Normāli dullie veloceļotāji no Latvijas par āķi lūpā, sadzīvi ceļā un bezmaksas naktsmājām

Ideja par velobraucienu ārpus valsts Gatim radās pirms trim gadiem. Viņš bija akreditējies kā sporta žurnālists 2015. gada pasaules hokeja čempionātam un vēl 2014. gada rudenī aizdomājies, ka kaut kā dikti neinteresanti uz Prāgu lidot ar lidmašīnu vai braukt ar autobusu. Ar aci piemiedzis velosipēds. Tad Gatis par ideju uz hokeja čempi braukt ar velo ieminējies draugam Jānim. Ģērbtuvē pēc basketbola treniņa. Tā viss arī sākās.

Briest meksikāņu seriāls

“Es domāju, ka viņš joko,” smejas Jānis. “Un piekritu. Pēc tam kaut kad februārī, pēc ilgāka laika, viņš man pajautāja, vai esmu gatavs braucienam. Tad es gribēju atteikties, jo izrādījās, ka esam tikai mēs divi. Biju sapratis, ka tas ir organizēts viņa darbavietas TvNet pasākums ar karogiem, plakātiem un pavadošo busiņu. Nu, neko. Piekritis biju, Gatis jau bija sācis gatavoties, nekas cits neatlika, kā sākt gatavoties arī man.”

Pustrakā ideja ātri vien pārvērtās par mediju atspoguļotu pasākumu, jo brauciena uz Prāgu laikā abi rakstīja dienasgrāmatu TvNet. “Mums bija līdzi dators, un katru vakaru rakstījām, kā mums iet,” atminas Gatis.

“Stāsts bija labs, un tas ātri kļuva par tādu kā projektu,” turpina Jānis. “Otrā gadā tas tik labi vairs nestrādāja, jo nebraucām uz hokeja čempionātu, bet vienkārši turpinājām ceļu no Prāgas uz Parīzi.”

“Ideja par turpinājumu radās jau pirmā brauciena beigās, kad uzbraucu kalniņā netālu no Prāgas un ieraudzīju pilsētas ainavu,” stāsta Gatis. “Jānis tad vēl bija man pārsimts metru aiz muguras. Krūtīs radās tāda tukšuma sajūta, ka ceļojums ir galā. Pagaidīju viņu un jautāju – kur brauksim tālāk? Tā viņš arī atbildēja – varētu braukt uz Parīzi, smuki izklausās. Nākamajā gadā līdzīgi radās doma par Kasablanku.”

Tagad abi kopā nominuši jau vairāk nekā 5000 kilometru, un abiem ir pilnīgi skaidrs, ka tās nepavisam nav beigas. “Nosaukums Ar velo apkārt pasaulei radās pagājušogad, kad vajadzēja uztaisīt Facebook lapu, ar kuras palīdzību sameklējām daudzus ārzemju latviešus, pie kuriem varētu palikt,” viņu ambiciozā zīmola rašanos skaidro Jānis.

“Tagad varam braukt pa posmam kaut vai 20 gadus,” uzsver Gatis. “Neesam arī piesējuši sevi pie konkrētiem punktiem un maršrutiem. Eiropu esam šķērsojuši, vēl tikai plānā ir no ziemeļiem atbraukt līdz Rīgai. Esam jau tikuši līdz okeānam, tāpēc nākamais posms varētu būt Meksikā – no Kankūnas līdz Akapulko, pāri visai valstij. Tie arī ir kādi 2000 kilometri. Mēs to varētu uzveikt mazāk nekā trīs nedēļās.”

Par apjomīgu velokustību Ar velo apkārt pasaulei gan nav plāna kļūt, lai arī ik pa laikam Facebook piesakoties kāds potenciālais līdzbraucējs. “Mēs rēķinām, ka vairāki cilvēki nozīmē vairāk problēmu,” paskaidro Jānis. “Vajag paēst, uz tualeti, kaut kas saplīst... Un tad ir jāmaina tas ceļošanas modelis, jo vajag punktus, kur satikties. Mēs joprojām braucam bez konkrēta plāna, zinām galapunktu un to, ko darīsim nākamajā dienā, taču arī to mēs varam pamainīt, ja gadās slikts ceļš vai stiprs pretvējš.”

