Vairums jau dara, kas ir to spēkos, lai gatavotos iespējamām nepatikšanām, bet vistālāk šajā ziņā varētu būt tikusi Jelgavas pašvaldība, kas daudzos jautājumos varētu kalpot citiem par paraugu. Turklāt jelgavniekiem jau ir nācies kaujas apstākļos notestēt savu sistēmu pērnā gada plūdu laikā.

Sensori pat asfaltā

Kritiķi droši vien teiks, ka Jelgava Latvijas mērogiem ir liela un turīga pilsēta, taču ne jau no naudas vien viss atkarīgs. Pirmām kārtām ir jāsaprot, ko tieši grib panākt, un šajā ziņā jelgavniekiem ar ambīcijām viss ir kārtībā.

Šķiet, ka izmantoto mūsdienu tehnoloģiju ziņā Jelgava ir labu gabalu priekšā citiem: visā pilsētā izvietoti vairāki simti novērošanas kameru, kas palīdz gan uzturēt kārtību, gan regulēt satiksmi, gan operatīvi reaģēt uz ārkārtas situācijām.

Īpaši sensori ir pat asfaltā, kas ļauj ātri noskaidrot, vai iela nav apledojusi un to nevajag kaisīt ar smiltīm vai sāli, kā arī pārbaudīt, vai tas tiešām ir izdarīts! Bet ārkārtas situācijā tehnoloģijas ļauj reaģēt uz apdraudējumiem. Taču, lai šādu līmeni sasniegtu, bija nepieciešams netradicionāls skats uz problēmu risinājumiem.

Top pat bunkurs

Jelgava ir īpaša ar to, ka zem viena jumta ar nosaukumu Jelgavas Digitālais centrs” apvienots Pašvaldības operatīvās informācijas centrs jeb POIC un IT departaments. Pirmajā acu uzmetienā tas var šķist neloģiski, jo kas gan kopējs, tēlaini izsakoties, gāzmaskām un patvertnēm ar datoriem un programmēšanu?

Patiesībā diezgan daudz, jo mūsdienās par hibrīdkara neatņemamu elementu ir kļuvuši kiberuzbrukumi, bet tas tātad jau ir infrastruktūras aizsardzības jautājums. Datu infrastruktūras aizsardzības jomā tiešām var pamācīties no Jelgavas, jo tur par šo jautājumu domā ļoti nopietni: pašvaldībai ir pašai savs optiskais tīkls, kuram nevar piekļūt no ārienes, ir sagādāti ģeneratori gadījumam, ja būs elektrības pārrāvumi, tiek arī gatavots bunkurs, uz kuru krīzes vadības centrs pārceltos “X” stundā.

Zem modras acs

Ar datu drošību cieši saistīta ir visa krīzes vadības sistēma un ikdienā izmantotais informācijas centrs – telpa ar monitoriem, pie kuriem sēž operatori un redz visu, ko spēj parādīt pilsētā izvietotās kameras. Ikdienā šī ar mākslīgo intelektu aprīkotā sistēma ļauj ātri reaģēt, ja, piemēram, cilvēks ir pakritis uz ielas un nekustas ilgāk par desmit sekundēm – tad centra operators uzreiz pamana brīdinājuma signālu vienā no daudzajiem ekrāniem, kas atrodas viņa priekšā.

Mākslīgā intelekta iesaiste te ir būtiska no tā viedokļa, ka pāris operatoriem fiziski ir neiespējami vienlaikus kontrolēt simtiem mazo ekrāniņu, kas izvietoti lielajos displejos, taču mākslīgais intelekts automātiski pievērš viņu uzmanību situācijām, kas iziet ārpus ierastās ainas.

Starp citu, kameras novēro arī visus krustojumus, piefiksējot autovadītājus, kuri brauc pie sarkanās gaismas. Patlaban sodu izrakstīšana par šo pārkāpumu notiek manuāli – operatoram vēlreiz jāpārskata pārkāpuma videoieraksts un tad tas jāfiksē protokolā, taču jau tuvākajā nākotnē šis process ar mākslīgā intelekta palīdzību tiks automatizēts, tā atvieglojot darbu pašvaldības policistiem. Protams, tieši tāpat ar kameru palīdzību var izķert īpašumu bojātājus un sabiedriskās kārtības traucētājus.

Savukārt X stundā kameru tīkls var tikt izmantots, lai piefiksētu nedraudzīgus elementus, bet dabas kataklizmu gadījumā – lai redzētu vētras postījumus vai plūdu draudus. Vēl viena svarīga detaļa – Jelgava izmanto nevis Ķīnā ražotas kameras, kādas Ukrainā uzlauza krievu hakeri, bet gan tikai Eiropas ražojumus.

