Eglītis slēpnī un ar kameru: arī zvēru fotogrāfs negrib mežā satikt kādu dzīvnieku

Kad kādam Latvijas preses izdevumam vai grāmatai ievajagas dabas fotogrāfijas, pirmais prātā nāk Andris Eglītis. Sācis kā ornitologs Teiču rezervātā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, ap 1985. gadu Eglītis jau bija pilnīgi pievērsies dabas fotogrāfijai un drīz vien popularitātē apsteidza dabas fotogrāfijas vecmeistarus Māri Kundziņu un Viesturu Klimpiņu. Tafad Eglītis pats tuvojas vecmeistara statusam, sirma galva viņam ir jau sen, bet fiziskais un garīgais stīvums vēl nav piemeties – gaidot fotografējamo objektu, Eglītis vēl varot ielīst slēpņos, kas ir taisīti stipri mazāka auguma cilvēkiem...

Dienām ilgi slēpnī

Par tevi klīst leģendas kā par fantastiski pacietīgu dabas fotogrāfu. Reiz tu rubeņu riestu esot mežā gaidījis piecas dienas...

Tas taču ir skaisti! Iešana uz nepatīkamu darbu astoņos no rīta man būtu daudz lielākas mocības nekā piecas diennaktis mežā. Ja tas patīk, tad aukstumu un mitrumu nemana. Un par to rubeņu riestu – pieļauju, ka piecas dienas tomēr nebija, varbūt tikai četras.

Kā tu rubeņus un citus putnus un zvērus mežā gaidi? Uztaisi štābiņu?

Tas ir pats labākais, kas var būt! Slēpņi ir dažādi. Vari izmantot dabiskos slēpņus, piemēram, kādu nogāzušos egli. Ja tu zini, ka tur kaut kas ir gaidāms, aizvelc vēl kādu tīkliņu vai brezentu priekšā. Var būt pārvietojamie slēpņi, kurus tu nes mugurā, un, kad ieraugi takas, kur zvēri varētu nākt, tur arī slēpni sataisi. Bet labākais, protams, ir uztaisīt vasarnīcu mežā!

Cik tādu vasarnīcu tev Latvijas mežos ir?

Nav daudz. Šobrīd ir palikusi viena. Vienu aizskaloja bebru dambis, citu aizvāca dabas sargi.

Kādu būvi tu sauc par savu meža vasarnīcu?

Paņem kādus finiera gabalus, dēļu nomaļus, ziemā ar slēpēm, ragaviņām vai sniega moci, kā nu ērtāk, ieved iekšā līdz vajadzīgajai vietai mežā un uztaisi būdiņu. Metrs reiz metrs reiz divi metri ir mazākā iespējamā šāda fotobūdiņa. Tādu noskatījos vecos laikos, kad braucu uz Zviedriju dzērves bildēt. Tur tādu slēpni gājputnu pavasara migrācijas laikā, kad nāk dzērves un zosis, varēja noīrēt par bargu naudu, 50 latiem diennaktī. Bet ir arī vēl populārākas vietas, piemēram, Somijā uz zivjērgļiem tādam slēpnim ir jāpiesakās rindā trīs gadus uz priekšu. Tas man ir par tālu, es trīs gadus uz priekšu saplānot nevaru.

Zivjērgļus jau var vērot arī Latvijā.

Seklo ezeru mums ir pietiekami daudz, zivju arī, tomēr nedomāju, ka zivjērgļu populācija varētu stipri pieaugt, jo pamatā viņi tomēr dzīvo no zivju dīķiem, kur ir īpaši daudz zivju, tātad viņiem tās tur iegūt vieglāk.

Mans tēvs sen, laikam Engures ezerā, noķēra astoņnieci līdaku, kurai mugurā bija ieauguši daži zivjērgļa nagi. Tātad līdaka savu bendētgribētāju acīmredzot bija ierāvusi dzelmē.

