Pēteris Šmidre par grāmatu, izpriecām, dzīvnieku audzēšanu un telekomunikāciju biznesu deviņdesmitajos

Brieži pie robežas

Kā nonāci, tā teikt, atpakaļ pie zemes?

Mana Latgales īpašuma pamatā ir zeme – 16 hektāri –, ko mēs atguvām pēc denacionalizācijas. Kaut kad deviņdesmitajos gados mamma man teica – tagad visiem atdod zemi, vajadzētu taču arī mums aizbraukt un noformēt dokumentus. Bet iedomājieties, ko deviņdesmitajos gados nozīmēja zeme kaut kur pasaules malā! Pie robežas ar Lietuvu un Baltkrieviju! Saku – mamm, bet ko mēs tur darīsim? Varbūt labāk ņemam kompensāciju? Tā arī palika, tomēr mamma izlūdzās, lai aizvedu viņu to zemi apskatīties. Labi, aizbraucām uz turieni vienu reizi, otru reizi… Noskaidroju, ka tur ir tik tīrs ezers, ka tajā var zivis medīt, – tik tīru ezeru Latvijā ir ļoti maz –, un tad jau es uz turieni sāku braukāt bez mammas. Sapratu, ka tā ir laba vieta. Par laimi, nebijām paguvuši kompensāciju noformēt un varējām tomēr paņemt zemi.

Kādam taču to īpašumu vajadzēja pieskatīt?

Mums iedeva zemes gabalu pie paša ezera. Blakus bija maza koka mājiņa, kurā dzīvoja viens vīrietis no Daugavpils. Iepazināmies, bet pēc kāda laika viņš saka: “Esmu šķīries, dzīvokli atstāju sievai, pats tagad dzīvoju šeit, bet gribu pārcelties uz Daugavpili, jo vajag taču kaut kādu darbu. Varbūt tu vari nopirkt manu māju, lai es varētu nopirkt dzīvokli Daugavpilī?” Es sacīju: “Labi, es varu nopirkt māju, taču man ir viens noteikums – tu arī turpmāk paliec te dzīvot!” Viņš tikai noteica: “Hmm, vajag padomāt...” Aizgājām no mājas līdz ezeram, pēc tam atpakaļ, bet viņš visu laiku baigi saspringti domāja. Kad atnācām atpakaļ, teica: “Nu, bet par ko gan tur domāt!? Varam tā darīt!” Man tas bija ļoti forši, jo bija cilvēks, kurš visu pieskata. Sākumā uzcēlu tur mazu mājiņu, pēc tam vēl vienu – un tā pamazām saimniecība attīstījās. Tas vīrs labu laiku man tur visu pieskatīja, es viņam algu maksāja, vēlāk viņš aizbrauca darīt tādu pašu darbu uz Franciju – viņu aizvilināja mani draugi, kuri braukāja pie manis ciemos. Tagad gan viņš ir atpakaļ, tikai vada citu saimniecību Medumos.

Īpašums atrodas pierobežā?

Jā, pie pašas Baltkrievijas robežas. Uzreiz aiz mana briežu dārza sētas ir valsts robeža.

Brieži uz Baltkrieviju nav kādreiz aizbēguši?

Ja kāds aizbēg, tad nav pat ko domāt, ka varētu noķert. Cik reižu suņi mums uz Baltkrieviju aizmukuši! Robeža iet pāri arī ezeram, kas atrodas pie mūsu mājas. Smieklīgi, ka ezerā ir pussala, uz kuras stāv Baltkrievijas robežstabs, tāpēc sanāk tā, ka ar laivu nemaz nevar apbraukt Latvijas krastu, lai neiebrauktu Baltkrievijas teritorijā kādus piecus metrus...

Kā sadzīvojat ar robežsargiem?

Ļoti labi, mēs ar viņiem draudzējamies. Vienīgais, ko viņi lūdza, – lai naktīs nenodarbojamies ar zemūdens medībām. Tur ir automātiskā kontrole, un naktī tādā gadījumā robežsargiem var nostrādāt signalizācija, ka kaut kas pie ezera notiek. Kā teica robežsargi: saproti pats, tādā gadījumā trauksmes brigādei ir jāceļas un jāskrien skatīties, kas tur notiek. Un, ja viņiem pie tevis būs jāskrien ik pēc pāris dienām, tad diez vai būs vērts cerēt, ka tie puiši būs draudzīgi noskaņoti.

