Kāds kopumā "Swedbank" bijis aizvadītais gads?

Jau 2025. gada deviņu mēnešu rezultātos var ļoti labi redzēt kopējās tendences.

Gads ir aizritējis straujākā kreditēšanas zīmē, nekā gaidīts. Tā tam vajadzētu būt, ņemot vērā, cik akūta ir bijusi vajadzība pēc investīcijām un kā kopējā noskaņojuma problemātika iepriekšējos gados bremzēja straujāku kreditēšanu gan privātpersonu, gan uzņēmumu pusē. Kopumā procentu likmes, kas samazinās, atliktais pieprasījums un plāni uzņēmumu pusē, kur ar investīciju veikšanu nevar kavēties pārāk ilgi, ir rezultējies straujā kreditēšanas pieaugumā. Deviņos mēnešos kopējais kredītportfelis ir pieaudzis par 10-11%, un pieaugums ir diezgan līdzsvarots. Korporatīvais segments auga straujāk nekā privātpersonu, bet atšķirības nav būtiskas - labu aktivitāti 2025. gadā redzējām abos segmentos.

Kā jūs to skaidrotu? Vai tas ir saistīts ar likmju izmaiņām, vai tomēr uzņēmumu pusē ir nobriedušas vajadzības, kas kādu laiku tika atliktas?

Jā, tieši tā. Jāsaka, ka fundamentāli faktori nav mainījušies. Relatīvi strauji pieaug darbaspēka izmaksas - straujāk par produktivitāti, ja salīdzinām ar Eiropu un Ziemeļvalstīm. Ir jaunā ģeoekonomiskā situācija ar deglobalizācijas tendencēm; tāpat ir ilgtspējas transformācija. Tas viss nozīmē, ka investīcijas konkurētspējas saglabāšanai ir pašsaprotamas, un, ja tās netiek veiktas, mēs runājam par konkurētspējas zudumu. Saliekot visu kopā - atalgojuma pieauguma tempus, ģeopolitisko situāciju, ilgtspējas transformāciju, darbaspēku un demogrāfiju -, uzņēmumu pusē investīcijas ir nepieciešamas, lai saglabātu efektivitāti, konkurētspēju un gatavību iekļauties piegāžu ķēdēs tajos tirgos, uz kuriem šobrīd stratēģiski liekam uzsvaru.

Protams, palīdz arī likmes, kas samazinās, - arī tās ietekmē atlikto pieprasījumu. Pie EURIBOR likmes 4% kāds nogaidīs, bet pie 2% likmes pieņems lēmumu investēt.

Vai pietiekams kreditēšanas pieaugums uzņēmumu pusē dod cerības, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) varētu augt straujāk un nebūtu tik stagnējošs, kā pēdējos gados?

Ar IKP rādītājiem ir diezgan interesanti. Ir ātrie novērtējumi, pēc tam korekcijas, tad korekciju korekcijas, un nereti izrādās, ka ekonomika ir augusi tad, kad sākotnēji šķita samazinājusies. Tomēr virziens ir skaidrs. Investīcijas nozīmē lielāku produktivitāti, efektivitāti, līdz ar to lielāku pievienoto vērtību. Tas attiecīgi nozīmē algas, peļņu, lielāku investīciju kapacitāti un patēriņu, visu to, kas atbalsta un audzē IKP vidējā termiņā un ilgtermiņā.

Savukārt šogad Latvijas IKP balstīs valdības tēriņi, mājsaimniecību patēriņš un publiskā sektora investīciju turpināšanās. Kopumā mēs sagaidām, ka IKP 2026. gadā augs straujāk: 2,3%.

Runājot par ekonomikas potenciālo izaugsmi, aizvadītais gads eksportam bija ļoti izaicinošs, ar neprognozējamiem lēmumiem. Latviju tas tiešā veidā skāra minimāli, bet pastarpināti, protams, ietekmē. Vai Latvijas eksportējošie uzņēmumi ir adaptējušies jaunajā situācijā?

Mēs dzīvojam laikmetā, kur "forsmažori" un negaidīti ģeoekonomiski lēmumi var ietekmēt teju ikvienu biznesu. 2025.gadā tarifu stāsts parādīja, ka gan Eiropa kopumā, gan Latvija ar šo turbulenci tika galā labāk, nekā gaidīts. Svārstības bija lielas, kad tarifi tika pieteikti, tad tie tika mainīti, atlikti, kaut kur atcelti pavisam. Drīzāk tas ir nenoteiktības faktors, kas uzņēmumiem ir jāpieņem un jāpielāgojas, līdzīgi, kā tas bija pēc "Brexit" un Covid-19 pandēmijas. Uzņēmumi domāja, ko darīt, un droši vien arī šogad domās, jo tarifi var tikt piemēroti gan jaunām valstīm, gan jaunām preču grupām. Mūsu eksporta pamatnozares tarifi tiešā veidā ietekmē minimāli, taču Eiropas tirgū, uz kuru arī mēs eksportējam, ietekme bija lielāka, un tā arī atspoguļojas uz mums. Taču labākā veidā, nekā varēja sagaidīt.

Ja skatāmies, piemēram, uz Lietuvu, kas ir lielāka eksportētāja, tad tur šī ietekme bija jūtamāka. Lietuvas rādītājos varēja redzēt sabremzējumu no pastarpinātās tarifu ietekmes efekta. Viņi šo ietekmi sajuta ātrāk arī tāpēc, ka vairāk darbojas nozarēs, ko tarifi ietekmēja.