Plēsīgajiem putniem ar nagu atlaišanu tā ir, kā ir. Kad Papes putnu murdā ķērām un gredzenojām zvirbuļvanagus, mēs zinājām, kā viņi ir pareizi jāsaņem, tāpēc rokā viņi nevienam neieķēra. Tā kā man tos zvirbuļvanagus vajadzēja šad tad arī uzbildēt, tad, ja blakus nebija palīga, zvirbuļvanagi dažreiz izrāvās un arī iekampa rokā. Tad nu vienīgā iespēja bija roku nekustināt, jo, cik tu roku kustināji, tik zvirbuļvanags ciešāk tajā ieķērās. Laikam viņiem tāds reflekss. Zivjērglim ar zivīm varētu būt līdzīgi – jo zivs vairāk kustas, jo niknāk zivjērglis tajā ieķeras.

Vai tāds noīrējamais slēpnis ir arī kaut kā labiekārtots?

Zviedrijā tajā 1 x 1 x 2 metru būdiņā, kas skaitās vienvietīga, iekšā bija divi plastmasas bidoni, viens pilns ar graudiem, otrs tukšs – zināmām vajadzībām.

Tos bidonus būtu svarīgi pa tumsu nesajaukt...

Sākumā es nesapratu, kāpēc tas graudu maiss vajadzīgs, un, tā kā nebiju paņēmis līdzi beņķīti, ērti uz tā maisa sēdēju – kamēr reiz manam slēpnim pie lūkas pienāca klāt dzērve izvalbītām acīm un graudu piebāztiem vaigiem. Graudi vajadzīgi, lai būtu, ko dzērvei pakaisīt, tad viņai nebūs man jāskatās dusmīgi virsū.

Vai tad dzērves ir tik drosmīgas?

Nav jau tā, ka viņas vienmēr labprāt nāktu pie būdām. Viņu vērošanas vietā Zviedrijā viss pasākums turas uz tā, ka katru vakaru, kad dzērves un citi lielie putni aizlido gulēt, traktori nobraukā to lauku un nokaisa tur tonnām graudu. Tātad tajā apmēram 50 latu lielajā samaksā par slēpni ietilpst arī maksa par graudiem.

Un tajos slēpņos putnu migrācijas laikā guļ dabas fotogrāfi no visas pasaules?

Katrā ziņā slēpņi bija aizņemti. Es toreiz gribēju 13. maiju, bet tajā dienā visas vietas jau bija aizņemtas, dabūju tikai četras dienas vēlāk.

Bildēt dabā un zoodārzā

Kad tu sāki fotografēt, Latvijā dzērves laikam bija sastopamas retāk nekā tagad?

Dzērvju arī tad nebija maz, bet – jā, atceros, kad taisījām pirmās ekspedīcijas uz Cenas tīreli, kas tagad faktiski norakts, purva vidū bija skaists ezers, un, kad pie tā ieraudzījām dzērves, sajūsma bija liela. Arī Teičos dzērvju pārus rūpīgi skaitījām. Dzērvju skaita pieaugumam, manuprāt, ir tikai viens iemesls – pārpurvoti meži, tātad bebri. Krievu laikā bebrs medniekiem bija ārkārtīgi iecienīts medījums, par bebrādām, kuras tolaik bija cenā, pirka mašīnas un cēla mājas. Tiklīdz bebrādai cenas vairs nebija, bebri sāka nenormāli vairoties. Senāk, ja man prasīja, kā es dabūju zvērus uzbildēt, mēdzu paskaidrot, ka tas ir elementāri – jāzina, kur tie dzīvo, un kā piemēru parasti minēju: neej uz priežu silu bebru meklēt! Bet nesen gāju cauri skaistam priežu silam un skatos – bebrs šļūc pretī! Viņu ir tik briesmīgi daudz, ka tas vairs nav brīnums. Tāpēc mežos ir daudz mazu bebru dīķīšu, un katrā dzērve ir iekšā. Kur tik esmu tādas dzērvju vietas atradis! Ādažu poligonā, sausā priežu mežā, ir viens maziņš slapjš pleķītis, un arī tajā uz mazas saliņas ligzdo dzērve.

Kura zvēra vai putna bilde tev ir nākusi visgrūtāk?