Vēlāk pamazām vien piepirki vēl zemi klāt?

Jā, ja radās tāda iespēja, tad pirku. Sākumā pirku zemi kā investīciju, taču vēlāk arī sāku kaut ko saimniekot. Tagad ir gandrīz 2000 hektāru, tiesa, tie nav vienā gabalā. Reiz satiku zemkopības ministru Jāni Dūklavu, un viņš prasa: “Klausies, es tur lielo fermeru sarakstā Latgalē redzēju vienu Šmidri – vai tas tev nav brālis?” Teicu, ka es pats tas esmu. Izrādās, es tiešām skaitos nopietno lauksaimnieku sarakstos.

Ar ko tieši nodarbojies? Audzē lopus?

Jā, gaļas liellopus. Patlaban ir kādi 300 lopi. Jāņem vērā, kas tas Latgales stūris zemkopībai nav sevišķi piemērots, jo ir daudz kalnu un purvu, kas prasa meliorāciju. Tāpēc govis ir pareizā izvēle.

Kur gaļu liec?

Tā gan nav problēma, šis jautājums ir ļoti labi sakārtots – notiek izsoles, un visu var viegli pārdot, par to galva nesāp.

Eksperimenta kārtā sāki ar pāris govīm vai arī uzreiz lielā mērogā?

Tas ir tīrs biznesa projekts, tur jau uzreiz viss bija saskaitīts un sarēķināts. Ar mazāk par 100 govīm nav vērts sākt, citādi nevar iziet pat pa nullēm. Tur tomēr ir nepieciešami diezgan lieli ieguldījumi: zeme, tehnika, infrastruktūra, cilvēki un tā tālāk. Domāju, ka tuvākā gada laikā kredītu būšu atmaksājis un varēs sākt pelnīt.

Aitkopībai pievērsties nebija doma?

Arī par to esmu domājis. Ko tikai mēs tur rēķinājām un domājām – gan par aitām, gan par ogu audzēšanu, tomēr tur bija knifi, kuru dēļ tos variantus atmetām. Būtiski ir tas, ka mūsdienu lauksaimniecībā ļoti svarīgs ir cilvēku faktors – ir nepieciešami speciālisti. Un laukos nav viegli atrast šos speciālistus. Tāpēc daži iespējamie saimniekošanas virzieni atkrita tieši speciālistu trūkuma dēļ.

Vēl taču ir arī briežu dārzi?

Jā, tie man ir – kādi 200–300 brieži. Šī ziema, kad uznāca lielais sals, gan nebija briežiem laba, daudzi gāja bojā. Vējš, lietus, mitrums, bet pēc tam pa nakti piesalst, tad atkal mitrs, un atkal piesalst – tā viņi iedzīvojas plaušu karsonī un nomirst. Cik tieši – to redzēs pavasarī, jo teritorija ir liela, un precīzi saskaitīt grūti.

Brieži vairāk domāti pašu vajadzībām vai arī kaut ko no tiem ražojat tirgiem?

Pašu vajadzībām. Kaut ko dodam taisīt desās, taču tā nav masu ražošana – parasti paši, draugi un paziņas visu apēd. Vēl mēs sezonā audzējam foreles, ir arī broileri un fazāni.

Nafig man lauvu šaut?

Savu lauku īpašumu bieži apmeklē?

Nav tā, ka man obligāti vajadzētu uz turieni braukt reizi nedēļā vai divās. Gadās, ka kādu laiku braucu katru nedēļu, bet ir arī periodi, kad mēnešiem tur nerādos. Tur taču viss ir noorganizēts tā, ka labi darbojas arī bez manis.

Pats lauku darbos roku kaut kur pieliec?