Realitātes šovs

Kā Prāgas pakalniņā āķis lūpā ieķēries, tā nekur nav pazudis. Gatis uzsver, ka šādā ceļošanā sajūsmina neatkarības sajūta. “Arī tiešsaistes komunikācija ar cilvēkiem ir interesanta,” turpina Jānis. “Pirmajā braucienā bija interneta komentāri un arī aktīva Twitter sarakste. Radās daudz sekotāju, mijiedarbība ar viņiem. Man uz stūres bija telefons un es tvītoju tiešsaistē – kur esam, ko darām. Cilvēki diezgan aktīvi tam sekoja līdzi. Turpmāk visaktīvākā komunikācija notika jau mūsu Facebook lapā.”

Ceļojumu rīti abiem sākās ar sociālo tīklu apskatu, atbildot uz jautājumiem un informējot par saviem plāniem. Īsts realitātes šovs. “Jānis pat taisīja viktorīnas,” smejas Gatis. “Viņš bija arī izdomājis, ka jāsūta atklātnītes. Cilvēki sūtīja savas adreses, un tiem, kas dūšīgi laikoja un šēroja mūsu ierakstus, mēs sūtījām kartītes. Tas darbojās ļoti labi. Vienīgi vakarā nebija vēlmes daudz rakstīt, jo visvairāk gribējās ieiet dušā, paēst un atlaisties gultā.”

Pirmā brauciena sākumā abi esot devušies ceļā diezgan buržujiski, jo katru nakti palikuši viesnīcās. Tiesa, ne pārāk dārgās. “Panevēžā pat palikām sporta skolā par astoņiem eiro,” atceras Jānis. “Ar riteni ir tā burvība – piebrauc pie hoteļa, saproti, ka negribi tajā palikt, un pabrauc tālāk uz nākamo.”

Silto dušu lietotne

Abi apgalvo, ka šādā ceļojumā var doties arī bez īpašas sagatavošanās, jo būtībā tāds arī bija viņu pirmais brauciens. “Primāri vajag laiku,” uzsver Jānis. “Pirmajā reizē mēs bijām tikai kaut ko palasījuši internetā un apskatījušies bildēs, kā citi sariktējuši uz velosipēdiem somas.”

“Arī divriteņi mums bija tādi, kādi nu bija,” atminas Gaits. “Man bija 2001. gada sporta divritenis, kuram normāli nevarēja pārslēgt pārnesumus. Kad bija jābrauc kalnā, nācās pieņemties spēkā. Viss arī bija par smagu. Jānis pat sūtīja daļu kravas atpakaļ uz mājām no Vroclavas pasta.”

“Vēl man tas ritenis bija tāds ar ļurīgu stūri un arī beņķi,” turpina Jānis. “Pēc tam rādīju pusprofesionāliem velosipēdistiem, ar kādu riteni braucu ceļojumā, viņi ļoti brīnījās un teica, ka galīgi nav labi, ja viss tā ļurinās, jo tā tiek pazaudēts daudz enerģijas.”

Turpmākajos brauciens tehniskais progress bija jūtams. Pirmkārt, abi tikuši jau pie sponsoru dāvātiem velosipēdiem, kas maksā ap 1000 eiro un ar kuriem tiešām varot just atšķirību tieši braukšanas viegluma ziņā. Otrkārt, Jānis kļuvis par tādu kā gadžetu staciju. “Man priekšējā rumbā bija dinamo lādētājs, arī uzlādējama pārnēsājamā baterija, fotoaparāts un GoPro kamera, ko gan izmantojām maz, un divi telefoni – navigācijai un saziņai. Vēl arī vadiņu kaudzīte gadžetu uzlādēšanai un lampiņas.”

“Mūsu braucienos par navigāciju pilnībā atbild Jānis,” saka Gatis. “Viņam tas ļoti labi sanāk. Mežā ievedis tikai dažas reizes. Parīzē gan apmaldījāmies uzreiz pēc starta.”

Pamatvajadzības esot teltis un katram divi guļammaisi, jo naktis arī Francijā mēdz būt ļoti aukstas. Protams, arī apģērbs un higiēnas lietas, bet daudz ko pa ceļam var arī nopirkt.