Lielais nezināmais, protams, ir tas, kā attīstīsies karš Ukrainā, kā rīkosies ASV, Krievija. Kā tas ir ietekmējis mūsu ekonomiku 2025. gadā, un cik bažīga ir nākotne?

Tūlīt būs četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Pieņemu, ka - kāds ātrāk, kāds vēlāk - vienkārši saprot, ka dzīve turpinās. Piemēram, 2022. gada aprīlī, iespējams, tu nepieņemtu kādu ilgtermiņa lēmumu, jo tikko bija iestājusies pilnīgi jauna situācija. Šobrīd šī "jaunā situācija" ir jau četrus gadus, un līdz ar to kādā brīdī lēmums ir jāpieņem - vai esi "iekšā" vai "ārā". Skatoties no investoru perspektīvas, vai nu tu sper nākamo soli, investē, būvē, vai arī samazini savu ekspozīciju.

Protams, šie lēmumi var atšķirties, bet mēs redzam, ka pārsvarā tie investori, kas šajā reģionā bija jau pirms tam, lielā mērā šo ģeopolitisko risku ir pieņēmuši. Jaunā situācija nebija pilnīgi jauns faktors. Eskalācijas ziņā - jā, bet pats ģeopolitiskais faktors kā zināms risks ir bijis visu laiku.

Tāpēc arī mēs neredzējām masveidīgu "bēgšanu" no šī tirgus. No fizisko aktīvu viedokļa tas nav arī tik vienkārši. Akciju tirgū var veikt darījumus ar pāris taustiņu spiedieniem, bet, ja runājam par reāliem aktīviem, tad, ja gribi aiziet prom, vispirms ir jāatrod pircējs. Un nav tā, ka potenciālie pircēji stāvētu rindā pie durvīm. Rezultātā ir ierobežots interesentu loks, cenas ne vienmēr tiek vērtētas kā abpusēji izdevīgas, un tad bieži vien secinājums ir, ka labāk nepārdot un turpināt strādāt.

Ir investori, kuri turpina investēt un attīstīties, un ir tādi, kas neko jaunu nedara, bet arī neaiziet. Protams, atsevišķi lieli darījumi ir notikuši, piemēram, "Rimi" vai "Sodra", bet arī tur faktiski vienu ārvalstu investoru nomainīja cits ārvalstu investors.

Es neteiktu, ka 2025. gads ir nesis kaut ko fundamentāli jaunu. Protams, fons, informācijas vide un tas, cik strauji mainās ziņu lentes, ietekmē noskaņojumu - tas svārstās. Bet, skatoties ilgākā laika posmā, fundamentāli mēs esam turpat, kur bijām.

Protams, lai piesaistītu jaunus investorus, šāds fons nepalīdz. Tas arī ietekmē situāciju kopumā un investoru interesi par šo reģionu, kā arī, protams, riska faktors ietekmē cenas un vērtību nosakošos koeficientus, ko investors ir gatavs maksāt.

Pēc pēdējiem paziņojumiem, miera un pamiera sarunām, ASV iesaistes ir tāda subjektīva sajūta, ka atkal ir sācies vilnis ar paziņojumiem no amatpersonām par to, ka Krievija varētu uzbrukt NATO. Vai šādas bažas arī jūtat?

Mēs šādu paziņojumu fonā dzīvojam jau četrus gadus. Skaidrs, ka šis gads būs vēlēšanu gads, būs dezinformācijas kampaņas. Hibrīdkarš, ko izvērš agresorvalsts, šajā izpratnē turpinās pilnā mērogā, mēģinot radīt haosu un bailes. Tas vienkārši ir jāpieņem kā dotais apstāklis, tāpēc īpaši svarīgi būs lietot uzticamus mediju avotus un divreiz pārdomāt, pārbaudīt avotus un paskatīties papildu informāciju, pirms dalīties tālāk ar kādu kliedzošu virsrakstu, kas pamanīts interneta vidē vai sociālajos medijos. Mūsu pašu veselais saprāts, noturība un kritiskā domāšana būs svarīga valstij nozīmīgu lēmumu pieņemšanā, tostarp vēlēšanās.

Pagājušais gads bija pirmais pilnais gads, kad darbojās banku solidaritātes iemaksa. Kā tas ir ietekmējis jūsu banku?

Šajā ziņā gads ir bijis ar mīnusa zīmi, jo 2025. gadā finanšu nozare ir bijusi, kā likās, konstruktīvā dialogā ar politikas veidotājiem, bet rezultātā nekādas izmaiņas solidaritātes iemaksas likumā, kas turpmāk varētu uzlabot situāciju, diemžēl netika veiktas. Turklāt 2026. gadā mēs būsim vienīgā valsts Baltijā, kur pastāvēs šāds nodokļu režīms.