Fiziski? Nē, tādu vienkārši tupu fizisku darbu darīt, piemēram, malku skaldīt, man nepatīk. Tāpat jau tajās reizēs, kad aizbraucu uz laukiem, dienas paiet nemanot, skatoties, kur un ko vēl vajadzētu izdarīt. Ā, kad sākām visu ierīkot, tad es pats sēdos pie stūres ekskavatoram un ar lielu aizrautību raku grāvjus – vajadzēja taču dīķus un purvus sakārtot. Neko sarežģītu es tur nedarīju, taču tas man tiešām patika.

Vai medības varētu pieskaitīt pie fiziskām aktivitātēm?

Droši vien tikai tik daudz, cik staigāšana. Ja tu trīs stundas sēdi kokā, tad tur nekā fiziska nav – tik vien, kā aiziet līdz kokam un atnākt atpakaļ.

Ar gadiem medību azarts vēl nav pazudis?

Tagad tas vairāk ir pārgājis dabas izbaudīšanā. Pastaigāties, pasēdēt, pabaudīt dabu. Nav vairs obligāti kaut ko nošaut. Nesen braucu uz Tanzāniju šaut lauvu – bet tā arī nenošāvu. Ceļš bija tik garš, ka biju laimīgs jau par to vien, ka tiku galā. Tur ir tik forši, ka varēju staigāt un staigāt. Bet man prasa – nu, kad iesim lauvu šaut? Nu, nafig man viņu šaut? Pričom te lauva? Pirms gadiem pieciem noteikti būtu gājis to lauvu šaut, bet tagad tas vairs neliekas tik svarīgi. Turklāt “šaut lauvu” šajā gadījumā nozīmē vakarā iet uz slēpni un tur sēdēt pusi nakts. Kamēr tu tur aizbrauc, kamēr sēdi, kamēr tiec atpakaļ – tas viss taču prasa laiku. Pa dienu paguli un vakarā atkal brauc uz laktu. Dzīvot divas nedēļas Āfrikā, lai pa dienām gulētu, bet naktī sēdētu kaut kur grāvī? Baigā jēga...

Tāpēc labāk es tās divas nedēļas pabraukāju apkārt un mazliet pamedīju antilopes. Tā jau arī ir vesela notikšana: braucot tu pamani antilopju baru kādus trīs kilometrus tālāk, tātad jāapstājas un tālāk jāiet kājām, turklāt skatoties, no kuras puses pūš vējš. Gadās, ka jānoiet pieci kilometri, bet, kad esi tos nogājis, tad saproti, ka bars jau ir projām un tu vari iet atpakaļ. Reiz diviem elāna antilopes buļļiem mēs dzināmies pakaļ kilometrus divpadsmit – un tā arī beigās nedabūjām rokā.

Lai izjustu medību garšu, ir noteikti kaut kur jābrauc vai arī pietiek ar Latviju?

Nav starpības. Tas lielā mērā atkarīgs no garastāvokļa. Daba jau Latvijā ir skaista, žēl tikai, ka aizliedza pavasara putnu medības – uz slokām un medņiem. Tās bija ļoti skaistas medības. Uz slokām taču varēja iet ar visu ģimeni: apsēdies izcirtumā, paņem kafiju, uzliec galdiņu –un gaidi, no kuras puses tad lidos.

Konveijers nav interesants

Visu telekomunikāciju biznesu esi pārdevis, taču kaut ko bez lauksaimniecības taču vēl dari?

Jā, patlaban dibinām Luksemburgā finanšu fondu. Tas domāts nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai Spānijā, tur mēs jau kādu laiku darbojamies nekustamā īpašuma jomā. Ā, vēl ir arī Līvu akvaparks.

Tev pašam taču arī ir īpašums Spānijā. No kurienes tāda mīlestība uz Spāniju?

