Kā uzsvēra tiesā, tieši likumdevējam, respektējot sabiedrisko mediju neatkarību un redakcionālo brīvību, ir jānodrošina, lai sabiedrisko mediju satura veidošanā līdzsvaroti tiek aizsargāta gan latviešu valoda, gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, gan valsts drošība.

ST norādīja, ka Latvijas valsts pamatus un nacionāli kulturālo identitāti nosaka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, bez kuras nav iespējama Satversmē nostiprinātā valsts pastāvēšana.

"Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība cauri laikiem," uzsvēra ST.

Sabiedrisko mediju konstitucionālā misija ir stiprināt demokrātiskai valstij raksturīgās vērtības, tai skaitā arī gādāt par latviešu valodu, veicinot iedzīvotāju piederības sajūtu Latvijas valstij, akcentēja ST.

Tiesā papildināja, ka no Latvijas valsts konstitucionālās identitātes būtības izriet princips, ka sabiedrisko mediju saturam pamatā jābūt latviešu valodā, lai tā patiesi kalpotu par visas sabiedrības, tostarp mazākumtautību, kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu. Savukārt atkāpe no šā principa ir pieļaujama vienīgi tādēļ, lai pildītu citus valstij no Satversmes izrietošos pienākumus, un tikai tādā apjomā, kas neapdraud valsts valodas statusu un funkcijas.

Vienlaikus, kā uzsvēra ST, Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts ciena mazākumtautības un to tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru, kas ir nostiprinātas Satversmē.

Tiesā norādīja, ka valstij ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu nacionālo minoritāšu pieeju medijiem, veicinātu toleranci un kultūru daudzveidību.

Tomēr valsts pienākumu apjoms attiecībā uz mazākumtautību tiesību nodrošināšanu ir atkarīgs no konkrētās mazākumtautības faktiskās situācijas valstī, piemēram, skaitliskā sastāva, valodas izplatības, mediju pieejamības, vēlmes un spējas patstāvīgi nodrošināt piekļuvi informācijai savā valodā, kā arī citiem apstākļiem, paskaidroja ST.

Konkrētajā lietā ST konstatēja, ka krievu valoda Latvijas plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama - joprojām ir plaši pieejami komerciālie mediji krievu valodā. Turklāt pastāv drukātie, audiovizuālie un digitālie mediji, kā arī desmitiem citu valstu elektronisko plašsaziņas līdzekļu veidotu programmu, kas piedāvā saturu krievu valodā.

"Līdz ar to attiecīgās mazākumtautības valodas pastāvēšana un nacionālās identitātes saglabāšana un attīstīšana nav apdraudēta un pie krievu mazākumtautības piederošās personas spēj efektīvi īstenot savas tiesības mediju telpā bez īpaša valsts atbalsta," secināja ST.

Tiesā citstarp norādīja, ka pastāv arī tādas mazākumtautības, kuru valoda nav pašpietiekama.

Savukārt valstij no Satversmes izriet pienākums veicināt šādu mazākumtautību, jo īpaši skaitliski mazāko, piekļuvi sabiedriskajiem medijiem, lai tās varētu saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru un nacionālo identitāti.

Vienlaikus, lai sabiedriskais medijs nodrošinātu saturu šādu mazākumtautību valodās, ir būtiska arī viņu pašu vēlme saglabāt un attīstīt minētās vērtības, kā arī savu iespēju robežās līdzdarboties šā mērķa sasniegšanā, akcentēja tiesā. Tāpat, pildot valsts pienākumu veicināt šādu mazākumtautību piekļuvi sabiedriskajiem medijiem, ir tostarp jāvērtē, vai attiecīgajām mazākumtautībām ir pieejami plašsaziņas līdzekļi savā valodā, piebilda tiesā.

Vērtējot apstrīdētās normas, tiesa uzsvēra, ka jāņem vērā arī valsts konstitucionālais pienākums gādāt par savu drošību, jo tikai tādā veidā ir iespējams garantēt Latvijas valsts un tās demokrātiskās iekārtas pastāvēšanu.