Ir jau arī tādi, kurus vēl joprojām neesmu uzbildējis. Piemēram, zebiekste un sermulis. Tā ir baigā laimes spēle. Ja es tagad gribētu uzbildēt konkrēti sermuli, pieļauju, ka man klātos diezgan grūti.

Tādā brīdī var noderēt zooloģiskā dārza telefons...

Patiesībā es zooloģiskos dārzus esmu izmantojis diezgan daudz, vismaz vecos laikos. Galvenais ir neiespringt. Reiz es ilgi nocīnījos ar medni. Ļoti vajadzēja medņa bildi, bet medni nekādi nevarēja dabūt. Vairākus gadus mēģināju ar mednieku metodēm – kamēr mednis klipē, mednieks klausās, un, kad mednis sāk strīķēt, mednieks lec klāt, jo, kad mednis strīķē, viņam aizveras plakstiņš, un viņš neko neredz, tad viņam var pielēkt tuvu. Bet, ja mednis atver acis tajā brīdī, kad tu esi lēcienā, tad tev lēcienā arī jāsastingst! Katrā ziņā mednis ir tramīgs putns, lai viņu nobildētu, ir liels darbs jāiegulda.

Mednis jau reizēm redzams arī uz ceļa sēžam...

Nav jau runa par redzēšanu vai pat nošaušanu, ir runa par uzbildēšanu. Man jau medni vajag ļoti tuvu, ne tālāk par desmit metriem.

Bet tagad ir varena tehnika, var dabūt daudzus kadrus sekundē.

Vēl vajag arī gaismas apstākļus. Piemēram, tumsā mednis man atnāk pie slēpņa un staigā apkārt, bet, kā kļūst gaišāks, paiet tālāk. Es jau varu paņemt garāku objektīvu, bet – jo garāks objektīvs, jo sliktāka bildes kvalitāte.

Tātad bez lielas sēdēšanas slēpnī pie zvēra bildes netiksi?

Ir divi veidi – aktīvais un pasīvais. Aktīvais ir tad, kad es kā mednieks eju atbilstoši vēja virzienam un pa vietu, kur zinu, ka zvēri tur varētu būt. Ieteicams neiet pa ceļiem un stigām, jo zvēri ļoti labi pazīst savu apkārtni, jaunā teritorijā viņa pirmais skatiens būs uz to pusi, kur ir stiga vai ceļš, uz kura varētu būt kāds viņam bīstams radījums. Iet ir interesantāk, tikai visa mantība jāstiepj līdzi. Var palaimēties arī ar mašīnu braucot, ar laivu, ar velosipēdu, tikai ar riteni ir grūtāk paņemt lielo objektīvu līdzi.

Otrs veids ir pasīvais – slēpnis. Neesmu interesējies, vai jebkurā mežā drīkst taisīt slēpni. Reiz Vides filmu studija bija uztaisījusi slēpni Teiču rezervātā, un pēc kāda laika uzradās kliedzēji, kas teica, ka nu tagad uz to visādi nāks. Pirmkārt, lai kāds līdz tai vietai aiziet – tur ir divas dienas pa ūdeni jābrien. Otrkārt, tā būda tur stāv gadiem, jau sūna apkārt, daba pie tās ir pieradusi. “Nē, ziemā jānodedzina, ja nevar izvest ārā!”

Vai dabas fotogrāfam labāks nav mazs augums, nevis tik pamanāms kā tev?

Nav tik traki. Nesen vēl ielīdu putnu fotogrāfijas vecmeistara Viestura Klimpiņa atdāvinātajā būdā, lai gan esmu pusotras reizes lielāks par viņu.

Kuras Latvijas sugas vēl neesi nobildējis? Lidvāveri esi?

Zooloģiskajā dārzā.

Bet baltirbi?

Jā, bet ne mūsu – tikai tundras baltirbi Somijā.

Vai Latvijā baltirbe vēl ir?

Domāju, ka nav. Kad es strādāju Teičos, tad vēl bija.

Aļņu arī tagad nav tik daudz kā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad pietika ieiet jebkurā Pierīgas mežā un alnis nāca pretī.

Tik daudz aļņu vairs nebūs. Kad tie bija tik daudz savairojušies, sākās viņu atšaušana, lai pasargātu meža stādījumus. Tad vienubrīd licences deva gandrīz vai vairāk, nekā bija aļņu.