Pērn no savas puses esam skaidrojuši un snieguši informāciju par to, kur ir problemātika ar šo nodevu un tās uzbūvi Latvijas versijā. Finanšu nozares asociācija vairākkārt ir publiski paudusi priekšlikumus, ka nodoklis būtu jāatceļ vispār, jāsaīsina par gadu vai vismaz jāizņem jaunā kreditēšana no tā tvēruma. Jo tieši pēdējā ir vispretrunīgākā norma nodokļa konstrukcijā, kas jauno kreditēšanu, it sevišķi uzņēmumu segmentā, bankām padarīja faktiski nerentablu. Mēs varam tikai minēt, vai tas bija līderības vai valstiska redzējuma trūkums. Es teiktu, ka šobrīd mēs esam pat sliktākā pozīcijā nekā iepriekš, tagad jau apzināti atstājot spēkā normu, kas starp kaimiņvalstīm būs tikai Latvijā un kuru cita starpā ir kritizējusi gan Eiropas Centrālā banka, gan Starptautiskais Valūtas fonds.

2024. gadā šis nodoklis tika diezgan ātri "uzcepts", finanšu nozare pēc būtības netika iesaistīta, argumenti netika uzklausīti.

Aizvadītajā gadā mēs veltījām laiku skaidrojumiem un dialogam, bet pats galvenais - konkrēti lēmumi - netika pieņemts. Labie kreditēšanas rezultāti, par kuriem es iepriekš runāju, ir sasniegti, nevis pateicoties šim nodoklim, bet, par spīti tam, faktiski pretēji tā iecerētajai loģikai. Ar šādu kreditēšanas un finansēšanas kavējošu normu mēs dzīvosim vēl vismaz šo gadu. Tikmēr kaimiņvalstis aktīvi izsniegs kredītus bez jebkādiem apgrūtinājumiem, un nebūs nekāds brīnums, ka viņu pievilcīgums investoru acīs būs daudz lielāks, nekā domājot par Latviju.

Bet vai jums ir cerības, ka pēc tam kaut kas mainīsies? Valsts budžetā šis nodoklis rada ienākumus, un tā vietā jau īsti nav ko likt.

Jā, un tieši tāpēc šādi pagaidu risinājumi ir ļoti bīstami. Pastāv risks, ka tie iesakņojas un no precedenta kļūst par pastāvīgu normu. Līdzīgi notika ar finanšu stabilitātes nodevu, kas tika ieviesta pēc banku krīzes uz laiku, bet tagad ir jau piecpadsmito gadu. Par solidaritātes nodevu "Swedbank" ir vērsusies arī Satversmes tiesā, kas tad arī varēs vērtēt.

Kad varētu būt gaidāms Satversmes tiesas lēmums?

Tiesa sāks izskatīt lietu pirmajā ceturksnī.

Ja runājam par kreditēšanu, tad no Latvijas Bankas puses pēdējā laikā tiek aktualizēts jautājums par reģioniem. "Altum" ir sācis hipotekāro kredītu programmu reģionos. Kā jūs to vērtējat, un kā tas varētu ietekmēt situāciju?

Jaunā "Altum" programma ir tikko uzsākta, un, kas izriet no "Altum" mandāta, tad viņiem būtu jāstrādā tur, kur ir tirgus nepilnības.

Mums reģionos kreditēšana notiek arī šobrīd: 2025. gada 3 ceturkšņos esam izsnieguši reģionos nepilnus 74 miljonus eiro gandrīz 1000 mājsaimniecībām. Jāsaprot, ka arī no "Altum" puses tā ir kreditēšana, nevis grantu vai atbalsta programma. Tas nozīmē, ka ir aizdevējs, ir aizņēmējs, notiek maksātspējas izvērtēšana. "Altum" šajā ziņā varbūt ir cita pieeja attiecībā uz nodrošinājumu, un tieši tur var runāt par "Altum" programmas lomu, bet primārais faktors vienmēr ir aizņēmēja maksātspēja.

Programmai ir noteikts ietvars, nosacījumi, un skatīsimies, kādi apjomi tur faktiski veidosies. Paralēli bankas, tostarp arī mēs, turpina kreditēt reģionos ar saviem produktiem un nosacījumiem.

Ja runājam tieši par hipotekāro kreditēšanu, vai tomēr nav pamatots pārmetums, ka komercbankas kreditē galvenokārt ap lielajām pilsētām, bet tālāk reģionos mazāk vai nemaz?

Tas ir novecojis stereotips. 2025. gadā apmēram 30% darījumu "Swedbank" notika tieši ar īpašuma iegādi reģionos. Kreditēšana nevar būt atrauta no tā, kas reģionos notiek ekonomiski un demogrāfiski. Ja, piemēram, reģionos sākas jauna dzīvojamā fonda būvniecība, tas nozīmē, ka parādās arī vairāk aktīvu, tostarp ar augstākiem energoefektivitātes rādītājiem, un bankas šādus projektus finansē. Tāpēc apgalvojums, ka ārpus Pierīgas netiek finansēts, iespējams, balstās uz dažiem skaļāk izskanējušiem stāstiem, nevis datiem.

Turpinot par reģioniem, no 2026. gada bankām ir jāpaplašina klātbūtne reģionos. Jūs šo procesu jau esat pabeiguši?

Esam jau faktiski finiša taisnē.

Te atkal vieta atkāpei - ja mēs runājam par solidaritātes nodevu, specifisku prasību par reģionālo klātbūtni un citām tikai Latvijā radītām banku regulācijas iniciatīvām, kas šobrīd ir darba kārtībā, tad viss šis kopums rada papildu slogu, kam mūsu izpratnē nav ekonomiska pamata un kas nav balstīts objektīvos datos.