Policistu vietā vispirms drons

Ar stacionārām kamerām vien viss nebeidzas, jo papildus tiek plānots arvien vairāk izmantot dronus – gan sabiedriskās kārtības uzturēšanai, gan citiem mērķiem. Piemēram, ja kamera pamana naktī aizdomīgu kompāniju uz ielas, tad nav uzreiz jāsūta policijas patruļa, jo vispirms var aizlidot drons un neuzkrītoši pavērot, kas īsti notiek. Ja tie ir vienkārši studenti jautrā prātā, kuri iet mājās, tad uztraukumam nav pamata, taču, ja kompānija noskaņota agresīvi, tad ir īstais laiks iesaistīties policistiem.

Stāstam par droniem ir arī medaļas otras puse, jo, kā zinām no Ukrainas pieredzes, ne visi droni, kas atrodas debesīs, ir draudzīgi. “Patlaban mēs gribam realizēt projektu, lai pilsētā izvietotu antenas, kas ļautu ātri identificēt gaisā esošu dronu un noteikt tā operatora atrašanās vietu. Tas ir svarīgi, jo arvien biežāk pie kritiskās infrastruktūras objektiem sāk parādīties droni – pie slimnīcas, skolām, pašvaldību ēkām. Kas tie ir par droniem, mēs nezinām, tādēļ ir būtiski izveidot sistēmu to atpazīšanai. Šādu projektu mēs gribam realizēt visā Zemgalē,” stāsta “Jelgavas Digitālā centra” vadītāja Ilze Āboliņa.

Efektīva saziņa ar iedzīvotājiem

Vēl viens Jelgavas trumpis ir pašvaldības mobilā lietotne, ar kuras palīdzību iedzīvotāji ne tikai var nosūtīt informāciju par pilsētā redzētām nekārtībām (piemēram, nedegošu laternu vai kanalizācijas lūku bez vāka), bet arī redzēt, kas tālāk notiek ar viņu ziņojumu, kāds ir tā statuss un ko attiecīgās iestādes dara lietas labā.

“Tādēļ mūsu pašvaldībā nevar redzēt dusmīgu apmeklētāju rindas, jo mums visa sistēma ir tā sakārtota, lai ikviens signāls operatīvi sasniegtu attiecīgo dienestu, nevis kaut kur vienkārši pazustu. Savs efekts ir arī tam, ka lietotnē var redzēt, ka, piemēram, par nokritušo koku kāds jau ir ziņojis un problēma tiek risināta, un nav vajadzības citiem iedzīvotājiem ziņot par to pašu,” skaidro Āboliņa.

Šādu pieeju viņa iesaka izmantot arī citām pašvaldībām – mazāk domāt par skaistu lietotnes noformējumu, bet gan par to, kas visai sistēmai ir apakšā un kā panākt tās efektīvu darbību.

Protams, te gan var rasties loģisks jautājums – par kādu naudu gan pašvaldībai to visu noorganizēt, sākot ar droniem un kamerām, beidzot ar mobilo lietotni? Universālu recepti te droši vien būs grūti dot, taču jelgavnieki visas šīs sistēmas ir iemanījušies sagādāt par dažādu Eiropas projektu naudu.

Pilsētas ūdenskristības

Visas šīs sistēmas un modernais aprīkojums izskatās iespaidīgi, taču vai tas glābs ārkārtas situācijā? Jelgava bija viena no tām pašvaldībām, kurām pērn bija iespēja savu krīzes vadības mehānismu pārbaudīt dzīvē – dienās, kad spēcīgo lietavu dēļ pilsēta atgādināja Venēciju. Tad arī kļuva skaidrs, ka uzlabojamu lietu ir vēl ļoti daudz, tādēļ ar tālāko stāstu būtu vērts iepazīties visām pašvaldībām.

Kā jau varēja gaidīt, reālā krīzes situācijā maz kas notiek pēc iepriekš izstrādāta plāna. Kaut gan Jelgavas pašvaldība, saņemot ziņu par gaidāmajām lietavām, tiešām centās cilvēkus brīdināt par gaidāmo stihiju ar populārās vietnes Jelgava.lv un sociālo tīklu palīdzību, tomēr īsti labi šie brīdinājumi nenostrādāja.

“Te ir jautājums par cilvēku attieksmi: daudzi jau bija noguruši no regulārajiem dzeltenajiem un oranžajiem brīdinājumiem un tiem vairs īsti neticēja. Tie, kuri dzīvo tādās vietās, kas laiku pa laikam mēdz applūst, visu izdarīja laikus: gan mašīnas novietoja tādās vietās, kas neapplūst, gan govis aizveda prom, gan veica citus priekšdarbus. Tur tiešām visi visu zina. Taču tie, kurus šāda situācija agrāk nebija skārusi, neko pirms tam nedarīja. Mēs brīdinājām arī iestāžu vadītājus, lai iztīra pagrabus, jo tie var applūst, taču to neizdarīja gandrīz neviens,” atzīst Āboliņa.