Vilku mežā esi redzējis?

Jā, vilks ir diezgan parasts dzīvnieks, viņu ieraudzīt ir daudz vieglāk nekā lūsi.

Tu bildē visus dzīvniekus?

Visu, kas ar dabu saistīts, arī dēles, odus, puķītes...

Kuru dzīvnieku nobildēt ir visgrūtāk?

Nu gan pajautāji... Jebkuru zvēru ir grūti nobildēt. Putnus bildēt ir viegli, nekādu problēmu.

Putni taču nelaiž sev klāt!

Toties vari uztaisīt slēpni jebkurā vietā, arī pie ligzdas, ja prātīgi darīsi. Ar zvēru tas neies cauri, slēpni pie lūšu vai vilku migas uztaisīt nav iespējams. Lūsi savvaļā savā mūžā esmu redzējis tikai trīs reizes, divas no tām viņu arī uzbildējis. Lūšus esmu bildējis pārsvarā tepat Līgatnē, bet vislabākos lūšus tomēr uzbildēju Norvēģijā, Līgatnes parkam līdzīgā veidojumā.

Vai tad tev zvērs skaitās tikai tad, ja tas ir bildēts īstā savvaļā?

Nē, man ir vienalga, kur dabūt smuku zvēru. Protams, ne lamatās noķertu. Bet visās valstīs, kurās esmu bijis, vienmēr ieplānoju arī zooloģiskā dārza apmeklējumu. Helsinku zoodārzs man patīk – uz salas, maziņš, perfekti iekārtots. Skaistākais dzīvnieks, kas tur redzams, ir sniega leopards. Helsinku zoodārza direktors bija liels sniega leopardu pētnieks.

Kuram zvēram ir labākas maņas?

To jau enciklopēdijās var izlasīt, kuram labāka oža, kuram dzirde... No pieredzes varu teikt, ka, piemēram, alni uzbildēt ir diezgan viegli – viņš ir ziņkārīgs, viņam ir slikta redze. Ja pareizā pusē nostājies, lai viņš tevi nesaož, vari bildēt tik ilgi, ka jau sāc gribēt, lai alnis iet prom. Būtu filmiņa, būtu izbildējis filmiņu, un viss, bet ar digitālajiem aparātiem vari spiest un spiest.

Lāča skatiens

Tu joprojām pīpē. Vai tas netraucē dabā?

Kad kaut ko dara, nav laika pīpēt. Bet zvēram mūsu smaka ir daudz intensīvāka nekā cigaretes dūmi, mēs tikai savu smaku nejūtam.

Cik valstīs esi bijis fotoceļojumos?

Neesmu nekāds lielais ceļotājs. Skandināviju diezgan labi esmu apceļojis.

Tikai pa ziemeļiem? Vai tad siltums tev nepatīk?

Nu jau kādus pāris gadus sāk patikt! Dažas reizes esmu bijis dienvidos, un nevar teikt, ka man tur vispār nepatīk, bet no bildēšanas viedokļa tomēr ne, gaisma ziemeļos ir labāka.

Līdz balto lāču vietām ziemeļos esi bijis?

Tur, kur viņi dzīvo, – jā, bet neesmu nevienu redzējis. Tini jeb āmriju gan Somijā un Zviedrijā redzēju. Tas patiesībā ir diezgan mīlīgs zvēriņš.

Kurš tad nav mīlīgs?

Man ļoti nepatīk lāča skatiens. Tas ir, es teiktu, viltīgi ļauns.

Esi lāci brīvā dabā redzējis?

Jā, Igaunijā no slēpņa. Igaunijā arī var dabūt slēpņus par naudu, tieši lāču vērošanai.

Lācis jau var pienākt pie slēpņa arī, ko tad? Ar graudiem neatpirksies kā no dzērves…

Var pienākt, bet tie slēpņi ir diezgan droši un pamatīgi. Kā māja bez logiem, tikai ar lūkām. Arī pārvietojamie slēpnīši tur ir no bieza finiera un ar leņķdzelžiem, tikai viena lūka tubusam, tie ir smagi, četriem večiem jāceļ.