Bet likums ir jāpilda, nosacījumi ir jāievēro, tāpēc mēs investējam resursus un domājam, kā šo reģionālo klātbūtni sakārtot. Iespējams, alternatīvi risinājumi būtu devuši daudz lielāku ieguvumu gan klientiem, gan bankām. Bet situācija ir tāda, kāda tā ir, un pie reģionu jautājuma mēs turpinām strādāt.

Mēs šobrīd "pilotformātā" esam atvēruši klientu apkalpošanas vietu Madonā, kur esam piektdienās. Pilotprojekta dati šobrīd rāda, ka 75% cilvēku, kas ierodas uz apkalpošanu, varēja savus jautājumus atrisināt attālināti, savukārt daļa pieprasīto pakalpojumu ir tādi, ko banka nav pilnvarota nodrošināt, piemēram, autentifikācijas izsniegšana. Iemesli, kāpēc klienti nāk - lielākoties tās ir bažas pamēģināt pašam, tāpēc arī konsultants iedrošina un palīdz ar padomu, lai klientam šo nedrošību mazinātu, lai tālāk viņš var darboties pats. Mēs ļoti ceram, ka apkopoto informāciju vēlāk uzklausīs arī regulators, lai pieņemtu lēmumus, kas balstīti faktos, nevis emocijās vai pieņēmumos.

Kad jūs noslēgsiet šo procesu?

Faktiski un juridiski tas varētu būt šis gads. Mēs precizējam termiņus, ejam soli pa solim, vēl būs konsultācijas ar regulatoru.

Cik vietās jums tagad regulējums nosaka būt klātienē?

Vēl bez Madonas būs Kuldīga, Talsi, Limbaži un Bauska. Tās būs vietas, kur būsim patstāvīgi divas dienas nedēļā. Un tad ir vēl četras vietas - Valka, Alūksne, Preiļi un Krāslava -, kur ir prasība, ka bankai pēc klienta pieteikuma piecu dienu laikā jānodrošina konsultācija. Tieši šī prasība ir viena no mulsinošākajām. Šobrīd mēs par to esam sarunās ar regulatoru, kā to praktiski nodrošināt.

Bet varbūt pieprasījums pieaugs, ja cilvēki redzēs, ka viņiem tur ir "dzīvi bankas darbinieki"?

Savā ziņā tas būtu pat pozitīvi. Šoreiz pat nebūtu slikti konstatēt, ka esam dzīvojuši maldīgos priekšstatos. Diemžēl dati, kas saistīti ar demogrāfiju un ekonomisko aktivitāti, kā arī banku līdzšinējo pieredzi, liek domāt par pretējo. Reģionu attīstībai ir nepieciešama valstiska pieeja - infrastruktūra, cilvēki, darbavietas, pakalpojumi.

Ir jāsaprot - tas, ka klients varēs saņemt to pašu pakalpojumu, ko līdz šim digitāli vai pa telefonu, tikai tuvāk savai dzīvesvietai, ir viens stāsts, bet tas nenozīmē, ka pēkšņi šajās vietās atvērsies eksportspējīgi uzņēmumi vai ka bankas filiāles atvēršana pati par sevi dos impulsu būtiskai ekonomiskai aktivitātei. Par to mēs esam skeptiski. Savukārt, ja pierādīsies pretējais, tad tā jau būs nosacīti pozitīva problēma.

Ko jūs darīsiet tālāk? Pieņemsim, ka pēc gada vai diviem jūs redzat, kāda ir reālā situācija, un jūsu skepse apstiprinās. Vai jūs būtu gatavi iet pie centrālās bankas un teikt - atceļam šo prasību, jo tas nestrādā?

Šis nav stāsts par to, kuram beigās bija taisnība vai kurš kļūdījās - tas ir jautājums par kopējo lietderību. Ja arguments ir, ka šādas klientu apkalpošanas vietas divas reizes nedēļā radīs milzīgu ekonomisko izaugsmi reģionos, tad tā ir vienkārša dzīvošana ilūzijās. Bankas ļoti labi jūt reālās ekonomikas pulsu, un būtu labi, ja to viedoklī vairāk ieklausītos, lai kopīgi varētu strādāt pie risinājumiem, kas dod pienesumu Latvijas izaugsmei. Uzņēmējiem svarīgāka ir skaidra nodokļu politika, saprotami valstiski lēmumi - demogrāfijā, enerģētikā, darbaspēka jautājumos, infrastruktūrā, izglītībā utt. Gribētos, lai kopējie resursi tiktu novirzīti jautājumiem un tēmām ar daudz lielāku kopējo ieguvumu.

No 2025. gada sākuma ir samazinātas iemaksas otrā līmeņa pensiju fondos. Kā tas ir ietekmējis "Swedbank" pārvaldītos pensiju plānus?

Varēja droši prognozēt, ka būs iemaksu kritums. Prognoze bija par 17%, bet dabā šis kritums gan nebija tik straujš - ap 11%, un tas ir tāpēc, ka ir augušas algas, kas ir pacēlis iemaksu bāzi otrajā pensiju līmenī.

Otrs faktors - ir aktivizējies trešais pensiju līmenis. Bankas ar to ir strādājušas jau daudzus gadus, bet šī situācija cilvēkiem deva papildu argumentus - ja valsts kaut ko samazina otrajā līmenī, tad trešais līmenis paliek kā instruments, ar kuru pašam parūpēties par uzkrājumu pensijai. Tas deva papildu inerci trešajam līmenim. 2025. gada deviņos mēnešos iemaksas trešajā pensiju līmenī bija par 22% lielākas nekā 2024. gada attiecīgajā periodā.

