Marika norāda, ka viņas ceļš uz ģimenes pieaugumu bijis izaicinājumiem pilns. Pirmo reizi viņa palika stāvoklī 17 gadu vecumā un savā dzimšanas dienā dzemdēja meitu. Lai gan bērniņš pieteicās agrā vecumā, viņa meitu loloja un pat iedomāties nevarēja, ka ceļš pie nākamajiem bērniņiem varētu sagādāt grūtības.

Pēc vairākiem gadiem Marika palika stāvoklī atkārtoti, bet, diemžēl, grūtniecību neizdevās saglabāt. Drīz vien saira arī attiecības ar meitas tēvu. Bet tad liktens viņas virzienā sūtīja Marikas tagadējo vīru, ar kuru kopā šobrīd jau nodzīvots 21 gads.

"Mēs ar vīru abi ļoti vēlējāmies kopīgu bērniņu, bet kaut kā nesanāca. Gāju pie vairākām ginekoloģēm, un visas man sacīja, ka ar mani viss esot kārtībā, tikai jāgaida, kad pienāks īstais laiks. Tomēr pagāja pieci gadi... tad jau desmit... un es attapos, ka laiks ir paskrējis, un man jau ir 41. Tajā brīdī es sapratu - vai nu mums bērniņš būs šobrīd, vai nekad!" pārdomās dalās Marika.

Klīnikā atklājās ģenētiska pataloģija

"Sanāca tā, ka kādu dienu uz pilsētu [Marika nedzīvo Rīgā] atbrauca "EGV klīnikas" vadītāja, un mans vīrs ierosināja, ka varbūt būtu vērts šo iespēju izmantot un pieteikties konsultācijai. Mazums, varbūt citi ginekoloģi kaut ko nebija pamanījuši," pauž sieviete.

Viņa norāda, ka konsultācijas laikā viņai tika veiktas pārbaudes, bet pēc tam - nozīmēta tikšanās klīnikā Rīgā. Tur, savukārt, sievietei tika veiktas padziļinātas analīzes, kurās, diemžēl, atklājās skarbā patiesība - viņai ir izmainīts dzimumhromosomu skaits, kas nozīmē, ka iespējamība tikt pie bērniņa dabiskā ceļā viņai ir maza un nes nopietnus riskus.

"Testi liecināja, ka grūtniecība man teorētiski varēja iestāties, bet tā var pārtrūkt pati no sevis un arī bērniņi varēja piedzimt ar smagām patoloģijām. Protams, pastāvēja arī cerība, ka viņi varētu būt veseli – manā gadījumā tā bija īsta laimes spēle," atklāj Marika.

"Es daudz raudāju. Man tik ļoti gribējās savu bērniņu!"

Sieviete norāda, ka, dzīvesbiedra atbalstīta, viņa klīnikā uzsāka medicīniskās apaugļošanas procesu. "Olšūnu stimulācijā no manis tika iegūtas 11 olšūnas, no kurām apaugļotas tika piecas," norāda Marika. Viņa skaidro, ka, saistībā ar viņas hormonālajām novirzēm, obligāts bija arī embriju ģenētiskais skrīnings, kurā tiek pārbaudīts, vai embriji nenes kādas pataloģijas. Un, diemžēl tie neuzrādīja iepriecinošus ainu.

"Testi liecināja, ka trīs embrijiem ir novērotas pataloģijas. Bet par atlikušajiem diviem - nebija nekādas informācijas," norāda Marika. Viņa skaidro, ka ļoti retos gadījumos jeb vienā gadījumā no 100, ģenētiskie testi neuzrāda informāciju par embriju un neparāda, vai tajos ir kādas novirzes. Viņas gadījumā - informācijas nebija par abiem no atlikušajiem embrijiem.

"Es vaicāju ārstiem, vai nevar ģenētiskos testus veikt atkārtoti, bet ārste pasacīja, ka tādu iespēju nav, jo embrijs nevar tikt atsaldēts, lai paņemtu no viņa ģenētisko materiālu, un tad atkal tikt iesaldēts. Viņš bija pārāk mazs, un pēc šī procesa varēja neizdzīvot," atklāj Marika.

"Ārste man ieteica citus variantus - bija iespēja paņemt olšūnu no donores vai vispār paņemt jau gatavu embriju. Bet man ļoti, ļoti gribējās savu bērniņu. Es par radušos situāciju ļoti pārdzīvoju un nevarēju pārstāt raudāt."

Viņa atklāj, ka process bija ne vien emocionāli, bet arī finansiāli smags, jo šajā laikā Marika bija 41 gada veca, bet valsts atbalstam var kvalificēties sievietes līdz 40 gadu vecumam. "Pusgada laikā man bija nepieciešami 13 tūkstoši eiro. Es strādāju divos darbos, bet vīrs devās peļņā uz ārzemēm. Rēķini nāca, maksājumi bija jāveic, bet paralēli jau bija arī jādzīvo..." norāda sieviete. "Finansiālajā ziņā es nevarēju atļauties šim procesam iet cauri atkārtoti."

Ārste pēkšņi uzsāka cita veida dialogu

"Ārste mani mierināja un uzsāka ar mani cita veida dialogu, pasakot, ka vairs nerunās ar mani kā ārste, bet gan kā sieviete," pauž Marika. "Viņa man sacīja, ka pastāv iespēja noriskēt un ielikt dzemdes dobumā abus embrijus [par kuriem informācija netika iegūta], bet viņa mani arī brīdināja, ka pastāv iespēja, ka grūtniecība man nemaz neiestāsies. Tāpat pastāvēja iespēja, ka bērniņi varētu būt slimi. Bet es noriskēju - un ieliku abus!" norāda sieviete.