Vai vari izskaidrot, kāpēc Igaunijā lāču ir simtiem, bet Latvijā ļoti maz?

Latvijā viņu nemaz tik maz nav Igaunijas un Krievijas pierobežā. Tīri subjektīvi es varētu piekrist tiem, kuri saka, ka lāčiem mūsu mežos nav vietas, jo tas laikam ir vienīgais dzīvnieks, ar kuru man ļoti negribētos mežā satikties.

Bet sumbru? Belovežas gāršā esi bijis?

Sen, septiņdesmito gadu beigās, kad kādu laiku strādāju Gaujas Nacionālajā parkā.

Nobildēt ainavu

Vai šajos laikos, kad visi bildē visu, dabas fotogrāfija nav palikusi vienīgā, kur profesionālas iemaņas ir ļoti svarīgas?

Nē, profesionālas iemaņas ir svarīgas jebkurā bildēšanas jomā. Bet es gribu tikai teikt, ka deviņas desmitdaļas no tiem, kas tagad ir fotogrāfi, nav fotogrāfi. Paskaties saraksti tīmeklī: viņš fotografē jau otro gadu, tātad uzskata sevi par profesionāli.

Dabu tagad bildē daudzi.

Nezinu nevienu, kurš nebūtu bildējis dabu. Pat nelaiķis Aivars Drāznieks, kurš man reiz atsūtīja īsziņu: “Andri! Vai nav kaut kā likumsakarīgi: Eglītis – dabiņa, Drāznieks – vecenes...”, ir uzņēmis arī dažas dabas bildes.

Tu fotografē arī ainavas. Ainavu bildēt ir vieglāk nekā kustīgus radījumus?

Tikai šķietami! Uzbildēt dokumentāli jau nav nekādu problēmu – man te patīk, nospiežu! Bet uzbildēt tā, lai arī citiem patīk, lai tev nav kauna par to bildi, lai tu būtu ievērojis visu, kas profesionālim jāievēro, – gaisma, krāsa, kompozīcija –, ir daudz grūtāk. Zvēriņš jau pats par sevi ir smuks. Lai gan, ja man briedis būs agrā rīta saulītē, ar zeltu acīs un migliņu fonā, bilde būs foršāka nekā pelēkā dienā bildēta. Bet ar ainavu es katrā laikā nevaru, man ir jāizpīpē, kāds būs laiks, kādas gaismas. Abava vai Aiviekste tek vienmēr, tie krūmi arī tur ir, bet tikai pāris reižu gadā tur ir tāda gaisma, ka iznāk skaista bilde.

Kur Latvijā ir skaistākās ainavas?

Zemgale mani kā dabas fotogrāfu kaut kā neuzrunā. Man tomēr vajag reljefu.

Tad jau būsi audzis citā Latvijas pusē.

Jā, Smiltenē!

Aha, vidzemnieks. Tad nav brīnums, ka tev Zemgale liekas vienmuļa. Smiltene krievu laikos bija vislatviskākā pilsēta Vidzemē.

Tāpēc arī krievu valodu iemācījos tikai armijā. Stājos Universitātē biologos dienas nodaļā, bet paliku drusku aiz strīpas, tāpēc biologus esmu beidzis neklātienē. Armijā man nebija slikta kompānija – maskavieši, ukraiņi, lietuvieši... Pirmo pusgadu biju učebkā Ukrainā, pa poligonu ķēru tarantulus.

Tu jau esi tik slaids, ka varēji tikt parauts arī dienēt uz kuģiem, tātad nevis divus, bet trīs gadus.

Principā man vajadzēja dienēt uz kuģiem, bet par dažiem kartupeļu maisiem komisariātā vienojāmies par diviem gadiem.

Bet Ukraina ir vēl lielāks līdzenums nekā Zemgale, kā tad tev tur varēja patikt?

Bija jau tur līdzenums, bet bija arī foršas upītes. Kad mūs sūtīja uz kolhozu palīgā sienu vākt, peldējāmies upītē, ķērām bruņurupučus un rīkojām sacensības, kura bruņurupucis pirmais aizrāpos līdz ūdenim.