Protams, lielu lomu spēlē daba un klimats, taču ne tikai tas. Man patīk tas, ka spāņi dzīvo ļoti dabīgi un necenšas kaut ko tēlot. Daudzās citās Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīs vietējie iedzīvotāji jau a priori uzskata, ka ir gudrāki par tevi, tāpēc vajag daudz laika, lai ar viņiem kaut ko sarunātu. Ar spāņiem šajā ziņā viss ir vienkārši. Protams, tur arī ir sava specifika – ar spāni tu kaut ko vari sarunāt tikai tad, ja esi ar viņu iepazinies un viņš sapratis, kas tu esi par cilvēku. Ar vācieti tu vari satikties pirmo reizi un jau runāt par lietu, jo viņu interesē tikai bizness. Ar spāņiem tā nav – kamēr viņš tev nav sācis uzticēties, tikmēr nekas nenotiks. Viņi tev neteiks nē, taču vienkārši nekas nenotiks.

Telekomunikāciju attīstībai vēl līdzi seko?

Ne pārāk. Es gan vēl arvien esmu Telekomunikāciju asociācijas prezidents. Cerēju, ka tad, kad man vairs nebūs "Baltkom", valde mani atlaidīs, jo es taču nevienam nebūšu vajadzīgs. Taču izrādās, ka tieši tagad es tur esot vajadzīgs, jo beidzot esmu pilnīgi neitrāls un nedomāju par savu telekomunikāciju uzņēmumu, jo man tāda nav.

Atskatoties pagātnē, vai nav bijis žēl atteikties no projektiem, piemēram, telekomunikācijām, kam biji tik daudz laika veltījis, un tos pārdot?

Nē. Projekts ir interesants tad, ka tu to būvē. Taču agri vai vēlu jebkurš projekts kļūst par konveijeru, par desu cehu. Protams, arī tur ir ko darīt, taču tās ir uzturēšanas aktivitātes. Vairs nav sajūtas, ka katru dienu esi spēris soli uz priekšu. Principā jau pat menedžmentu ir nepieciešams mainīt, jo vieni cilvēki efektīvi spēj darboties tad, kad uzņēmums aug, bet pavisam citi laikā, kad tas ir iegājis mierīgā fāzē. Sākumā vajag cilvēkus ar draivu, kuri var izdarīt šķietami neiespējamo. Taču, kad sākas konveijers, tad šie cilvēki jau traucē konveijeram strādāt, visu laiku to rausta. Un otrādi: tas, kurš var mierīgi apkalpot konveijeru, nevar to uzbūvēt no nulles. Viņš vienmēr atradis tūkstošiem iemeslu, kādēļ nevar izdarīt to vai citu.

Kad jautrajos deviņdesmitajos sāki darboties biznesā, vai nenāca vīri ādas jakās un treniņbiksēs un neteica, ka vajag mazliet padalīties?

Tolaik man paveicās ar to, ka neviens īsti nesaprata, ko es īsti daru. “Što ti tam ģelaješ?” (Ko tu tur dari?) Apstāstu, ka nodarbojos ar telekomunikācijām. “Horošo, a babki gde?” (Labi, bet nauda kur?) Par pārējiem viss bija skaidrs: šitais atvedis vagonu ar datoriem, tas vēl kaut ko, bet mums nekā tāda nebija. Un būtībā arī nekādas naudas nebija, viss gāja tikai attīstībai un būvēšanai. Nebija jau arī īsti pieejams finansējums.

Vai tolaik bija kaut aptuvena apjausma, ka tehnoloģijas varētu attīstīties tik strauji, kā tas noticis pēdējos gados?

Ciktāl tas attiecas uz kateļtelevīziju – jā, bija. Jo citur pasaulē jau visa sistēma bija izstrādāta, mums to vajadzēja tikai pārņemt. Savukārt mobilajos sakaros mēs gājām vienā solī ar pārējiem. To, ka attīstība būs tādos tempos, neviens nevarēja prognozēt. Turklāt es vēl mobilo sakaru lietās biju ļoti liels optimists, tāpēc citi mani pat dēvēja par traku, taču dzīvē viss attīstījās vēl ātrāk, nekā es biju prognozējis.

Darbu tev ir tik daudz, ka rodas jautājums – kā tu spēj saplānot savas dienas?