Runājot tieši par otro pensiju līmeni, Igaunijā bija reforma, kas ļāva iedzīvotājiem priekšlaicīgi izņemt šā līmeņa uzkrājumus, Lietuva tagad iet līdzīgu ceļu. Latvijas politiķi pagaidām nesaka ne jā, ne nē, bet noprotams, ka ir politiķi, kuriem šāda vēlme ir. Ko tas varētu nozīmēt Latvijai?

Es domāju, ka šajā jautājumā ir labi atšķirties no kaimiņiem - atšķirībā, piemēram, no solidaritātes nodevas, ar plusa zīmi, proti, neiet Igaunijas un Lietuvas ceļu.

Politiski tas ir ļoti kārdinošs auglis. Sabiedriskā diskusija vēl īsti nav sākusies, bet ik pa brīdim redzams, ka kāds šo ideju mēģina "notestēt". Es nezinu, vai vēlēšanu kontekstā kāds to izvēlētos virzīt aktīvi, bet industrijas forumos politiķiem ir iespēja dzirdēt kaimiņu pieredzi. Igauņi šobrīd nāk ar diezgan skaidru vēstījumu, ka tā bija kļūda. Lietuvieši savukārt saka, ka tas ir apzināts politisks lēmums, un pēc dažiem mēnešiem, es domāju, mēs varētu redzēt Igaunijas pieredzei līdzīgu stāstu. Manuprāt, spēlēties ar iedzīvotāju uzkrājumiem pensijai ir ļoti bīstami. Makroekonomiski Lietuvas gadījumā jau šobrīd rēķina summas, kas šādā veidā nonāks ekonomikā caur patēriņu, nekustamo īpašumu, daļēji arī caur investīcijām. Lietuvas ekonomika īstermiņā no tā iegūs vēl lielākus "apgriezienus", un diezgan droši mēs to jutīsim pat Latvijā. Jau šobrīd Lietuvas investoru klātbūtne dažādos nekustamo īpašumu projektos ir bijusi, un tas var dot vēl papildu grūdienu.

Kādu ietekmi tas var atstāt uz Latvijas lēmumiem, grūti pateikt, bet skaidrs, ka tam visi sekos līdzi un šī tēma no dienaskārtības nepazudīs.

Kāpēc politiķiem ir vēlme spert šādu soli? Tā ir vienkārša popularitāte un iespēja šodien iedot cilvēkiem papildu naudu, vai tomēr ir arī kādi citi plusi?

Parasti, ja budžetā vajag naudu, ir jāceļ vai jāievieš jauni nodokļi, kas ir nepopulāri. Un otrādi - ja ir vēlme iedot cilvēkiem papildu līdzekļus pabalstu un citu maksājumu formā, tad parasti jāpalielina deficīts vai jāmazina izdevumi citur, piemēram, investīcijās, kas ilgtermiņā nav labi vai maksā dārgi.

Pensiju reforma ir citāda. Ir vairāki veidi, kā to realizēt, bet klasiski - tu iedod cilvēkiem naudu, kas līdz šim lielā mērā viņiem bija "virtuāla". Viņi ar to bieži vien nav rēķinājušies. Tas ir interesants psiholoģisks moments, ka otrais pensiju līmenis daudziem joprojām nav uztverams kā kaut kas sev piederošs. Turklāt daudzi uzskata, ka ar pensiju nevar rēķināties, tāpat kā valstij nevar uzticēties. Šajā gadījumā ir it kā viegls un nesāpīgs veids, kā cilvēkam "iedot" naudu, tiešā veidā neaiztiekot valsts budžetu. Plus, lai šo naudu saņemtu, cilvēkiem ir jāsamaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis par tās izņemšanu, un tas pat dod papildu ienākumus valsts budžetā. Līdzīgu efektu dod PVN ieņēmumi no izmaksām sekojošā patēriņa kāpuma. Rezultātā politiski tas īstermiņā var izskatīties kā ieguvums, bet ilgtermiņā radīt visai sabiedrībai negatīvas sekas, par ko šodienas lēmumu pieņēmējiem šķietami nebūs jāuzņemas atbildība.

Ja atceramies Igaunijas pieredzi, tad ļoti liela daļa izņemtās naudas tika notērēta ikdienas tēriņiem vai kādiem lielākiem pirkumiem. Mēs gadiem runājam par to, ka iedzīvotāju uzkrājumu līmenis ir pārāk zems, tostarp pensiju fondos, savukārt arguments, ka šo naudu cilvēki izmantos savu finanšu uzlabošanai (piemēram, samazinās savas parādsaistības), Igaunijas gadījumā arī nepiepildījās.

Savukārt jautājums par to, kāda būs šo cilvēku pensija pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi pensionēsies, tiek atstāts nākotnes politiķiem?

Tieši tas arī Lietuvas kolēģus šobrīd uztrauc. Politiķiem ir izdevīgs īstermiņa ekonomiskais "uzrāviens", ko šī naudas ieplūšana sniegs, visticamāk, cilvēkiem lielu daļu iegūtās naudas iztērējot patēriņa precēs, kas radīs PVN ieņēmumus budžetā. Taču daudziem iedzīvotājiem trūkst finanšu pratības, un ne katrs sev uzdod jautājumu, kas ir labāks ieguvums - jauns televizors vai ceļojums šodien vai tomēr lielāki ienākumi pensijas gados?