90 procenti atkritumu

Kad tev fotografēšanas liga sākās?

Jau vidusskolas laikā. Sākumā, protams, ļoti nenopietni, tolaik jau nekādu dižo aparatūru nevarēja dabūt. Lai gan tie Fed un Zorkij nemaz nebija tik slikti aparāti. Tikai Zenit man nekad nav bijis, uzreiz pārgāju uz “krievu Nikonu” – Kijev. Man patika zvēriņi un putniņi, tātad arī to bildēšana, bet fotoieroci Tair3 nepavisam nevarēja dabūt. Pie tā tiku tikai pēc dienesta Maskavā, kur nonācu pēc učebkas. Maskavā to fotoieroci varēja dabūt.

Jā, dabu laikam nevar bildēt tikai ar telefonu...

Ja tev vāvere ēd no rokas, kāpēc ne? Bet citādi, protams, bez lielajiem objektīviem nevar iztikt.

Kādās daļās dienēji?

Sakarniekos jeb dolbojobos.

Tos sauca arī par stukačiem.

Jā, jā... Maskavā dienēju olimpisko spēļu laikā 1980. gadā. Tad visu laiku bija paaugstināta kaujas gatavība, katru otro nakti trauksmes, un bieži bija jābrauc pārbaudīt tribīnes.

Meklēt bumbu?

Nē, nē – pārbaudīt, vai tribīnes iztur. Sadzina visu rotu tribīnēs un komandēja, lai kliedzam, lecam gaisā un sēžamies. Olimpiskais centrs tolaik šķita baigās ārzemes, tur varēja dabūt visu ko tādu, ko tu Padomju Savienībā sava mūža laikā nebiji redzējis, – kokakolu un līdzīgus brīnumus.

Atgriezies no armijas, kādu laiku vietējā kolhozā pastrādāju par melioratoru, un drīz vien man sākās Teiču rezervāta laiki. Mana diplomdarba tēma bija Teiču purva ornitofauna.

Tātad biji koncentrējies īpaši uz putniem?

Ar ornitologiem esmu saistīts kopš 7. klases! Vienīgi vasaras Engures ornitologu bāzē man ir gājušas secen, tur esmu braucis tikai ekskursijās. Es biju “baumists” – katru gadu ar ornitologu, nu jau nelaiķi Jāni Baumani strādāju citā ornitologu darbības vietā – Nagļos. Teiču periodā man, kā jau visiem rezervāta darbiniekiem sociālismā, iedeva dzīvošanai lauku māju “Mauriņi” meža malā. Prīmā vieta, man tur ļoti patika.

Putnu fotogrāfēšanai arī tā vieta bija laba?

Sāksim ar to, ka tajā laikā es taisīju zinātni, fotografēju tikai dokumentēšanas nolūkā. Apzināta fotografēšana man sākās tikai tad, kad es jau devos prom no Teičiem, ap 1985. gadu.

Tātad tava profesionālā perestroika sakrita ar perestroiku valstī.

Jā, tad man zinātne drusku piegriezās.

Purva akacī iemaucies esi?

Tie par iemaukšanos ir blēņu stāsti. Protams, pa purvu ir jāmācās iet, tur nevar tā slampāt. Tev ir sevi jāpaceļ mazliet virs zemes. Teorētiski, protams, var iemaukties akacī, bet tad nevajag panikot, nav jau tā, kā senāk bērnus baidīja, ka akacis rautu iekšā – liecies guļus uz vēdera, peldi pa purvu. Purvs ir biezs ūdens. Tikai tad, ja tu iemaucies ar garajiem zābakiem, var būt problēmas, tad ir žigli jākārpās no tiem zābakiem ārā.

Tu esot pa Teičiem vadājis arī nākamo Valsts prezidentu Raimondu Vējoni...

To jau viņš atceras. Ekskursijas Teičos nāca strīpām, mums tās bija jāvada. Pieļauju, ka kādā grupā viņš bija.

Kad sākās tava sadarbība ar presi?