Agrāk tiešām nozīme bija tikai laikam un tam, ko tu tajā laikā varēji pagūt izdarīt. Tāpēc laika plānošana man bija ļoti intensīva. Atceros vēl laikus, kad nebija elektronisko dienasgrāmatu, bija tikai papīra laika plānotāji. Un tajos laiks bija sadalīts pa pusstundai. Tad, lūk, bija laiki, kad es to pusstundu ar lineālu dalīju vēl uz pusēm – tātad pa 15 minūtēm. Un vilku vēl vertikālu līniju, pie kuras rakstīju zvanus, kas jāizdara. Tas bija ļoti intensīvs laiks.

Ar laiku tomēr situācija mainās, un tu iemācies laiku plānot saprātīgāk. Tik intensīvā režīmā strādāt var tikai tajā vecumā, kad organisms pats automātiski uzlādē tavas baterijas. Paguli, piecelies un vari skriet tālāk. Taču ar gadiem pie tā jau nākas piedomāt, jo baterijas šajā gadījumā ir ne tikai enerģija, bet arī galva un domāšana. Ir būtiski saplānot to, ko tu dari, neaizmirstot mērķi, ko gribi sasniegt. Ar gadiem tu sāc uzmanīgāk apieties ar savu laiku.

Sazvanīt tevi ir diezgan grūti – vai tā arī ir laika plānošanas daļa, nevēloties tērēt laiku sarunām?

Ne gluži – vienkārši es parasti neceļu tos numurus, kas nav manā telefona atmiņā. Nepazīstamus neceļu. Reizēm gan neceļu arī pazīstamiem, ja tobrīd nevaru runāt, taču tad pārzvanu. Es neesmu arī nevienā sociālajā tīklā. Reiz vienā piereģistrējos, taču pirmajā dienā saņēmu kādus 300 ziņojumus un tūlīt pēc tam arī no turienes atslēdzos. Jo pieklājība it kā prasītu atbildēt, taču man tam nav laika.

Turklāt ir vēl viens iemesls, kādēļ neceļu svešus zvanus. Mans telefona numurs ir ļoti līdzīgs viena taksista telefona numuram – atšķiras tikai viens cipars. Ir tāds taksists Miša – redzējis viņu neesmu, bet apmēram stādos priekšā, kāds viņš varētu būt –, un diezgan regulāri man zvana viņa klienti. Īpaši jauki, ja tev piezvana nakts vidū, kad guli viesnīcā Ņujorkā: “Miša, mēs tevi gaidām Bolderājā! Kad tu būsi?” Reiz man arī kaut kāds hakeris bija ielīdis telefonā un izmantoja manu numuru maksas zvanu ģenerēšanai. Ar mani tur nekādas saistības nebija, vienkārši paņēma pirmo numuru, kas gadījās. Turklāt es pats tobrīd biju aizbraucis atvaļinājumā un nebiju Latvijā, tāpēc tīri tehniski bija pagrūti atkal visu savest kārtībā.

Iztiksim bez ekstrēmām izpriecām

Vai vaļasprieki savā ziņā nav tādi kā laika zagļi?

No vienas puses – jā. No otras – tie tomēr palīdz uzlādēt baterijas. Vienīgais, par ko esmu sācis aizdomāties, ir burāšana ar jahtu, jo tad gan laika sajūta pilnīgi pazūd. Un tad man kļuva bail, ka jūrā esmu pārāk norobežojies no visiem savā čaulā, un tad tā varbūt jau ir laika zādzība.

Vai ar helikopteru vēl lido?

Jā, bet tagad jādomā, ko ar to visu iesākt, jo esošais helikopters ir jau vecs un savu laiku nokalpojis. Man nav īsta pilota licences, bet tikai studenta licence – tas nozīmē, ka varu lidot, bet tikai kopā ar licencētu pilotu. Man arī nekad nebija domas lidot vienam pašam. Es jūtos mierīgāk, ja zinu, ka varu kritiskā brīdī nodot vadību kādam citam.

Par lidmašīnas tiesībām neesi domājis?

Kādreiz domāju, taču tad sapratu, ka man pilnīgi pietiek ar helīti. Lidmašīnai tad jāmeklē lidosta, jābrauc uz turieni... Savukārt ar helikopteru varu nosēsties tur, kur gribu.