Tāpēc bankām arī turpmāk būs izglītojošs darbs skaidrot, ko nozīmē būt atbilstošā ieguldījumu plānā, kādas ir uzkrājuma mantošanas iespējas un kā tas viss strādā, lai politiķiem nebūtu tik viegli pieņemt ātrus un popularitāti nesošus lēmumus uz iedzīvotāju nākotnes labklājības rēķina.

Kad samazināja iemaksas otrajā pensiju līmenī, tika minēts arī arguments - tiem, kas rūpējas par savu privāto pensiju kapitālu, vajadzētu vairāk ieguldīt trešajā līmenī. Minējāt, ka ieguldīja vairāk, bet vai tas ir pietiekami?

Es domāju, ka Latvijā mēs vēl ļoti daudzus gadus nevarēsim pateikt, ka tas ir pietiekami. Katrā ziņā joprojām to dara maz iedzīvotāju - kopumā virs 400 000, no kuriem gandrīz puse uzkrājumus veic "Swedbank". Bet arī tie, kas dara, ne vienmēr krāj pietiekami, lai, ejot pensijā, pietuvotos tā sauktajai ienākumu aizvietojamībai. Ja skatāmies uz ienākumu līmeni, kas šobrīd tiktu nodrošināts tikai caur pirmo un otro līmeni, tad prognozes ir diezgan pesimistiskas - tie būs ne vairāk kā 40% no pašreizējiem ienākumiem.

Kā kopumā Latvijā ir ar ieguldīšanas kultūru? Latvijā vienmēr ir bijis stāsts, ka milzīgi finanšu apjomi privātpersonām stāv norēķinu kontos - labākajā gadījumā depozītos. Tas mainās?

Mainās, un patiesībā pieaugums ir relatīvi straujš, galvenokārt tāpēc, ka starta bāze ir bijusi ļoti zema. Taču šeit es vienmēr speru soli atpakaļ un atgādinu: ieguldīšana, finanšu tirgi, investēšana skan labi, atraktīvi un moderni, un šķiet, ka tieši tur "mums visiem ir jābūt". Tomēr, strādājot ar gandrīz miljonu klientu, ļoti skaidri redzams, cik daudz un cik tāls ceļš vēl ir ejams, lai sakārtotu pamata ikdienas lietas.

Ar to es domāju finanšu "drošības spilvenu" neparedzētiem tēriņiem, otro pensiju līmeni, trešo pensiju līmeni, dzīvības apdrošināšanu un mājokļa apdrošināšanu. Tās ir lietas, kurās var abstrahēties no cilvēka turīguma līmeņa, jo vajadzība parūpēties par pamata riskiem ir pilnīgi universāla. Mēs izjūtam savu atbildību, lai ne tikai klientiem piedāvātu jaunākās iespējas ieguldīt fondos, bet lai neaizskrietu garām daudz būtiskākām lietām - vai cilvēks zina pietiekami par savu otro pensiju līmeni un ir izvēlējies pareizo plānu? Vai ir trešais līmenis un brīvprātīgās iemaksas? Vai dzīvības apdrošināšanas segums ir pietiekams, ņemot vērā konkrēto ģimenes situāciju? Vai mājoklis ir apdrošināts, kas lielākajai daļai cilvēku ir galvenais aktīvs? Kad šīs pamatlietas ir sakārtotas, tad var runāt par nākamo soli, par to, cik liela naudas summa paliek pāri, ar kuru iespējams sākt ieguldīt, piemēram, fondu daļās vai akcijās.

Latvijā kopumā ir salīdzinoši maz aktīvu ieguldītāju: pēc mūsu datiem, finanšu instrumentos iegulda 6% "Swedbank" klientu, savukārt Igaunijā tie ir 12% un Lietuvā 8% no klientiem. Bet mēs redzam, ka aktivitāte un interese pieaug, un investoru skaits, kas veic ieguldījumus vērtspapīros, pēdējo piecu gadu laikā pieckāršojies. Investoru skaits palielinās visos ieguldījumu veidos, tomēr visstraujāk tas notiek tieši fondos, ko veicināja "Robur" fondu piedāvājuma ienākšana Baltijā.

Ņemot vērā, ka mums ir ļoti daudz klientu un zinām, ka pilnībā aizstāt personisku konsultāciju ir sarežģīti, mēs vienlaikus aktīvi strādājam pie digitālajiem rīkiem. Piemēram, lai veidotu ieradumu, rosinātu interesi un sagatavotu klientus nākamajiem soļiem, mēs esam ieviesuši mikroieguldījumu risinājumu. Tas nozīmē, ka noapaļoto summu no pirkuma - iepriekš to varēja novirzīt uz krājrīku un pelnīt krājrīka ienesīguma procentu - var vienlaikus novirzīt arī uz sevis izvēlēto ieguldījumu fondu. Tādā veidā faktiski katru reizi, kad norēķinies ar karti, tu jau veic arī investīciju. Mēs redzam, ka atsaucība no klientiem ir bijusi ļoti liela - mazāk kā gada laikā kopš ieviešanas Latvijā to sākuši lietot jau 18 000 klientu. Otra lieta - mums pagājušā gada beigās tika radīts jauns risinājums - investīciju skola, kas ir bezmaksas digitālā mācību platforma, kur ikviens var soli pa solim izprast, kā strādā ieguldījumi un kā efektīvi pārvaldīt savus līdzekļus.