"Tad pienāca diena, kad bija jādodas uz transfēru. Tas tika veikts un rādītāji bija labi - tobrīd viss izskatījās cerīgi. Un tad nāca grūtākais posms - divu mēnešu ilga gaidīšana līdz varēja veikt atkārtotas ģenētiskās analīzes," norāda Marika. "Šo divu mēnešu laikā šķita, ka katra diena velkas neiedomājami ilgi un katra doma triec sirdi."

"Bet tad, 26. jūnijā, pēc Jāņiem ārste man atsūtīja īsziņu: “Tev būs divi veseli puiši”. Un tajā brīdī es bļāvu aiz laimes. Šķita, ka viss šis smagais process bija tā vērts!" norāda Marika.

Tomēr viņa piebilst, ka prieka brīži mijās ar bailēm, jo grūtniecība viņai noritēja smagi. "19. nedēļā man atvērās dzemde un ķermenis sāka “gatavoties” dzemdībām – ārste man noteica pilnīgu gultas režīmu, un man bija atļauts aiziet tikai līdz labierīcībām," pauž sieviete. "Ārsti lūdzās, lai es varētu izvilkt līdz 30. nedēļai, bet man izdevās grūtniecību noturēt tikai līdz 28. nedēļai. Tad man sākās dzemdības."

Pirmais mēnesis bija kritisks

Marika norāda, ka viņas dēli piedzima priekšlaicīgi, bet abi - izdzīvoja. "Pirmajā mēnesī viss bija ļoti riskanti un pirmos divus viņu dzīves mēnešus zēni pavadīja inkubatoros. Viņiem bija daudz asins izplūdumu un grūtības sagādāja elpošana. Viņiem nebija arī zīšanas refleksa, jo tas bērniem iestājās tikai 30. nedēļā," pauž Marika, piebilstot, ka viņai pašai tā arī neizveidojās piens.

"Paliku ar zēniem slimnīcā un katru dienu ar katru bērniņu trīs stundas mēs gulējām piegūlušies viens otram. Viņus sākotnēji baroja zonde, bet lēnītiņām, lēnītiņām sekoja atkopšanās ceļš, kamēr viņi paši sāka zīst," atklāj sieviete. Viņa piebilst, ka sākotnēji baidījās no brīža, kad zēni tiks izrakstīti no slimnīcas, jo šķita, ka viņiem visu laiku blakus nepieciešams kāds profesionālis, kas var pārliecināties, ka viss ir labi.

"Bet ārste mani mierināja, sakot ,ka tik ilgi, kamēr zēniem būs pieslēgts kaut viens vadiņš - viņi paliks ārstu uzraudzībā. Tā nu mēs veseļojāmies un īsi pirms Ziemassvētkiem mums ārsti beidzot deva zaļo gaismu un pasacīja, ka varam doties mājās!"

"Mājās man visu laiku nāca raudiens!"

Jautāta, kāds bija atkopšanās process pēc dzemdībām, Marika atbild, ka tas nebija viegls. "Tad, kad es atrados slimnīcā, man likās, ka ir viss kārtībā, bet pēc kāda pusgada man visu laiku nāca raudiens. Es atminējos skatus slimnīcā un nevarēju tam tikt pāri."

"Man nebija vecāki, kas varētu palīdzēt, vīrs bija projām un šajā periodā jutos ļoti vientuļa. Bet man ļoti palīdzēja meita, kas visu laiku mani apraudzīja un emocionāli atbalstīja. Tagad jau es par šo laika posmu varu runāt mierīgāk, bet vēl pirms gada nespēju valdīt savas emocijas..." pauž Marika.

"Daudzas sievietes baidās no medicīniskās apaugļošanas!"

Jautāta, kāda ir viņas ikdiena ar diviem maziem bērniem, Marika atbild, ka katra diena ir ļoti noslogota. "Sākumā bija tā, ka modāmies ik pēc trīs stundām un divas reizes dienā gājām ārā. Bija izveidojusies stingri noteikta rutīna un tā ir liela atbildība - rūpēties par diviem bērniņiem," atzīst sieviete.

Jautāta, kurā brīdī slogs palika mazāks, Marika smejot atzīst, ka "vēl tāds brīdis nav pienācis". "Sākumā domāju, ka vieglāk paliks, kad viņi sāks staigāt. Bet kad sāka staigāt, tad diviem bērniņiem izsekot līdzi bija grūti, jo viņi devās uz visām pusēm, kur iedomājās. Tagad viņiem jau ir trīs gadiņi un ir sācies periods, kad viņi sākuši spēlēties. Bet zēni ir ļoti aktīvi un daudz plēšās par mantām, kaut arī viņiem ir iegādātas pilnīgi viens un tas pats."

"Bet tajā pat laikā viņi ir lieliski zēni un ļoti gudri un saprātīgi," pauž Marika. "Es domāju, ka daudzas sievietes baidās iet cauri šim procesam. Bet es domāju, ka tas noteikti ir tā vērts, un tur nav ko baidīties. Ja man būtu vēlreiz jāiet cauri medicīniskajai apaugļošanai, es to noteikti darītu!"

Sarakstā par pašizolācijas ievērošanu, atgriežoties no ārzemēm, pievienotas jaunas valstis