Uz kaut kādām ekstrēmām izklaidēm prāts nenesas? Piemēram, kāpt kalnos...

Man labāk patīk ūdeņi, nevis kalni. Maču Pikču gan esmu uzkāpis, taču to laikam par kalnos kāpšanu saukt nevar.

Ekstrēmas lietas un situācijas man nekad nav patikušas. Kaut gan es lidoju ar helīti, man ir izteiktas bailes no augstuma. Atceros, ka man kā elektroinženierim vajadzēja kāpt 253 metrus augstā tornī un rādīt, kur jāpievieno antena. Tās bija šausmas! Uzkāpu, pieķēros pie staba, pateicu, ka tā ir pati labākā vieta antenai, un uzreiz kāpu lejā. Augšā taču pilnīgi var just, ka tornis šūpojas, turklāt šūpošanās rādiuss ir mērāms metros. Nekādu izpletņu, nekādas gumijlēkšanas – tas nav man.

Tad varbūt ātrums un autosports?

Kādreiz braukāju džipu pasākumos, taču tur nebija nekā īpaša ekstrēma – tikai orientēšanās un mīcīšanās pa dubļiem. Ādažos mani reiz izvizināja rallists Jānis Vorobjovs – no tā brauciena neko neatceros, tikai to, kā iekāpu un izkāpu. Braucām pa meža ceļu, uz tā paša ceļa viņš apgriezās un brauca atpakaļ. Atceros vienīgi to, ka spidometrā mazāk par 80 kilometriem stundā nebija; arī tad, kad viņš uz vietas apcirtās apkārt par 180 grādiem. Bet pa to šauro meža ceļu viņš vālēja uz kādiem 150 kilometriem stundā.

Taču mašīnas man patīk – īpaši jau piecdesmito un sešdesmito gadu. Tajos laikos katra mašīna bija mākslas darbs. Daudzas taču vēl ar rokām skrūvēja. Tolaik auto būvēja kā dizaina objektu.

Man bija 1957. gada 190. modeļa mersedess – to restaurējām, un pāris sezonas pabraukāju. Tad pārdevu un nopirku 220. modeļa mersedesu, kabrioletu. Arī to restaurējām, tagad stāv Spānijā. Vasarā braukāju ar 1977. gada Porsche 911 – ar to jau var arī tagad braukt. Ar 1957. gada mašīnu tomēr ir pagrūti braukt. Gaidu, ka pavisam drīz atnāks vēl viens mersedess – 1958. gada 300. modelis. Tas jau ir tāds mazliet vēsturisks, jo piederējis Vācijas vēstniecībai Amerikā. Tāds garš limuzīns.

Vecās mašīnas patiešām ar ekstrēmām izklaidēm kopā īsti neiet...

Ekstrēmas izpriecas reizēm var atrast pavisam negaidīti. Man ir viena veca amfībija, kas būvēta uz zaporožeca bāzes. Reiz, kad pie manis notika helikopteru pilotu salidojums, izdomāju to viņiem nodemonstrēt. Bet piloti sāka par mani ķiķināt – kā tu zini, ka tā ir amfībija, varbūt tā nemaz ūdenī nepeld? Starp citu, braukt ar to nemaz nav tik viegli, tāpat kā ar zaporožecu. Jaunībā man bija zaporožecs, tāpēc es protu – tam gāzes pedāli vajag nevis visu laiku turēt nospiestu, bet ar kāju pumpēt. Skaidrs, ka vajadzēja viņiem parādīt, ka amfībija peld! Kaut gan pats es to līdz šim nebiju izmēģinājis... Braucam ezerā – kas būs, tas būs. Un peld! Turklāt pat mazliet uz priekšu kust! Nekādas dzenskrūves šai amfībijai nav, uz priekšu to dzen riteņi, kas griežas.

Neko ātri tas neizklausās...

