes izmēra blūzītes, kas knapi nosedz krūtis. Šeit var redzēt visu, kas rietumos tiktu uzskatīts par “vaļīgu”, bet te dāmām ikdienā šādi izskatīties nav ļauts, tāpēc katra iespēja ir kā milzu protests! Protams, kā jau ballēs pienākas, palodzes, grīdas un galds nokrāmēti ne tikai visdažādākajiem tradicionālajiem ēdieniem, bet arī pašdarinātiem dzērieniem. Nākamais pārsteigums – jau ap vienpadsmitiem dāmas sāk tērpties hidžābos, ļaudis lēnām sāk izklīst, un piecas minūtes pāri pusnaktij mēs esam pēdējie ballītes viesi. Izrādās, ka šādas sanākšanas sākas jau ap pieciem pēcpusdienā, jo pēc pusnakts svinēt kļūst bīstami – troksni var pamanīt kāds no tuvējo māju iedzīvotājiem.

Opija vilinājums

Nākamajā rītā laiski brokastojam un ar Rašida viskiju nokārtojam rēķinus ar vakardienas izraisītajām paģirām, kad pie durvīm kāds zvana. Kurjers. Atnesis milzu iepakojumu ar baterijām. Rašids cītīgi no kastes ķeksē ārā vienu bateriju pēc otras, līdz nonāk pie melnas plastmasas paciņas AA baterijas formā. Opijs. Neviens no viņa draugiem gan par šo paradumu nezinot, bet Rašids opiju smēķējot gana regulāri, šad tad arī pirms darba. Es ar tādu esmu sastapies tikai grāmatās un filmās, man vienmēr licies, ka opijs ir kaut kas tik tuvs heroīnam, tāpēc labāk pat nemēģināt. Bet pēc Rašida stāstiem par persiešu kultūru un vēsturi abi ar sievu piekrītam uz dūmu. Tad uz vēl vienu. Pēc kādas stundas atmetam ar roku – ja nav kazai piena, tad nav. Izrādās, ka tā ar iesācējiem esot vienmēr. Ar opiju esot jāsadraudzējas! Ne šoreiz, opij, ne šoreiz!

Izrādās, ka nekur Korānā nav minēts, ka opijs būtu nevēlams, tāpēc Irānā tas tiek kontrolēts daudz vājāk nekā alkohola aprite. Tepat blakus ir tā sauktais “Zelta pusmēness” – daļa Pakistānas un Afganistānas, kas kopā veido reģionu ar lielāko opija/heroīna ražošanu un eksportu visā pasaulē. Daļa šo produktu iet caur Irānas austrumu robežu, tāpēc opija cenas Teherānā ir pat zemākas nekā nelegālajam alum, līdz ar to arī patēriņš daudz plašāks.

Ballīte Nr. 2

Atvadījušies jau kā no labākā drauga, mēs atkal pārceļamies pie nākamās Teherānas komūnas. Hamidam ir 41 gads, viņš strādā par pasniedzēju mākslas skolā, Hamida draudzenei ir mazliet virs trīsdesmit, viņi ir pāris jau vairākus gadus, bet katrs dzīvo atsevišķi. Tas ir, Hamids dzīvo ar savu brāli Abasu, bet viņa draudzene dzīvo ar vecākiem. Vecāki ir tradicionālu vērtību piekritēji un savai meitai tāpat vien apkārt vazāties neļauj. Ieraugot mūs, viņa mazliet saskumst, jo šodien ir tā diena, kad viņa izlūgusies vecākiem atļauju nakšņot pie draugiem, un tā vietā, protams, pa kluso nakšņos pie Hamida. Cerēja uz divvientulību, bet – nekā! Nu, nekas, vismaz varēs aiziet uz ballīti! Vēlreiz atgādināšu, ka šie ļaudis nav tīņi, bet gan 30–40 gadu veci pieauguši cilvēki ar pastāvīgu darbu.

Hamids ir neraksturīgi brīvs savos izteikumos, ātri vien atzīstas, ka 2009. gadā viņam nācies pamest valsti, jo pēc prezidenta vēlēšanām gājis ielās protestēt, uzskatot, ka vēlēšanas bijušas “netīras”. Protams, visi protesti ātri vien pieklusināti. Hamids pāris gadu nodzīvojis Malaizijā, kur atvēris savu galeriju, kļuvis par atzītu mākslinieku, un tad jau kā varens vīrs atgriezies mājās, lai strādātu par pasniedzēju un mājās pa kluso darinātu mākslu.