Viņa secina: “Acīmredzot turpmāk būs jārunā un jābiedē vēl nopietnāk, jo ar sekām cīnīties ir daudz grūtāk nekā iepriekš sagatavoties.”

Pazuda sakari

Vētras laikā radās nopietnas sakaru problēmas, jo no ierindas pārslodzes dēļ izgāja 112 sakaru centrs, bojāto mobilo sakaru torņu dēļ pilsētā nedarbojās arī mobilie telefoni. “Ja 112 neiztur slodzi un uzkaras situācijā, kad stihija nopietni skar tikai trīs pašvaldības – Jelgavas, Jūrmalas un Rīgas –, tad jājautā, kas notiks, ja krīze skars visu Latviju? Te nu 112 dienestam nopietni ir jādomā, ko darīt,” teic Āboliņa.

Viņa pati īpaši izjutusi mobilo sakaru pazušanu: “Pēc likuma man vajadzēja sasaukt ārkārtas komisijas sēdi, taču svētdienas vakarā, kad krīze izvērtās nopietna, es gandrīz nevienu no komisijas locekļiem nevarēju sazvanīt. Ko darīt – gaidīt pirmdienu? Tā mēs nevarējām atļauties darīt, tādēļ pati uzņēmos vadību. Arī par šo jautājumu ir jādomā, jo labi, ka šoreiz viss beidzās bez līķiem, taču, ja notiktu kāda traģēdija, tad skaidrs, ka atbildīgos meklētu mūsu dienestā. Tad teiktu – kāpēc nesasaucāt komisijas sēdi? Taču neko tajā brīdī nevarēja sasaukt, te viss lūza, krita un ūdens līmenis cēlās.”

Sākumā krīzes seku likvidēšanā iesaistītais personāls izmantojis “WhatsApp” grupu, taču, kad no ierindas izgāja mobilo sakaru torņi, šī iespēja pazuda. Rāciju bija vien tik daudz, lai savā starpā varētu sazvanīties atbildīgie dienesti, bet pašam POIC savu nav bijis. Tagad tās ir sagādātas, lai varētu savā starpā uzturēt sakarus.

Pati dzīve krīzes risināšanā ieviesusi savas korekcijas. “Ja mēs punktuāli sekotu visiem priekšrakstiem, kā būtu jārīkojas ārkārtas situācijas komisijai, tad galvenā slodze tiktu uzlikta VUGD. Taču mūsu situācijā VUGD spēja tikai cīnīties ar nolauztajiem kokiem, tādēļ pamazām situācijas pārvaldību mēs pārņēmām savās rokas – gādājām smilšu maisus, sūkņus, organizējām aizvešanu un atvešanu, mašīnas un laivas.”

Nākamā atziņa – ārkārtas situācijā arī vietējā zvanu centrā 8787 ir jāpalielina operatoru skaits, kuri pieņem ziņojumus par problēmām. Jelgavas plūdu gadījumā smagākās stundas bija no rīta, kad cilvēki dienas gaismā beidzot ieraudzīja visus postījumus un steidza par tiem ziņot.

“Tobrīd mēs fiziski nevarējām pieslēgt otru operatoru, taču tagad esam gudrāki un ir iespēja vajadzības gadījumā to izdarīt. Toties visiem, kas bija ziņojuši, mēs atzvanījām un pārliecinājāmies, vai viss ir kārtībā,” teic Āboliņa.

Izkāpj no auto un pazūd zem ūdens

Vēl viena atziņa pēc plūdiem – nepieciešami droni, ar kuru palīdzību ilgstoši varētu novērot ūdens līmeni upēs. Stacionārie sensori te var maldināt, jo pērnajos plūdos tie rādījuši, ka upē līmenis krītas, taču tas nenozīmēja, ka briesmas būtu garām – gluži vienkārši upe bija izgājusi no krastiem un pārplūdinājusi apkaimi. Tādēļ ik pa pusstundai uz upēm sūtīti droni, lai redzētu, kāda ir patiesā situācija.