Jau Teiču laikā. Kā teicu, zinātne man tad bija mazliet apnikusi, vairāk patika bildēt visādus purva smukumus – putniņus, puķītes, odziņas, ligzdiņas... Saņēmos un aizsūtīju kādas bildītes un pa kādam mazam rakstiņam uz žurnālu Lauku Dzīve. Vienam no redaktoriem Ilmāram Birulim tās iepatikās. Pēc tam pamazām pārcēlos no darba Teičos uz Lauku Dzīvi.

Astoņdesmito gadu vidū pārāk daudz jau to žurnālu nebija, kur varētu dabas bildes publicēt.

Tolaik sāku sadarboties arī ar žurnālu "Mežs". Vēlāk tas pārtapa par žurnālu "Medības. Mežs. Daba", un pēc tam, lai nemainītu abreviatūru MMD, Medību vietā nāca Makšķerēšana.

Vai tev bildes pasūta arī privāti, piemēram, kāda mednieku nama izrotāšanai?

Protams. Bet, kopš fotografēt var arī ar telefoniem un kopš visi, kam ir skalpelis, sauc sevi par ķirurgiem, pieprasījums ir šausmīgi gājis mazumā. Nevar salīdzināt pagājušā gadsimta astoņdesmitos gadus ar mūsdienām. Nesen klausījos interviju ar fotogrāfu Gunāru Janaiti, viņš ļoti labi pateica: deviņdesmit procenti to fotogrāfiju, kas mums ir apkārt, to bilžu, kas ir žurnālos, kalendāros, tīmeklī, ir atkritumi.

Bet to, kuri prot to novērtēt un atšķirt, ir ļoti maz. Paskaties kaut vai dabas kalendārus veikalā – papilnam, bet tikai vienā no desmit redzi: te tā bilde ir izsēdēta, izgaidīta, tajā ir gaisma, ir kompozīcija, vāverei nav kažoks iekrāsots tik sarkans, kāds tai dabā nekad nav... Plus vēl apstrāde – visiem ļoti patīk pārapstrādāt. Saprotu, ka tas jādara dienvidniekiem, kur spilgtajā saulē viņiem izdeg redze, un viņu bildes ir tik košas tāpēc, ka viņi neredz krāsu. Ziemeļniekiem bildes ir pastelīgākas, mēs vēl spējam atšķirt krāsu nianses.

Ziemeļblāzmu esi bildējis?

Jā, bet tikai Latvijā. Pirmoreiz, ļoti sen, tas bija pie Ilmāra Tīrmaņa Ēdoles pusē, meža vidū. Izeju ārā, paskatos augšā virs lielajiem kokiem un pēkšņi ieraugu – ziemeļblāzma! Vēl reizi ziemeļblāzmu esmu redzējis pie Ummja ezera Limbažu pusē, pāris reižu no savas terases laukos.

Mednieks esi tikai ar fotoaparātu?

Jā. Nu, gaļu ēdu, un, ja man kaimiņu kaķis atnāk un nokož dzeni, kādu brīdi ar gaiseni pasēžu pie loga. Neesmu pret medībām kā tādām, un, ja tas man būtu izdzīvošanas jautājums, es mierīgi ietu medīt. Šaut man patīk, un šaušana arī diezgan labi padodas, jo trāpīt zvēru skatu meklētājā ir gandrīz tas pats, kas šaut. Reiz kopā ar vienu mednieku, kuram bija brieža licence, gājām meklēt briedi. Atradām briežu bariņu. Teicu viņam: pagaidi, es uzbildēšu. Uzbildēju vienreiz, otrreiz un tad teicu viņam: “Še, paskaties. Acis redzi?” Viņš atbild: “Redzu.” Es: “Nu, vari nošaut?” Viņš: “Nē. Nevaru.”

Vai tev bieži gadās tādi brīži, kad jāizsaucas: velns, kāpēc fotoaparātu nepaņēmu līdzi?

Ir gan bieži, šis likums darbojas joprojām. Domāju: ai, neņemšu aparātu līdzi, uz Rīgu taču braucu. Izbraucu no mājas – un uz ceļa stāv briedis un smejas: “Ahā, tev šodien nav fotoaparāta!”