Ja runājam par situāciju banku sektorā, kā jūs pašlaik vērtējat konkurenci? Piemēram, "Indexo" notiek manevri ar īpašniekiem, "SEB banka" pārveidosies par filiāli. Vai ir jūtamas izmaiņas?

Es domāju, ka plašākā kontekstā - nē, lielu izmaiņu nav. Nav notikusi kāda liela apvienošanās vai tirgū parādījies pilnīgi jauns, būtisks spēlētājs. Par to, ka "Indexo" ienāks tirgū, mēs jau zinājām kādus divus gadus. Jautājums bija, kā tas notiks un ar kādu tempu viņi izvērsīs savu pakalpojumu klāstu. Pēc kopējiem rādītājiem redzams, ka "Indexo" vēl nav tik būtisks spēlētājs.

Arī "Revolut" stāsts ir bijis klātesošs jau vairākus gadus. 2025. gadā viņi ir pacēluši augstāk savas ambīcijas, stratēģiski virzoties uz to, lai kļūtu par klienta pamatbanku nevis tikai "nišas banku". Tam mēs sekojam līdzi.

Protams, "Revolut" klātbūtne un stratēģiskās ambīcijas raisa jautājumu par eventuāli vienādu spēles laukumu tirgus dalībniekiem tieši no regulācijas un uzraudzības perspektīvas. Piemēram, reģionu filiāļu vai klientu konsultāciju vietu jautājums, kur kritērijs ir tieši klientu skaits. Vai regulators arī, piemēram, "Revolut", tam sasniedzot noteiktu klientu skaitu, liks atvērt klātienes apkalpošanas punktus?

Vai runa ir tikai par "Revolut", vai ir redzams vēl kādi spēlētāji?

"N26" ir otrs, bet viņiem kādu laiku bija ierobežojumi - nevarēja atvērt jaunus kontus uzraudzības procesa dēļ. Es teiktu, ka "Revolut" un "N26" šobrīd ir visgatavākie šajā ziņā.

Protams, izmaiņas tirgū varētu radīt arī tas, ja kāds citas nozares spēlētājs pieteiktu ambīcijas banku pakalpojumu jomā, pateicoties jaunajai likumdošanai un regulācijai. Piemēram, no telekomunikācijām, medijiem, mazumtirdzniecības jomas.

Vai tāda tendence ir?

Mēs esam daudz modelējuši iespējamos scenārijus, sekojuši debatēm un vīzijām, kas nākotnē varētu notikt. Te ir vairākas komponentes - ko ļauj tehnoloģijas, ko atļauj likumdošana, un trešā - vai tam ir stratēģisks un ekonomisks pamatojums. Digitalizācijas un likumdošanas ziņā tas ir iespējams. Banku sektorā mēs esam modelējuši, ka tas varētu būt atraktīvi arī citiem nozaru spēlētājiem caur "open banking" un "open finance". Dati, kas ir banku rīcībā, vairs nav ekskluzīvi, ar tiem ir jādalās, savukārt klientu attiecības citās nozarēs mēdz būt tikpat intensīvas vai pat intensīvākas nekā bankās, tāpēc hipotēze, ka kāds no citu nozaru spēlētājiem varētu ieiet banku nodrošināto pakalpojumu telpā, ir bijusi. Taču praksē ārpus maksājumu un e-komercijas virzieniem mēs to vēl neredzam kā reālu stratēģisku kustību. Iespējams, tas nav virzījies tālāk, jo tagad visi ir investējuši mākslīgā intelekta risinājumos, bet varbūt tas arī būs priekšnoteikums, lai pie šī stāsta atgrieztos, jo tas, savukārt, radīs iespēju nodrošināt šos pakalpojumus.

Vienlaikus Latvija ir ļoti mazs tirgus - maz ticams, ka tieši te radīsies jaunie risinājumi. Visticamāk, jaunumus redzēsim Amerikā, Eiropā, attīstītajos tirgos. Taču mēs visu laiku papildinām zināšanas un sekojam līdzi, tāpat strādājam pie mūsu klientu attiecībām un piedāvājuma, lai būtu konkurētspējīgi arī turpmāk. Arī Eiropas dažreiz ievērojami stingrāka regulācija ir viens no faktoriem, kāpēc banku un finanšu pakalpojumu jomā inovācijas notiek gausāk, un pieejamā kapitāla izmantošana izaugsmes veicināšanai kopumā varētu būt lielāka.

Kādu prognozējat 2026. gadu banku nozarei? Kādus galvenos izaicinājumus būs jāpārvar?

Izaicinājums numur viens, ko jau minēju sākumā, ir likumdošanas un nodokļu vide. Bez tā, ka mums jau ir solidaritātes nodoklis, kas faktiski ir tikai Latvijā, ir vēl prasība pēc reģionālās pārstāvības, šobrīd dienaskārtībā ir arī diskusijas par cenu regulāciju juridisko personu segmentā, kā arī hipotēze par it kā pārmērīgām nodrošinājuma prasībām.