Plūdu laikā izbrīnu radījusi dažu iedzīvotāju uzvedība. “Kad ielas jau bija applūdušas, daļa cilvēku to uztvēra kā izklaidi – brauca ar SUP dēļiem, plunčājās un kopā ar maziem bērniem basām kājām bradājās pa ūdeni un taisīja selfijus. Jāsaprot, ka tas taču nav tīrs ūdens, tur ir ieplūdusi arī kanalizācija ar fekālijām un visu pārējo! Vēlāk zvanīju un slimnīcu un prasīju, vai nav pieaudzis pacientu skaits. Protams, ka bija,” atklāj Āboliņa.

Viņa arī sapratusi – kamēr bija bez formas tērpa, tikmēr varēja bļaut un aicināt nebradāties pa ūdeni, bet neviens to neņēma galvā. “Īpaši dramatisks bija gadījums, ko redzējām novērošanas kamerā: cilvēks ar mašīnu iebrauca dziļā ūdenī, mašīna noslāpa, viņš izkāpa ārā – un pazuda! Iekrita tieši kanalizācijas lūkā, kurai vāks bija norauts, taču to zem ūdens nevarēja redzēt. Kā viņš spēja izglābties – varu tikai pabrīnīties, jo mēs viņu vēl ilgi neatrastu. Bija asiņains un ar lauztiem kauliem, taču ārā tika. Tādēļ mums ir vēl viena mācība – kanalizācijas lūku vākiem jābūt aprīkotiem ar sensoriem, lai mēs attālināti zinām, kas ar tiem notiek. Patlaban rakstām projektu finansējuma piesaistīšanai.”

Jādomā par komunikāciju

Vēl viena atziņa no plūdu izraisītās krīzes – pašvaldību darbiniekiem jāmācās runāt ar masu medijiem, lai operatīvi informētu par notiekošo, taču vienlaikus neradītu lieku paniku. Tātad vajadzētu noorganizēt apmācību kursus, kuros atbildīgie darbinieki gūtu attiecīgas iemaņas.

Kā saka Āboliņa, var jau smīkņāt par priekšniekiem, kuri zīmējas sociālajos tīklos, taču pirms pāris gadiem Jēkabpilī notikušie plūdi parādīja, ka soctīkli var būt spēcīgs instruments iedzīvotāju informēšanai. Proti, kad pašvaldības vadītājs personīgi sociālajos tīklos lika reportāžas no apdraudētajām vietām, kur notiek darbi krīzes likvidēšanai, cilvēki redzēja, ka nav atstāti likteņa varā un tiešām kaut kas tiek darīts.

No šī paša informācijas lauciņa ir arī pašvaldību izstrādātie civilās aizsardzības plāni. Tādi ir gandrīz visās pašvaldībās, taču bieži vien tie ir nevajadzīgi sarežģīti un detalizēti. “Esmu sapratusi, ka civilās aizsardzības plānam ir jābūt vienkāršam un saprotamam, lai ikviens to spētu izlasīt. Tādēļ šogad gribam izstrādāt jaunu, vienkāršāku plānu,” saka Āboliņa.

Viņa arī atzinīgi izsakās par Aizsardzības ministriju, kas ir mainījusi nostādnes un runā ne vairs par 72 stundu somu, kas vajadzīga krīzes brīdim, bet gan par 72 stundu noturību. Tātad par to, ka cilvēkiem ir pašiem par sevi laikus jāpadomā, jo pirmajās 72 krīzes stundās ne valsts, ne pašvaldība neko daudz palīdzēt nevarēs. “Soma pati par sevi neko neglābs, tur ir jādomā par noturību kā tādu. Arī Jelgavā plūdu laikā pirmajās stundās mēs nevienam privāti neko nevarējām palīdzēt, jo vispirms bija jāglābj un jāsaved kārtībā infrastruktūra.”

Kaut gan Jelgava tiešām ir daudz darījusi civilās aizsardzības jomā – piemēram, te jau ir apzinātas un tiek marķētas 29 īslaicīgās patvēruma vietas kara gadījumam –, tomēr kopumā visas valsts mērogā vēl ir ļoti daudz darāmā.

Pašvaldības jau ir izveidojušas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jeb IKT asociāciju, kuras priekšsēdētāja ir Ilze Āboliņa, taču, pēc viņas domām, līdzīgā kārtā vajadzētu izveidot arī Civilās aizsardzības asociāciju, jo šobrīd šajā jomā situācija dažādās pašvaldībās ir ļoti atšķirīga. Liela problēma ir arī tā, ka valsts budžetā pašvaldībām civilās aizsardzības organizēšanai nav atvēlēts nekas, kaut gan tieši tās būs atbildīgas par iedzīvotājiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Vai Latvija ir gatava: diena, kad Jelgava kļuva par Venēciju” saturu atbild Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.

Kas pateiks priekšā, ka tev akūti trūkst magnija? Un kādas problēmas šis trūkums var sagādāt?