Arī Hamids mūs uzaicina uz ceremoniju (tā viņi sauc jebkura veida ballītes vai pasēdēšanas) – šī gan ir mierīgāka, nopietnu cilvēku balle Hamida drauga dzīvoklī. Šeit visi ir sapucējušies (tikai mēs tādi noskrandušās bekpekeru drēbēs), galds klāts ar vislepnākajiem persiešu ēdieniem, protams, tiek pasniegts arī vīns, ko atkal kāds pa kluso mājās pagatavojis. Šeit gan vīns šķiet vairāk kā persiešu identitātes nevis antireliģijas simbols, jo vēsturiski Persijā ir bijušas stipra vīna darīšanas un patērēšanas kultūra. Šeit joki ir intelektuālāki, mūzika mierīgāka, tērpi cienījamāki – hidžābi gan tiek noņemti tāpat, dāmas taču grib palielīties, kādas skaistas frizūras sagatavojušas. Visi izvaicā mūs par dzīvi Eiropā, mēs izvaicājam par dzīvi Irānā, līdz ap desmitiem vakarā ballīte atkal ir galā. Un tā lēnām, dodoties pāri visai valstij, no mājām uz mājām, no ģimenes pie ģimenes, pārliecināmies par to, ka visi nīst režīmu vienādi, lai kāds būtu dzīves gājums. Taču apmeklēt Irānu ir vērts – pamazām tā sāk atvērties pasaulei, un varbūt ir vērts braukt tieši tagad, kamēr visa romantika vēl nav zudusi.

Lietu kārtība Irānā 

Pamēģināsim tikt skaidrībā, kas Irānā izdod likumus un nosaka, kā cilvēkiem dzīvot.

Lai gan oficiāli Irānas likums ir balstīts uz Islāma Šariatu, tomēr Augstākajam Garīgajam Līderim vienmēr ir iespēja izdot kādu jaunu fatvu (fatva – reliģiskas autoritātes lēmums, kas ir saistošs visiem sekotājiem) vai nodot konkrētas lietas izskatīšanu sev vēlamai instancei.

Irānas Augstākā Garīgā Līdera (šobrīd tas ir ājatolla Alī Hāmeneī) vara valstī vispār ir neapstrīdama, tas tā noteikts pat konstitūcijā. Irānas konstitūcijā valsts pārvalde noteikta kā hibrīds starp demokrātiju un teokrātiju. Parlamentu, prezidentu un arī Ekspertu padomi (88 teologi, kas ir tieši atbildīgi par Augstākā Garīgā Līdera ievēlēšanu, atcelšanu un pieskatīšanu) ievēlē tauta tiešās vēlēšanās. Tomēr bez šīm institūcijām ir vēl arī konstitucionāli pilnvarotā Uzraugu padome, kas lemj par visu šo tautas ievēlēto kandidātu leģitimitāti, tātad jebkuru nevēlamu kadru padome var atcelt. Padome sastāv no 12 cilvēkiem, puse no viņiem ir islāma likumdošanas zinātāji, kurus izvēlas Augstākais Līderis personīgi, otra puse – juristi, kurus izvēlas parlaments, bet izvēli drīkst izdarīt tikai no Augstākās tiesas priekšsēdētāja iesniegtajiem kandidātiem. Augstākās tiesas priekšsēdētāju ieceļ Augstākais Līderis. Tagad apmēram saprotams, kādēļ neviens no visiem varas pārstāvjiem nekad nav īpaši izrunājies pret Augstākā Līdera lēmumiem.

Protams, nedrīkst nepieminēt Islāma Revolūcijas tiesu – tā ir atsevišķa tiesu instance, kura tika radīta tūdaļ pēc 1979. gada revolūcijas ar galveno mērķi aizsargāt jauno režīmu un notiesāt režīma, revolūcijas un islāma pretiniekus. Laika gaitā šīs tiesas ir mazliet atmaigušas, tomēr joprojām ir tiesīgas lemt par neslavas celšanu cienījamajam līderim vai amorālu uzvedību un līdzīgiem pārkāpumiem, turklāt par sprieduma pamatojumu var kalpot arguments slikta reputācija. Mūsdienās gan notiesātajam ir tiesības spriedumu pārsūdzēt citā instancē – Augstākajā tiesā. Vai vēl atceries, kas ieceļ Augstāko tiesu?