Nepavisam nav ātri, teiksim tā. Arī īpašas stūres nav – stūrēšana notiek ar tiem pašiem riteņiem. Taču izmetām kādu 200 metru loku pa ūdeni un mēģinājām tikt krastā citā vietā. Tas arī nav nemaz tik vienkārši, jo jāpiemeklē lēzena vieta. Viens no mūsējiem izlēca no amfībijas meklēt cietāku krastu. Kamēr es tur šurpu turpu manevrēju, vienā brīdī aiz kaut kā aizķēros. Tomēr amfībija turpināja iet, un tikai kādus 20 metrus no krasta ievēroju, ka man kājas ir slapjas. Amfībijā vadītājs priekšā sēž pa vidu, bet pasažieri abās pusēs. Paskatos pa labi un redzu, ka tur ūdens ir līdz pusei un tas, kurš tur sēž, jau ir piecēlies kājās un taisās kāpt ārā. Otra puse vēl ir sausa, taču jūtu, ka labi nebūs, un saku tur sēdošajam: “Lec ārā, mēs grimstam!” Šis saka: “Ē, nu beidz tu ar saviem jociņiem...” un sēž tik tālāk. Bet tad jau tas vāģis sāk gāzties! Saprotu, ja viņš neizlēks, tad es tūlīt būšu zem ūdens. Kad viņš beidzot izlēca, es ar visu tarataiku jau biju zem ūdens. Kad izniru, paskatījos apkārt. Pirmais, ko ieraudzīju, bija mana cepure, kas šūpojas ūdenī. Abās pusēs vīri arī ir izniruši – tātad viss kārtībā. Uzliku cepuri un paskatījos uz krastu - tur tas kungs, kurš bija malā, smējās gar zemi krizdams. Kad nākamajā dienā to amfībiju izvilkām, tad atklājās, ka zem ūdens bija koks, kam uzskrējām no norāvām blīvi, kas bija pie ass. Ar to pietika, lai amfībija nogrimtu dažu sekunžu laikā.

Jubileja bez balles

Savu 60. dzimšanas dienu sagaidi ar paša sarakstītu grāmatu par savu dzīvi. Sešdesmit gadi – tā ir robeža, kad prasās atskatīties uz dzīvi un kaut ko uzrakstīt?

Doma kaut ko uzrakstīt bija jau sen. Galvenokārt tāpēc, ka, tiekoties ar cilvēkiem, daudzreiz man nākas par sevi stāstīt vienu un to pašu. Tagad varēšu vienkārši iedot grāmatu – še, lasi! (Smejas.) Gribējās arī domas salikt pa plauktiņiem un sakārtot. Jo reizēm ir tā, ka es pats nesaprotu, kādēļ es domāju tā, kā es domāju. Nospriedu, ka jāpamēģina visu salikt kaut kādā sistēmā. Jubileja ir ne gluži iemesls, bet tā ir laba iespēja uzlikt dedlainu, jo citādi to atliktu vēl un vēl.

Nekādu lielo jubilejas balli tu gan laikam neplāno rīkot un pat posies tajā laikā vispār izbraukt no Latvijas. Kā tā?

Man kaut kā neprasās to lielo balli. Var jau būt, ka tas nav pareizi, taču – es arī negribu pie citiem iet uz lielajām jubilejām. Tā obligātā jubilejas programma... nu, priekš kam? Visur taču vienmēr ir viens un tas pats! Apsveikumi, dāvanas, koncerts, pārēšanās, pārdzeršanās... Tās visas ir nevajadzīgas rūpes. Tāpēc labāk aizbraukšu uz Spāniju un piedalīšos vienā nelielā laivu regatē. Dzimšanas dienā piedāvāšu visiem konkrētā laikā sazināties caur "Skype", un tad varēsim kopā patusēt.

Ko 60. dzimšanas dienā varētu gribēt cilvēks, kuram viss jau ir?

Galvenais, lai viņam vispār gribētos vēl kaut ko sasniegt. Un tas attiecas ne tikai uz mani vien, bet uz jebkuru, kas ir ticis līdz 60 gadiem. Es tiešām priecājos par cilvēkiem, kuri tādā vecumā vēl kaut ko dara un rosās: viens skrūvē vecu mašīnu, cits ceļo un tā tālāk. Galvenais, ka viņiem uguns vēl ir iekšā.