Teltis – tas ir labi, bet Francijā un Spānijā abi sapratuši, ka tās daudz kur nemaz nav atļauts būvēt. Daudzviet arī nav iespējams uzbūvēt. Arī kempingi neesot gluži uz katra stūra. Tāpēc vietējo cilvēku palīdzība lieti noder. Sarunātajiem cilvēkiem abi vēlreiz uzrakstījuši iepriekšējā dienā, lai apstiprinātu, ka būs klāt.

“Ļoti laba lietotne ir WarmShowers,” iesaka Jānis. “Tajā var izvēlēties velotūristiem domātas naktsmājas, turklāt naudu neviens neprasa, tas pat skaitītos aizvainojoši, ja tu izdomātu maksāt. Francijā mums veicās ļoti labi, Spānijā gan bija diezgan daudz atšuvēju.” “Bet Francijā cilvēki tiešām sagatavo pat vakariņas un pacienā ar alu!” piebilst Gatis. “Tur radās vēlme palikt ilgāk, taču mums tomēr jāievēro grafiks.”

“Prāgā un Parīzē mēs arī tikām uzņemti Latvijas vēstniecībā,” stāstu turpina Jānis. “Vēstnieki smejoties saka, ka visādus šādus jocīgos viņi pieņemot vienmēr, jo interesanti parunāties. Esot pat bijis gadījums, kad čalis no Liepājas atnācis kājām. Izskatījies pēc bezpajumtnieka, taču savests kārtībā un pat iekārtots darbā. Tālāk devies jau pēc ziemas sezonas...”

Tik brīvā dzīves baudīšanā abi gan nav gatavi mesties, kā galveno iemeslu minot ģimenes un bērnus.

Ne gluži sportiskā manierē

Cik īsti naudas nepieciešams, lai šādi padauzītos pa pasauli, abi īsti neņemas sarēķināt, jo, pateicoties galvas palauzīšanai un komunikācijai internetā, sakārtojuši gan sponsorētus aviolidojumus, gan aprīkojumu, speciālās drēbes ieskaitot.

“Jādomā par ēšanu, bet tas ir apmēram tas pats, kas uzturēties tepat Rīgā,” saka Gatis. “Spānijā mēs pat atļāvāmies palaisties vietējā ēdnīcu kultūrā, jo dikti iepatikās,” turpina Jānis. “Standarta ēdiena komplekts maksāja ap desmit eiro. Ēdiena bija daudz un ar daudz kalorijām. Zupa, otrais, saldais, uzdzeramais...”

Ne viens, ne otrs par sportistiem sevi nekādi neuzskata un īpaši netrenējas pirms braucieniem. Jānis gan šoreiz esot izmetis dažus 100 kilometru lokus, lai pēcpuse pierod pie gaidāmās slodzes. Bet citādi abi uzvedas drīzāk kā tūristi un neatsaka sev nedz objektu apskati, nedz šad tad mazliet alkohola vakarā, lai vieglāk aizmigt un izgulēties. “Nekādā slodzē neejam,” saka Jānis. “Arī ēdam pusotru stundu, lai izjustu baudu.”

“Baigi aizballēties, protams, nevar,” apstiprina Jānis. “Taču iemigt tiešām var labāk, jo motors vēl pamatīgi strādā. Dažus vakarus mēs tāpēc iedzērām pat diezgan dūšīgi.”

“Vienu dienu pārsniedzām 200 nobraukto kilometru robežu,” turpina Gatis. “Nākamajā dienā bija jārāpjas Pirenejos, ko mēs jau redzējām. Mūs sagaidīja latviešu meitene, kas mums iedeva pusmāju. Vakarā bija sarunas pie galda, un viņas vīrs atnesa viskija pudeli un vēl liela izmēra aliņus. To visu arī piebeidzām...”

Nākamā diena tomēr bijusi ciešama. Palēnām, bet kalnos uzbraukuši godam. “Pēdējie, stāvākie 25 kilometri pat ir nofilmēti, uztaisīju klipu,” Jānis vēlreiz pareklamē Ar velo apkārt pasaulei sociālo kontu.