"Ikvienas personas informētība par nozīmīgiem valsts dzīves jautājumiem ir valsts drošības pamatā un vērsta uz saliedētas sabiedrības veidošanu," atgādināja ST, piebilstot, ka sabiedriskajiem medijiem ir nozīmīga loma valsts drošības kontekstā, kas ietver pienākumu nodrošināt objektīvu un neatkarīgu informāciju mazākumtautību valodās par būtiskiem valsts norišu jautājumiem.

Turklāt, tas attiecas arī uz tādu mazākumtautību, kuras valoda Latvijā plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama, proti, krievu valodu, atzina ST.

Tiesā arī uzsvēra, ka agresīvu un naidīgu kara propagandas un dezinformācijas pasākumu veikšana ir viens no galvenajiem pret Latviju un Baltijas valstīm vērstās Krievijas darbības virzieniem. Prognozes liecina, ka Krievija šādus pasākumus turpinās. "Tāpēc gadījumos, kad, piemēram, nepieciešams nodrošināt sabiedrības aizsardzību pret propagandu un dezinformāciju, tieši sabiedriskie mediji ir tie, kuru uzdevums ir sniegt uz faktiem balstītu objektīvu informāciju un skaidrot tās politisko, tiesisko un sociālo kontekstu," uzsvēra ST.

Valsts drošības interesēs informācijas sniegšanai mazākumtautību valodās, tostarp krievu valodā, jābūt samērīgai ar valsts drošības apdraudējumu, mērķētai un pamatotai ar objektīvu nepieciešamību, kā arī tā nedrīkst apdraudēt latviešu valodas statusu un funkcijas, rezumēja ST.

Tiesa arī secināja, ka apstrīdēto normu saturs ir pārāk plašs.

Tās pieļauj to, ka ar Latvijas Sabiedriskā medija starpniecību pēc būtības var netikt nodrošinātas tādu mazākumtautību tiesības, kuru valoda plašsaziņas līdzekļos nav pašpietiekama un kurām nepieciešama īpaša aizsardzība. Savukārt attiecībā uz tās mazākumtautības tiesībām, kuras valoda Latvijā plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama, apstrīdētās normas pieļauj nepamatotu atkāpi no principa, ka Latvijas Sabiedriskā medija saturs pamatā ir veidojams latviešu valodā.

"Nav pieļaujams tas, ka pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības tiek īstenotas uz valsts valodas rēķina," norādīja ST.

Ņemot vērā minēto, ar apstrīdētajām normām nav nodrošināts atbilstošs līdzsvars starp Satversmē noteiktajiem valsts pienākumiem aizsargāt latviešu valodu, mazākumtautību tiesības un valsts drošību, atzina tiesa.

Apstrīdētais regulējums ir atzīts par spēkā neesošu no 2027. gada 1. maija, dodot Saeimai saprātīgu laiku, lai izvērtētu, kāds tiesiskais regulējums sabiedrisko mediju satura veidošanas procesā minētos valsts pienākumus līdzsvarotu vispilnīgāk.

Satversmes tiesas spriedums ir stājies spēkā, tas ir galīgs un nepārsūdzams.

Jau ziņots, ka šī lieta bija ierosināta pēc Nacionālās apvienības un "Apvienotā saraksta" Saeimas frakciju deputātu pieteikuma par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma normām par mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajos medijos.

Pieteikuma iesniedzēju ieskatā ar apstrīdētajām normām sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem noteiktais pienākums veidot noteikta apjoma radio un televīzijas programmas mazākumtautību valodās mazina latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas vērtību demokrātiskā sabiedrībā un apdraud valsts drošību. Tādēļ apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes ievadā ietvertajiem vārdiem "latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda" un Satversmes 4. pantam.

Kapsula, tablete, želeja - vai ir būtiski, kādā formā uzņemam vitamīnus?