Kāpēc mums kopumā tik strauji neaug ekonomika un finansēšana? Jo mēs ļoti gribam kontrolēt piedāvājuma pusi - kā noregulēt, "piegriezt", uzlikt bankām pienākumus un prasības. Mazāk skatāmies uz to, kā veicināt investējamo projektu un uzņēmumu izaugsmes potenciālu. Bet vajadzētu. Daudz vērtīgāk būtu apvienot zināšanas un resursus, vienoties, kā mēs risināsim problēmas tur, kur tās ir, un nemeklēsim veidu, kā uzlikt papildu slogu tur, kur tas nekādu jūtamu pienesumu nedod.

Otrs izaicinājums ir nemainīgs - tās ir pieaugošās darbaspēka izmaksas, ģeoekonomiskās izmaiņas, ilgtspējas transformācija un demogrāfija. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem ir jāinvestē, lai saglabātu konkurētspēju, veicinātu efektivitāti un attīstītu inovācijas.

Šīs investīcijas varētu notikt straujāk un lielākos apmēros, ja Latvijā būtu vairāk lielu uzņēmumu vai notiktu lielāka konsolidācija. Taču Latvijā bieži dominē pieeja katram organiski attīstīt savu, nevis apvienoties un veidot lielākus spēlētājus. Kā simptoms un indikācija tam ir arī ilggadējais nozares politikas "rūpju bērns" - vāji attīstītais kapitāla tirgus.

Trešais lielais izaicinājums ir noturība. Bankas ir daļa no kritiskās infrastruktūras, un noturība šodien nozīmē ģeopolitisko noturību, kiberdrošību un biznesa nepārtrauktību. Pie šiem jautājumiem strādā gan bankas pašas, gan kopā ar valsts struktūrvienībām, Latvijas Banku, klientiem un sadarbības partneriem. Šis ir svarīgs aspekts arī kontekstā ar pieaugošo krāpnieku aktivitāti.

Runājot tieši par krāpniekiem, izkrāptās summas ir diezgan ievērojamas. Par to daudz runā gan policija, gan bankas. Vai jūs redzat kādas izmaiņas uz labo pusi?

Es domāju, ka labā ziņa ir tā, ka sāk veidoties kopēja izpratne, ka krāpniecība jāskata lielākā, savstarpēji saistītā kontekstā. Banku sektors šajā krāpniecības ķēdē ir tikai viens posms. Šobrīd ļoti svarīgi ir sakārtot telekomunikāciju sektora regulējumu, lai krāpnieki nemaz nevarētu tā brīvi izmantot iespēju "it kā" zvanīt vai sūtīt īsziņas no Latvijas numuriem. Ja runājam par banku pienesumu krāpniecības apkarošanā, tad apmēram pusi krāpšanas gadījumu mums izdodas apturēt. Tomēr šī nav joma, kurā var "sist sev pa plecu". Kamēr izdodas palielināt novērsto gadījumu skaitu, pieaudzis ir arī krāpnieku mēģinājumu skaits. "Swedbank" šajā jomā investē gan tehnoloģijās, gan speciālistu kompetencēs. Daudzus gadījumus izdodas novērst ar automātisku risinājumu, kamēr citos izšķirošs ir bankas darbinieku "manuālais darbs". Šobrīd ļoti svarīgi ir sadarboties visiem - telekomunikāciju nozarei, medijiem, digitālajām platformām un sociālajiem tīkliem. Protams, katrā no šīm jomām instrumenti - juridiskie un tehniskie - ir atšķirīgi, taču mēs redzam, ka izpratne aug un ka ir vēlme apvienot spēkus. Tā ir labā ziņa. Valsts mērogā tas man pat šķiet zīmīgi, ka informatīvo uzbrukumu apstākļos arī krāpnieku apkarošanā ļoti svarīga ir kritiskās domāšanas attīstīšana un pamata sociālās zinības - kā strādā policija (ka liecības sniedz iecirknī), kāpēc nevar ticēt "WhatsApp" atsūtītai "dienesta apliecībai" u.tml.

Sliktā ziņa ir, ka krāpniecība kā "industrija" attīstās ļoti strauji. Viņu investīcijas un iespējas, ko dod arī mākslīgais intelekts, nozīmē to, ka piedzīvosim jaunus un rafinētākus krāpniecības veidus. Tā ir globāla problēma, turklāt tik ienesīga, ka nav paredzama tik drīza intereses atslābšana no pašu krāpnieku puses. Taču jāatceras, ka aug arī noturība šos krāpniecības veidus novērst. Te atkal var minēt kaimiņvalstis, piemēram, Lietuvā jau pirms diviem gadiem pieņēma regulējumu, kas nosaka telekomunikāciju operatoriem tiesības pārbaudīt, vai SMS satur saiti uz kādu, iespējams, krāpniecisku interneta resursu, un pirms gada veica vēl citus grozījumus noteikumos, kas paredz virkni drošības pasākumu. Līdzīga prakse jau vairākus gadus ir vēl vairākās Eiropas valstīs, un šie ierobežojumi veiksmīgi darbojas.

Taču es tiešām aicinātu ikvienu iedzīvotāju būt uzmanīgam un nedarīt lietas steigā - it kā visi zina, ka jāsargā savas paroles un nevajag vadīt autentifikācijas datus nepārbaudītās vietnēs, taču ļoti bieži steigā tāpat kļūdās. Varbūt šī varētu kļūt par mūsu visu jaunā gada apņemšanos - nesteigties, bet pārbaudīt jebkuru informāciju divreiz, varbūt pat trīsreiz.

Latvijā sasniegts starp Baltijas valstīm augstākais kumulatīvais Covid-19 saslimstības rādītājs