“Kad tikām kalna augšā, uzreiz pārbraucu robežu un Spānijas pusē nopirku vēl vienu stipro dzērienu,” smejas Gatis. “Tur gan viss ir tikai grande iepakojumos, no rīta pārlējām velopudelē, ko lēnām pabeidzām nākamajos vakaros. Līdz Marokai neaizvedām.”

“Taču pa dienu gan alkoholu nelietojām un  Spānijas pusē bijām vieni no retajiem, kas pusdienoja bez vīna, alus vai konjaka,” smejas Jānis.

Galvenais ir cilvēki

Arhitektūra, daba, neatkarības sajūta. Tas un vēl daudz kas cits ir ceļošanas vērts, bet abi piekrīt, ka galvenā vērtība ir tieši satiktie cilvēki. “Spānijā visur bija vienādi – iegājām bāriņā, viens drosmīgais noskaidroja, no kurienes esam, un tad tas sakliedzoties tika paziņots visā pārējā bārā,” stāsta Jānis.

Uzmanību abi piesaistījuši ne tik daudz ar bārdainajām ziemeļeiropiešu sejām, cik ar savu profesionālo veloapģērbu. Skaidrs, ka cilvēki ieradušies no tālienes un nominuši ne vienu vien kilometru. “Visi uzreiz sveicināja,” apstiprina Gatis. “Tādā veidā satikām arī izbijušu spāņu riteņbraucēju, kurš tagad ir ļoti prestižo Vuelta a Espana velosacensību komisārs. Mums saglabājās kontakts arī turpmākā brauciena laikā. Viņš rakstīja Jānim, lai uzzinātu, kā mums iet un cik tālu esam tikuši, ierādīja labākos ceļus, kur braukt... Vismaz centās, jo pārāk labi viņam tas nesanāca. Viņš, būdams vietējais čalis, pat prasīja ceļu tālbraucējam šoferim. Taču mēs gribējām mazāk kalnainus ceļus, jo nogurums mazliet tomēr bija uzkrājies. Turklāt trāpījām arī pretvētrā, kad sajutāmies tiešām piekusuši.”

“Vēl bija interesanti jau vakara tumsā satikties ar vietējiem Spānijas MTB profesionālajiem riteņbraucējiem,” atminas Gatis. “Bijām iebraukuši veikalā, sapirkuši vairākus maisus ar pārtiku un meklējām, kur būvēt telti. Viņi mūs uzrunāja pirmie, prasot, vai esam vācieši; tā gadījās diezgan bieži. Vaicāja, cik esam nobraukuši. Kad pateicām, ka šodien apmēram 165 kilometrus, viņi uz mums skatījās lielām acīm un uzreiz piedāvājās palīdzēt. Atrada mums pilsētas lētāko hoteli, parādīja ceļu un beigās vēl gribēja ar mums nofotografēties.”

Taču saskarsme ar vietējiem ir pozitīva ne gluži simts procentos gadījumu. “Marokas laukos man bija bail no skolas vecuma bērniem,” atklāj Gatis. “Tu brauc ar ātrumu 20–25 kilometri stundā, un viņi no ceļmalām skrien tev virsū! It kā māj un sveicinās franciski, spāniski un angliski, bet ir bail viņus sabraukt. Viens man arī mēģināja no somas izraut tur piestiprināto Latvijas karodziņu. Neizdevās. Nākamajā dienā speciāli braucām pa lielākiem ceļiem.”

“Mēs Marokā vietējiem vispār bijām baigais nestandarts, jo nebraucām pa tūristu takām,” turpina Jānis. “Bijām kā tāds ciemos atbraucis karnevāls. Parasti jau ostā taksisti visiem atbraukušajiem krīt virsū ar piedāvājumiem aizvest. Ar mums vispār neviens nerunāja!”

Ar abiem aprunājoties, rodas pārliecība, ka Ar velo apkārt pasaulei vēl turpināsies un turpināsies. Atliek novēlēt izturību un pasekot sociālo tīklu kontiem. Abi secina, ka masu komunikācija ir darījusi savu – ik pa laikam gadās satikt cilvēkus, kuri jau viņus pazīst un izsaka atzinību, kas, protams, priecē.